Tīna Nulle, “Mazo brāļu stāsti”

Klausies, es Tev stāstīšu kādu noslēpumu! Mūsu mājā dzīvo mazs rūķītis. Viņš ir nerātns un ļoti palaidnīgs. Vai vēlies viņu ieraudzīt? Jā? Taču Tu nevari, jo viņš rādās tikai man. Ja Tu būtu es, tad gan Tu varētu viņu ieraudzīt..
LABI! Tu būsi es!
Nu Tev ir:
8 gadi,
Mazs augums ( tā ap 1,50 m)
Alerģija pret skolu,
Silta un izpalīdzīga sirds,
Mamma, tētis, māsa un divi brāļi.
Galvenais – ja Tev kāds prasa – Tev sauc Nils.
Tagad, kad esi kļuvis par mani, Tu vari ieraudzīt rūķīti!
Un, re, viņš jau kāpj lejup pa mājas bēniņu kāpnēm. Jā, jā, tas mazais, 7 gadus vecais bērnelis, ar nošļukušām bikšelēm, izpūrušiem matiem un nosmulēto muti ir viņš. Nu tu redzi Ri – La – Lūru. Vispār jau tas ir saīsinājums no vārda Riebeklības – Labi – Nolūrēt. To viņam devuši viņa trīs tēvoči. Tie Rilalūru izaudzināja...