Kopš sevi atceros, es vienmēr biju alkusi piedzīvot romānu cienīgu mīlas stāstu – es vienmēr biju sapņojusi par tādu mīlestību kā Elizabetei Benetei no “Lepnums un aizspriedumi” – ideālo Misteru Dārsiju, kas liktu manai sirdij sisties straujāk, kas vienmēr piederētu man un kuram vienmēr piederētu es. Viņš būtu glīts, tumšiem matiem, lieliskām manierēm un labu sirdi. Viņš skatītos uz mani tā, ka visa pasaule zem kājām sagrieztos. Un es tik tiešām satiku tādu vīrieti, bet atšķirībā no Elizabetes Dārsija mans Dārsijs bija tumšs, cietsirdīgs un biedējošs. Zem viņa debešķīgā skaistuma slēpās miljoniem kārtu – viena pēc otras tumšāka. Kamēr es to saucu par mīlestību, patiesībā viņš veda mani cauri ellei. Es biju tauriņš, bet viņš liesma – ik reizi, kad es pietuvojos, viņš mani apdedzināja… Lai cik traģiski tas arī neizklausītos, šodien es apsolīju viņam savu dzīvi, jo man nebija citas izvēles. Vai kādreiz esat atraduši sevi situācijā, no kuras iespējama tikai viena izeja? Es biju – man nebija rītdienas, kur bēgt. Es biju apsolīta vīrietim bez sirdsapziņas, vīrietim, kurš nespēja mīlēt, vīrietim, kurš nozaga manus sapņus un saberza tos putekļos.

Pirms mēneša

Londona, 2014. gads

Es jūtos kā nokļuvusi paralēlā pasaulē – jaunā sieviete, kas lūkojas man pretī, šķiet, tik svešāda. Sarkanā kleita ir pieguļoša un izceļ viņas nedaudzos izliekumus, gaišie mati mīkstos viļņos krīt gar viņas seju un mirklī, kad viņa atglauž šķipsnu aiz auss, skatienam atklājas viņas mātes dāvinātie pērļu auskari. Viņas skatiens ir ledus auksts, un paiet mirklis, līdz es apjaušu, ka tā sieviete spogulī esmu es. Tā ir dīvaina sajūta – neko nejust. Es neko nejūtu pat tad, kad atceros sava brāļa Džonatana asiņaino seju un viņa kliedzienus par zaudēto vecāku mantojumu. Es nejūtu neko arī tad, kad atceros viņa vārdus par to, ka mani pārdevis viņam – vīrietim bez sirdsapziņas. Dārsijam. Es novēršu skatienu no sava spoguļattēla un aši saņemu matus mezglā, nelikdamies ne zinis par to, cik tas ļoti nepiestāv satīna sarkanajai kleitai. Es neizpatikšu tam kretīnam, jo es to nedarīju mīlestības vārdā.

Visu šo laiku man likās, ka es satikšu kādu lielisku vīrieti, kas mani mīlēs tā, kā Dārsijs mīlēja Elizabeti, kā Rets mīlēja Skārletu, bet tā vietā es biju apsolījusi savu sirdi vīrietim, kuru pat nebiju satikusi. Vai vispār kaut kas tāds 21. gadsimtā bija iedomājams? Aprēķina laulības. Nē. Piespiedu laulības apmaiņā pret to, ko mani vecāki (lai viņiem vieglas smiltis) mīlēja vairāk par visu – vīna darītavu, ko mans brālis paspēlēja tam nelietim, kaut tas bija mūsu vecāku dzīves darbs. Un tagad tā dēļ es biju gatava atdot savu brīvību. Vai vēl vairāk vilties savos sapņos es nevarēju? Visa mana pasaule bija sabrukusi neauglīgā pīšļu kaudzē, bet es neko nejūtu… jeb drīzāk cenšos aizmirst savus sadragātos sapņus. Šķiet, ka sāpes ir tik skaudras, ka es vienkārši atsakos tās atzīt. Mana apziņa ir izgājusi no ķermeņa un kļuvusi par neiesaistītu skatītāju manā traģēdijā – pie spoguļa stāv skumja meitene bez nākotnes.

Paiet laiks, līdz apjaušu, ka kāds skaļi klauvējas pie restorāna labierīcības durvīm. Šķiet, ka esmu šeit pavadījusi mūžību, cenšoties savākt savus izbirušos sapņus. Es asi nobraucu ar plaukstu gar savu sārto vaigu, un, ja tur bija kādas asaras, tad tagad to vairs nav. Dziļi ievilkusi elpu, es saņēmu visus savus atlikušos spēkus un savācu sava pašlepnuma atliekas. Ātri satvērusi balto rokassomiņu, es atšauju vaļā vannas istabas durvis, ignorēdama sadusmoto sievieti sev pretī, un paveru skatienu uz restorāna jumtu… tieši tur viņš mani gaida. Vīrietis, kurš, pat nepazīstot mani, ir sadragājis un salauzis manu sirdi – Kristiāns Dārsijs.

Kāpnes ved mani augšup līdz grezni izrotātam restorānam uz jumta. Atverot durvis, man sejā iesitas brāzmainais vējš un mati, kurus tik nevērīgi saņēmu astē, vienkārši izjūk. Dziļi ievilkusi gaisu plaušās, es apvaicājos pie administratora, kurš ir Kristiāna Dārsija galdiņš. Norādījis uz tālāko galdu, kuru, tāpat kā visus citus, sedz iestīvināts, balts galdauts un sudraba ēdamrīki, es drebošu sirdi dodos pie labi ģērbtā vīrieša ar sirmajiem matiem. Vai tas bija par maz lūgts, lai viņš vismaz izskatītos labi? Es kā sasalusi vēroju paveco vīrieti ar izklaidīgajām ūsām, kas atgādina kaut ko no Šerloka Holmsa romāniem.

– Jūs noteikti esat Rouzas jaunkundze! – vīrietis pieceļas kājās, pasniegdams savu roku, – Es esmu Dārsija kunga advokāts. Čārlijs Kūpers.

Advokāts. Daļa manis ir atvieglota, bet otra – daļēji vīlusies. Tātad, tik mazsvarīgas viņam ir šīs laulības? Viņš savā vietā ir atsūtījis īsa auguma vīreli ar smieklīgām ūsām.

– Dārsija kungs ir sagatavojis laulību līgumu, kuru vēlas, lai jūs izskatāt, –  vīrietis bez vilcināšanās pasniedz man dokumentu mapi, – Saskaņā ar līgumu jums jānodzīvo vismaz gads laulībā un tad jūs varēsiet atgūt vecāku mantojumu. Izlasiet to un pēc tam varēsim to pārrunāt.

Man ir grūti aptvert notiekošo. Vēl pirms pāris dienām es biju gatava doties uz policiju un pierādīt, ka manam brālim tika izkrāpts mantojums, lai gan Džonatans to pats savām rokām bija pārrakstījis šim Dārsijam, bet tagad es biju šeit, gatavojoties apspriest laulību līgumu ar vīrieti, kuru pat nepazinu. Ar vīrieti, kuram es biju tikai darījums un kurš savā vietā uz tikšanos atsūtīja sasodītu advokātu. Cik liels nelietis īsti bija šis Dārsijs?

Gads. Viņš vēlas nolaupīt gadu manas dzīves. Jo vairāk es par to domāju, jo ciešāk sažņaudzas gaiss manās krūtīs. Man ir jātiek prom no šejienes pēc iespējas ātrāk. Šķiet, ka manas smadzenes uz brīdi atslēdzas. Vīrietis man pretī runā ar mani, bet es nedzirdu nevienu vārdu… viss, par ko es varu domāt, ir tas, cik neprātīgi tas viss ir – man gribas vien bēgt un paslēpties. Bet es jūtos kā muša, kas iekļuvusi zirnekļa tīklos un, lai cik ļoti es spārdītos un censtos izdzīvot, es nespēju izpīties no šī tīkla. Es esmu pamesta nāvei un neviens nedzird manu palīgā saucienu.

– Es to nevaru, – es drudžaini satveru savu somiņu un piecēlusies no krēsla, skriešus metos uz izeju, ignorēdama visu un visus.

Izskrējusi no restorāna, man sejā iesitas Londonas drēgnums un es tik tikko spēju ievilkt elpu. Man galvā ir tikai viena doma – man ir jātiek prom. Es speru soli uz priekšu, nemanot, ka tuvojas mašīna. Es to apjaušu tikai tad, kad mani satver divas rokas un parauj atpakaļ – rokas, kas liek man cauri izšauties satraucošai tīksmei. Dziļi ieelpojusi, es pagriežos pret svešinieku – ļoti pievilcīgu svešinieku. Mana sirds daudzās tik strauji, ka, šķiet, esmu aizmirsusi elpot. Viņa spēcīgās rokas mani joprojām tur, un man ir bail viņu lūgt mani atlaist… viņa tumši brūnās acis kvēlo un skarbā mutes līnija sakustas. Šķiet, šis mirklis ilgst mūžīgi.

– Jums viss kārtībā? –  visbeidzot es sadzirdu viņu sakām, kaut daļa manis joprojām jūtas tā, it kā viņš mani būtu aptinis ar neredzamu virvi un vilktu arvien tuvāk, – Ko jūs domājat? –  viņš palaiž mani tikai nedaudz vaļīgāk, it kā domātu, ka es vēlreiz metīšos zem mašīnu riteņiem.

Es gribu teikt, ka tas bija negadījums, bet, pie velna, es nespēju pat parunāt – mana mute ir izkaltusi kā tuksnesis. Viss man augums viņa rokās trīc un es tik tikko spēji ievelku elpu.

– Man ir jāiet, – es izburtoju, un mirklī, kad viņš atlaiž mani pavisam, man, šķiet, ka kritīšu bezdibeņa dzīlēs. Un kā nu nē? Es tikko uzspļāvu Dārsija laulību līgumam.

– Jūs maldāties, ja domājat, ka es jūs tā palaidīšu. Jūs gandrīz tikko notrieca automašīna, –  viņš skarbi atgādina, pārlaižot pāri manai sejai pirkstus, it kā pārbaudītu, vai neesmu savainojusies. Vienīgais, kas ir ievainots, ir mans pašlepnums, es skaļi nopūšos.

– Man tiešām viss ir kārtībā, –  es norādu, vēlēdamies skaļi izkliegt, ka neesmu nekāda pašnāvniece, bet šķiet, ka neviens man nenoticētu – es burtisku izstreipuļoju uz ielas. Ja vien nebūtu šis svešnieks, kas uz īsu mirkli lika man dziļi nožēlot, ka biju apsolīta sapņu zaglim.

Elpo, Ella! Man visbeidzot izdodas ievilkt gaisu krūtīs, un tikai tagad es ievēroju, cik svešinieks man pretī ir izskatīgs – viņa tumši brūnās acis spētu noburt ik vienu sievieti (un es neesmu izņēmums). Viņš ir labi ģērbies – smaragdzaļā žaketē un baltā kreklā, viņa mati ir sakārtoti tik perfekti un reizē mazliet haotiski. Viņš smaržo pēc labākās angļu kafijas un sandalkoka. Paiet brīdis, līdz sadzirdu, ko viņš man saka:

– Ļaujiet man vismaz jūs aizvest mājās, –  viņš norāda uz sportisko audi.

– Tas nav nepieciešams, – es satraukti izdvešu, balsij pārvēršoties līdz nepazīšanai. Kopš kura laika es izklausos tik svešādi? Ak, dievs, uzvedies taču reiz normāli, es sevi nostrostēju.

– Jūs taču saprotat, ka es neatkāpšos, – viņa acis atmaigst un sejas izteiksme kļūst labvēlīgāka.

Ja tā padomā, man tiešām vajadzēja tikt prom no šejienes pēc iespējas ātrāk, pirms velna advokāts mani nav ieraudzījis.

– Labi, bet nedomājiet, ka tas tagad kaut ko nozīmēs, – es ievēroju, kā vīrieša mutes kaktiņš tik tikko manāmi paraujas uz augšu. Lieliski, tagad viņam es vēl liekos uzjautrinoša.

– Apsolu uzvesties labi, – viņš bezkaislīgi apstiprina, atvērdams mašīnas durvis. Nezināmu iemeslu dēļ viņa solījums liek manai sirdij palēkties.

Iedarbinājis dzinēju, viņš atpakaļgaitā izstūrē auto no stāvvietas, un mirklī, kad pasaku viņam savu adresi, viņš pašpārliecināti pakrata ar galvu. Šķiet, ka viņš pazīst Londonu, lai gan pēc viņa akcenta to nepateiksi. Vai tas ir portugāļu? Viņš neizskatās pēc amerikāņa – tas ir vairāk nekā skaidrs.

– Martins Albarons, –  it kā lasīdams manas domas, viņš pēkšņi nosauc savu vārdu.

– Ella Rouza, – es nosaku,– Albarons. Tas ir…?

– Spāņu, – viņš aprauti nosaka, – Esmu šeit atbraucis uz brāļa kāzām un dažās biznesa lietās, – viņš sausi paskaidro.

– Spānija, – es izdvešu, nespēdama novērsties no viņa dievišķā skaistuma – viņa skarbā mutes līnija lieliski piestāv viņa taisnajam degunam un kvēlajām acīm, – Es nekad tur neesmu bijusi, taču esmu par to daudz lasījusi. Tur gatavo lieliskus vīnus, – es pasmaidu.

– Jūs kaut ko zināt par vīnu? – vai viņš jau atkal smējas par mani?

– Patiesībā ļoti daudz ko. Maniem vecākiem pieder vīnu darītava tepat, Londonā. No kura reģiona jūs esat?

– Riberas del Duero,– viņš atbild,– Jums tur noteikti patiktu, – viņš saka, šķiet, gaidīdams, ka es tam piekritīšu.

– Jūsu brālis precas, – es piepeši atceros iepriekš minēto, –Viņš dzīvo Londonā?

– Nē, bet viņa līgava gan, – vīrietis atbild, un es viņa balsī saklausu sasprindzinājumu, it kā viņam nepatiktu par to runāt, – Bet jūs? Kas jums lika tik neapdomīgi mesties zem mašīnas riteņiem?– viņš rūpīgi nopēta mani, it kā pārliecinātos, ka tiešām neesmu jukusi.

– Neuzmanība, – mana balss nodevīgi aizlūst.

– Man šķita, ka jūs no kāda bēgat, – viņa vārdi liek manai sirdij sažņaugties, un es tik tikko atceros par elpošanu.

– Kāpēc lai es no kāda bēgtu? – es it kā bezrūpīgi iesmejos. Mani smiekli un šausmu grimase sejā veido savādu disharmoniju.

– To pasakiet jūs, – smaids no vīrieša sejas pagaist, un es tik tikko apjaušu, ka viņa mašīna ir apstājusies pie manām mājām.

– Tas gan bija ātri, – es atbildu, satraukti meklēdama, kur atāķēt drošības jostu.

– Ļaujiet man, – viņa garie, slaidie pirksti pieskaras maniem, un es apjaušu, cik tuvu atrodas viņa seja manējai… es dziļi ieelpoju viņa reibinošo smaržu, un, šķiet, šīs mirklis ilgst veselu mūžību, lai gan patiesībā aizrit tikai sekundes simtdaļa.

– Paldies… – es klusi izdvešu, – …par visu, – es ātri izkāpju no auto un neatskatīdamies pazūdu pavasara ziedonī.

Tik tikko saklausāmais ārdurvju slēdzenes klikšķis atbalsojas manī kā stīga. Jau tajā pašā mirklī, kad Martina mašīna aizbrauc, es atkal jūtos kā mirusi. Es zināju, ka nekad viņu vairs nesatikšu un tā ir bezgala skumja doma. Nezināmu iemeslu dēļ viņš mani savaldzināja, bet varbūt es pārāk ilgi esmu aizkavējusies muļķīgu romānu pasaulē, cerot, ka vīrietis, kas mani izglābs no notriekšanas, būs vairāk nekā garāmgājējs. Jo tā taču notiek skaistos romānos, vai ne? Mana dzīve gan ir tālu no skaista romāna.

Līdz ko atveru priekšnama durvis, manā sejā iesitas pazīstamā alkohola un cigarešu neciešamā smaka. Nolādēts, Džonatans, es pie sevis nolamājos.

Steidzīgi šķērsojot atvērto kabinetu, es ievēroju, ka mans vecākais brālis ir aizmidzis pie viskija glāzes. Ja sākumā man šķita, ka viņu ir salauzusi vecāku nāve un pēkšņi uzliktā atbildība par mani, tad tagad es vairs tā nedomāju – varbūt viņam patika tā dzīvot – kā uz naža asmens.

Dziļi ieelpojusi, es jau grasos doties augšup uz savu kabinetu, kad Džonatana balss mani aptur.

– Kur tu tik ilgi kavējies, Ella?

– Vai tiešām tevi tas jebkad ir interesējis, Džonatan? – es veltu viņam bezkaislīgu skatienu, gandrīz naidīgu, jo vienīgās jūtas, ko spēju just pret savu miesīgo brāli, ir dusmas un naids. Šajā brīdī man ir žēl mūsu vecāku, kuri visu dzīvi gatavoja mūs situācijai, kurā mums būtu jāprot vienam par otru parūpēties, bet tā vietā mēs cenšamies vien to, kā sadzīvot. Jo patiesībā jau es šajā situācijā esmu nokļuvusi viņa dēļ – viņa atkarība no azartspēlēm ir aplikusi virvi nevis ap viņa kaklu, bet manu.

– Tagad mani tas interesē, jo negribu, lai tu izdarītu ko tādu, kas varētu izjaukt mūsu vienošanos, – viņš pasniedz man to sasodīto līgumu. Viņš zina. Viņš zina, ka es to neparakstīju un daļa manis vēlas viņam izskaidrot, ka es to nevaru… pārdoties vīrietim, kuru nepazīstu. Bet otra daļa – iemest viņam sejā visu, ko domāju par viņu, par Dārsiju un šo sasodīto vienošanos.

– Kāpēc vismaz reizi dzīvē tu pats nevarētu uzņemties atbildību par savu rīcību? – es cenšos saskatīt viņā kaut ko pazīstamu, bet viss, ko redzu, ir bezgalīgi plats bezdibenis starp mums.

– Tu zini, ka šeit izeja ir tikai viena – vai nu tu apprecēsies ar Dārsiju, vai viņš pakar manu galvu virs savas gultas, – viņš pasper man soli tuvāk, bet bezdibenis nesaraujas, – Nekad mūžā vairs tā nerīkojies, māsiņ, – viņš pasmaida, bet tas neizklausās pēc ieteikuma.

– Tie ir draudi? – es paceļu galvu augšup, mēģinot atcerēties laiku, kad mēs bijām bērni. Kaut kad taču mēs viens otru mīlējām, vai ne tā?

– Uztver to, kā vēlies, Ella! Paraksti līgumu, un es to pats aiznesīšu Dārsijam, – viņš iedzer strauju malku no viskija glāzes, un es dzirdu, kā tas noslīd lejup viņa kuņģī.

– Es to nedarīšu tevis dēļ un vēl mazāk – Dārsija, bet vecāku dzīves darba dēļ. Vīna darītavas dēļ viņi atdeva visu, – es cenšos savaldīt asaras, kas sakāpušas kā milzīgs kamols kaklā.

– Priecājies, ka Dārsijs piekrita atdot mantojumu, – viņš ciniski izmet.

– Par kādu cenu? Tu nekad neaptversi, cik augsta ir viņa godprātības un līdzjūtības cena.

– Nolādēts, Ella!– Džonatans pagriezās, – Es tagad nespēju atrasties tavā tuvumā,– viņš aizkaitināts atgriezās kabinetā, atstājot mani vienu ar savām domām un apziņu, ka mana dzīve vairs nebija tikai pamošanās un došanas pie miera.

Kas to būtu domājis, ka vēl pavisam nesen man bija pavisam parasta dzīve – es studēju universitātē, domāju, kā kļūt par rakstnieci, bet te pēkšņi mana dzīve apgriezās pa 360 grādiem – es biju saderināta ar vīrieti, kuru nekad dzīvē nebiju satikusi un kuru tagad ienīstu no visas sirds. Manai dzīvei vajadzēja būt pavisam parastai – man vajadzēja satikt vīrieti, kas mani mīlētu un kuru mīlētu es, man vajadzēja ar viņu apprecēties, radīt pāris bērnus un novecot kopā ar viņu. Tik vienkārši – ne vairāk, ne mazāk kā mīlēt otru cilvēku ar katru sava ķermeņa šūniņu, bet te nu es esmu – soli no laulībām, kuru pamatā nav nedz mīlestības, nedz kaisles. Vai es neesmu tādas mīlestības cienīga? Vai tiešām mani izlolotie sapņi par skaistu mīlestību ir tikai… izloloti?

Jau sen, cik sevi atceros, grāmatas bijušas mans patvērums no visa – no skumjām, dusmām, vilšanās. Es mīlu vecus, klasiskus romānus – Emīliju Brontē, Džeinu Ostinu, Oskaru Vaildu… es dievinu pavadīt garas stundas bibliotēkā un pazaudēties grāmatu smaržā. Tagad es beidzot saprotu, kāpēc – cilvēki nodod, ko nevar teikt par lieliskām grāmatām. Tās nekad neliek vilties. Tās mierina ar domu, ka varbūt kaut kur, kaut kad ir eksistējusi tāda mīlestība, kuras priekšā viss, kas tevī ir salauzts, atkal ieguļas precīzi tajās pašās vietās.

– Ja visi aizietu bojā, bet viņš paliktu, es vēl varētu dzīvot; un, ja visi paliktu, bet viņš tiktu iznīcināts, pasaule man kļūtu gluži sveša un es tajā vairs neiederētos, – dobja balss mani izrauj no pārdomām, un es saprotu, ka esmu notverta tumšo acu skatienā. Mēs atrodamies viens otram tik tuvu, un uz brīdi es pazaudēju visus vārdus. Tas ir viņš. Vīrietis no viesnīcas stāvlaukuma. Martins.

– Ko? – es apjukusi izdvešu, it kā sapņotu.

– Tas ir citāts no grāmatas, – viņš norāda uz grāmatu manās rokās, – “Kalnu Aukas”.

Ko viņš šeit dara? Kā viņš mani atrada? Es vēl aizvien neesmu pieradusi atrasties tik tuvu vīrietim.. šie vaigu kauli, tumšās acis zem biezajām skropstām un lūpas… tik ideāli veidotas. Es novēršos, tiklīdz saprotu, ka es vienkārši tur stāvu un bezkaunīgi blenžu.

– Jūs mani izsekojat? – es izmetu, un viņš pasmaida.

– Kāpēc lai es to darītu? – vai viņš jau atkal smējas par mani? – Šī ir lielākā bibliotēka pilsētā, – viņš sausi paskaidro, un tikai tagad es ievēroju viņa rokās grāmatas. Vai viņš mīl lasīt? Es noriju kaklā sakāpušo kaklu, un, cik spēju, izvairos no viņa vērīgā acu skatiena, bet, lai kā es slēpjos, tas vienmēr mani atrod.

– Grūti noticēt, ka jūs lasāt grāmatas, – es nočukstu, bet pietiekami skaļi, lai viņš to sadzirdētu.

– Un grūti noticēt, ka šī ir vieta, kur es atkal jūs sastopu, – viņš iesmejas.

Man gribētos teikt, ka šī vieta viņam tīri labi piestāv, taču tā vietā es mēģinu attālināties no viņa un viņa skatiena, kas mani paralizējis no papēžiem līdz pat matu galiņiem. Sasodīts, ar viņu es uzvedos tā, it kā nekad dzīvē nebūtu satikusi vīrieti.

– Jūs ļoti labi izskatāties, Ella! – viņš atzinīgi nosaka, aplūkojot manu dzelteno kleitu.

– Jūs esat lasījis “Kalnu Aukas”? – es iztaisnojos, ignorēdama viņa komplimentu.

– Katrīnas un Hitklifa mīlas stāsts nevar atstāt vienaldzīgu. Jums noteikti patiks, – viņš saka, un mēs abi nemanot esam sākuši staigāt starp grāmatu rindām, – drūmais atradenis Hiklifs un nepieredzējusī Katrīna, – viņš turpina mani cieši uzlūkot.

– Jums patīk mīlas stāsti? – es pasmaidu.

– Nekas nespēj atklāt cilvēku tumšākās puses labāk par mīlestību, – viņa acis iekvēlojas, un es nervozi atglaužu matus aiz auss, – Mīlestība ir visdziļākais no bezdibeņiem.

– Vai nav mazliet par drūmu? – es nosaku, kad esam apstājušies pie loga.

– Tā ir patiesība, – viņš nosaka, un pasper soli man tuvāk, un es gribu pateikt, ka viņš ir liels ciniķis, bet izteikt to skaļi šķiet mulsinoši. Savilcis lūpu kaktiņus smaidā, viņš iesmejas, – Vai tas jūs mulsina?

– Kā gan tas varētu mani mulsināt? – es atcērtu.

– Jo jūs nekad neesat bijusi iemīlējusies. Piedodiet, ja kļūdos, – viņš klusi nosaka.