Solvita Mežote: Grāmatas galvenā varone gluži kā sēdēja uz apziņas maliņas un klauvēja – uzraksti par mani
Romāns ar nosaukumu “Puva migla” klajā nāca šī gada pirmajos mēnešos, un bija otrais no lasīšanas veicināšanas projekta “Bibliotēka” Jauno rakstnieku konkursa dalībnieku darbiem, kurš iegūla lasītāju rokās grāmatas formātā. Darba autore Solvita Mežote atklāj, ka turot rokās savu pirmo izdevumu, jūtas dīvaini, tomēr arī lepni par paveikto. Tiesa, grāmatas nākšana klajā sakritusi ar kara sākumu Ukrainā, kas pakārtojis daudz domu un emociju, tāpēc lieli grāmatas iznākšanas svētki izpalikuši. Taču intervijā ar autori, kas sadarbībā ar projektu “Bibliotēka” tapusi speciāli LSM.LV, var lasīt būtiskāko par jaunās rakstnieces attiecībām ar pašai savu, un arī citām grāmatām.
Solvita, kur Tu smelies idejas rakstīšanai? Kā pie Tevis “atnāca” romāna “Purva migla” sižets un par ko tā vēsta?
Varoņi un tēli atnāk paši. Man pat reiz dzejolis par to uzrakstījās. Ir gadījies naktī pamosties un rakstīt… Konkrēti Sinilga (romāna “Purva migla” galvenā varone) pie manis atnāca nepilnu gadu pirms ķēros pie darba. Viņa gluži kā sēdēja uz apziņas maliņas un klauvēja – uzraksti par mani, uzraksti… Nevarēju saņemties sākt… Apzinājos, ka tas nav vienas dienas darbs.
“Purva migla” ir stāsts par mākslinieci. Par sievieti, kuras dzīve ir veltīta gleznošanai tik dziļi, ka kādā brīdī viņa tajā ir apmaldījusies. Un tad pagātnes ēnas savij notikumus virpulī, no kura viņa iznāk jau cits cilvēks, lai arī joprojām patiesi pati.
Cik ilgi tapa Tava grāmata, un cik liela ietekme tās radīšanā bija projekta “Bibliotēka” organizētajam Jauno rakstnieku konkursam?
Grāmata tapa, apmēram, pus gadu. Pēc tam bija tikai labošana un parlasīšana, un labošana, un pārlasīšana, vai otrādi… Rakstīt iesāku pēc tam, kad pieteicos konkursam. Tā, ka konkurss nospēlēja savu lomu. Tas bija pamudinājums sākt rakstīt. Es, patiesībā, konkursam pieteicos tikai tāpēc, lai beidzot pierunātu sevi rakstīt. Bija sajūta, ka Sinilga ir tā vērta.
Katrs cilvēks grāmatu lasa mazliet citādāk un paņem no tās kaut ko savu. Tomēr, kādu vēstījumu Tu pati vēlies aiznest līdz lasītājiem ar savu pirmo romānu? Kādus jautājumus vai, iespējams, atbildes, Tavuprāt, romānam būtu jāaktualizē lasītājā?
Mums jāprot sarunāties vienam ar otru, uzklausīt. Skarbajā biznesa un naudas pasaulē, jāsaglabā spēja mīlēt un piedot.
Kuri bija Tavi lielākie palīgi grāmatas tapšanas procesā – draugi, tuvinieki, izdevēji, iespējams, kāds cits? Kā viņi palīdzēja?
Vislielāko palīdzību saņēmu no mīļotā vīrieša – man tika dots laiks. Pietiekami daudz laika gan rakstīt, gan paslinkot… Bija dienas, kad viņš mani pagrieza datora virzienā un deva mājienu iet un darīt. Bija reizes, kad tas ļoti kaitināja, it īpaši, kad biju iestrēgusi un likās, neesmu spējīga vairs uzrakstīt ne vārdu. Bet bija reizes, kad ļoti negribīgi apsēžoties ar it kā sajūtu, ka nav rakstāmais noskaņojums, tomēr pēkšņi rokas pašas sāka meklēt pareizos burtus…
Kā Tavi draugi un tuvinieki uztvēra ziņu par grāmatas laišanu klajā? Un vai jau jūti sava fanu pulka veidošanos?
Mana vecākā māsa ir mans lielākais fans! Milzīgs viņai paldies! Tētis, man šķiet, bija pirmais, kas izlasīja. Viņa atsauksme bija īsa, bet viņš tāds ir – vārdus lieki netērē. Tie pāris vārdi, ko viņš pateica, bija pozitīvi un nozīmēja man daudz. Tātad grāmata ir laba, to ir vērts lasīt! Mēs te ziemeļnieki. Neviens nelec gaisā un plaukstiņas nesit…
Kāda tipa literatūru Tu pati lasi ikdienā? Kādas grāmatas izvēlies (žanrus, autorus), un kāpēc tieši šāda izvēle?
Esmu tās jomas piekritējs, kuru Latvijā skaļi neatzīst. Fantāzijas un fantastikas žanrs mums ir kaut kas, par ko kautrēties un skaļi nerunāt. Ja publiski pasaku, ka man patik fantāzijas literatūra, uz mani skatās kā padumju, infantīlu pieaugušo. Bet man patīk! Un es lasu pārsvarā tieši tādu literatūru. Šobrīd pamatā angliski, rezēm krieviski, jo latviski viss ir izlasīts. Lasu gan arī citus darbus. Pa reizei arī ko no latviešiem. Aizeju uz bibliotēku un paskatos, kas ienācies. Kādu laiku piedalījos Vecāku žūrijā. Kad bija iestājusies pauze un nesapratu, kam ķerties klāt – iegooglēju – top 10 vai 100 literārie darbi, ko vajadzētu izlasīt. Tā var atrast labus ieteikumus. Tā es Pračetu atradu! “Karu un mieru” beidzot izlasīju. Prustu ļoti lēnām paralēli visam kam citam lasīju gadu. Ļoti inetersanta pieredze. Visu cieņu tulkotājam! Es arī mīlu garus teikumus rakstīt, nu piemīt man tāds niķis, bet ne jau lapaspusi un vēl vairāk garumā!
Kuri literatūras darbi visvairāk ir ietekmējuši Tavu pasaules redzējumu, dzīves uztveri, izraisījuši līdz pārdzīvojumu?
Man nebūs saraksta ar grāmatām, ko ieteikt. Nelaime tāda, ka es ļoti slikti atceros grāmatu nosaukumus un autorus. Jā, spilgtākie paliek atmiņā, bet nebūt ne visi, kas ir atstājuši iespaidu. Īpaši situācijās, ja tā ir tikai viena grāmata.
Bērnībā tika izlasīts viss Džeks Londons, Džeralds Darels, Marks Tvens, Žils Verns, Astrīda Lindgrēna un citi autori. Pēc tā, ka šos autorus varu nosaukt, varat spriest, cik daudz tie tika lasīti! “Kapteiņa Blada odiseja” tik valdzinošā pirātu un kuģošanas tēma, “Sat Oks” un citas grāmatas par indiāņiem. Ah, un viss, ko varēju dabūt par Grieķu mitoloģiju! Es biju no tiem bērniem, kurus nevarēja atraut no grāmatas. Skolas bibliotēkā bibliotekārītei nācās līmēt papildus lapas iekšā manā lasītāja kartē.
Mums mājās visas trīsistabu dzīvokļa sienas bija ar grāmatplauktiem. Dažviet – grāmatas bija divās kārtās. Arī visa fantāzija un fantastika, ko nu toreiz varēja dabūt. Viena no mīļākajām, kas tika nolasīta līdz izjukšanai – “Iedomīgais robots”. Sērijas “Apvārsnis”, “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” un citas. Tētis vainīgs. Kad nezināju bērnībā, ko lasīt, prasīju viņam. Tas ir mikslis no visa iespējamā. Turpat pa vidu taču bija arī “Cilvēks nav vientuļa sala” un Remarka grāmatas. Tiesa gan “Trīs draugus” es iesāku reizes trīs, kamēr sapratu, kamēr man “aizgāja” cik tā ir lieliska. Tikpat spilgti atceros Annas Brigaderes “Dievs, Daba. Darbs”, Jāņa Jaunsudrabiņa “Baltā grāmata”, Zentas Ērgles grāmatas un citas. Savukārt Ārija Elksne ir mana mīļākā dzejniece. Ļoti daudz pārlasīta.
Nu re – aizrunājos.