1.nodaļa

Gausi atveru acis. Dūmakainā gaisma telpā tajās iedzeļ kā spindzeles kodiens, un es aizspiežu plakstus. Mani pārņem satraucoša atklāsme – Kur es esmu? Tā nav mana un Džeimsa gulta. Velns! Locekļiem pārskrien vēsas tirpas, kas nevēsta neko labu. Nespēdama atvērt acis, lēnām paslidinu rokas zem palaga, lūdzoties, kaut man mugurā būtu veļa. Kas tas? Jūtu zem pirkstiem platu kokvilnas audumu. Manas acis atsprāgst vaļā, un es gultā esmu sēdus. Šo straujo kustību pavada neiedomājamas galvas sāpes, un es aši paskatos uz vietu sev blakus – Paldies Dievam, tā ir tukša! Tas gan neko nenozīmē, jo es atpazīstu telpu, kur atrodos. Lēnām kā pa miglu sāku ko atminēties, bet pašu svarīgāko nespēju atsaukt atmiņā. Viss, ko atceros, ir pilnīgi bezsakarīgs kā izplūdis krāsu un cilvēku karuselis koši rozā, sarkanos un zilos toņos, atgādinot deju mūzikas video, nejaukajai pulsācijai deniņos tam piedodot ritmu. Vai es tiešām izdzēru tik daudz? Un kāpēc gan es iedomājos, ka to darīt kopā ar Enriko ir laba ideja?

Acīmredzot vakardienas notikumu iespaidā esmu pieņēmusi virkni nepareizu lēmumu. Nogrozu galvu un pārlaižu skatienu Montekarlo villas cienīgajai istabai, ko pareizāk būtu saukt par viesu apartamentiem, jo šeit ir gan terase, gan virtuve, un, protams, fantastiska vannas istaba, radot savrupnamam raksturīgu plašuma sajūtu. Kā es to zinu!? Tādēļ, ka šeit esmu nakšņojusi biežāk kā vajadzētu. Es atrodos Londonas pašā sirdī, neprātīgi dārgā, Viktorijas laikmeta ēkā ar ekskluzīviem dzīvokļiem. Bet kāda tam visam nozīme? Mani vairāk satrauc, kur ir manas drēbes! Un kā es nokļuvu viņa T- kreklā? Sasodīts! Es sev nekad nepiedošu, ja būšu pievīlusi Džeimsu ar vienas nakts sakaru! Kur nu vēl ar Enriko. Šaustu sevi, tomēr mēģinu nezaudēt cerību, ka neesmu pieļāvusi lielāko kļūdu savā mūžā. Izkāpju no gultas, izstaigāju bagātīgi dekorētās telpas un secinu, ka mans apģērbs ir izkūpējis gaisā, gluži tāpat kā mana atmiņa.

Kluss klauvējiens pie durvīm mani izrauj no vainas apziņas pilnajām pārdomām. Atskāršu, ka man mugurā ir tikai priekšnieka krekls, kas trīsreiz par lielu. Iemetu skatu spogulī virs gultas. Ak, mans Dievs! Steigšus iztīru melnās, saķepušās kosmētikas paliekas no acu kaktiņiem un ar pirkstiem mēģinu izķemmēt sapinkotās, tumšās krēpes. Klauvējiens atkārtojas, un es dzirdu kā tiek nospiests durvju rokturis. Lēcienā esmu pie gultas un apsēžos, pēc iespējas savelkot uz leju aizlienēto kreklu. Durvju spraugā parādās melns, viļņainu matu ērkulis un žilbinošs smaids.

-Labrīt, mia bella[1]! Vai esi jau nomodā? – līksmi mani uzrunā vīrietis.

-Labrīt, Enriko. Esmu. – mazliet piesmakusi atturīgi atbildu. Man nav ne mazākās

nojausmas, kā uzvesties? Liekas, ka varētu pasmelties atbildi no savas iespaidīgās ballīšu pieredzes, bet šoreiz tā nav… Šādas ziepes esmu savārījusi pirmo reizi. Pēkšņi jūtu uzliesmojam dusmas. Mans temperaments mudina pielekt kājās un izlamāt vieglprātīgo vadītāju, bet sevi apvaldu, jo, lai kā es gribētu, tā nav Enriko vaina vien. Viena pagale nedeg, turklāt ar varu mani neviens šeit neatveda.

-Vai drīkstu ienākt? – neraksturīgi lietišķi painteresējas priekšnieks, bet, nesagaidot

atbildi, iesoļo telpā.

-Tas atkarīgs no tā, vai tu zini, kur ir palikušas mans drēbes. – izvēlos saglabāt mieru,

bet manā balsī ieskanas aizkaitinājums. Ne viena, ne otra lieta nav raksturīga attiecībās ar manu bosu. Pieķeru sevi pie domas, ka šī ir aplama vārdu izvēle, jo būtu jāsaka „darba attiecības”. Lai nu kā, parasti mēs runājot vārdus neizvēlamies. Varētu teikt, ka mums ir brīvas priekšnieka un padotās „attiecības”. Iespējams, par daudz brīvas. Un re, pie kā tas ir novedis.

-Patiesībā, zinu gan! – Enriko atbild un, pārvarot dīvaino mulsumu, iesoļo istabā,

liekot aizrauties manai elpai. Vienā rokā turot pakabināmo, uz kura atpazīstu savas drēbes – perfekti tīru, izgludinātu kleitu ar pāri uzmestu manu pazudušo „biedru”  krūšturi, bet otrā  – karsti kūpošu kafijas krūzi, kuras reibinošā smarža piepilda visu telpu. Taču tas nav iemesls, kas liek noelsties. Vīrietis ir tērpies tumši zilos, pieguļošos džinsos ar izsmalcinātu jostu, kas iezīmē izcilo vīrišķību zem tās un paspilgtina fantastiskos iegurņa un vēdera muskuļus virs tās, pārejot kārdinoši trenētā krūšu reljefā, ko viegli piesedz uz pleciem nevērīgi uzmests, spodri balts, plandošs krekls. Precīzāk nepiesedz. Gaišais audums spēcīgi kontrastē ar tumši iedegušo ādu – tik ļoti, ka apžilbina acis un liek novērsties, lai saglabātu veselo saprātu.

Kā es varēju pavadīt nakti kopā ar viņu un to neatcerēties! Pievilt Džeimsu ar seksīgu itāļu ērzeli, pašai to neapzinoties – vienkārši nožēlojami. Tā nudien būtu izniekota iespēja. Noriju siekalas, kas sakrājušās mutē no… kafijas un ieskatos acīs priekšniekam, jo zemāk laist skatienu ir dzīvībai bīstami.

-Izskatās, ka tu, meklējot manas drēbes, gandrīz esi pazaudējis savējās. –

Ups, šis laikam nebija visai atturīgs komentārs. Kārtējo reizi mana valšķīgā daba ņem virsroku. Domās sevi nolamāju.

-Arvena, varētu domāt, ka tu mani neesi redzējusi arī vēl pieticīgāk tērptu…-

noslēpumaini atbildot, Enriko lēniem soļiem pienāk pie nakts skapīša, lai noliktu kafiju. Diemžēl tā nonākot viņa iespaidīgajam torsam un jostasvietai vienā augstumā ar manu seju. Acīs burtiski ieduras vīrieša jostas sprādze un zeltainā miesa virs tās. Nemaz nav mulsinoši. Nemaz nav kārdinoši. Automātiski atliecos atpakaļ, lai gan šajā pašā brīdī mana samaitātā puse iztēlē jau sen velk mēli pāri vīrieša iesauļotajai miesai. Par laimi saprāta balss šodien ir manā pusē. Noskurinos, aizgaiņājot nelūgto ainu.

-Vai ar tevi viss kārtībā? – izbrīnīts mani uzrunā Enriko, beidzot atkāpjoties.

Paveros vīrieša sejā un tā ir kaitinoši mierīga. It kā nekas dīvains nebūtu noticis. It kā es puskaila nesēdētu viņa gultā. It kā viņš nebūtu mans priekšnieks. It kā tas būtu pilnīgi dabiski, ka mēs varētu būt pavadījuši kopā nakti.

-Kā tu vari būt tik mierīgs? – aizkaitināta jautāju.

-Kāpēc gan, lai es tāds nebūtu? – sakrustojot trenētās rokas uz krūtīm, no

augšas mani vēro vadītājs.

-Man liekas, ka tu zini atbildi uz šo jautājumu! – jūtu, ka pakrūtē sāk kūņoties

uztraukums un nelabums vienlaicīgi. Negribīgi sāku pieņemt domu, ka reibumā tiešām esmu sastrādājusi muļķības. Viņš ir seksīga un neatvairāma, bet tomēr kļūda… Enriko turpina.

-Mēs abi esam pieauguši cilvēki, kuri viens otram patīk jau no pirmās

dienas, kad satikāmies. Es tev biju līdzās brīdī, kad juties slikti un mierināju tevi. Tā sanāca… Mēs neizdarījām neko sli… – iespiedzos un aizspiežu ar plaukstām ausis,  nespēdama klausīties viņa vārdos. Negribu dzirdēt to, ko viņš taisās teikt! Nē, pareizāk sakot, neesmu gatava tam, ko viņš pateiks. Tas būs manas līdzšinējās pasaules gals. Šāda nodevība nav manā gaumē.

-Izbeidz! Beidz! Lūdzu neturpini! – spalgi iesaucos saķērusi galvu, – Ārprāts, kā es tā

varēju! Viens strīds un es jau esmu cita vīrieša gultā. Pretīgi…

-Arvena! Tā nav… –  mēģina iestarpināt Enriko.

-Beidz! Tev nav jāattaisnojas! Es pati esmu vainīga. – Nodūrusi galvu

murminu, – tu esi burvīgs vīrietis, bet būsim godīgi, tava slava iet tev pa priekšu. Ko es domāju, nākot pie tevis tādā stāvoklī! – Jūtu, kā vīrietis nokrīt pie manis ceļos un nedroši uzliek plaukstas uz maniem sagumušajiem pleciem.

-Arvena, nomierinies! Tu neesi izdarījusi neko sliktu, jo… – Enriko žūžo savā zemajā, ar itāļu akcentu piesātinātajā balsī.

-Nerunā muļķības, – atkal pārtraucu vīrieti un dzirdu, kā viņš smagi nopūšas.

Aizvien vēl nodūrusi galvu turpinu, – Piedod Enriko! Tā nav tava vaina. Patiesību sakot, es ticu, ka tu biji nepārspējams, un, ka tev tiešām šī nakts kaut ko nozīmēja, bet es neko neatceros. Tas mani dzen izmisumā! Bet, ja godīgi, tas, vai ko atceros vai nē tāpat neko nemainītu, jo esmu kopā ar Džeimsu, un tu esi mans priekšnieks. Un tā ir nodevība un profesionālās dzīves pašnāvība vienlaikus. Pat nezinu, kā visu vērst par labu! – iestājas neērts klusums. Man iekšā viss griežas no nelabuma un tas mazais cerību stariņš, kas pazibēja pirms Enriko atvēra durvis, nu ir miris, apdzisis, pazudis nebūtībā, iemetot mani aukstā, biedējošā vietā, ko sauc par reālo dzīvi. Sāku šūpoties uz priekšu un atpakaļ kā garīgi nelīdzsvarota. Neapstrīdamie fakti par izdarīto un izrietošās sekas liek tecēt aukstiem sviedriem. Džeims mani pametīs! Zemapziņā iezogas nodevīga doma – bet tu taču vari neko neteikt, – mana sliktā puse izmet un piemiedz man ar aci, – tu domā, ka viņš vienmēr ir bijis tev uzticīgs? – Stāvi klusu! – uzkliedzu savam vulgārajam otrajam „es”. Enriko mani vēro pat nenojaušot par mentālo cīņu manā galvā. Saņemies taču Arvena! Morāli iepļaukāju sevi – varēsi krist izmisumā vienatnē.

Pārtraucot manu emocionālo sabrukumu, pēkšņi ierunājas Enriko.

-Arvena! – izliekos beigta un ignorēju viņu, – Arvena, klausies! – nu jau skaļāk, sapurinot manus plecus iesaucas vīrietis.

-Jā! – izmoku.

-Arvena, lūdzu paskaties uz mani! –

-Nē! Kāpēc? –

-Tu vari kādreiz kaut ko vienkārši izdarīt?

-Nē, nevaru… Man kauns par pagājušo nakti! – čukstu, jo vainas apziņas kamols sāk

smacēt. Noliekusi galvu, knibinu priekšnieka krekla malu, kas knapi apsedz manus stilbus. Saklausu, kā aizplūst vēl viena lēna izelpa no vadītāja krūtīm. Vīrietis paceļ manu zodu, liekot ieskatīties savās gandrīz melnajās acīs un, uzsverot katru frāzi, lēni paziņo.

-Starp mums nekā nebija! Lai kā es to vēlētos, un, lai cik tuvu mēs vakar tam bijām, tu to nepieļāvi! Beidz sevi šaustīt! –

-Ko? – apstulbusi pārvaicāju.

-Mēs nepārgulējām, Arvena! – jau tieši un konkrēti paskaidro priekšnieks.

-Tiešām? – es, nespējot saslēgt īstos vadiņus savienojumā, atkārtoju.

-Tiešām! Zvēru! – smejoties par manu reakciju, atbild vīrietis, bet var manīt, ka viņa

skatienā pavīd vilšanās. Esmu pārāk sajūsmināta par jaunumiem un izvēlos šai mazajai niansei nepievērst uzmanību. Tas noteikti ir mana atraidījuma atstātais aizvainojums. Man vienalga, es izjūtu prātam neaptveramu atvieglojumu, liekot atslābt saspirgtajiem muskuļiem un teju vai sabrūku Enriko satvērienā. Bet, sajūtot vīrieša silto un pārāk intīmo pieskārienu, uzreiz atraujos. Turklāt atskāršu, ka viņš taču mani vazājis aiz deguna!

-Tad kāda velna pēc tu man uzreiz to nepateici!? – vārdus pavada kārtīga dunka

priekšniekam pa plecu.

-Auu! Es taču centos, bet tu mani kādas simts reizes pārtrauci, neļaujot paskaidrot.

-Vajadzēja censties vairāk! Tas bija ļoti nežēlīgi mani tā izjokot! – norāju vīrieti un

iesitu arī pa otru plecu, bet pati nespēju novaldīt atvieglojuma smieklu šalti.

-Auu! Taisnība! Piedod! – smejoties piebalso Enriko.

-Klau, tu pat neesi pieskārusies savai kafijai! – atgūstot elpu, vīrietis meistarīgi nomaina tematu.

– Ja mans priekšnieks nebūtu apveltīts ar tik vājām runas spējām, rīts būtu iesācies pavisam citādi, un es jau sen baudītu viņa atnesto kafiju. – pavelku bosu uz zoba, lai gan jūtu neizsakāmu prieku, ka vismaz viens no mums atceras pagājušo nakti.

-Varbūt kundze man ļaus izpirkt vainu ar gardām brokastīm? – ar uzspēlētu vainas apziņu balsī piedāvā vīrietis.

-Varbūt, ja tu man beidzot atdosi drēbes un ļausi apģērbties – tad es par to padomāšu!

-Mājiens skaidrs! Es jau eju! – vīrietis šķelmīgi pasmaida un apgriežoties uz papēža

dodas durvju virzienā, – Tu jau zini, kur atrodas virtuve. Aaa un starp citu, tev ļoti piestāv mans T- krekls. Vari to paturēt. –  pār plecu, it kā starp citu paziņo Enriko.

-Pag! – iesaucos, – Kā es tiku pie tava krekla?

-Tev to labāk nezināt! – vīrietis smejoties atbild un pazūd gaitenī, aiz sevis aizverot durvis.

-Par to mēs vēl parunāsim!!! – dusmīgi saucu nopakaļ, bet par atbildi saņemu sulīgus smieklus, kas attālinās no manas istabas.

Paēdusi izsmalcinātas brokastis un uzzinājusi visas pagājušās nakts detaļas no Enriko, nespēju iedomāties, kā mēs abi varētu sastrādāties, ja vakar starp mums būtu kas noticis. Tāpat jau ir pietiekami pazemojoši tik ļoti piedzerties, ka viscaur aplejies ar kokteili, un priekšniekam nākas tev aizdot savas drēbes, lai vari pārnakšņot pie viņa, jo nekur tālāk par diviem soļiem nespēj aiziet. Turklāt ļaudis vienmēr ir runājuši par mūsu tandēma pārāk personisko raksturu. Lielākā daļa uzskata, ka mēs guļam kopā jau no manas pirmās darba dienas un to paturam slepenībā tikai dēļ manām attiecībām ar Džeimsu.

Enriko jau ir vienalga! Viņam par attiecībām nav jāuztraucas, viņam tādu ir daudz un katru nedēļas nogali citas, bet man gan ir vienas, un tās ir bīstami pietuvojušās kraujas malai. Ja Džeims uzzinātu, kur pavadīju šo nakti mūsu starpā atkal izceltos kārtējais strīds. Viņš man uzticas, bet vienlaikus netic nekam, kas saistīts ar manu darbu un Enriko. Tas viņu padara traku. Līdz šim nespēju saprast, kādēļ. Tomēr tagad apjaušu, cik ļoti neprofesionālas no malas izskatās manas attiecības ar vadītāju. Pēc šīs nakts Džeimsam neapšaubāmi ir sava daļa taisnības, bet pirms tam viņa šaubām nebija nekāda pamatojuma. Godīgi sakot, liekas, ka Enriko ir vīlies par šādu vakara noslēgumu. Viņa plānos noteikti ietilpa arī manis atbrīvošana no viņa lielā krekla, ne tikai no kleitas. Rrrr… nenoliedzami šāda doma liek iekņudēties arī manai pakrūtei.

Atvadoties, priekšnieks mani pavada līdz privātā stāva milzīgajam, senlaicīgajam liftam ar metāla spraišļu aizbīdni un bagātīgi dekorēto kabini. Iesoļojot tajā tā vien liekas, ka aizceļo simts gadu tālā pagātnē. Lēno lejupceļu ar publikas nomaiņu katrā stāvā izmantoju, lai sakārtotu domas.

Reibums ir zudis. Gribu pēc iespējas ātrāk nonākt savā mīlulī, kurš mani nekad nav pievīlis, nokaitinājis vai sāpinājis. Ar šo mīļāko – Aston Martin Vanquish – esmu piedzīvojusi tikai laimes un adrenalīna pārņemtas sajūsmas trīsas. Mēs saderam perfekti. Nu, jāā… kādreiz es to pašu varēju teikt arī par Džeimsu. Diemžēl nu mūsu attiecību motors ir sācis niķoties un izdvest nelāgas skaņas. Smagi nopūšos. Mans atvieglojums par nenotikušo katastrofu ar Enriko pēkšņi noplok.

Vajadzētu parunāt ar Gabiju. Zinu, ka varu paņemt klausuli un pazvanīt labākajai draudzenei, bet tā nav telefona saruna, turklāt mums šovakar ir paredzēts meiteņu vakars. Lai gan tā pat zinu, kas draudzenei būtu sakāms – ka gluži bez vainas strīdā ar Džeimsu neesmu. Un viņai ir taisnība, lai gan es nemūžam neatzīšos, ka tam piekrītu. Man dažreiz neizsakāmi kaitina Gabrielas un viņas puiša Raiena, perfektās attiecības, bet viņa ir mana draudzene kopš bērnības, un tā ir vērtība, pie kā es pieturos. Turklāt viņa ir vienīgā, kura ir kopā ar mani Londonā no pirmās dienas. Tas taču kaut ko nozīmē! Kaut arī citkārt es varētu viņu nožņaugt paštaisnās attieksmes dēļ, šobrīd es izjūtu neizsakāmu vēlmi izkratīt sirdi par visu notikušo. Zinu, ka par spīti visam, viņa mani sapratīs, bet arī no nosodījuma neizbēgšu. Neticu, ka meitene varētu man dot kādu ģeniālu padomu, bet šobrīd arī uzklausīšana jau būtu zelta vērta. Man galvā ir tāda putra… Ko viņa man ieteiktu darīt? Ak, vai! Atskāršu, ka ir lielāka problēma, kas noteikti novedīs pie kārtējās vārdu pārmaiņas ar Džeimsu – es atkal vakarā nebūšu mājās. Nedomāju, ka viņš to uztvers saprātīgi. Mana pielaidīgā un pazemīgā personības daļa, ko īpaši nerespektēju, ierosina – Var taču atcelt – Gaba sapratīs. Nē, nē, nē! Fiziski jūtu kā izlaužas mana patiesā daba. Spītniece ir ieņēmusi kaujas pozu. Man ir apnicis vienmēr būt tai, kura pasniedz „Olīvas” zaru. Ja es gribu tikties ar savu draudzeni, tad es to arī darīšu! Jēziņ, nav jau man gredzens pirkstā.

Diemžēl neauglīgās pārdomas man nesniedz nedz risinājumu, nedz mierinājumu un vēl jo mazāk – rīcības plānu. Dziļi izelpoju. Ir agrs rīts, nav normali gulēts un drīz atkal jādodas uz darbu, bet es pat neesmu izgājusi no priekšnieka mājas. Laikam atstāšu visu likteņa varā. Kaut arī moka vainas apziņa un bailes par mīļotā uzvedību, braukšu uz manām, uz Džeimsa mājām. Varbūt tur satiksimies un visu izrunāsim. Varbūt arī nē. Lai nu kā, vakarā pēc darba tikšos ar Gabrielu. Izlemts. Punkts. Pieturoties pie šīs domas, izsoļoju cauri majestātiskajam ēkas vestibilam un izejot pa durvīm, tieku apžilbināta ar Anglijas vasarai neraksturīgi spilgtu sauli, kas uz mirkli laupa redzi. Negaidot, kad acis apradīs ar gaismu pārdroši speru soli uz cilvēku pārpildīto trotuāru un tūlīt pat to nožēloju. Manī kāds sāpīgi ietriecas, tomēr saķerot roku palīdz nenovelties uz ietves. Nedomājot iekliedzos, – Skaties, kur ej muļķi! – kaut gan pati esmu vainīga.

-Piedodiet, miss! – Dzirdu automātisku atvainošanos, bet balss šķiet pārsteidzoši

pazīstama, un tūlīt seko izbrīnas pilns jautājums,  – Arvena? Tā tu? –

Beidzot redzei atgūstot asumu, šausmās saprotu, kam esmu uzskrējusi. Dieva dēļ! Pasaulē ir 7,5 miljardi cilvēku, bet man šobrīd jāuzskrien virsū tieši viņam. Nolādēts!

2.nodaļa

-Ko tu te dari? – seko nākamais jautājums no vīrieša un mani pētoši uzlūko divas

mirdzoši zaļas acis. Ko lai es saku? Man steidzami jāizdomā ticami meli, jo citādi viņš mani neliks mierā. Bet par nožēlu, iepriekšējā vakara uzdzīves iespaidā, smadzeņu radošajā daļā aizvien valda truls tukšums. Es stāvu un plātu muti kā krastā izmesta zivs. Viņam samelot būs ļoti grūti. Tāpēc izvēlos teikt puspatiesību.

-Eee, čau Raien! Es biju pie Enriko darba darīšanās! Ko tu pats te dari? – labākā

taktika uzmanības novēršana. Taču puisis neuzķeras un novērtējot manu izskatu ielūkojas pulkstenī sakot, –

-Godīgi, Arvena, neizskatās, ka tu vispār būtu gulējusi, turklāt, ko Enriko var no tevis

gribēt tādā agrumā, kad restorāns vēl stundām nebūs vaļā? – uzraujot uzaci, pabeidz puisis. Nu ir slikti! Bet es nepadodos un ieņemot kareivīgu stāju strupi atbildu draugam.

– Tu zini, ka mans darba laiks ir nenormēts un bieži vien nekādi nav saistīts ar restorāna darba laiku. Mums ir jauns projekts pie kā daudz jāstrādā. – iestājas neērta pauze, – Tu neatbildēji, ko tu šeit esi pazaudējis? –

-Chill[2], mazā! Tu laikam aizmirsi, ka es dzīvoju šeit pat, aiz stūra un tu, kā reiz

ietriecies manī, iztraucējot rīta skrējienu. Vai Džeims par to zina? – viltīgi smaidot paskaidro vīrietis, turpinot pratināšu.

-Ko zina? – automātiski atbildu ar pretjautājumu.

-Nu, to ka tu visu nakti, melnās miesās, esi strādājusi ar Enriko? – divdomīgi turpina

draugs, uzjautrināts par manis pieķeršanu melos.

-Labi Raien, tu mani atkodi, bet ne jau tā kā tu domā. Mēs tiešām strādājām un

mazliet iedzērām vīnu. Un jā, es ļoti nogurusi aizmigu uz Enriko dīvāna. Tāpēc arī pārlaidu nakti pie sava bosa. Bet ko tu padomāji? Un nē, Džeims par to neko nezina un es vēlētos, lai tas tā arī paliek. – noklusējot dažus citus sulīgus faktus par iepriekšējo nakti, atzīstos draugam.

[1] Itāļu val. – Mana skaistule

[2] Angļu val.- Vēsums. Pārnestā nozīme – atslābsti, nomierinies.