Santa Irbe, “Cietoksnis”

Ramona nekad nebija dzirdējusi brāli runājam. Meitenei bija seši gadi, bet Eliass bija par diviem gadiem jaunāks. Pavisam nesen brālis nosvinēja četru gadu jubileju. Pat milzum lielā šokolādes torte ar svecītēm neizvilināja ne vārda no puikas mutes.
Kad māsa centās sarunāties ar brāli, viņš parasti skatījās viņai garām vai cauri, bet —nekad acīs. Eliass izvairījās vai varbūt negribēja runāt. Bet kādēļ?
— Eliass ir īpašs, — mamma paskaidroja.
— Kā? Vai tad es neesmu īpaša? — Ramona uzmeta lūpu un apvainojās.
— Protams, ka esi. Tikai brālītis ir mazliet, par pāris gramiem īpašāks. Neaušojies! — mamma meitu cieši apskāva un turēja, līdz Ramona iesmējās. — Tu taču ļausi Eliasam būt īpašākam?
Ramona apstiprinoši pamāja atbildes vietā. Mammas lūgums nebija godīgs, bet meitene negribēja strīdēties...