Uldis Apinis, “Varoņdarbs princesei”

Seminārs bija garlaicīgs. Vienīgais labums bija tas, ka rīkotāji šim pasākumam bija noīrējuši pili laukos – ļoti iespējams tieši tādēļ, lai no šīs garlaicības nebūtu kur aizbēgt. Tā nu Persijs Zaļkalns* izklaidējās pētot nevis ekrānā zibošos grafikus un shēmas, bet gan griestu apmales, ko rotāja krāsainu ģerboņu rindas. Kad vapeņu parāde beidzās, viņš mēģināja iztēloties pils īpašniekus, lūkojoties uz senlaicīgajiem portretiem, kas greznoja zāles sienas. Gadsimtu gaitā nomelnējušās gleznas izskatījās kā maģiski portāli uz sen zudušiem laikiem. Nez, vai šajā pilī mīt arī spoki? Pusdienu laikā viņš par to apvaicājās viesmīlēm, kas iznēsāja uzkodu šķīvjus...