Sinilga nemierīgi sagrozījās. Miegā sieviete izskatījās jaunāka par saviem gadiem, kas pavisam nesen pārkāpa pāri četrdesmitajam slieksnim. Tumšie loki zem iekritušajās acīm, kuras šobrīd slēpa miegā aizvērtie plaksti, saplūda ar ēnām, kas lēnām pārvietojās pa nelielo telpu, bēgdamas no rīta gaismas, kas neatlaidīgi spraucās cauri pie mājas biezi augošajiem krūmu zariem. Seja izskatījās maiga un jauna, kas kontrastēja ar sapni, kurā sieviete bija dziļi iekritusi. Ja istabā būtu kāds uzmanīgs vērotājs, viņš saprastu, ka sapnis nav jauks. Acis strauji sakustējās, pleci saspringa, pirms mirkļa vēl maigajā sejā iezagās šausmu izteiksme, pavērās mute mēmā kliedzienā un sieviete pamodās. Apjukusi samirkšķināja acis, nomierināja satraukto elpu un apzināti lika sev atslābt. Vieta bija sveša, bet briesmas te nedraudēja. Tās bija klāt tikai sapņos. Atgriezās atkal un atkal. Pārāk bieži pēdējā laikā. Savilkusi apkārt sev segu kā ligzdu, Sinilga ar plaukstām aptvēra potītes, izbaudīdama plaukstu siltumu. Āda bija vēsa, gluži kā viņa patiesi būtu vēl nupat – Nē, viņa sev noteica, – Nedomā par to. Sapnis vēl vajāja, tas slēpās tumšajos kaktos. Staipījās ēnās, gluži kā vingrodams pēc kārtīgi padarīta darba.

Rīts bija saulains. Skatiens vērās uz sienas dejojošajos saules zaķēnos. Tie gaiši lēkāja pa istabas stūri aiz gultas un sieviete tos pamanīja nejauši pagriezusi galvu, kad iekārtojās gultā ērtāk. Tas stūris un siena aiz gultas galvgaļa bija gaišas tapetes klāti, pārējās sedza grāmatu plaukti. Istaba šķita nesen remontēta. Pāri gadu desmitus atpakaļ celtajām sienām bija pārvilkta jauna civilizācijas kārtiņa. “Īpaši paredzēta tādiem bēgļiem, kā es”, viņa mazliet skumji nodomāja. Tomēr tajā bija atstāti grāmatplaukti, kas, kopā ar istabas augiem uz palodzēm un statīvos pie sienām, piešķīra istabai mājīgu noskaņu.

Sinilga vēl nezināja, bet vienkāršās, vecās lauku mājas sienas grāmatplaukti sedza visās istabās. Vecais mājas saimnieks staigāja pieklibodams, bet tas nekādi nemainīja viņa mīlestību pret grāmatām. Lasīja viņš, spriežot pēc tā, kas ir plauktos, dažādu literatūru un, redzot kā grāmatas ir sakārtotas, vai, pareizāk sakot – nesakārtotas, bija skaidrs, ka tām ir brīva dzīve no plaukta uz plauktu. Nav šeit ieviesta kāda stingri noteikta sistēma. Sinilgas acis aizķērās, kur sarindojušās vecās labās senākos laikos izdotās sērijas “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” grāmatas. Tās bija viņas bērnības atmiņas. Viņas mazā istabiņa mazajā pusotristabas dzīvoklītī, kur viņa reiz dzīvoja kopā ar mammu, arī bija grāmatplauktu iztapsēta un šī bija viņas iemīļotā sērija. Grāmatās viņa mēdz iekrist ar tikpat pilnu atdevi kā gleznošanā, kurai gandrīz visu viņas dzīvi tomē bija pirmā vieta. Viena no viņas senākās izstādes tēmām bija veltīta bērnībā un pusaudžu gados lasītās literatūras iespaidu un emociju atainojumam uz audekla. Panākumi bija pārsteidzoši. Kā izrādījās ne viņa vienīgā labprāt atminas bērnībā lasīto.

Atmiņas negribot griezās atpakaļ pirms notikumiem, kas lika viņai tik strauji doties prom. Impulsīvi ielekt pirmajā autobusā, kas brauca ārpus pilsētas, gan nepametot valsti un negaidot nonākt te – nelielajā ciematā, meža malā. Varētu jau teikt – pasaules malā. Tak gluži bez civilizācijas šī vieta nav palikusi. Viesu nama nosaukums šai senajai zemnieku mājai gan nešķiet īsti piemērots, bet istaba īrei bija un šobrīd tas bija galvenais. Elektrība, siltais ūdens, ērta gulta un re – sauleszaķi no rīta! Tie tādi bailīgi un maziņi – grūti pavasara saulei piestarot istabu, jo aiz loga aug krūms, bet tas vēl bija bez lapām, dodot tai maksimālu iespēju iesūtīt savus priecīgos izlūkus. Sinilga paskatījās vēja šūpotos zaros un nebija droša ir tas jasmīns vai nav?

Tikko izkāpusi no autobusa, vai faktiski, jau īsu brīdi pēc tam, kad bija tajā iekāpusi Sinilga apsvēra domu sagaidīt nākamo autobusu, kas aizvestu viņu atpakaļ uz vietu, kuru jau veselu mūžibu sauca par mājām, bet tad pārdomāja. Brauciens bija ilgs, laika pietika gan asarām, gan snaudienam, gan pārdomām. Un, kad atrada šo istabu, nolēma palikt.

Varētu teikt – atvaļinājums. Atpūta. Paiet malā un paskatīties uz visu no malas, kā tik bieži to stāsta visādos lepnos un ne tik lepnos žurnālos. Nu tad viņa to tagad arī darīs.

Tomēr no gultas kāpt ārā šorīt negribējās. Saule, lai arī sildīja pavisam nemanāmi, kā jau agrā pavasara rītā, bet tās klātesamība deva drošības un mājīguma sajūta, īpaši, kad esi ierušinājies segas ligzdā.

Noklaudzēja durvis.

– Vai viešņa jau modusies? – viņa izdzirdēja slāpētu, bet gana labi sadzirdamu balsi.

Atbilde tika nomurmināta bārdā, bet Sinilgai to nemaz nevajadzēja. Viņa pēkšņi atcerējās šodienas plānus un klusi pie sevis purpinādama aši ģērbās.

– Nu kāpēc tieši šodien? – viņa pukstēja nevienam nedzirdami un vēra istabas durvis.

Virtuvē viņu gaidīja Velga. Lauku cilvēks, skarbām grumbām izvagotu sešdesmito gadu desmitam pārkāpušu seju, skaļu balsi, izkaltusi kā bērza žagars, bet izturīga un žirgta kā zvirbulēns. Pirmā doma iepazīstoties Sinilgai bija par žagatu, bet Velga bija sirsnīga, no viņas vējoja draudzīgums, žagatas tēls viņai nepavisam nederēja. Ieraudzījusi Sinilgu, viņa atplauka smaidā un mudināja ķerties pie brokastīm. Kafija, mājās ceptas maizītes – rīts būtu labi sācies, ja ne nodoms, kas Sinilgai uzdzina drebuļus, īpaši šorīt pēc murgainās nakts.

Klausoties skaļo balsi, pavadītu spirgtiem, plašiem žestiem, radās iespaids, ka Velga ir atklāta kā pļava pavasara vējiem, bet iepazīstot mazliet tuvāk, parunājotes nedaudz vairāk, kļūst skaidrs, ka sirmā sieviete slēpa sevī dziļumus, kurus varēja vien nojaust. Atvērta, vienkārša un brīžiem skaļa, viņa tomēr pamanījās palikt iekšēji klusa un noslēgta.

Sastapās abas pirms divām dienām mežā. Sinilga bija devusies iepazīt apkārtni pēc tam, kad veselu dienu bija nosēdējusi savā istabā, vērdamās izslēgtajā telefonā un neļaudama sev to ieslēgt.

Nelielais celiņš veda no mājas durvīm cauri vārtiņiem līdz lauku ceļam, pa kuru reti kursēja kāds transports, un tad aiz tā turpinājās tālāk jau kā meža taka nedaudz ieslīpi uz priekšu. Pa ceļu iet nebija interesanti un lai arī bija pavasaris, un mežs solījās būt slapjš, Sinilga tomēr nolēma riskēt. Kājās bija uzticamie puszābaki, kas bija kaut kas vidējs starp sportiskiem un klasiskiem. Ērti, ūdensnoturīgi, droši – tā tos toreiz reklamēja un līdz šim tie patiesi bija pierādījuši sevi no labās puses.

Šaurais celiņš veda prom no ceļa pa nelielu nogāzīti, tālāk cauri nelielai pļaviņai līdz ievijās starp priedēm dziļāk mežā. Vēlāk dažādie pavasara zaļuma toņi novirzīja Sinilgu no takas. No sākuma gaita bija viegla, jo kāds te bija patīrījis – nebija krūmu, mežs bija skrajš. Kājas mīksti grima sūnās, kas mijās ar pērnās zāles un lapu klājumu un tā bija bauda, gluži kā iet pa paklāju. Mākslinieces acis tvēra toņus, ķēra krāsu nianses un viņa vienu brīdi notvēra sevi, ka jau glezno. Jā, bez krāsām un audekla, bet glezno. Lūk to nupat dzimušo papardes lapu – cieši, cieši saritinājusies, tā palēnām vērās pasaulei. Mazās papardītes gaišais, svaigais zaļums tīkami harmonēja ar aiz tās izklājušās sūnas zaļbrūno košumu. Turpat netālu pērnais Islandes ķērpis, pelēki sidrabots. To, savukārt, ieskāva mellenāju mētras, kailas pēc ziemas, bet ar savu zaļo toni. Pavasarī krāsām ir īpašs skanējums.

Viņa nezināja, cik daudz laika bija pavadījusi klīstot, līdz aptvēra, ka paliek tumšāks. Bija iegrimusi domās, atkal un atkal izdzīvojot pēdējo dienu notikumus. Mēģināja atrast sākuma punktu notikušajam mājās, bet nekādi nevarēja atcerēties kā iesākās saruna, kas pārvērtās tik nepatīkamā vārdu pārmaiņā.

Jā, viņa bija kļuvusi izklaidīgāka darbā, kurā pēdējos gados pašai nemanot, bija iesaistījusies aizvien vairāk. Pametusi novārtā gleznošanu, Sinilga darbojoties kopā ar vīru, gluži kā mēģināja atjaunot to tuvību, kas kādreiz salīmēja viņus kopā un radīja ģimeni. Bet nu jau bija kāds laiks, kad viņa nejutās īsti pati. Ofiss, papīri, lietišķās tikšanās ar cilvēkiem, kuri, šķiet, brīžiem runāja viņai nesaprotamā valodā, lai arī vārdi katrs atsevišķi nebija sveši. Savāds nogurums, neapmierinātība viņu aizvien biežāk ietina tādā kā paralēlā realitātē.

Tā rīta strīdīgā saruna bija tieši par darbu. Kaut ko, kaut kur viņa bija pateikusi ne tā. Izturējusies ne tā. Sestdienas vakara lietišķi izkaidējošais pasākums bija noritējis atbilstoši plānam, bet Sinilga bija darījusi visu, lai turētos nost no cilvēkiem un nevarēja vien sagaidīt brīdi, kad tiks mājās. Un nu, vēlās svētdienas brokastis izvērtās aizskarošā ķīviņā, uz kuru viņa neprata reaģēt. Pārmetumus, ko vīrs raidīja viņas virzienā, viņa nebija gatava uzklausīt un izvērtēt. Ringolda īgnums bija viņai neizprotams un tas pieauga aritmētiskā progresijā ar katru viņas “nepareizo atbildi”. Kad arī meita pamanījās izteikt mātei pārmetumus par neprofesionālo un nepietiekami ieinteresēto attieksmi, Sinilgā kaut kas salūza. Gluži kā vilnis  būtu iesities tieši sejā, pārvēlies pāri un atstājis bez elpas. Viņa klusi bija atkāpusies, apģērbusi kādas nebūt drēbes, veiksmīgi paķērusi īstos apavus, kas tagad ļoti noderēja un nedomājot aizvērusi aiz sevis durvis. Ārā no mājas, prom pa ielu, līdz atdūrās pieturā, kur tieši piestāja autobuss. Tad viņa arī aptvēra, ka plecā šūpojas somiņa, neatcerējās, ka būtu to paņēmusi, bet bez tās brauciens nebūtu iespējams, jo viņai nepatika naudu turēt kabatā, pat sīknauda vienmēr sabira maka nodalījumā ar mazo rāvējslēdzēju.

Nekādu tajā brīdī apzinātu izvēli viņa neizdarīja, vienkārši, sekojot impulsam, ieleca autobusā, kurš tieši atvēra durvis. Pieturā stāvēja pāris cilvēki, kuri arī iekāpa. Nopirka biļeti “līdz galam”. Nosēdās sēdvietā pie loga un kādu brīdi sēdēja, truli skatoties kaut kur, bez sajūtām, bez domām. Vēlāk ļāvās smeldzīgajām sāpēm un klusi raudāja līdz iesnaudās.

Sinilga apjukusi pavērās apkārt uz nu jau pieklusušo mežu – ne takas, ne norādes. Pabārusies uz sevi, apstājās un ieklausījās – putnu dziesmu koncerts bija noplacis, vējš mazliet čabinājās, kaut kur nobrakšķēja zars – nevienas civilizācijas skaņas. Palika mazliet baisīgi. Sieviete pakāpās augšup pakalnā, bet arī no turienes skats bija visos virzienos vienāds – priedes, kaili lapu koki, pa brīžam kāda egle, dāžādi krūmi, daži citi mazāki kociņi, arī pa kādam bērzam, to baltumu bija viegli atpazīt pat uz krēslojošā fona, tomēr ne miņas no takas vai ceļa, kas atgādinātu ko cilvēka veidotu.

– Laba diena! – Sinilga salēcās izdzirdot sveicienu. – Kur ta nu iedama, nav manīta šai pusē! Balss bija skaļa, bet draudzīga, lai arī tembrs ausis griezošs.

– Es te vakar istabu noīrēju, – viņa stomīgi skaidroja, – izgāju pastaigāties, nokāpu no takas un pat nepamanīju, ka esmu nomaldījusies.

– Ak, jā – vecais Eldars teicās, ka esot pie īrnieces ticis.

– Velga – švesiniece pastiepa roku.

– Sinilga.

Rokas sastapās un iepazinās. Sievietes saskatījās un viena otrai uzsmaidīja.

Tā nu viņas gāja mājup un runājās. Velga plašiem roku mājieniem stāstīja par apkārtni, Sinilga klausījās, bet tikai ar pusausi. Viņa vēroja izteiksmes jaunās paziņas sejā, vēroja, kā ar viņu harmonizē tumstošie meža krāsas un toņi. Pelēkbrūnais mētelis izskatījās kā armijai aizlienēts, bet pie kakla vīdēja košs lakata dzeltenoranžs krāsas spilgtums. Rokas spiediens bija stingrs un patīkams, plaukstas siltas, par ko, šķeit, bija jāpateicas adītajiem dūraiņiem, no kura iznira labā plauksta un kuri vēsajā pavasara vakarā bija patiesi noderīgi, to Sinilga skaidri zināja, slēpjot rokas kabatās, kas īsti nepalīdzēja. Cimdi nebija paķērušies līdzi. Arī dūraiņos ieadīti spilgti akcenti. Sievietes vecums īsti nebija nosakāms krēslainajā meža pievakares gaismā, Bet uzruna “meitiņ”, kas ieskanējās sarunas gaitā, liecināja, ka glābēja sevi novērtē par vecāku un pieredzējušāku. Velga nepētīja apkārtni, nelūkojās pēc takas. Viņa viegliem soļiem mierīgi devās sev zināmā virzienā, pa brīdim paskatīdamies vai Sinilga seko un bija skaidrs, ka meža vidū, bez takas un norādēm viņa jutās kā mājās. Tas bija jūtams katrā mierīgi spertajā solī. Atmiņā atausa bērnu dienu grāmatas par meža iemītniekiem. Velga pavisam droši varētu būt no tiem. Tāda forša, mīļa meža sieviņa, kas zina visu par ārstniecības augiem, pārzina katru meža stūrīti, no rokas baro putnus un draudzējas ar vāverēm.

Minējums par ārstniecības augiem izrādījās negaidīti pareizs. Sarunas gaitā Velga pamanījās pastāstīt, ka šajā meža pusē iegriezusies jo tepat pāris soļus tālāk esot grava, kuras sāni apauguši ar vīgriezēm un baldriāniem, kuru saknēm īstais vākšanas laiks. Dziļāk lejā tuvāk ūdenim, savukārt esot kalmes. Viņa stāstīja ar savākto augu lietošanu, bet Sinilga vairāk skatījās, nekā klausījās. Ceļš labu gabalu veda caur mežu un bija jāseko arī tam, kur kāju likt. Viņa nekādi nesaprata kā aizklīdusi tik tālu no ceļa pašai nemanot.

Pēc ašām brokastīm, abas devās pa to pašu ceļu ārā no mājas pagalma, pāri ceļam, iekšā mežā. Ejot ārā no mājas, Sinilgai izskatījās, ka abi vecie ļaudis viens otru paskatās īpaši sirsnīgi un Eldars atvadoties uzliek savu roku uz Velgas pleca, bet tas bija vien tāds mirklis, viņa nebija droša par redzēto.

Pēc kāda brīža gājuma, laika izjūta nebija Sinilgas stiprā puse, viņa aptvēra, ka atrodas citā meža daļā. Sieviete bija tik pārņemta ar pavasara meža skaņām, smaržām un visvairāk krāsām, ka patiesi nespēja pievērst uzmanību ceļam, tīri intuitīvi un automātiski uzticoties Velgai.

Te krāsas bija citas. Mežs mainījās. Stalto priežu silu, caur kuru bija tik viegli iet, aizvien vairāk papildināja dažādi krūmi un lapu koki, gan vēl kaili. Taka bija gana plata, iet bija viegli, bet skatiens aizvien vairāk aizmaldījās apkārt, vērojot lēnām plaukstošo mežu.

– Nu jau drīz būsim klāt, noteica Velga. Un drīz arī pavērās klajāka vieta, kur atkal aiz drēbēm ķēra kāda kārkla garāka roka. No sākuma tā nedaudz, bet tad paveroties uz sāniem klajuma līnija aizstiepās tālu. Priekšā bija nekoptu, ciņainu pļavu atgādinošs lauks, kuru pat pavasaris nebija paspējis padarīt košāku. Purvs.

Par purvu Velga bija ieminējusies garām ejot, tajā dienā, kad abas sastapās, nosakot vien, ka mežā apmaldīties var un tas nav patīkami, bet bīstamu vietu te neesot, pat purvs vairs nav bīstams. Purva pieminējums lika Sinilgai saausīties. Tas uzdzina sliktas atmiņas par nakts murgiem, bet tajā pat laikā vilināja. Tā nu abas bija norunājušas, ka dosies to apciemot.

– Te kādreiz dzērvenēs brauca no malu malām, nu vairs nav tik daudz. Arī brūklenāju netrūkst, bet tie ir mazliet tālāk. Purvs pēc meliorācijas – viņa pamāja grāvja, kas izskatījās pēc nelielas upītes, virzienā, – vairs nav tik slapjš, uz rudens pusi mitrāks, bet te var droši braukt arī ar bērniem, – Velga stāstīja.

Purvu ieskāva jau sen kā izrakts grāvis, kas šobrīd pavasarī bija savācis sevī gana daudz ūdens, tā ka līdzinājās nelielai upītei, tā pusotru metru platai. Saulē dzirkstoša tā sevī nesa mazu zariņu un kādus krāsainus krikumus. Uz tumšā ūdens fona pavisam nelielie vilnīši skaisti ņirbēja. Klasiska glezna, pie sevis nomurmināja Sinilga, vērodama saules staru rotaļu ūdenī. Pāri upītei veda neliels, jauks apaļkoku un dēļu tiltiņš bez margām. Cik nu tur daudz – pāris soļi un esi otrā pusē.

Sinilgas kājas spēra soli purvā. Nekā. Nekā no baisā nakts murga. Saule šodien bija neparasti devīga, kļuva pavisam silti. Zem kājām caur pērno kūlu stiepās mazi zaļi zāles stiebriņi. Vietām šur tur pa kādam krūmiņam un pat nelielam kociņam. Tikai tagad, ar otro soli, Sinilga nesaprata kā uzreiz nav pamanījusi dzērveņu mētras – tās bija lai arī maziņas, bet tomēr koši zaļas un skaisti izcēlās uz pērnās zāles. Purvs nepavisam neizskatījās bīstams. Pērnā zāle klāja purva virsmu kā grubuļaina villaine. Ciņi izcēlās uz fona, tie bieži vien bija apaugušu ar citu floras pārstāvjiem, kāda brašāka zāle, kāds neliels krūmiņš, brīžiem pat pa kādam nelielam kociņam, tas viss vēl tikai kopā ar apkārtējo dabu plānoja plaukt, pavasara pamodināti. Putni, kas nerimtīgi pieskandināja gaisu, ejot cauri mežam, te pirmajā brīdī gandrīz nebija dzirdami, lai arī līdz vietai, kur viņas iznāca no meža nebija tālu. Līdz ar to purvs bija pārsteidzoši kluss. Gan tikai uz brīdi. Atguvusies un atbrīvojusi aizturēto elpu, Sinilga ļāva pār sevi nobirt visam pavasara dienas jaukumam. Vēlreiz. Šis nebija nakts murgs. Šī bija brīnumskaista bezvēja diena diezgan sausā purvā. Klusa no civilizācijas skaņām, pilna putnu dziesmām un saules dāsnuma, kas jau jūtami sildīja.

Atskatoties, viņa satrūkās, jo nekur nemanīja Veltu, kura bija atradusi īpaši sausu vietu un atlaidusies sūnu un pērnās zāles klātajā purva paklājā un, acis aizvērusi, ļāvās pavasara saulei.

– Kādi plāni Tev šai vietai? – klusumu sašķēla Velgas jautājums. Lai arī izteikts draudzīgi, tomēr atskanēja skaļi, pat nedaudz atbalsodamies pamalē.

– Nezinu vēl, – klusi atbildēja Sinilga. Pie sevis nodomāda, ka varbūt laiks ieslēgt telefonu, kad atgriezīsies mājvietā.

Atmiņas nekavējoties atgrieza viņu dažas dienas atpakaļ, pie nicinājuma un dusmu pilnās vīra sejas, pie meitas pagrieztās muguras. Atmiņa glabāja sejas, pozas un izmisuma pilno sajūtu, ka viņa nespēj. Nespēj tur palikt. Ka ir jātiek prom. Papurinājusi galvu, viņa aizraidīja tās prom un pagrieza seju pretī saulei.

– Mammu, mammu, skaties, es lidoju – skanīgi smējās mazā meitenīta kuplajā kleitiņā griezdamās riņķī nelielajā piemājas zālājā. Prieks bija tika īsts un visaptverošs, ka mātes domās aizmaldījusies seja atplauka, iemirdzējās un jaunā sieviete piesteidzās pie meitenītes, pacēla viņu augšup un teica – Nu mēs abas lidojam, un turpināja skriet pa mauriņu ar meitiņu augšup izstiepajās rokās, gluži kā vadītu lidmašīnīti. Smiekli saplūda kopā, pieskandināja māju un tuvāko apkārtni. Tajā brīdī, šķiet, pat saule smaidīja.

Pasmaidījusi par šo atmiņas uzbrukumu, Sinilga nedaudz skumīgi piemiedza acis. Tas bija tik sen. Mazā meitenīte ir jau gandrīz pieaugusi. Iepriekšējā vasarā bija nosvinēta pilngadība, rudenī veiksmīgi uzsāktas studijas ekonomistos. Un kaut kādā brīdī viņa bija pazaudējusi mazo plaukstiņu, kas tik uzticīgi tvērās pie viņas rokas.

Pārgājiens uz purvu aizņēma visu dienu. Velga bija sarūpējusi vieglas uzkodas – pašas cepti pīrādziņi un saldās maizītes ar kanēli un magoņsēklām. Līdzi bija arī termoss ar siltu, gandrīz karstu žāvētu ābolu dzērienu. Pēc pastaigas un saules baudīšanas, jā un arī pēc atmiņu ēnām, Sinilgai bija vilka apetīte, par ko viņa bija pārsteigta. Pirmo reizi pēc ļoti ilgi laika, viņa ēda ar patiesu baudu. Ar īstu izsalkumu, nevis tāpēc, ka ir jāēd.

Purvs bija nedaudz iepazīts. Mazliet apstaigāts, plaukstas uzmanīgi bija glāstījušas dzērvenājus un klusi solījušās rudenī atnākt ciemos atkal. Un varbūt ne tikai rudenī. Sinilga jau redzēji sevi te gleznojam. Kādu brīdi abas sievietes bija ļāvušās saules glāstiem, ērti iekārtojušās purva sūnu gultā. Laiks bija pagājis nemanot. bija gandrīz neiespējami atcerēties pēdējo reizi savā dzīvē, kad būtu varējusi tā, tik bezbēdīgi, bezmērķīgi neko nedarīt. Tas mazliet biedēja. Domas un brīžiem arī rokas ik pa brīdim gleznoja. Viņa juta, ka ilgojas pēc krāsām un audekla. Nu jau kādu brīdi arī kā nebija gleznots. Aģents arī jau sen nebija zvanījis. “Savādi, viņa noķēra sajūtu – tiešām, kāpēc viņš nav devis ziņu?” Viņas gleznas taču vēl tiek tirgotas, vai nē? Doma aizķērās un pievienojās sarakstam ar darāmajām lietām. Ar ko viņa bija aizpildījusi savu dzīvi? Kaut kāda burzma, cilvēki, darījumi. Viņa bija jutusies tik svarīga, palīdzot vīram kārtot firmas lietas. Bet kādreiz taču arī viņš bija mākslinieks, tēlnieks. Viņam solīja spožu nāktoni vēl pirms Sinilgu kāds vispār bija pamanījis. Viņa iestājās Mākslas akadēmijā, kad viņš bija jau gandrīz pabeidzis. Tā tik bija tikšanās!