Ievads

Ārā puteņoja, sniegs slapjām pārslām sitās virtuves logos, un tūlīt pat izkusa. Sāra sēdēja pie loga, liekas katra izkūstošā pārsla, bija piliens viņas dvēselē. Sārā, kaut kas mira sirdī, dvēselē, ķermenī. Kaisle – kura bija bijusi tik spēcīga, bija zudusi, viņa to bija zaudējusi. Ķermenis un prāts pretojās šai domai, viņa mēģināja nedomāt par jūtām un mīlestību, lai nesāpētu vēl vairāk, bet likās, ka viņas kaisle, viņu mocīja vel vairāk, vēl spēcīgāk, vēl organiskāk…

Zināmā mērā, kaisle ir vispatiesākās jūtas starp vīrieti un sievieti, iekāre nemelo, un ķermenis pasaka priekšā, ar pārējo var manipulēt.

Sāra mēģināja atcerēties kā iepazinās, kā viņu skūpstīja, viņa slīdošās rokas pār viņas muguru, viņas balsi un saskrāpētos plecus. Kaisle un iekāre, mēdz būt daudz postošāka par mīlestību, un visbiežāk cilvēki dzenas tieši pēc kaisles un iekāres, jo tā ļauj izjust, kur pretī mīlestība – mieru, bet attiecību pamats vienmēr sākas ar iekāri.

Sāra iegāja vannā, viņa gribēja noskalot un aizskalot savas izjūtas. Viss, viss viņai asociējās ar Linardu. Pat pilošais krāns pilēja, reiz pilēja viesnīcas numurā.

 

1.daļa

Cilvēks, kurš nav izjutis

Kārdinājuma varu, pat nenojauš,

Cik viņš ir negodīgs.

(B. Šovs)

 

Sāra bārā bija sākusi strādāt kā bārmene, bet lēnām un pakāpeniski kļuvusi par tā vadītāju,

Ar īpašnieku viņas attiecībās bija savdabīgas, brīžiem viņš nerādījās pat mēnesi, tad atkal uzradās un pavadīja tur vairākas dienas. Bārs bija pārtapis par Sāras dzīvi un mājām. Viņa sapņoja par to, kādu gribētu redzēt, ja pašai piederētu bārs, līdz nolēma, ka vieta, kur jau strādā, tāda varēja kļūt. Viņa nolēma prasīt Sašam, ka bāru nedaudz pārtaisot, šī iestāde varēja kļūt par daudz mākslinieciskāku vidi, ar patīkamāku publiku, un lielākiem ienākumiem. Gan par pamatu sarunai, ņemot – lielākus ienākumus.

Toreiz viņa vienīgā atbilde bija

-”Думаешь что надо? Ну делай, если тебе так хочется”!- Saša teica

Un viss! Grabinādams atslēgas viņš aizgāja. Sāra apmulsa un nedarīja neko. Pēc četrām nedēļām Saša ieradās, viņš piesteidzās pie Sāras un prasīja.

-”Сара и когда ты начинаешь ету перемену в баре”? Viņš jautāja

-“Nu ja, varētu, tad pabrīdinot parējos darbiniekus, pēc divām nedēļām varētu sākt”.-Sāra atbildēja.

-“И  сколько ето будет длится?” Saša vaicāja.

-“Aptuveni pusotru, divus mēnešus”,- Sāras balss skanēja nepārliecinoši.

-“Догоровились, ну всё будешь делать ты, через 3 месяца Я приеду, денгьги я  оставлю в сейфе”.

Sašā bija dīvainībā, viņš neatļāva darbiniekiem runāt ar sevi krievu valodā, turpretī pats konsekventi runāja savā dzimtajā valodā.

Vakarā Sāra paskatoties seifā saprata, ka viss ir uzkrauts uz viņas pleciem, un sajēgas par reģipšiem un laminātiem, viņai nebija nekādas. Fantāzija bija pāraugusi realitātē, viņa bija uzņēmusies atbildību..

“Uzmanies ko vēlies, Tu vari arī to dabūt” Sāra atcerējās sakāmvārdu.

Toreiz aizslēdzot bāru, viņa ilgi sēdēja tumsā. Līdz atcerējās kādu bāra apmeklētāju, sievieti ar gaišām, sprogainām matu cirtām un tumšām izteiksmīgām acīm. Viņa bija divu bērnu māmiņa, un vīrs atstāja solīda vīrieša iespaidu. Tomēr, divreiz nedēļā, Anita ieradās no rīta bārā, nedaudz izspūrušiem matiem, un nobirušu skropstu tušu. Tie bija rīti, kad viņa  atgriezās no mīļākā. Anita  vienmēr pasūtīja kafiju un siera salātus. Viņa stāstīja Sārai par savu kaisli, sirdsapziņu un bērniem, par atgriešanos mājās pēc pavadītas nakts ar mīļāko. Tajos rītos, ja Anita neizskatītos, tik grēcīgi laimīga, Sāra viņu pat nosodītu… bet par ko?

Vai sabiedrības uzliktie morāles rāmji – vienmēr ir pareizi? Vai cilvēks, kurš ļaujas savai kaislei ir nosodāms? Jeb nosoda tie, kas nav atļāvušies?

Sāra atcerējās pēdējo sarunu ar Anitu. Viņa ienāca izlaistiem matiem un saraudātām acīm. Apsēdās pie bāra letes, un ilgi klusēja, līdz pateica, tik klusi, ka Sāra tikko sadzirdēja.

-“Ielej man šņabi ar sulu”.- Anita sacīja.

Pietiekami ilgi viņa bija strādājusi par bārmeni, lai zinātu, ka viss labāk ir klusēt, un saglabāt mieru. Pasniedzot glāzi, viņa klusi jautāja. -“Kas noticis?”

-“Sāra, mēs izšķīrāmies. Viss beidzies. Mans vīrs ir uzzinājis, ne visu, bet daļu. Un zini, ja godīgi, man nesāp tas, ka uzzināja vīrs, man sāp šķiršanās no viņa”., atbildēja Anita.

Par “viņu” Anita sauca savu mīļāko, nekad nenosaucot viņa vārdu.

-Kas notika?- Sāra mēģināja runāt vēl mierīgā balss tonī, jo tāpat bija redzams, ka Anita ir tuvu histērijai.

Anita nopūtās.

-“Zini Sāra, visā šajā laikā man bija sirdsapziņas pārmetumi, tikai tad, kad atgriežoties mājās un skatoties bērniem acīs, es meloju, kur viņu mamma bijusi. Es sapratu, ka grēkoju, bet man tās bija kā narkotikas. Es viņu mīlēju, un kļūda viņš iemīlēja mani. Man bija divas dvēseles, un tagad labākā aiziet.”

-“Anita, nepārdzīvo tik ļoti.”- Sāra noteica.

-“Nepārdzīvo tik ļoti- skan tā, kad piedāvā dzīvot pusdzīvi – tad sāpot mazāk.”- Anita noteica.

Viņa piecēlās un aizgāja, no tā brīža, Sāra viņu vairs nebija satikusi. Kur palika viņas kaisle? Mīlestība? Vai viņa dzīvoja uzspiestas sirdsapziņas pārmetumos attiecībā pret vīru? Pārmetumos- kuru patiesībā nemaz nebija?

Sārai bija žēl Anitu, un viņa ļoti šaubījās vai paliekot pie sava vīra, viņa palika arī laimīga.

***

Pēdējā darba dienu bija beigusies, no pirmdienas sāksies remontdarbi. Šovakar bārs bija necerēti pilns,  gan ar vietējiem dzērājiem, gan tāpēc, ka piektdiena. Precīzāk – ar dzērājiem. Piektdiena – ir tikai arguments. Uz galdiem stāvēja alus kausi un pustukši šķīvji. Sāra bija palaidusi bārā darbiniekus ātrāk un saprata, lai visu sakoptu būs vajadzīgus vēl vismaz 3 stundas. Kārtojot galdus viņa pamanīja atstātu rūtiņu lapu, lasot viņai tirpas skrēja caur kauliem.

 

“Vairs nevienam”

Salauzta sirds lauskās,

Zem sirds bērns

5 paciņas sekonāla, lai vieglāk aizmigtu uz mūžu.

Es nespēju cīnīties.

Piedod, bērniņ, ka Tava mamma tik vāja

Diev’ kāpēc tu mani nodevi tādā dzīves situācijā?

Kāpēc?

Es ticēju paradīzei… bet elle nekad nav uguns, un sāpes, elle ir tad kad otra realitāti pieņem kā savējo, ticot, ka tā ir paradīze.

Kāpēc?

 

Sāra pārlasīja un pārlasīja vēstuli. Kas bija šī sieviete, vai meitene?  Šodien viņa bija tā aizņemta ar savām domām, ka bāra apmeklētājus neievēroja, šī vēstule neapšaubāmi bija “palīgā- sauciens”, bet ellē  ratā, nu kāpēc šādu vēstuli atstāt bārā? Cerot, ka šī ir vieta kur kāds  kādam – palīdz? Absurds. Tas ir bārs, ne psihologa kabinets, kaut kur Sārā  pavīdēja vainas apziņa, ka kādam cilvēkam pagājusi garām, vai vienkārši neievēroja…

Jau dodoties projām, pie durvīm Sāra ieraudzīja Ansi, vīrs ap 75 gadiem, kurš savu pensiju “ziedoja” alkoholam, un akli ticēja, ka spēļu automāti viņam iedos cerēto labklājību, sākumā gan tās bija loterijas biļetes, bet apguvis kā rīkoties ar spēļu automātiem, viņš tos sauca par “savām sievietēm”. Loterijas biļetes, aizvietojās ar spēļu automātiem.

Sārai šis dīvainais vientuļais cilvēks – simpatizēja, vērojot viņu, bija sapratusi, ka bārs ir viņa aizmiršanās, jeb bēgšana no vientulības un sevis.

-“Sāruci, tu jau aizej?”- Ansis jautāja.

Sāra pasmaidīja.

-“Nu šodien Ansi, tu esi nokavējies, tagad bārs būs vaļā, tikai pēc ilgāka laika, jeb aptuveni 3 mēnešiem”.

-“Es tač’ pēc trim mēneš’ dzīvs vairs nebūs!”- viņš saīga.

-“Gan jau būsi, un tāpat vien nāksi”.- Sāra atbildēja.

-“Bet man sievišķ’ paliks nēeduš’”- Ansis satraucās.

-“Nu tad Tev maks būs pilnāks, un automāti tukšāk!”- Sara atcirta.

-“Bet sirds ar’ tukšāk”, Ansis, lūdzoši paskatījās.

-“Nu uz sievietēm dažreiz jāuzgaida.”- Sāra noteica.

-“Pie velna viņas,  tik atņem, un dažreiz iedod, ko lāga atminēties- nevar! A simt’ gram’ var sarunāt!?”- viņš ieminējās.

-“Nē, šodien Ansi, es braucu uz mājām.”- Sāra aizgāja.

Iekāpjot mašīnā, Sāra vēl brīdi vēroja Ansi, tik ļoti vientuļš vīrs viņš izskatījās, Viņam atbilda teiciens – “Cilvēks piedzimst un nomirst viens, viss pārējais ir ilūzija”.

Nākamajā nedēļās, bārā noritēja remontdarbi, Sāra tikai pa retam ieradās. Kā smiedamās, stāstīja draudzenei- “Lai neaizmirstu, kur strādā, un paskatītos uz strādājošiem, muskuļotiem un noputējušiem vīriešiem”.

Viņa bija sazvanījusi arī mākslinieku, kurš apgleznos sienas. Sārai runājot ar viņu pa telefonu radās iespaids, ka viņam vajadzētu būt “neaizsargāta tipa” vīrietim, kurš nesen beidzis “Mākslas Akadēmiju”… un jā, viņam bija patīkams balss tembrs.

***

Caur ziediem – mēs sajūtam smaržu

Caur vējiem – iegūstam spēku

Caur dvēseli – ieraugam sevi

Caur akmeņiem – iegūstam mieru.

 

Bija otrdienas, ārā spīdēja saule, ieejot bārā, valdīja klusums, un gaisā lidinājās puteklīši, nedaudz vēl smaržoja pēc krīta un skaidām, bija atlicis tikai apgleznot sienas.

Sāra paskatījās pulkstenī, pēc 15 minūtēm vajadzēja ierasties māksliniekam- Linardam.

No rīta viņa bija uzvilkusi melnu kleitu, un nolakojusi nagus. Sāra nedaudz novājēja, jo pat nepazīstot viņu, viņai šis vīrietis bija ieinteresēji, gan tāpēc, ka kādu laiku viņiem vajadzēs pavadīt kopā, gan tāpēc, ka viņai nebija, ne jausmas kādu gleznojumu viņa vēlas uz sienas.

Ienākot Linardam bāru, Sāru redzētais šokēja, no viņa izstaroja pašpārliecinātība, vīrietis- pagariem tumšiem matiem, džinsās un melnā kreklā.

-“Vai jūs būtu Sāra?” – viņa balss skanēja zemākos toņos, jeb basos,  Sāra piefiksēja.

-“Jā gan!” – Sāra pasmaidīja par savām domām.

Jau pirmajās sekundēs ar viņu, Sāra izjūta seksuālu spriedzi. Sarunas gaitā, viņa piedāvāja iedzert vīnu. Sievietes, kurām ir nolakoti nagi, un dzer sarkanvīnu neapzināti jūtas daudz seksuālāk, tas ir gan sievietes narcisms, gan nedaudz stereotipiski, Sāra domāja, vērojot savu vīna glāzi.

-“Kādu gleznojumu, Jūs vēlaties uz sienas?”- Linards jautāja.

Sāra aptvēra, ka nav sadzirdējusi viņa jautājumu, domājot par seksualitāti. Viņa atcerējās,. “Jūs vēlētos uz sienas?”.

-”Uzrunā mani uz Tu”- un atcerējās gleznojumu.-“Lai izpaužas tavs mākslinieciskais talants. Gluži abstrakto mākslu, jeb strīpas uz sienām, es nevēlos, es nemāku pateikt, ko vēlos”- Sāra atzinās.

Lēnām  no izdzertā vīna daudzuma, gan sajūtas, ka pēkšņi uzticies svešiniekam, sarunas ievirzījās daudz personiskākas. Sāra pastāstīja par savu kopdzīvi ar vīru, par meitu,- Linarda miers un savaldība, lika  viņai justies drošākai. Nenoliedzami saruna kļuva jau “zem jostas vietas”, kad viņas vīrs vairs nepriecātos par sarunas turpinājumu.

-“Es domāju, ka cilvēkam visspēcīgākā ir seksuālā enerģija, ja mūs šeit ieslēgtu uz pieciem mēnešiem divatā, agri vai vēlu, šī enerģija vinnētu”- teica Linards.

-“Patiesībā, nav pat zināms, kas notiktu, ja tagad es tev apsēstos klēpī?” – Sāra nepārprotami sāka koķetēt.

Pagāja dienas, viņš apgleznoja sienas, viņi sarunājās. Sāra atraisījās  vīrieša klātbūtnē, viņa iemīlējās, un radās vēlme, pārkāpt robežu, vēlme – kad sievietes būtība vēlas pieskarties vīrietim, bet tajā pašā laikā ir dabiskās bailes, būt atraidītai, Sāra mēģināja apslāpēt izjūtas, kuras jau bija radušās.

Viņa savas sajūtas un domas par dzīvi, bieži ierakstīja mobilajā telefonā, un vēlējās sūtīt īsziņu draudzenei, bet domājot par Linardu nosūtīja – Linardam .

 

/Es to mākslinieku vēlos, kā sieviete- vīrieti,

kā cilvēks draugu, kā Ieva paradīzes ābolu./

 

Dusmojoties uz tehnoloģijas laikmetu, un savu atklātumu, par nelaikā nosūtītu īsziņu. Tomēr robeža bija pārkāpta un vārdi pateikti,  pašā būtībā, Sāra vairs nevēlējās apstāties. Iekšējā balss, bija skaļāka par saprātu. Gaidot Linardu bārā, viņa sadomāja visus, iespējamos jautājumus, atbildes un notikumu gaitu.

Ienākot bārā, viņš apsēdās un jautāja.

-“Vai mums gadījumā nevajadzētu parunāt?”- Linards pajautāja.

-“Par ko?”- Sāra blefoja.

-“Vispār jau šoreiz vajadzētu runāt tev”- viņš nopietni paskatījās.

Sāra sajūtās, kā meitene, iespējamās atbildes bija aizmirsušās, viņš izskatījās pārāk vīrišķīgi, un viņa jutās pārāk uzbudināta.

-“Par ko mums vajadzētu parunāt?” – Sāra izlēma “laist muļķi”- tajā mirklī Linards izvilka no kabatas mobilo telefonu.

“Jauki”- domāja Sāra “aci pret aci” cilvēkiem paliek arvien grūtāk runāt!

-“Es saprotu, par ko tu runā”, – Sāra atbildēja, paskatoties uz mobilo tālruni.

-“Tu to biji domājusi, tā nopietni, vai kā joku?”- viņš pajautāja.

-“Būtu Linard, viegli atbildēt, kā joku, jo cilvēki baidās atzīties, ka iemīlas, jo baidās vilties, mēģinot jūtas kontrolēt ar prātu. Neskaitot es esmu precējusies un man ir 6 gadīga meita”.– Sāra noskaldīja.

-“Labi ka tu to apzinies, es gan nezinu, vai jūtas vienmēr vajag kontrolēt ar prātu”- Linards ieminējās.

Tajā mirklī Sāra izlēma, tik vienkārši skanēja – principā, atļauties mīlēt. Dzīve ir tik daudz iespēju, cik pats cilvēks ļauj tām notikt.

Sāra piegāja pie Linarda, aplika viņam rokas ap kaklu, un noskūpstīja.

-“Es vēlētos, lai mums vienmēr būtu gadīgas attiecības”.- viņa pasmaidīja.- “lai tu man nemelotu, pat ja man gribētos nezināt patiesību.”

-“Es spēju pateikt taisnību acīs”,- Linarda balss skanēja pārliecinoši.

-“Es nezinu, vai sievietei ar vīrieti varbūt pilnībā godīgas attiecības, tas būs mans eksperiments ar tevi”.- Sāra koķetēja

Linards pacēla Sāru uz rokām un aiznesa uz bāra iekštelpu istabiņu, viņš turpināja viņu skūpstīt. Sāra mijās satraukums un bailes – kuras pārauga iekārē, viņa vēlējās viņu, pa celdams viņas topiņu un pieskardamies viņas kailajam ķermenim, viņa vēlējās ātrāk just viņā elpu, būt kaila… piederēt un atdoties… sajūta, kad krīti bezdibenī..

-“Kāda secība, tu velies, lai tevi izģērbju” – Linards mierīgi pajautāja.

-“Linard, es tevi gribu”- Sāra čukstēja.

-“Es redzu, man patīk spēlēties ar sievietēm”- viņš pasmaidīja.

-“Un tagad tu to dari?” – Sāra jautāja, skatīdamies Linardam acīs.

-“Tu pat neapzinies, ar kādu uguni esi sākusi spēlēties”…

***

Mēs kopā laimi zaudējām

Aiz ideāliem – melus redzējām

Mēs eņģeļi – ar velna asti

No dzīves prasām – pārāk daudz.

***

Rīts. Sāra pamodās no nakts, kur vēl sapņos bija lidojusi, atcerējās dažas frāzes, ko abi bija runājuši. Vajadzēja doties mājās pie vīra un meitas. Piegājusi pie spoguļa, paskatījās uz sevi un klusi noteica.

-“Es esmu pārkāpusi laulību”- Sāra sacīja, savam spoguļattēlam. Iepriekšējais vakars, no rīta vairs nelikās, tik skaists un daudzsološs. Viņa bija nobijusies no nākotnes.

Izejot no bāra iekštelpām un ieejot virtuvē, Sāra atcerējās, ka bāra produkti sākoties remontdarbiem sen vairs nav. Skapītī vien stāvēja kafija, tēja un garšvielas. Ieslēdza elektrisko kannu un aizsmēķēja cigareti…

Vai laulības pārkāpšana ir grēks? Reliģiozi- jā- “ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt”, bet ja vīrieša un sievietes sirdi, vairs nevieno mīlestība, tad viņu laulība ir tikai izlikšanās un krāpšana.

Cilvēki atrodas visādu reliģiozu un aizliegumu gūstā, savos argumentos, bieži aizliedzot kaisli, kas nāk no mīlestības, jeb ir tās sastāvdaļa.

Kaisles acīs nav ne ebreju, ne kristiešu, ne vergu, ne brīvo, ne katoļu, ne protestantu, ne hinduistu, ne ateistu. Kaisle ir ārpus reliģijām un nezina nekādus ticība apliecinājumus, nekādas dogmas, nekādas cilvēku izdomātas domu struktūras. Iemīloties cilvēks nešķiro, kas kurš ir, un Amors trāpa sirdī.

Aizslēdzot bāru, laukā nedaudz līņāja lietus, Sāra iekāpa savā ”BMW”.  Laiks bija atgriezties mājās, viņa  nespēja sakoncentrēt savas domas. Kaut kas, viņā  bija mainījies, Sāra jutās citāda. Tā, it kā, viņa būtu atklājusi sevi no jauna un iepazinusi sevī mītošo svešinieci, vēl neiepazītu. Bet viņa zināja, ka gribēs satikt Linardu vēl un vēl, vairs ne tikai, kā mākslinieku, bet kā vīrieti.

Iebraucot pagalmā, pa durvīm izskrēja Agneta.

-“Mammu, mammu, kāpēc tu vakar nebiji? Mēs ar tēti tevi gaidījām. Oma sacepa plātsmaizi ar āboliem”.- meita skatījās.

Sāra paskatījās uz savu mazo meitiņu ar izspūrušajiem matiņiem, vēl pidžamā un čībās. Viņas mīlule. Pasmaidīja, bet stingri pateica.-“Aga ātri mājās, ārā līst,  tu esi čībās!”

Sāra iegāja mājās un sajutās, kā svešiniece, viņa tik ļoti bija pieradusi pie bāra dzīvojot tur nedēļu, ka tās brīžiem uztvēra par savām mājām. Vai arī jauniegūtās sajūtas lika izjust sevi savādāku?

-“Aga kur ir tētis?”- viņa pajautāja.

-“Istabā skatās televizoru. Mammīt, man gribas brokastis”.- Aga teica.

-“Es ieiešu pie tēta, tad mīļum, iesim taisīt”.- Sāra sabužināja, Agas matiņus.

Ieejot istabā, Nils gulēja dīvānā.

-“Čau, mīļais! Piedod, ka vakar neatbraucu, bārā aizkavējās strādnieki un man vēl mobilajam telefonam baterija nosēdās. Kā tev par šo nedēļu gāja?”- viņa mierīgi jautāja.

-“Normāli, tikai alga pārlikta uz otrdienu”, Nils izklausījās sapīcis

-“Kāpēc tā?”- viņa pajautāja.

-“Nezinu. Celtniecība! Nav tāda mēneša, kur alga ir noteiktā datumā! Valsts iestādē, nestrādāju!”- Nils uzvilkās.

Sāra strauji mainīja tematu.

-“Ko mēs šodien ēdīsim? Iešu paskatīties, kas ledusskapī, cik saprotu, neviens no jums, vēl brokastis nav ēdis?”

Ieejot virtuvē Sāra domāja – “ārprāts, tie ir pirmie meli un pasaule nesabruka, viss kā iepriekš, tikai ne manī pašā.”

Smērējot maizītes un vārot tēju, Sāra nomierinājās. Ikdiena nomierina.

-“Agneta, ej mammai palīdzi aiznest brokastis.”- Nils komandēja

Brīvdienās viņiem bija izveidots rituāls, ēst istabā skatoties TV, kā daudzām ģimenēm.

Sāra vēroja vīru un domāja, viņai ir spēcīgs vīrietis, izteikts ģimenes cilvēks, ak’ dārgais, cik samaitāta ir tava sieva.

Sāras domas pārtrauca, krītošā krūze no Agnetas rokām.

-“Sāra, kas tu viņai nevarēji iedot to “normālo” krūzi šitā viņai mūžīgi krīt no rokām ārā”- Nils uzkliedza.

Sāra piecēlās un devās uz virtuvi pēc slotas un lupatas. Atkal, sākās ikdienas strīdi, kas notiek ar viņas ģimeni, un kopdzīvi?

Sīkumaini strīdi vai ikdienas rutīna, tā sagrauj attiecības, ka tā paliek par normu, starp diviem cilvēkiem?- paēst, pagulēt, un šad tad pamīlēties. Absurds, bet bieža patiesība.

***

Atmiņas- ir pieredze, bet ne vienmēr

Bagātība, ar ko

gribas lepoties…

***

Bija pienākusi pirmdiena, laiks atgriezties darbā. Laukā bija spēcīgs vējš, tāds pats, kāds notika Sāras sirdī.

Linards par sevi nebija devis ziņu,  varbūt- “vienas nakts romāns”, Sāra domāja, galu galā mākslinieku aprindās bieži citēts, vai arī biežāk dzirdēts, jo būtu nekorekti, ja ar to lepotos un stāstītu politiķi. Maz ticams, ka bijušajam ASV prezidentam B. Klintonam, Monika Levinski ir labākā draudzene, pēc visiem zināmā “incidenta”, un stipri jāapšauba, vai viņš pats, par to būtu sācis stāstīt tautai. Monikas Levinski kleitai, vajadzēja kļūt par valsts noslēpumu, nevis par apspriestu lietu medijos.