Tīna Aleka, “Kā princese gāja pūķi meklēt”

Reiz dzīvoja Princese. Mitinājās viņa, kā jau daždien princesēm piedien augstā jo augstā ziloņkaula nokrāsas tornī. Viņa vadīja savas dienas izglītojoties – lasīdama nebeidzamo grāmatu klāstu, kas lepni kā bēdīgi slavenajā Aleksandrijas bibliotēkā pletās gar visām sienām. Šādam iekārtojumam piemita arī savs praktiskums. Vai zināt, cik auksti mēdz būt tādā ziloņkaula tornī? Tā nu grāmatas kalpoja arīdzan kā siltumizolācijas materiāls.
Nē, nepārprotiet, nebija jau tā, ka grāmatas vienīgās rūpētos par princeses labklājību. Šad un tad jau atbrauca tuvējā ciema ļaudis, atveda viņai ēdienu, siltas dūnu segas un izkurināja krāsni, izpurināja aizkarus un savāca netīrās vai nevajadzīgās mantas. Bet uz ilgu laiku ļaudis nekad neuzkavējās. Viņi sacīja, ka Tornis esot baiss un drūms kā veca kapliča, tā ka lieki tur kavēties nemaz i negriboties...