Toms Deimonds Barvidis: Manā pirmajā romānā savijas mana mīlestība pret fantāziju ar mīlestību pret dzīvo dabu, cilvēces vēsturi un mitoloģiju

Lasīšanas veicināšanas projekta “Bibliotēka” laureātam Tomam Deimondam Barvidim joprojām neticas, ka konkurss ir aiz muguras un tika uzvarēts. Sajūtas esot fantastiskas, tomēr jaunais rakstnieks atzīst, ka ar domu par sava pirmā romāna “Zaļā Dzīle” iznākšanu, visticamāk, apradīs tikai tad, kad turēs grāmatu rokās. Kur autos smeļas iedvesmu, un kā tapa romāns, kam lemts skatītāju rokās iegult jau tuvākā gada laikā, par to visu lasi intervijā.

ROMĀNA “ZAĻĀ DZĪLE” SĀKUMA FRAGMENTS

Cik ilgi tapa romāns “Zaļā Dzīle”? Pastāsti par rakstīšanas procesu?

“Zaļo Dzīli” sāku rakstīt pirms pāris gadiem, bet pirms beigām iestrēgu un rakstīšana apstājās – laikam nedaudz nobijos no darba novešanas līdz galam. Tāpēc arī pieteicos konkursam, lai piespiestu sevi grāmatu pabeigt. Rakstīšanas procesu centos pārvērst par spēli – Excel tabulā pierakstīju vārdu skaitu, rēķināju vidējo uzrakstīto vārdu skaitus un grafikos prognozēju kopējo stāsta garumu un laiku, kad to sasniegšu. Katru reizi, pārsniedzot prognozētās līknes, balvā ieguvu padarīta darba sajūtu.

Kur Tu smelies idejas rakstīšanai? Kā pie Tevis “atnāca” Zaļās Dzīles sižets? Lūdzu, sniedz arī nelielu ieskatu sižetā – ko no tā sagaidīt.

Idejas nāk no visām pusēm! Daļēji aizņemos no citām grāmatām, ko lasu, daļēji no notikumiem mūsu pašu pasaulē. “Zaļās Dzīles” sižetam arī nav viena konkrēta avota. Viss sākās ar domu par pasauli, kur okeānu vietā ir mūžamežs. Kas, kāpēc un ko ar to iesākt – tas viss nāca vēlāk, lipinot kopā dažādas idejas un cenšoties tām atrast kādu kopsaucēju.

Kā jau minēju, “Zaļās Dzīles” sižets risinās pasaulē, kas sadalīta divās daļās – bīstamā un nebeidzamā mūžamežā Zaļajā Dzīlē un sausā, neauglīgā līdzenumā Tīrumā. Abas daļas kopš laika gala bijušas stingri nodalītas un sadzīvojušas ja ne gluži draudzīgi, tad līdzsvarā. Stāsts sākas līdz ar līdzsvara izjukšanu – Dzīles nezvērs iebrūk Tīrumā – un seko trim galvenajiem tēliem. Rakstotājs Hauko, kas uzbrukumā paralizēts, cenšas saprast uzbrukuma cēloņus un saglabāt de facto varu pār savu ciemu iedzīvotāju baiļu, aizvien jaunu uzbrukumu un svešinieku varas spēļu priekšā. Viņa mācekle Kaura pamet pienākumus, lai trauktos Zaļajā Dzīlē meklēt atbildes pati saviem jautājumiem. Kaut kur tālumā pāri kalniem dodas puika Ķamfirs, kuru cilts ir sūtījusi pavisam vienkāršā uzdevumā – atrast lielo Zaļumu, atnest to pāri Tukšienei līdz kalniem un izglābt visu pasauli.

Katrs cilvēks grāmatu lasa mazliet citādāk un paņem no tās kaut ko savu. Tomēr, kādu vēstījumu Tu pats vēlies aiznest līdz lasītājiem ar savu pirmo romānu? Kādus jautājumus vai, iespējams, atbildes, Tavuprāt, romānam būtu jāaktualizē lasītājā?

“Zaļā Dzīle” noteikti nebūs grāmata, kurā meklēt konkrētas atbildes, bet ceru, ka aizdomāties gan liks. Tēmas stāstā ir dažādas, bet galvenās ir par robežām, patiesību un atbildību. Kāpēc robežas – gan fiziskās, gan garīgās – ir tādas, kādas tās velkam? Kā atrast patiesību dažādos pretrunīgos faktos un vai vienmēr maz ir iespējama viena “īsta” patiesība, it sevišķi ja runājam par vēsturi un cilvēku uzskatiem? Un, galvenokārt, kā attiekties pret atbildību pret savu kopienu, pret visu pasauli un beigu beigās – pret sevi pašu? Ar šiem jautājumiem saskaras “Zaļās Dzīles” varoņi, bet atbildes, pie kurām nonāk tēli un pie kurām – lasītāji –, var arī atšķirties.

Kāpēc tieši fantāzijas žanrs? Ar ko tas saista Tavu uzmanību?

Fantastika ir bijusi “mans žanrs” jau no pašas bērnības. Mihaela Endes “Bezgalīgais stāsts” un Tolkīna “Hobits” ir starp pirmajām grāmatām, kuras jebkad izlasīju. Fantastikā visvairāk mīlu radošo brīvību – ne tikai uzbūvēt pasauli, kas nav piesieta realitātes ierobežojumiem, bet arī brīvība abstrahēties no manis paša pieņēmumiem par to, kā “lietām būtu jābūt”. Tieši šī atkāpe no mūsu pašu dzīves ļauj pēc tam palūkoties uz pasauli ar jaunām acīm, paskatīties garām aizspriedumiem un iekāpt kāda cita kurpēs.

“Zaļajā Dzīlē” savijas mana ilgstošā mīlestība pret fantāziju ar citām interešu jomām – pirmkārt jau dzīvo dabu, cilvēces vēsturi un mitoloģiju.

Kā norit sadarbība ar izdevēju? Vai jau esat procesā ar darba rediģēšanu?

Pagaidām darbs vēl nav sācies, tāpēc izmantoju laiku, lai sakopotu pats savas domas. Jau tagad ir skaidrs, ka ir lietas, ko manuskriptā gribu ne tikai uzlabot, bet arī pilnībā izmainīt. Skaidra vīzija par stāstu būs svarīga, lai sadarbība ar redaktoru un izdevēju būtu raita un sekmīga.

Kā ar pārējiem “atvilktnē gulošajiem” darbiem? Vai apsver domu izdevējam piedāvāt arī kādu no tiem?

Tādus, kādi tie ir pašlaik – noteikti nē. Pēc darba ar “Zaļo Dzīli” gan noteikti uz tiem paskatīšos vēlreiz, cerams, ar krietnu daudzumu iegūtas pieredzes. Varbūt pie kāda no darbiem būs vērts piestrādāt, bet arī sliktākajā gadījumā neko izdzēst netaisos – noteikti būs idejas, ainas vai tēli, kas strādā gana labi un kam vieta atradīsies arī kādā jaunā stāstā.

Kā Tavi draugi un tuvinieki uztvēra ziņu par uzvaru konkursā? Un vai jau jūti sava fanu pulka veidošanos?

Joprojām saņemu daudz apsveikumu no draugiem, radiem un kolēģiem. Daudzi ir pārsteigti, jo par to, ka rakstu šādā žanrā, pirms konkursa īpaši daudz nebiju stāstījis. Tagad visbiežāk dzirdu “fantastika nav mans žanrs, bet “Zaļo Dzīli” gan noteikti izlasīšu”. Ceru, ka vismaz kādam tas priekštats par fantastiku pēc grāmatas izlasīšanas pamainīsies.