Viktorija Graubiņa, “Burvestība, kas uzveic visu ļaunumu”

Reiz sensenos laikos mājiņā nelielas upes līkloču krastos mitinājās divas ģimenes. Tās dzīvoja īpašumā draudzīgi un saticīgi, gluži kā viena liela ģimene, lai gan dzimtas koki tām bija atšķirīgi. Pēc Tumšā kara abi tēvi bija sadraudzējušies un lēmuši uz laiku mitināties zem viena jumta, taču gadi paskrēja nemanot, un tā jau neskaitāmas ziemas un vasaras tie pavadīja vienā sētā.
Katru vakaru abas ģimenes sēdās pie viena galda un kopīgi apsprieda visus dienas pārdzīvojumus un nākamās dienas darbus. Tā bija viegla dzīve- no dienas uz dienu- bez lieliem mērķiem un cerībām. Kā mēdza teikt sirmākā un dzīves pieredzes bagātākā mājas iemītniece:- Dzīve man ir iedāļājusi tik daudz saprašanas, lai mēs zinātu, ka plānot mēnešiem un gadiem uz priekšu līdz pat kapa malai ir veltīgas pūles, kas dod vairāk sāpju un rūgtuma beigu beigās nekā gandarījuma un noteikti ne laimes...