1.

Kaurai patika aust. Viņai patika šķēpa smagums rokās un skaidu sveķainā smarža. Bet vairāk par visu viņai patika lidot.

Grifa muskuļi pulsēja zem Kauras kājām. Milzīgais putns kūla gaisu garajiem, šaurajiem spārniem un lēnām tuvojās zemei. Nagainas kājas izstiepās pret klints malu. Kaura nebija viena – viņai līdzās lidoja vēl divas jātnieces. Abas sievietes savus grifus vadīja uz platformu  koku galotnēs aiz Kauras muguras. Tervi – Kauras grifs – nebijās nolaisties arī pašā Tīruma malā.

– Sien vaļā! – no platformas kliedza Venti.

Viņa bija ieķērusies grifa kakla spalvās un dusmīgi māja Jalmai, kura jau bija nokāpusi no sava grifa. Starp viņas un Venti grifiem virves gaisā turēja lielu ādas saini. Jalmas tās atsēja, un vezums piezemējās uz platformas ar dobju blīkšķi un metālisku šķindoņu. Jalma kaut ko atkliedza, bet viņas balss pazuda Tervi saceltajā vējā. Lielais grifs piezemējās, bet turpināja vēzēt spārnus. Sausa, dzeltena zāle viļņojās saceltajā vējā, bet tālāk no lidoņa līdzenumā nekas nekustējās. Pārdesmit soļu attālumā slējās tornis – masīvu koku stumbru, ļodzīgu kāpņu un daudz, daudz raupju virvju kaudze.

Jauns vīrietis sagaidīja Kauru atplestām rokām. Viņa baltais krekls un pelnu pelēkie mati plīvoja vējā.

– Tev bija jābūt atpakaļ jau saullēktā, – Talevs sauca.

– Saule uzlēca par agru!  Bez tam, – Kaura atmeta ar roku uz platformu – vezums bija smags, un visu ceļu bija jālido pretvējā.

– Ko labu atvedāt?

Tervi vēl nevarēja nomierinājies. Platie spārni cēla putekļus no zemes, kāju nagi skrāpēja akmeņaino augsni. Talevs paspēra soli tuvāk. Tervi no vīrieša nenolaida acis un purināja galvu. Talevs sniedza Kaurai roku, bet Tervi aizcirta savu knābi vien mata attālumā no Taleva pirkstgaliem. Vīrieša roka atgriezās pie viņa sāniem.

– Mazliet bronzas un vēl mazāk sudraba, un lielus solījumus. Pēc trijām nedēļām varam gaidīt raidāšu karavānu no ziemeļiem, ja vien-

– Ja vien vējš nepūtīs no Dzīles, protams.

Talevs smējās, bet pakāpās pāris soļus atpakaļ, tālāk no Kauras grifa. Tervi spoži zaļās acis sekoja katrai kustībai.

– Un vēl šo, – Kaura izvilka no savas apkakles izrakstītu pītu lenti – kā dāvanu.

– Uzmanīgi ar tām svešinieku dāvanām.

– Varētu domāt, ka tu… Ei, ei, puika!

Kaura noglaudīja garās, košās spalvas uz Tervi galvas, un pabužināja zīdaino dūnu aiz acīm, bet zvērs turpināja mīņāties. Gaisā virmoja putekļi un zāles stiebri.

– Labi, labi, es jau kāpju –

Tervi atgāzās un izplēta spārnus. Kaura iekliedzās un ieķērās kakla spalvās. Tervi bija teju sacēlies stāvus, un Kauras ceļi un pēdas meklēja pamatu – kāpsli vai kaut gurnu kaulus – starp grifa gludajām spalvām. Talevs tvēra gaisu, bet viens spēcīgs spārnu vēziens vīrieti pasvieda prom. Grīļodamies uz savām divām kājām, Tervi spēra pāris soļus uz priekšu. Vēl daži spārnu vēzieni, un tas pacēlās gaisā. Tervi apmeta slaidu loku un pagriezās pret Zaļo Dzīli. Uz platformas Venti un Jalmas grifi aizrautīgi klanījās un ķērca, kamēr pašas jātnieces vilka ietirgotos labumus pāri virvei, kas šķērsoja tukšumu starp platformu un klints malu.

Kaura kliedza līdzi grifiem. Viņa vēl varēja paspēt nolēkt līdz zemei, vēl nebija par tālu, vēl… Viņa atradās virs bezgalīgā, zaļā meža, kas stiepās uz rietumiem no sausās klints, ko Kaura sauca par dzimteni. Tervi nesa viņu tālāk pāri Dzīlei.

– Tervi! Tūlīt pat nolaidies! – Kaura kliedza pāri vējam.

– Hārk, hārk! – viņai pretī ķērca viņas grifs.

Zem Kauras slīdēja koku galotnes. Pa labi šalca Kanta. Platā upe izgrūda savus ūdeņus Dzīlē pāri klints malai. No ūdenskrituma cēlās dunoņa un migla. Kā šķēpi Kantas grīvā slējās varbūt divdesmit akmens pīlāri, sārtām un dzeltenām līnijām gredzenoti. Smalkā migla vēl sitās Kauras sejā.

– Nolādēts, Tervi!

Kaura grifu pazina kopš tā šķilšanās. Viņa bija pavadījusi četras dienas, dzīvojot improvizētā apmetnē milzīga koka žāklē, uzmanīgi novērojot  ligzdu augstu virs galvas. Viņa bija klāt brīdī, kad zilā čaumala saplīsa un no tās izvēlās putnēns, vēl pavisam mazs, apjucis un puskails slapjas dūnas un asu nagu pikucis. Viņa pavadīja vēl tikpat dienu, slēpjoties no grifa mātes. Kad lielais putns devās medīt – reti un tikai uz īsu brīdi –, Kaura lavījās pie ligzdas. Putnēns bija jāpieradina pie cilvēka sejas, cilvēka smaržas, cilvēka balss. Pirmo reizi, kad viņa grifēnu ieraudzīja, tā zaļās acis sastapa Kauras brūnās vien uz mirkli, bet ar to pietika. Kaura zināja, ka reiz uz tā muguras lidos. Kopš tā laika viņu saikne bija augusi tikai stiprāka.

Tas ir, līdz tam brīdim, kad nezin kāda bezdibeņa pēc Tervi gaisā apmeta kūleni. Kaura noslīdēja no putna pleciem. Zilas debesis un zaļas lapotne aizslīdēja gar meitenes acīm. Uz brīdi pret Kauras locekļiem sitās gaiss un tā pati migla. Tad lapas un smalki zari. Viņa krita!

Tā nebija pirmā reize. Kaura pieķērās kādam zaram un apmetās riņķī. Zars nolūza. Kaura atkal krita; visu veidu veģetācija šaustīja viņas ādu. Kaura ieķērās biezā liānā. Kritiens palēninājās, vismaz līdz brīdim, kad liāna noslīdēja no tā neredzamā zara, ap kuru kaut kur augstu, augstu bija aptinusies. Virs galvas Tervi aizrautīgi klaigāja. Atkal brīvā kritienā, Kaura norāva no jostas vienu no saviem diviem āķiem. Tas bija piesiets virvē, kas Kauru aptvēra ap gurniem un pleciem. Viņa iecirta liekto bronzas gabalu tuvākā koka stumbrā. Uz brīdi vēl viņa krita. Tad virve nospriegojās. Jaunās sievietes ķermenis noraustījās. Virve iegriezās ādā.

Kaura karājās vien pāris soļu augstumā virs zemes. Dzīles dibenu klāja krūmu un ērkšķainu stīgu brikšņi. Starp lekno augāju izklaidus slējās melnas akmens šķembas kā šķēpu uzgaļi. Augstākā no tām sniedzās tik tuvu Kaurai, ka viņa ar kāju pirkstgaliem to varēja aizsniegt.

– Tervi, tu, sūnainais krauķi!

Kaura nospļāvās. No vietas, kur viņas āķis iedūrās kokā, sūcās sulas tērcīte. Aromātiskas un lipīgas piles pa vienai krita uz viņas vaiga.

Grifs ieķērcās kaut kur tālu virs vairākiem stāviem biezas lapotnes. Kauras balss tik tālu nesniedzās. Viņa iesvilpās noteiktā veidā – uz augšu, uz augšu, tad strauji uz leju – trīs reizes. Tā bija no bērnības grifam iekalta komanda. Atšķirībā no balsīm, spalgos svilpienus Dzīle tik strauji neaprija. Tervi varbūt varēja melodiju sadzirdēt un atgriezties pie savas jātnieces. Pār Kauras galvu nokrita pāris lapas un zaru fragmenti. Grifs tā arī neparādījās.

Kaura uzrāva sevi augšup pa virvi līdz āķim un mazliet augstāk iecirta otru. Viņa izrāva pirmo un iecirta to virs otrā. Gaisā pašķīda skaidas un sulas. Soli pa solim viņa vilka sevi uz augšu, pēdām meklējot atbalstu raupjajā mizā. Agrās pēcpusdienas saule slinki sūcās cauri zaļotnes slāņiem un sakrita pār pūstošiem lakstiem, garām lapām un biezām, smaržīgām sūnām. Kukaiņi un mazāki kustoņi aizskrēja, aizlēca un aizlidoja uz visām pusēm. Ķirzakas un simtkāji ložņāja pār viņas pirkstiem. Kaura noskurinājās. Viņa te bija svešiniece. Viņas plānie ādas zābaki nebija paredzēti, lai rāptos kokos, un viņas acis bija pieradušas pie zilām debesīm, ne ēnainas puskrēslas.

Viņa rāva sevi cauri lapotnei uz priekšu. Uz priekšu un uz augšu, un tikai uz augšu.

Kaura nebija dziļi. Viņa nevarēja būt dziļi. Tieši pirms viņa nokrita – pirms Tervi viņu nometa – viņa vēl redzēja Kantas grīvas mesto miglu, vēl saskatīja ciema torņu galā plīvojošos karogus. Tikai kurā pusē tie palika?

Tupēt uz vietas viņa nevarēja, tas bija skaidrs. Viņa netaisījās būt vakariņas kādam zalkatim vai cieturai, nē, paldies. Viņa atradīs ceļu uz mājām, ielauzīs jauna grifa raksturu, atkal pacelsies debesīs, sadzīs pēdas Tervi un uztaisīs no tā dumjā putna vakariņas ne tikai visiem Vārmas ļaudīm, bet arī tai raidāšu karavānai. Atlikumi pietiks arī visiem Tīruma kustoņiem, tieši tik liels un stulbs bija viņas rumaks.

– Kaut tavs tīrums aizaugtu, Tervi, bet es ceru, ka tev viss ir kārtībā.

Jaunā sieviete uzmetās uz tuvākā resnā zara, apsēdās miklajā sūnā. Rokas un kājas viegli smeldza no piepūles. Plaukstas dega čūlu gaidās no raupjās, asās virves, kas bija paredzēja, lai situ maisus, nevis lai rāptos kokos. Viņa aizvēra acis un dziļi ieelpoja. Gaiss te augšā bija vēss un mitrs, un mazliet salds. Visapkārt sīca knišļi un svilpoja putni, un laiku pa laikam klusi, vilnas mīkstināti soļi aiz tuvākā stumbra lika Kaurai noskurināties. Vai zalkašiem vispār bija kājas? Vai tik harakām nebija lielas, mīkstas ķepas, kurās slēpās desmit mutes?

Kaura sevi burtiski sapurināja. Zalkaši un citi zvēri bija trauslu veču un iesūnojušu veceņu izdomājums, briesmoņi no viņu pašu bērnības. Pasakas, ko viņiem sastāstījuši viņu vecvecāki, tie, kas vēl piedzīvoja laikus pirms visa šī. Pirms grifu jātnieces iemācījās ieņemt debesis, pirms Tīruma ļaudis nospieda Zaļo Dzīle zem savas kājas, un vēl pirms-

Krīiik.

Kaura sastinga. Virs galvas čabēja lapas, bet mežs viņai apkārt bija apklusis. Kukaiņi turpināja sīkt, un kaut kur pa kreisi pilēja kārtējā sulas tērce, bet virs sievietes galvas bija nolaidies klusums.

Krīiks, nokrīkšķēja vēl viens zars, un pāri Kaurai nobira šauru lapu un sarkanu ziedu lietus. Sacēlās vējš, acīs iesitās trūdi. Iespaidīgs plēsējputns nolaidās uz zara vien dažu soļu attālumā, bezbailīgi vicinādams savus milzīgus, slaidos spārnus. Zilpelēkās spalvas bija izspūrušas, zaļās acis šaudījās apkārt.

– Hārk, – tas ķērca.

Tervi noklabināja knābi. Parasti tā viņš sauca Kauru spēlēties, bet nevainīgais žests tagad izskatījās aizdomīgs. Grifa kaula knābis nebija ne sprīdi īsāks par Kauras apakšdelmu, un tā robotās malas bija kā gari zobi. Arī grifa prāts bija ass kā svaigi liets asmens, un iespaidīgā plēsēja iedomas par spēlēšanos ne vienmēr sakrita ar tā jātnieces idejām par, piemēram, visu locekļu saglabāšanu.

– Mierā, puis, – Kaura teica un papleta rokas.

Paskat, man nav ieroču. Paskat, man arī ir spārni. Paskat, es esmu vien knislis tavā priekšā.

Tervi tagad vajadzēja paklanīties un pamīcīties uz vietas. Palēkāt un nomierināties, un aiznest Kauru atpakaļ mājās. Tā tam bija jānotiek. Tā tas parasti notika. Tā vietā grifs ieķērcās un knābī saķēra vienu no Kauras virvju galiem. Ar asu kakla kustību tas virvi parāva. Kaura iekliedzās. Tervi uzreiz palaida virvi vaļā, bet bija par vēlu. Kājas paslīdēja mitrajās sūnās, un meitene krita.

Tervi ieķērcās.

Kaura piezemējās ar vēderu pret zaru, un apķēra to abām rokām. Grifs klabināja knābi un mētāja galvu no vienas puses uz otru, laiku pa laikam mezdams skatu pāri plecam. Jātniece uzrāvās uz zara tupus un pāris reižu dziļi ieelpoja, līdz sirds vairs nedraudēja izlekt pa muti. Savilkusi rokas dūrēs, viņa lēnām piecēlās kājās, nenolaizdama no lielā putna acis. Tervi bija viņas grifs, un viņa bija tā jātniece. Jā, protams, Tervi varētu Kauru acumirklī uzšķērst un norīt pāris kumosos, lai pēcāk atvemtu kaulus un matus kādā klusā, tumšā Dzīles nostūrī, bet Tervi to nedarītu. Nekad.

Grifs pagriezās pret meiteni un noklabināja knābi. Pamīņājās mazliet uz vietas un paskatījās pāri plecam. Putns spēra soli atmuguriski, viegli šūpodamies uz zara, cenšoties noturēt līdzsvaru. Graciozais plēsoņa izskatījās mazliet komiski.

Tervi ieķērcās un saplivināja spārnus, un vēlreiz centās sagrābt meitenes virvi, bet Kaura paķēra raupjo auklu pirmā.

– Es neesmu tev nekāda rotaļlieta, – viņa noskaldīja.

Grifs papurināja galvu un pakāpās vēl soli atpakaļ. Zars zem lidoņa ieliecās, un tas izplēta spārnus.

– Ko tu gribi, puis?

Tervi ieķērcās un mīdīja miklās sūnas zem savām milzīgajām, zvīņainajām ķetnām.

– Liecies taču mierā, – Kaura teica un paspēra soli tuvāk savam rumakam, – un ļauj man-

Tervi pacēlās spārnos, ķērkdams un svilpodams. Nospriegotais zars atlēca kā atlaista loka pleci, un Kaura pazaudēja pamatu zem kājām. Viņa piezemējās jāteniski, apķērusi zaru ar augšstilbiem. Tervi nolaidās uz zara blakus kokā un vēl pēdējo reizi paklabināja knābi. Aiz grifa muguras cauri lapām paspīdēja saule. Kaura saprata, kurp viņai jādodas.

– Piedod, puis, – viņa uzsauca putnam, – bet man jāiet uz otru pusi.

Tervi pašķieba galvu uz sānu.

– Dumjais cālis, – meitene klusi nolamājās, – ja izdomāsi atgriezties, gaidīšu tevi Vārmā.

Grifs izplēta spārnus un nolēca no zara. Pāris haotiskus brīžus vēlāk viņš jau bija izlauzies virs koku galotnēm. Bija grūti saprast, kā kaut kas tik liels var tik viegli lidot tajos nebeidzamajos brikšņos, kas bija Zaļā Dzīle. Kaura aizgriezās un atsāka savu ceļu, kā viņa cerēja, uz krasta pusi.

Viņa sasniedza koka stumbru, aizrāpās uz otru pusi un piezemējās uz zara vien mazliet zemāk. Stīgas pinās pa kājām, un zari sitās sejā, un miklajā gaisā viņas apģērbs lipa pie ādas. Āķi un virves, siksnas un cilpas, kas karājās no Kauras auguma visās iedomājamās vietās, ķērās kupli saaugušajā zaļoksnī. Katrs solis bija cīņa ar visu mežaino bezdibeni. Katrs solis, ko sieviete spēra uz slidenā, apaugušā zara, bija zaudēta iespēja traukties cauri debesīm.

Nekas. Nekur jau Tervi nepazudīs. Cerams. Nekur, izņemot teju bezgalīgo Dzīli, kas pletās līdz apvārsnim trijos virzienos, un, cik vien Kaura varēja noprast, iespējams nekad, nekad tiešām arī nebeidzās, bet kļuva tikai dziļāka, un tumšāka, un aizvien vairāk Tervi mājas.

Zars noliecās un skaļi nokrakšķēja. Kaura paķēra āķi, pārbaudīja virves mezglus, un svieda to pāri zaļajam bezdibenim pret nākamo tuvāko koku. Āķis ieķērās zarā augstu virs meitenes galvas. Viņa pāris reizes virvi paraustīja, atkāpās, ieskrējās un lēca.

Simtiem mazu zaru sitās pret meitenes augumu. Daži nemaz nebija tik mazi. Zaļas lapas un krāsaini ziedi, un koši saules gaismas atspīdumi piepildīja pasauli; vēja svilpoņa pie Kauras ausīm, meitenei traucoties cauri gaisam, mazliet atgādināja par lidošanu augstu virs biezokņa. Un tad jau pirksti ieķērās mitrā mizā, un Kaura vilka sevi uz augšu līdz āķim, to izrāva no koksnes un devās tālāk.

Biezoknis visapkārt čabēja, un Kaura satvēra dāvināto kaklarotu. Krāsotas, vērptas šķiedras savijās smalkos rakstos, it kā atainodamas kādu sapņainu ainavu. Pīnes vidū karājās amulets kā strups un īss šķēps – vai arī zobens–, tumši pelēks un smags, daudz smagāks nekā akmens. Varbūt pat smagāks nekā bronza. Tā virsma nebija gluda – to klāja neskaitāmi sīki pauguri un ielejas, gandrīz neredzami, bet ar pirkstu sajūtami. Amulets acīmredzami nebija liets, bet gan kalts. Vecā Hantaja zināja teikt, ka mežoņi kalnos kala arī bronzu, un to bultu gali lūza, ja uz tiem šķībi paskatījās. Vecā Hantaja gan arī teica, ka raidāši sudrabu audzējot, tāpat kā Vārmā audzēja rudzus, un tāpēc viņiem tā esot tik daudz. Vecās Hantajas gudrības, atšķirībā no raidāšu sudraba, neko daudz nemaksāja.

Piekariņa smagums plaukstā Kauru mazliet mierināja. Protams, labāk būtu īsts šķēps, pat ja tādos brikšņos maz no tā būtu bijis labums. Ja nu kas, ar amuletu kādam – vai kaut kam – varētu arī mest.

Ēnas sabiezēja. Salda, vilinoša smarža piepildīja Kauras nāsis. Skaņas pierima, vai drīzāk nespēja izlauzties cauri aromātam, bet Kaura lauzās uz priekšu, kur deguns rādīja. Resni zari, smalki zari, lēciens pāri tukšumam, viss palika tikai fons sievietes ceļam. Satumsa vēl vairāk, lai gan lapotne virs galvas nu jau bija manāmi plānāka. Starp lielajām, ādainajām lapām izspraucās ziedi. Lieli kā Kauras plaukstas un vēl lielāki, balti un sarkani, un violeti ziedi visās iedomājamās formās atvērās, lai pavadītu dziestošo vakara gaismu. Smaržīgais gaiss turpināja Kauru dzīt uz priekšu, dzīt uz riņķi un atpakaļ.

Viņa gandrīz spēja salikt kopā domu, kas šurpu, turpu lēkāja pa viņas galvu. Nostāstu driskas un vājas atmiņas teju sadevās rokās, lai atklātu savu noslēpumu, bet tad atkal uzpūta viegla brāzma, sev līdzi nesdama mitras zemes un kārtējā zieda smaržu.

Bija tumšs. Ne vairs krēslains un ēnains, bet melna nakts. Kaura klupa un krit, un lauzās uz priekšu, kur nākamais uzplauka spožais zieds, pieliedams tumsu ar pienainu, maigu gaismu. Bars knišļu, mirdzēdami indīgi zili, spietoja virs Kauras galvas. Sieviete pastiepa roku un iztramdīja lidoņus, tad paklupa un ar seju iekrita baltu ziedu jūklī. Spīdīgi putekšņi aizvietoja knišļus, un Kaura ļāvās saldajai smaržai.

Bija tik sūnaini tumšs. Grūti pateikt, uz kuru pusi tiešām bija krasts. Bija grūti pat pateikt, uz kuru pusi bija zeme. Neko vairs nevarēja iesākt, nekur vairs nebija, kur iet. Kaura apsēdās uz zara. Starp sūnām un citiem maziem augiem, kas zaru klāja biezāk kā Tīrumu zāle, vijās sudrabainas stīgas pirksta resnumā. Zem Kauras ciskām un sēžamvietas tās slinki kustējās, lai sievietei būtu ērtāk sēdēt. Viņa ievilka dziļu elpu un uz brīdi pievēra acis. Pienāks rīts, uzausīs saule, viņa uzrāpsies kādā augstākā kokā un noteiks debespuses, un viņa būs atpakaļ mājās vēl pirms kāds maz būs pamanījis, ka viņa vispār bijusi prom.

Sieviete atkrita uz muguras. Viena sudrabaina stīga viegli pieskārās viņas plecam kā draudzīga roka. Varbūt no koku galotnēm Kaura pat redzēs Vārmas sarkanos karogus, un viņai nebūs jāzīlē ceļš pēc debespusēm. Apstiprinot viņas cerības, stīga iedrošinoši saspieda viņas plecu.

Kaura atvēra acis. Caur tālo, šķidro lapotni debesīs spīdēja Vilcene, vidējā no trijām māsām. Kaurai vienmēr visvairāk bija patikusi trešā – mazākā – rūsaini sarkanā Brūce.

Stīgas ap viņas augumu savilkās mazliet ciešāk, turēdamas viņu droši pāri pasaules raizēm mīkstā un smaržīgā šūpulī. Galvā sāka skanēt mātes dziedātās šūpuļdziesmas. Vecā Hantaja reiz bija teikusi, ka pašās senākajās dziesmās vārds Kaura nozīmēja te skaistumu, te dārgumu. Ja Kaurai pašai būtu bijusi teikšana, viņa sevi sauktu par Ātrumu, vai varbūt vienkārši Spēku. Tieši tobrīd gan viņai vairs nebija spēka piecelties. Viņa bija nopelnījusi mazliet atpūtas. Mazliet pasnaust, tikai mazliet, lai veldzētu smeldzi muskuļos un sāpes sirdī par zaudēto grifu.

Kaura.

Vecās Hantajas balss – nē, tā bija Kauras māte, kas ar viņu runāja – skanēja Kauras prātā tik dzirdi, it kā viņa atrastos mātei līdzās.

Kaura!

Tā tomēr nebija mātes balss. Pārāk zema, pārāk dobja. Tā varbūt bija Taleva balss, kas Kauru sauca no baltā zieda vidus, kas tik vilinoši sauca pie sevis, tuvāk, ciešāk, karstāk, līdz-

– Kaura!

Kaut kas saplīsa sīrupainajā tumsā, un valgi, kas tik cieši turēja Kaura, atlaidās. Viņa izrāvās no stīgu tīkla, notrauca no sevis lapas un ziedputekšņus. Kaura atsaucās Talevam, un sekoja viņa balsij, kad puisis sauca atkal.

Zari, lēcieni, rāpšanās uz augšu un leju. Sievietei teju pakausī elpoja saskriešanās ar medubeli, un vaigi karsti dega arī vēsajā nakts gaisā. Tad nu gan pieredzējusi jātniece, kas tik viegli iekrīt slazdā! Kā sarūgušus augļus saēdusies muša, kas pati ieskrien zirnekļa tīklā, tā apmulsusi jātniece bez grifa bija ar seju iekritusi medubeles valgos.

– Kaura!

Cita balss, kas sauca tagad, bet pazīstama tāpat.

– Es jau tepat, – Kaura atsaucās un pašķīra platās lapas, kas aizsedza skatu.

Kokā viņai pretim pletās dēļu platforma, mietu balstīta un virvēs iekārta. Platformas malā, tai pāri pārliecies, tupēja Talevs. Viņam vienā rokā bija aizdegta lāpa un otrā – bronzas cirvis.

– Nu jau te, – Kaura teica aizelsusies.

Jaunais vīrietis iesvilpās un pameta Kaurai virvi, kurā kā pakāpieni bija iesieti mezgli. Sieviete uzrāpās līdz platformai un uzrausās kājās. Talevs pavisam viegli viņu apskāva un uzsita Kaurai pa plecu.