Vīrs iet caur smilšu vētru, acis ieslēpis elkonī. Tuksnesis izsūcis no viņa visus spēkus, notrulinājis uzmanību, padarījis kūtru un trulu. No miegainuma viņu izrauj vēja iegriezts smilšu vērpetes cirtiens sejā. Smagais ķermenis krīt, sper soli uz priekšu un pēda iegrimst līdz potītei. Cietais pamats zem kājām pazudis, zeme tapusi irdena. Pēdas sajūt viegla kustību zem kājām, niecīgu rāvienu. Nē, acis nemāna – viņa priekšā sakustas augsne. Viņam apkārt plūst zemes upe, melnas zemes, bet viņš tieši pa vidu, viņš kārpās. Nav kur pieķerties, nav ne akmens, ne klints aizķeres, kur nostāvēt un pārlaist zemes vētru. Jo vairāk airējas ar rokām, jo dziļāk slīkst. Viņš paspēj ievilkt dziļu, dziļu elpu, pēc tam pāri viņa galvai plūst zemes straumes.

Ķermenis grimst aizvien dziļāk. Dārgās dzīvības sekundes iztek caur pirkstiem. Sirdspuksti paātrinās un neticami skaļi atbalsojas spītīgajā ķermenī. Tuk. Tuk. Tuk. Ieelpai pavērtā mute piepildās ar zemi, nāsis, ausis aizdarītas. Zem plakstiņiem grauž smilšu kristāli. Starp zobiem čirkst zeme. Vīrs smok, kāds viņa kliedz. Tā ir sieviete. Kliedziens pārplēš galvu uz pusēm.

Mēs varam šo darīt visu dienu, viņā parādās doma. Viņš nav to raidījis, tā nav nākusi no viņa. Sveša, no ārpuses. Tas, kurš raidīja domu, noteikti smaidīja. Tā, kura. Pilnīgas, viegli pavērtas lūpas. Smīns. Ļauna smīkņāšana. Aukstas acis.

Grimstot nebūtībā, viņa plaušas ir piepildījušās ar zemi, ķermenis kliedz un pārkliedz nesakarīgās domas viņa prātā.

Mēs darīsim šo līdz mūžības beigām.

Tad vīrs sajūt siltumu uz sava ķermeņa, mazu plaukstu atstātu vēsti. Pieskārieni ir tik smagi, pieskāriena siltums ir saglabājies uz viņa ķermeņa. Pieskāriena siltums viņu velk cauri zemei. Pieskāriens viņu nosmacēs, siltums viņu nolaidīs bezdibenī.

Drīz viņa vairs nebūs. Haoss viņu būs saraus gabalos. Izmētājis viņa ķermeni, kurš pūs zem zvaigžnotām debesīm, līdz būs palikuši tikai sabalojuši kauli. Viņš lūdzās, lai tas ir viss, lai pietiek, lai viņam ļauj nomirt, bet pēdējā sekundē viņš izkrīt cauri zemes pamatiem.

Vīrs iet caur smilšu vētru, acis ieslēpis elkonī. Tuksnesis izsūcis no viņa visus spēkus, notrulinājis uzmanību, padarījis kūtru un trulu.

Vīrs iet caur smilšu vētru līdz acis vairs neslēpj elkonī.

Grūti nomirt ir tikai pirmajā reizē. Viņš saņem domu.

Bet nāve nav paredzēta man. Viņš nosūta atbildi.

Klusumu pāršķel stringra doma kā naža cirtiens mīkstā, maigā ādā.

Nē, nav.

1

KAUT KAD

VABOLE

1

Vabole gulēja pesteļu un lietuvēnu apsēsta cilvēka miegā un pieredzēja sapni, no kā iztrūkās. Pievilkusi ceļgalus pie krūtīm, viņa šūpojās šaurajā migā, aizspiedusi raudas rīkles galā. Jāpaliek nomodā. Tad, guļot uz grīdas, viņa klusi urbās pustumsā līdz elpa norima. Skatiens slīdēja pāri lielākiem un mazākiem ķermeņu pauguriem, kas ieritinājušies naktsguļai pusaplī apkārt mūra krāsnij. Tur miegā šņākuļoja Vecumvecā Mamma un Vecumvecais Tēvs, viņu bērni, mazbērni un atvašu piegulētāji, mazmazbērni. Tagad nakts vidūcī Vabolei bija sajucis skaits, aizbēguši visu vārdi un radu raksti. Cik gulētāju viņi tur bija? Cik māšu un tēvu? Cik māsu un brāļu? Skaitītāju maldināja krustu škērsām pārkritušās rokas un kājas, kas iespraucās citu deķu aizmiedža siltumā .

Vabole klusi klusītēm piecēlās kājās, iededzināja sveci un apsēdās nostāk no visiem, pie loga, no kura vēlās maigs, vēss vilnis.

Sniega vētra plosījās jau kādu laiku. Pārslas šķīda pret stiklu, vējš auroja un draudēja noraut mājai jumtu. Aiz loga nevarēja izšķirt nedz debesis, nedz zemi, tāpēc mazā, siltā, iekštelpu meitene iztēlojās, ka tās ir vienkārši pazudušas un māja lido sniegotā izplatījumā. Viņa piespieda vaigu pie rūts, uzpūta siltu dvašu un ar pirkstu savilka ķiņkēziņus. Stabiņš, stabiņš, kopā sanāk cilvēciņš. Kopā sanāk cilvēciņš. Tikai neaizmigt, tikai neaizmigt.

Kamēr ārā plosījās vētra, Vecumvecā izsludināja miega režīmu. Visi varēja gulēt, cik ilgi vien vēlējās. Un visi gulēja. Dienu? Nedēļu? Mēnesi? Varētu iet kādu pamodināt, bet ļaudis likās daudz labāki, kad aizmiguši. Varētu pati iet gulēt, bet, ja aizmigs, tad noteikti pienāks rīts. Rītdienai rītdienas darīšanas. Viņa atcerējās savu sapni – gaiši brūnu klozetpodu ar tumši brūnajām, rūsainajām ūdenssvītrām. Mazas plaukstiņas. Nē, gulēt iet nedrīkst.

Tuk, tuk, tuk. Vientuļš zars daudzās pret stiklu. Varbūt vējš šūpo slēģi. Vai kādu no spaiņiem, kas aizmirsts karājas zem notekcaurulēm.

Tuk, tuk, tuk. Kāds bija pie durvīm. Klauvētājs. Vecumvecā bija piekodinājusi nevienu svešinieku mājās nelaist, bet varbūt – un Vaboles sirds sāka sisties straujāk –  tas bija tētis, varbūt tētis bija atgriezies.

Resnās, blāvās sveces gaismas vadīta, meitene aizlaipoja līdz durvīm, nospieda rokturi un ielaida mājās ziemu.

Kad eņģes čīkstot sāka vērties, Vaboli sastindzināja vientuļa, kaila doma. Ja tas tiešām ir tētis, ko viņš teiks? Ko viņš teiks par to, kas noticis; par to, kas būs; par to, kas izdarīts? Gaiši brūns klozetpods ar tumši brūnajām, rūsainajām ūdensstrīpām. Mazas pēdiņas.

Nodzisa svece, varbūt vējš nopūta, varbūt satraukums, kas pārvēlās pāri meitenes sirdij, saime sagrozījās, bet turpināja šņākuļot. Vecumvecās Mammas apaļie vaigi atspulgoja kvēlē, kas nāca no oglēm.

2

Sniega pārslas un virpuļu viesuļi mājās ienesa stāvu tumšā apmetnī. Meitene atkāpās, tumsa nāca viņai virsū, ēna nočukstēja vārdus un dakts galā parādījās dzirkstele. „Pūt,” ēna teica. „Ievelc dziļi elpu un pūt. No visa spēka”. Meitene uzpūta un svece aizdegās ar spilgtu liesmu.

Klusajā gaismā uz tumšā stāva pleciem kusa sniega pārslas.

– Vai tu esi mans tētis? – meitene jautāja, labo roku paslēpusi muguras.

Stāvs nopurināja no pleciem sniegu un nocēla kapuci. Jauns vīrietis ar veca cilvēka acīm. Kādi divdesmit gadi, krietni jaunāks par Krusta Tēvu, bet vecāks par Brāli Ēnu. – Mans bērns vēl tikai rodas, – vīrietis teica. – Tāpēc man vajadzēja aizbraukt ar vilcienu. Mani aizsūtīja prom, es pats aizbraucu, mani ar varu aizveda, es neatceros. Es braucu ar vilcienu.”

Vīrietis pastiepa plaukstu. – Jākobs vārdā.

Bērna acis pārsteigumā izbolījās – tā bija pirmā reize, kad kāds lielais runāja ar viņu kā līdzīgs ar līdzīgu. Pirmā reize, kad Vabole tika ieaicināta cienīgā pieaugušo ritā – saņēma viņas atbildes sveicienu sagaidošu aicinājumu. Rokasspiediens.

–  Vabole.

Viņas pirksti ieslīdēja vīra plaukstā, neparasti maigā tik garam, sniega appūstam svešiniekam. Silti pirksti, caur kuriem plūda skurbinošs agra pavasara rīta vēsums. Savējā plaukstas. Vīru pavadošā sen pagājušas godības atblāzma staroja meitenē neparastas skumjas.

Īsu brīdi viņi stingi stāvēja, neveikli kā seni paziņas sastapušies svešinieku barā. Ne iet projām, ne palikt. Jākobs palūkojās Vabolei aiz muguras, un kauns iesita dūri meitenei vēderā. Svešinieks ne tikai skatījās, svešinieks redzēja. Te saimē, iekšpus mājām viņi viens otru pazina, nebija ko slēpt – nu un tad, ka nagi netīri, mati sapinkājušies vai aizmigts bez zobu tīrīšanas nedēļu vai divas. Nu un tad, ka drēbes saplēstas, vai netīrumi palikuši alumīnija karošu gropītēs, vai mušas apkakājušas skolas bibliotēkas grāmatas. Sīkumi un nieki. Noteikti ne mirstamā vaina, Vecumvecā visgudri būtu teikusi.

Pašā nakts viducī savas mājas tika raudzītas caur svešinieka acīm. Viņš bija ienesis spožu laternu un izgaismoja tumsas apslēptās vietiņas, spraudziņas, iedobītes un līkumiņus. Zirnekļu tīklus pie apkvēpušajiem griestiem, lupatu lupatas starp logu rūtīm siltuma saglabāšanai, apaļu katlu, kurā samesti tupeņi cūkēdienam nākamajām dienām, atlupušu grīdas krāsu, caurumus sienā, kas atsedza koka līstīšu tīklu.

Vabole kleitā noslaucīja sasvīdušas plaukstas. Jākobs ieklepojās.

– Parādi man savas ausis, – viņš stingi sacīja. Ar vienu teikumu vīrs šķita izaudzis lielāks nekā Vabole viņu saredzējusi ienākam. Pēkšņi atrāvis sev vairāk zemo griestu telpas.

– Kāpēc?

Jākobs izvilka no apmetņa apakšās vairākkārt salocītas papīta lapas un pārcilāja. Meklēja. Tur bija dažnedažādi ķeburi, līnijas, jocīgs alfabēts un vairāki portreti, vairāki sejas un ķermeņa detaļu zīmējumi tuvplānā. Sveces gaisma spīdēja cauri papīriem, slāni virs slāņa veidoja līniju labirintu. Tad viņš izvēlējās vienu lapu un pasniedza to meitenei.

– Es meklēju cilvēku ar šīm ausīm, – viņš teica un vēl kaut ko piebilda. To meitene vairs nedzirdēja. Uzzīmētas bija viņas ausis, tās nevarēja sajaukt. Kreisā – bez izteiksmīgām pazīmēm, tāda kā līdz galam neiztaisīta, ar mazu auss ļipiņu. Labās auss spicā gliemežnīca, asais auss galiņš atgādināja kāda dzīvnieka vai sen izmiruša pasaku mošķa ausi. Meitene bija radusi savas ausis slēpt zem matiem. Vecumvecajai Mammai nepatika neglītas lietas, viņa savilka čokurā lūpas redzot šauras acis, dzeltenīgus, šķībus zobus, plānas lūpas un līkas kājas. Tāpēc meitene savas ausis paslēpa zem pelnu pelēkajiem matiem un virs tiem nēsāja cepuri.

Viesis ieklepojās un atkārtoja jautājumu. – Vai te var dabūt ko siltu padzerties?

– Tēju, – meitene lēni novilka.

– Ar vienu karoti bišu salduma, lūdzu?

– Medus nav.

Meitene izlaipoja cauri guļošo radinieku jūrai. Uz plīts jau stāvēja tējkanna. Krāsns mutē ielika skaliņus un uzpūta, tie aizdegās ar spožu liesmu. Viņa pagrabinājās pa skapīšiem un plauktiņiem, atrada krūzi. Telpā bija dzirdama tikai šņākuļošana.

3

Jākobs vēroja kā mazā sieviete ar pērtiķa veiklību kāpelē pa sienas skapja plauktiem, kas pie katras kustības šķiebās un čīkstēja. Viņa uzkāpa līdz dēļu konstrukcijas pašai augšai, kur pie griestiem samelnējušās aukliņās piesietas karājās sodrējiem aplipušas zālīšu buntes.

Pelnu tēja, Jākobs nosprieda. Dzer un dabūsi sevī iekšā māju.

Vabole jau bija atpakaļ uz zemes un plīts priekšā nopurināja buntes. Izvēlējās tīrākos stiebriņus, gaišākos ziediņus, salauzītus iebēra krūzē un pārlēja ar karstu ūdeni. Apdauzīto bleķa krūzi viņa pabīdīja uz Jākoba pusi.

Viņš īsu brīdi būrās caur zemapmetņa kabatām līdz pirksti sataustīja mazu pudelīti. Tās saturs izstaroja maigu, pienainu gaismu. Jākobs izņēma arī mazu karotīti, ar kuras pašu, pašu galiņu iesmēla puteklīti sudrabainā pulverīša un iemaisīja tējā.

– Iekšējā gaisma. Ļauj saglabāt prāta nodrību un nodoma noturību. Galma Dāmas dāvana.

– Kas ir Galma Dāma?

Jākobs īsu brīdi klusēja un tad izteica vienīgo taisību, kas viņam bija.

– Es nezinu. Viņa pasniedza man dāvanu un uzdevumu. Viņai ir piedāvājums Tev. Viņai bija arī pelēka kleita.

– Šī nakts var nekad nebeigties, – Jākobs atkārtoja Galma Dāmas vārdus, atcerējās sarunu vilcienā, viņas auksto skatienu un plēsonīgo smaidu. – Viņa var tā izdarīt. Viņa dažādas jocīgas lietas spēj īstenot.

Nokvēpis pulkstens slinki tikšķināja laiku. Trīs un sešpadsmit minūtes. Vienkārša doma ienāca viņai prātā. Drīz zemes vaigs ar vientuļo māju uz vaiga kā kārpu būs vistālāk no Saules, pagriezts pret kosmosa bezkaislīgo vēsumu. Un no dažām kārpām var atbrīvoties ar piesaldēšanas metodi.

Skurstenī iekaucās vējš, māja nodrebēja. Guļošie saknosījās, dažam pār lūpām pārbira rupjš vārds, mēģinot noturēties miega lipīgajā tvērienā. Vecumvecā, neatvērusi acis, izvilka no pidžammas apakšās brūnu, sakrunkātu krūti un tuvināja to mutei, kas gulēja vistuvāk. Meitene aizgriezās.

–  Jā.

– Notiks, tas, kam saki jāvārdu, – vīrs apstiprināja. – Šī nakts nekad nebeigsies.

4

Jākobs gaidīja, kamēr meitene uzsēja paunā savas mantas. Vabole paņēma visu naudu, ko varēja atrast mājās, šujamo komplektu, ar roku rakstītu grāmatu par šīs zemes ģeogrāfiju, piezīmju bloku, divus pārus apavu, ziemas mēteli, maiņas drēbes, nazi un sērkociņus. Tad viņa uzmanīgi gāja caur guļošo baru, meklējot to vienu, no kā vajadzēja atvadīties. Vabole atrada meiteni, kuras seja bija tik līdzīga viņas pašas sejai, un viegli noskūpstīja viņas pieri, atglaudusi no tās matus jau ar pēkšņi pieauguša cilvēka maigo pieskārienu. It kā vienā mirklī ar stingrā „jā” izteikšanu nebeidzamajai naktij viņa būtu ielēkusi nākamajā cilvēka attīstības posmā.

Jākobs ierādīja Vabolei lakata sasiešanu. Tur ārā seju jāsargā no spēcīgajām vēja brāzmām un sniega pārslām žiletes asumā. Satuntuļoja meiteni no galvas līdz kājām, atstājot šauru lodziņu acīm. Aiz sevis aizvēruši durvis, viņi abi pazuda sniegputenī – jauns vīrs un aiz viņa maza, siltu asiņu meitene, liekot savu pēdu sniegā atstātajā iedobē. Tāpāt kā viņi to neatminoties bija darījuši jau tūkstošiem reižu. Tāpat kā viņi to neapzinoties darīs tūkstošiem reižu atkal un atkal līdz pašam Laika tam galam. Līdz nebūtībai.

Ar pārpasaulīgu klikšķi Zemes vaigs ar vientuļo māju uz vaiga kā kārpu pagriezās pret aukstumu dvesošo kosmosa pusi.

ZEMES IERĪKOTĀJI

1

Racējcircenis bija liels vīrs, aukstuma norūdīts, vēja appūsts, zemes straumju noslīpēts kā spožs dārgakmens. Klusuma viņā bija vairāk kā vārdu, tikai ne todien.

–  Ko Tu dzirdi? –  vectēva zemā balss sasniedza Kālebu. Zēns sēdēja uz zemes aizvērtām acīm. – Neatbildi skaļi. Neatbildi pats sev. Nestāsti sev neko galvā. Tikai klausies, ko Tu dzirdi.

Kālebs klausījās. Pa galvu jaucās jautājumu, domu mudžeklis, ik pa brīdim uzzibsnot atmiņu fragmentus. Cil ilgi vēl? Vai vīri jau atgriezušies? Ko mēs ēdīsim? Baigi gribās ēst. Aizveries un klausies, vectēvs teica, ka jāklausās. Jāklausās ko? Te nekas nenotiek. Tētis devas uz ciematu pēc pārtikas. Vai viņš pārdos kaut ko no haosa izvilktā? Ko viņš man atvedīs?

– Tu tagad dzirdi manu balsi, dzirdi vārdus, teikumus. Varbūt dzirdi, kā es ievelku elpu pirms izrunāju vārdus. Ja klausītos vēl, Tu saklausītu skaņas, kas veido vārdus. Bet vēl pirms tam – kā ievibrējas balss saites, sākot runāt, – Racējcircenis stāsta.

Nē, viņš nedzirdēja, kā vibrē vectēva balss saites (tas pat izklausījās pārāk jocīgi), bet jo īpaši spēcīgi sajuta, kā viņa paša pirksti niez un grib dīdīties pa kabatām, bakstot un knakstot, nevis mierīgi gulēt klāpī. Cik nejēdzīga sēdēšanas poza!

– Bet aiz skaņas ir vēl kaut kas, ko Tu ar dzirdi nevari uztvert – pašu vidi, kur pārvietojas skaņa. Tu nevari dzirdēt gaisu, bet tas tur ir. Gaisu neredzam ar acīm, bet uztveram ar citām maņām, ja esam pietiekami uzmanīgi. Gaiss ietver visu tavu ķermeni, tas gulstas tev uz galvas, uz pleciem, ieskauj krūtis. Tas kustina visus mazos matiņus, kas ir uz tava ķermeņa.

Beidzot, beidzot kaut kas kur pievērst uzmanību. Kālebs atceras, kā izskatījās viņa rokas – kārnas un izstīdzējušas, ar saulē izbalojušiem, smalkiem matiņiem no plaukstu locītavām līdz pat pleciem.

– Gaisā, ko tu jūti ar ķermeni, pārvietojas skaņas viļņi. Tagad ieelpo un izelpo. Mierīgi. Izelpas taisi garas un lēnas. Lai ir sajūta, ka izpūt vairāk gaisa nekā ievilki. Tagad neelpo, esi kluss un mierīgs. Neelpo. Pieci… Četri… Trīs… Divi… Viens. Dziļa ieelpa. Tavs uzdevums tagad ir klausīties un sadzirdēt gaisu.

Vectēvs Kālebam ļoti patika, tāpēc zēns atrada pēdējās savaldības paliekas un piespieda sevi klausīties. Galu gala viņš bija tas, kurš dīca pēc zemes ierīkotaju aroda. Bet vingrinājumi bija tik garlaicīgi, nesaprotami līdz kaulam un vīri, ja vēl nav, tad drīz atgriezīsies no zemes ierīkošanas ar jaunām nomakšķerētām mantām, jauniem piedzīvojumiem un stāstiem. Kālebam nagi niezēja skriet pie viņiem. Skatīties, kā viņi ņem nost elpošanas maskas, purina no drēbēm laukā smiltis un zemes kukuržņus. Dažiem pa matiem joprojām lodāja kukaiņi, tos vajadzēja ar gādību izņemt un nolikt zemē. Katra mazākā rāpojošā, posmotā radība bija vajadzīga zemes ierīkošanai. Bet viņam te bija jāsēž un jāklausās gaiss.

– Es te jūtu Tavas domas, – vectēvs nopūšas. – Tās mani izkustinās no sēdvietas. Atver acis.

Arī Kālebs nopūšas un atvēr acis. Viņš ir bijis nejēdzīgs māceklis. Vai Racējcircenis dusmosies?

– Domas ir interesanta lieta. Ko Tu domā par domām? – vectēvs jautā.

– Vismaz ir ar kaut ko nodarboties, – Kālebs norausta plecus. – Tētis teica, ka haosa aizsegā mājo briesmoņi. Mums vajadzētu paņemt lokus, šķēpus, akmeņus lingai.

Neizprotamā, nenolasāmā vectēva seja varēja sagātāt īstas mocības. Tagad, kad Kālebs runāja no sirds, Racējcireņa seja savilkās līdzjūtībā.

– Vectēv, man likās, ka Tu mācīsi par zemes ierīkošanu, bet es pat neesmu dabūjis paskatīties uz īstu haosu, –  Kālebs nedaudz aizvainots, nedaudz apmulsis saka.

– Neierīkota zeme ir pārpasaulīgs spēks, iespējams pēdējais, kas palicis pāri no Visuma radīšanas. Esmu redzējis kā būdīgus vīrus ar kājām koku stumbru brangumā, haoss mētā kā lupatu lelles. Mēs pēc tam atradām viņu sašķaidītos, salauztos ķermeņus, no rokām un kājām caur ādu izdūrušies salauzti apakšstilbi, sadragāti delmu kauli, – vectēvs stāsta un Kālebs pamana smiltis viņa grumbās. – Dažreiz neko neatradām, tikai asinīm un smadzenēm apšļakstītus laukakmeņus. Dažreiz atradām jau sastingušus ķermeņus, no mutes nāca laukā…

– Labi, labi, es sapratu. Bet ar mani būs citādāk, – Kālebs viņu nepacietīgi pārtrauc.

– Tu pārāk daudz domā, – Racējcircenis saka. – Domas, kas ir tavā galvā, sakustina gaisu tev apkārt. Tu nevari to noslēpt vai kontrolēt. Domas maina balss skanējumu, veidu kā pēdas pieskaras zemei, kā tu elpo. Tās rāda, kur plāno kustēties un kuru soli spersi nākamo. Domas tevi nodos. Un nav viltīgāka, spējīgāka, atjautīgāka un prasīgāka pretinieka par neiekārtotu zemi.

Racējcircenis sagrāba savu sirmo matu ērkulu un pacēla gaisā, skatienam atklājot galvas kreiso pusi, kur pēc tiesas un taisnības katram cilvēkam atradās ausis. Tikai ne Racējcircenim. Auss vietā bija caurums iekšā galvā, bet virs tās, kur vajadzēja sākties matainajai daļai, spoži spīdēja jocīgas krāsas āda.

– Man paveicās, ka viens no mūsējiem prata šūt, – Racējcircenis iesmējās. – Tad, kad tu iemācīsies būt nedomājot, tad tu varēsi iet iekšā haosā un, iespējams, dzīvs iznākt no tā ārā.  Es tev nevaru pateikt, kas Tevi sagaidīs nesakārtotībā. Neviens nevar un tas, kurš teiks, ka zina – melos. Haoss izokšķerēs Tevi visos sīkumos, visās maliņās, izstaigās visus Tavus ceļus un atradīs Tavas lielākas bailes, nokopēs tās, ieņems to veidolu un formu un liks Tev pretim. Vai zini, no kā Tu baidies, Kāleb?

Zēns noraidoši nogrozīja galvu.– Vēl neatbildi. Padomā. Šodienai viss, bet, ja Tu gribi kļūt par zemes ierīkotāju, tev ir jāmācās sadzirdēt un sajust gaiss. Tagad iesim. Vīri soļo atpakaļ uz mājām.

2

Apmetne uzslieta uz stingras zemes blakus mežam. Mežs vienmēr bija laba zīme – koku saknes saturēja zemes masas vairāku desmitu metru dziļumā. Kad zemei dod struktūru, dod uzdevumu, tā strādā labi. Bet būdama tukša, tā aiziet ārprātā, izvemj sēklas, sarauj saknes, sagrauj pamatus ēkām un saplosa cilvēkus. Lai iekoptu mežu bija nepieciešami desmitiem gadu un tik daudz laika viņiem nebija.

Zemes ierīkotaju metodes bija daudz bīstamākas un aizraujošākas, tām bija augstāka cena un lielāks gandarījums. Viņi varēja dzīvot kā karaļi, bet izvēlējās būt klaidoņi starp zināmo un nezināmo pasauli. Labi haosa staigātāji ar vienu roku iekārtoja zemi, ar otru – vāca labumus, kas izmalās cauri zemes dzirnavām – neapstrādāti dārgakmeņi, zelta graudiņi, cēlmetāla rūdas un vēl un vēl.

Protūrs bija aizvedis daļu no guvuma uz ciematu. Tur viņš kaulēsies ar tiem, kas mājo iekštelpās un avīzes lasa pie nespodrām kvēlspuldzēm, un iemainīs labumus pret skābekļa baloniem, kartupeļiem un pupiņām, tabaku. Protūrs no zemes ierīkošanas turējās pa gabalu. Viņam labāk padevās citu lietu sakārtošana, kamēr Racējcircenis un lielākā daļa pārējo vīru no citiem cilvēkiem turējās pa gabalu.

Tur jau viņi nāk pāri tukšajam laukam joprojām sasējušies ar virvi. Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši. Māņspīdulis, Sprakšķis, Dumbrainis, Ādgrauzis, Dūnenis, Spīļaste. Racējcircenis sarušina ogles izdegušajā ugunskurā, bet Kālebs skrien viņiem pretim, ieskrien Māņspīdulim tieši rokās. Viņš smejas, paceļ zēnu gaisā un uzmet augstu debesīs – tik stiprs viņš ir. Sprakšķis, kas iet pāris metru attālumā, zēnu noķer. Sabužina matus un noliek zemē. Dumbrainis kā parasti uzrūc un uzsmaida. Racējcircenis zina, ka Kālebs atņirdz zobus, atrūc un uzsmaida viņam pretim. Pēdējais sasaitē Spīļastis uzceļ Kālebu uz pleciem un viņi kustas nometnes virzienā.