Sintija Ģermāne: Heraldika ir māksla ar noteikumiem

Sintija Ģermāne, talantīgā grafiskā dizaina māksliniece nereti savu talantu izpauž ģerboņu veidošanā. Viņas specializācija lielākoties ir reliģisko personu ģerboni, tomēr Latvijā netrūkst arī viņas izstrādātu dzimtu ģerboņu. Vairāki no tiem, līdztekus dzimtu stāstiem, iekļauti izdevumā “Dzimtu ģerboņi mūsdienu Latvijā” (2020). Piedāvājam lasīšanai interviju Sintiju Ģermāni, kura stāsta par sarežģīto heraldikas mākslu.

Kā jums šķiet, kāpēc ģerboņu izveidošana Latvijā mūsdienās kļuvusi aktuālāka nekā līdz šim?

Es domāju, tas daļēji saistīts ar to, ka ir pagājis zināms laiks, kopš esam kļuvuši brīvi. Cilvēki šo sajūtu grib paust un nostiprināt. Ģerbonis kā izteiksmes līdzeklis ļauj iegūt arī stabilitātes sajūtu – fiksēt to, kas ir bijis un ko vēlamies nodot tālāk. Kāds no jauna atrod, izpēta savas dzimtas saknes. Sākumā tā aina bieži vien nemaz nav tik pilnīga, dzimtas vēsture nav tik labi zināma, cik gribētos un ir labi, ja kāds no dzimtas uzņemas dzimtas stāstu atklāt, sakopt un vizualizēt. Kā augu atdzīvināt, lai tas var atkal uzplaukt. Man liekas, tas rada arī drošības sajūtu.

Kāda tieši dzimtām visbiežāk ir sākotnējā motivācija izveidot dzimtas ģerboni?

Vairāk stiprināt radniecīgās saites. Vai arī vēlme kļūt par stipru dzimtu, būt tiem pirmajiem savā dzimtā, kuri šo pamatu liek. Jebkurā gadījumā dzimtas ģerboņus pārsvarā izvēlas veidot lepni cilvēki – šī vārda labākajā nozīmē. Ģerbonis ataino viņu lepnības, iedvesmas un spēka avotu – varbūt tāpēc ne vienmēr ģerboņus ir tik viegli saskaņot.

Kā Jūs to domājat?

Ģerboņa izstrādes process, jo īpaši saskaņošanas posmā, var ievilkties arī uz vairākiem gadiem, jo dažkārt pasūtītājs nav gatavs piekāpties Heraldikas komisijas norādījumiem, kas balstās uz pieredzi un vēlmi saglabāt kopēju stilu visiem ģerboņiem. Ģerbonis ir trīspusējas sadarbības rezultāts – ģerboņa izveides iniciators pauž savas vēlmes māksliniekam, kuram jāspēj tās vizualizēt un Heraldikas komisija uzrauga, vai iegūtais rezultāts atbilst heraldikas likumiem. Ja tā nav, mākslinieks un topošā ģerboņa īpašnieks saņem norādījumus par to, kas maināms, un process turpinās. Mākslinieks zināmā mērā ir kā vidutājs starp vēlmēm un iespējām, ko pieļauj heraldikas likumi un tieši māksliniekam šajā pozīcijā ir jāspēj izveidot kaut ko  skaistu un unikālu, ar ko būtu apmierinātas abas puses. Lielākoties tas izdodas.

Kādi ir obligātie nosacījumi, kas jāievēro ģerboņa māksliniekam? 

Labs palīgs ģerboņu izstrādē ir Imanta Lancmaņa grāmata “Heraldika”, kurā atrodamas vadlīnijas un noteikumi. Piemēram, jebkurā ģerbonī drīkst izmantot tikai konkrētas krāsas, lielākā daļa ir no Latvijas valsts ģerboņa. Līdz šim minētā grāmata ir bijusi vienīgā pieejamā literatūra heraldikas jomā latviešu valodā. Ir arī daudz citu noteikumu, bet ar tiem veiksmīgi palīdzēs tikt galā ģerboņu makslinieki un heraldikas komisija, kas sevī ietver nepieciešamo pieredzi.

Kā to iespējams savienot ar mākslinieka radošo dabu?

Būtiski, lai māksliniekam būtu labas zināšanas heraldikā un tāpat svarīga ir ideāla proporciju izjūta.  Lai cik dīvaini tas neskanētu, man patīk šis process tieši ierobežojumu dēļ. No vienas puses tie ieliek rāmjos, bet no otras – tas ir izaicinājums atrast atbilstošu risinājumu. Ģerboņa izstrādes procesu var paātrināt un visām iesaistītajām pusēm padarīt ērtāku, izglītojot topošā ģerboņa īpašnieku. Varētu teikt – jānovada īsais kurss heraldikā, tad izpaliek ierosinājumi veidot krāsu pārejas vai ģerbonī iekļaut tirkīzzilo krāsu. Es veidoju arī logotipus un tajā ir zināma līdzība – arī logotips pauž vērtības un vēstījumu, tomēr ģerbonī ir arī vēstures pieskaņa. Man patīk veidot šos tēlus, kas ir kā mazas detaļas, kam jāiemieso liela būtība.

Kas raksturīgs tieši Jūsu veidotajiem ģerboņiem?

Man ļoti patīk smalkas detaļas, un to man bieži pārmet, jo ģerbonim ir jābūt tādam, lai to var izmantot arī ļoti mazā formātā, piemēram 2,5 cm augstu. Es būtu priecīga, ja ar laiku tomēr tiktu pieļautas arī smalkākas detaļas, kas ģerboņus vēl vairāk padarītu par maziem mākslas darbiem, kā Albrehta Dīrera gravīras.

Kādi ir Jūsu darba instrumenti?

Pārsvarā es strādāju ar Adobe Illustrator, dizaina un zīmēšanas programmu, dažkārt nepieciešams arī Adobe Photoshop. Neslēpšu, ka Google reizēm palīdz atrast kādus paraugus, ļoti noderīga ir arī iepriekš pieminētā Imanta Lancmaņa grāmata “Heraldika”. Mani mēdz konsultēt arī kristīgās heraldikas lietpratējs Jānis Valtervitenheima kungs, kurš sniedz labus padomus, jo viņam ir zināšanas gan vēsturiskā plānā, gan arī citu valstu ģērboņos. Ļoti būtiski ir atzīmēt ka Heraldikas komisijas priekšsēdētāja vietniece Ramona Umblija ir atsaucīga un ļoti palīdz neskaidros jautājumos.

Sadzirdēju specifisku virzienu kristīgā heraldika, kāda saistība Jums ir ar to?

Esmu gan no jauna veidojusi, gan atbilstoši Latvijas Republikas normatīviem (piemēram, “Ģerboņu likums”) pārveidojusi esošos Katoļu garīgās kārtas amata ģerboņus. Līdzko katoļu mācītāju iesvēta par bīskapu, ģerbonis viņam ir obligāts, pirms tam – mācītājam – tā ir brīva izvēle.

Garīgās kārtas ģērboņiem vizuali ir sava specifika-atšķirība no ģimenes ģērboņiem, kā piemēram lambrekenu vietā tiek izvietoti tādi kā bumbuļi, kuru skaits norāda uz ieņemamo amatu vai tas ir mācītājs, bīskaps, arhibīskaps vai kardināls. 

Pie cik garīgās kārtas amata ģerboņu izveides esat strādājusi?

Manā darbu apkopojumā ir deviņi krustnešu ģerboņi, seši katoļu garīdznieku ģerboņi. Ir bijuši vēl daži, kas nav izvērtēti Heraldikas komisijā. Ieskatu manos darbos var gūt šeit.

Miniet kādu piemēru, kā ģerboni var praktiski pielietot ikdienā?

Garīgās kārtas pārstāvjiem ģerboņi ir darba kabinetos – lieli, kokā grebti. Klasiski ģerboņi, neatkarīgi no tā vai tie ir dzimtas, profesionālie vai administratīvai teritorijai piederoši, ģerboņi tiek lietoti vizītkartēs, veidlapās, personalizētās dāvanās.

Bet lielakoties ar ģērboni lepojas, tapēc vēlas to izvietot proporcionāli lielu iekštelpās pie sienas vai uz vārtiem vai ēkām!

Lūdzu, raksturojiet dažos vārdos – kas ir ģimene?

Ģimene vieno stipras radniecīgas saites. Viens par visiem un visi par vienu.

Un kā Jūs skaidrotu dzimtas jēdzienu?

Vairākas ģimenes saistītas radniecīgām saitēm. Bet ne tikai, jo tā ir kā milzu pils, kas ir jauztur, lai nesabruktu. Tātad to jacaurvij arī mīlestībai un rūpēm vienam par otru. Mēs katrs rūpējamies par savu istabu, bet visi kopā par mūsu pili, ko cēluši vecvecāki.

Kāpēc cilvēkam ir svarīgi apzināties savas saknes un cienīt savus senčus?

Saknes kokam, tāpat kā saknes cilvēkam, liek stabilāk stāvēt uz zemes, apzināties sevi kā personību un izjust drošības sajūtu, ka pat stiprākās vēja brāzmas to nesalauzīs! Ģimene un dzimta ir nemainīga vērtība, uz ko var paļauties. Ne velti radiniekus un senčus zīmē ģimenes un dzimtas kokā – ikviens ģimenes loceklis ir dabīgi saistīts kā zari ar stumbru, augļi ar zariem, kur vēl ziedi, lapas, saknes. Pārējie cilvēki mūsu dzīvēs – tas ir jauki un interesanti, bet tas nedod stabilitātes izjūtu, pat draugi var nākt un iet.