Ulrika Ūpe, “Laika sargi”

Ronijs atceras, kā pūlas pacelt milzīgo ķiršsarkano akordeonu, kas liekas smagāks par viņu pašu. Viņš neveikli apgāž instrumentu uz sāna un ar abām rokām, atspērdamies ver to vaļā. Akordeons, sākotnēji negribīgi, tad arvien plašāk atklāj savas ribas. Atvēris to līdz galam, Ronijs strauji aizgrūž akordeonu ciet, bet tas kā pūpēdis vien smagi izelpo. Apčī! – zēns nošķaudās līdzi. Putekļi salīduši itin visur. Tos kā kristāliņus var saskatīt vērpjamies plānajā bēniņu gaismā. Mazie pirkstiņi rotaļīgi slīd pa aukstajiem instrumenta taustiņiem. Ronijs uzmanīgi – pa vienam - tos piespiež, tomēr akordeons klusē. Aplūkodams to no visām pusēm, viņš atrod tā siksnas un turpat uz zemes mēģina ielīst tanīs iekšā kā mugursomā, bet piecelties gan neparko nesanāk. Siksnas nepaklausīgi krīt no mazajiem pleciem. Mamma smejas. Pirmīt akordeons Roniju bija pamatīgi pārbiedējis. Viņš to bija uzgājis apsegtu ar baltu, biezu palagu...