1.nodaļa

Sēžot ezera malā uz sola, rāmi vēros ņirbuļojošajos, saules pielietajos vilnīšos. Ezerā peldējās daži bērni, kuri ar savām čalām pieskandēja visu krastu. Domās biju aizklejojusi tik tālu, ka pat bērnu balsis nespēja iztraucēt domu straujo plūdumu. Beidzot bija pienācis laiks visu salikt pa plauktiem. Viss, kam bija jānotiek, jau, lielākā vai mazākā mērā, bija noticis. Manas dzīves lielākās krustceles bija pārkāptas! Nu vajadzēja sākties jaunai dzīvei, viss šis saules pielietais vakars bija lieliska iespēja atvadīties no vecā, sasāpējušā, pagājušā.

   Smaidot atcerējos vēl pirms dažām minūtēm risinājušos saraksti ar … Nav skaidrs, kā lai viņu nodēvē, bet šis cilvēks man bija devis spēku savākties un šodien, brīvai un drošai, nonākt šeit, ezera malā. Tik starojoša nebiju bijusi jau sen, kā šajās pēdējās divās nedēļās, lai arī zināju – tās bija ļoti smagas. Domas kavējās te pie mana eņģeļa, te pie nesen bijušās tiesas, te pie bērniem – strauji un nevaldāmi skrēja domas.

2007.g.

Kā viss manā dzīvē svarīgais, arī šis notikums sākās kā liels joks – iešu strādāt… policijā. Tāda apaļa, nedroša, pat varētu teikt – bailīga. Es mēroju ceļu pie viena, otra priekšnieka, galu galā saņēmu rīkojumu uz medicīnisko komisiju. Aizgājusi mājās, kārtīgi izsmējos kopā ar vīru, ka policijā man īstā vieta – šitādam komandarmam! Gāja dienas, tuvojās noliktais komisijas datums. Jābrauc bija uz Rīgu. Jau agri pamodusies, klusi virtuvē padzēru kafiju. Paraudzījos laukā pa logu – diena solījās būt sveloši karsta. Nekas, gan jau šo joku izturēšu, kas tur – viena diena un viss būs beidzies. Lēnām aizklīdu līdz autobusa pieturai – nebija kur steigties, biļeti biju nopirkusi jau iepriekšējā dienā. Pieturā ļaužu saradās aizvien vairāk un vairāk, bija pirmdienas rīts kā nekā. Iekāpusi autobusā, sameklēju vietu pie loga, kas vēl nebija aizņemta, sameklēju somā austiņas, piepogāju tās telefonam un ieslēdzu mūziku, kā par spīti tam, ka brauciena laikā parasti labprātāk izvēlējos vienkārši lūkoties laukā pa logu. Tā, klausoties mūziku, pavisam nemanot pienāca laiks izkāpt – autobuss bija atbraucis līdz Rīgas centram. Lai arī vēl bija salīdzinoši agrs, pilsētā jau bija jūtama spiedīga tveice. Neņemot to vērā, kājām devos vecpilsētas virzienā – kaut kur tur bija jābūt IeM poliklīnikai, vismaz tā kartē bija izpētīts. Laika bija gana, tāpēc īpaši nesteidzos. Tā tipinot vai, kā pati smējos – ripinoties, nonācu līdz savam galamērķim. Tā bija veca ēka, kurā bija iekārtota šī poliklīnika, bet nu lai, kas tur! Raitā solī devos iekšā, lai nokonstatētu, ka jādodas uz piekto stāvu. Nosmējusi par ēkā ierīkoto liftu, augšup devos pa kāpnēm – pēc darba maizes ceptuvē un stepa aerobikas pa kāpnītēm cauras nakts garumā, divu minūšu kāpiens pa kāpnēm bija tīrais nieks. Uzkāpusi augšā, atradu reģistratūru, aizpildīju visus nepieciešamos dokumentus – to bija vesels kalns. Pa starpu noklausījos lamas, kas adresētas manai topošajai darba vietai (hmmm) – kārtējā neizdarība vai nevēlēšanās dot visus nepieciešamos dokumentus uzreiz pārvaldē? Taču beigās sazvērnieciski piemiedzu ar aci administratorei, biju taču tik tālu braukusi! Izdevās samierināt reģistrācijas darbinieci. Dokumenti tika aizpildīti vēl nepieredzētā ātrumā, sarakstīts apmeklējamo kabinetu saraksts, sameistarota medicīniskās apskates karte – ceļojums pa stāviem varēja sākties. Gaidot rindā savu kārtu, bija laiks krietni pavērot savus iespējamos konkurentus – ak Dies’! Sportiski, slaidi, jauni cilvēki. Ar šausmām iedomājos – ārprāts, ko es te vispār daru? Šo domu pārtrauca kārtējā durvju atvēršanās, bija pienākusi mana kārta. Es piecēlos, sakārtoju savu apģērbu un nedrošā solī devos iekšā kabinetā. Durvis aiz manis aizcirtās tik spēji, ka pat sabijos. Galu galā, staigājot pa kabinetiem un koridoriem, radās pārliecība – šī komisija nav uzveicama. Galvenais terapeits šo domu tik vēl vairāk apstiprināja. Beigu beigās tika pateikts: dodies mājās un gaidi lēmumu! Es tam arī īpaši neiebildu, un, tā kā vēl bija salīdzinoši agrs, izlēmu pastaigāt vēl pa Rīgu, lai arī kā to necietu. Mājās tik agri negribējās braukt. Bērni bija laukos pie omes, un mājās gaidīja, labākajā gadījumā, pēc alkohola dvakojošais klusums. Sliktākajā – par to pat nevēlējos domāt. Pie tam – nākamajā dienā jau agri bija jādodas uz darbu – bijušie darba devēji bija noķēruši aiz rokas uz ielas un burtiski izkaukuši, lai taču palīdzu palaist atvaļinājumā veikala kulināri. Es tam arī piekritu. Un tā – brīvā diena bija pārvērtusies par izklaidi poliklīnikā.

Kādu laiku paklejojusi pa Vecpilsētu, sameklēju kādu āra kafejnīcu, kur uz galdiņa bija zaļā smēķētāju zīme. Nolikusi somu uz soliņa, sameklēju cigareti, aizsmēķēju. Pienākusī oficiante atnesa ēdienkarti, taču es palūdzu tikai kafiju. Tur, kafejnīcā, bija iespēja klusībā apcerēt savu dīvaino vasaru. Pareizāk jau būtu – dīvaini iesākušos gadu. Es nekad neesmu varējusi ciest lielas burzmas, skaļus trokšņus. Taču šo gadu izdevās sagaidīt ar skaļu apmierinājumu, apkārtējie cilvēki sajūsmināja (nevis kaitināja, kā parasti). Šiem svētkiem sekoja nākamie, bez mazākajām jau pierastā īgnuma un depresijas pazīmēm. Pašai par to bija gan izbrīns, gan prieks reizē. Tad sekoja dzimšanas diena – 30. Tajā dienā es jutos patiesi laimīga – pirmo reizi mūžā! Pirmo reizi mūžā nevēlējos bēgt no svinībām, no cilvēkiem, no sabiedrības kopumā. Ritēja stunda pēc stundas, taču izjūtas nemainījās uz slikto pusi. Un tas nebūt nebija viss – šajā gadā tik daudz kas bija noticis! Es bija iepazinusi Krii, atklājusi sevī jau sen zināmu lietu un parādību neparasto spēku. Es aizvien vairāk ieskatījos arī savas ģimenes dzīvē – tas, ka beidzot biju cilvēkos, deva iespēju salīdzināt un izvērtēt savu ģimenes dzīvi, ļāva sākt apjaust, ka kaut kas nebija tā, kā vajag. Taču šis „kaut kas” vēl likās pārāk netverams….

Tā, sēžot un domājot, bija pagājis laiks. Oficiantes atnestā kafija jau bija atdzisusi. Aši to izdzērusi, aizsmēķēju vēl vienu cigareti, samaksāju rēķinu un devos ielās. Šoreiz ceļš veda uz autoostu – bija jau vēls, rīt uz darbu. Lēni, bet nemanāmi gāja dienas pēc komisijas. Bija jāgaida lēmums. Tad kādu dienu iezvanījās tālrunis – zvanīja no pārvaldes un lūdza ierasties. Nosmēju pie sevis – eh, labi, beidzot viss būs beidzies, pateiks, ka neesmu derīga dienestam. Ar zvanītāju norunāja laiku, kurā aiziet. Norunātajā laikā biju tur un ar dziļu izbrīnu vēros pasniegtajā dokumentā, uz kura baltās malas zilgoja zīmoga nospiedums – „DIENESTAM DERĪGS”. Turpat uz vietas tika parakstīti un iesniegti visi nepieciešamie dokumenti, iedots norīkojums uz Policijas skolas iestājeksāmeniem – es vienkārši biju šokā. Tas cirks tomēr bija jāturpina …….

Un tā – pienāca augusts, laiks doties uz Kauguriem. Sakrāmētu somu rokās samīļoju bērnus, pamāju sveikas vīram un nemierīgu sirdi devos prom. Ceļš bija ilgs, taču skolu atrast izdevās viegli. Piereģistrējusies un nolikusi mantas, devos uz netālu esošo jūru – līdz naktsmieram bija vairākas stundas. Siltajā jūrā nopeldējos, pasauļojos, ar pusaci pavēros citos jūras malā gulšņājošos kandidātos – mans bezcerīgais stāvoklis bija redzams pat ar neapbruņotu aci. Es – mūžam apalīte, lai arī mazs švarciņš pēc ceptuves, nu nekādi nebija konkurente 18 – 19 gadīgajai, zaļajai jaunatnei, kuras pārstāvji skaļi apsprieda iestājeksāmenu norisi. Beigās nolēmu to īpaši neņemt galvā, nomierinājos – ja jau joks, tad jokosim līdz galam.

Kandidātu bija daudz, pārbaudījumi paredzēti četras dienas. Katru dienu minūtes 15 stresa, tad pārbaudījums un brīvs līdz nākošajai dienai. Nepacietīgi sagaidījusi pārbaudījuma beigas, veicīgi ielīdu dušā, paķēru dvieli un devos uz jūras malu. Lai kā, bet tur esot varēju nedomāt, tikai vienkārši gulēt un baudīt jūras mierinošo tuvumu. Tā pagāja iestājeksāmenu laiks – pat nepaguvu pamanīt, kad jau bija jābrauc mājās un jāgaida rezultāti. Tie bija gaidāmi pēc nedēļas, skolas mājas lapā. Jau agri no rīta, bezmiega mocīta, sēdēju pie datora zilā ekrāna gaidot, kad tiks ievietoti rezultāti. Un tad pēkšņi tie bija klāt. Es lēnām pārlasīju kodu pēc koda, meklējot savu – un apstulbu: tur, pašā vidū tas bija. Neticot pati savām acīm, paķēru telefonu un veicīgi zvanīja Krii –vajadzēja pārliecināties, ka kāds cits arī redz to pašu kodu. Krii manu redzējumu apstiprināja, smejot pilnā balsī – bumbulīte mentenē, šī doma patiešām uzjautrināja.

Un tad sākās! Līdz skolai bija 5 dienas laika, pa to laiku vajadzēja izdomāt, kā būt ar bērniem. Es gan iepriekš biju runājusi ar savu māti par šo jautājumu un daļēji mēs bijām vienojušās, ka bērni šo gadu pavadīs laukos pie omītes, taču … Mans vīrs tik kategoriski iebilda pret šo soli, ka es pat nobijos.

– Tu izjauksi ģimeni,– viņš kliedza, – tu esi visbezatbildīgākā māte pasaulē, un, galu galā, ko tu vispār iedomājies – ka es, tēvs, nevaru tikt galā ar bērniem?

Tā, vārds pa vārdam, rezultātā bērni palika ar tēvu pilsētā. Smagu sirdi 30. augusta pēcpusdienā devos uz Jūrmalu.

Tā sēžot un atceroties pagājušos laikus, bija jau satumsis, saule aizkritusi aiz tālā krasta kokiem. Krastmalā neredzēja vairs neviena cilvēka. Pat nepamanot visi bija pagājuši garām. Klusums, kas apņēma, bija tik smags… Pavēros laikrādī, ārprāts, jau tik vēls! Un rīt uz darbu! Es piecēlos un lēnā solī devos mājup – kopš vairākiem mēnešiem to darīju ļoti labprāt – kopš aizgāju no vīra un dzīvoju viena.

   Rātno domu plūdumu iztraucēja pienākušas īsziņas signāls. Izņēmusi no somas telefonu paskatījos, no kā saņemta īsziņa. Tas gan bija zināms arī pirms tam – es vienmēr jau iepriekš sajutu, kad Lāčuks gatavojās sūtīt ziņu. Un tā bija arī šoreiz – ziņa bija no viņa. „Čau, Saulīt! Kā noskaņojums?” Uzrakstījusi atbildi, turpināju ceļu uz mājām. Ceļš mājup bija sarucis pavisam īss, jo vairs par to nebija jādomā. Šis ikvakara, ikdienas rituāls – atcerēties vienam otru, – tas man bija ļoti svarīgs. Tā man bija pavisam jauna pieredze, jo …

1997. gads.

Es ar savu pirmdzimto meitu jau kādu laiku dzīvoju pie meitas tēva vecākiem. Tur mēs aizgājām dzīvot dienā, kad Ilmāram, bērna tēvam, palika 24 gadi… Aizgājām apsveikt un tā arī tur palikām. Tas bija februāris, auksts, taču saulains laiks. Dzīve tajā mājā neattaisnoja manas cerības uz laimīgu dzīvi. Ikdiena nenomāca, darāmo darbu gan nekad netrūka. Vīramātes slimās rokas žēlojot, es biju pārņēmusi savā pārziņā saimniecības ikdienas soli, rūpes par mazo atstājot vecīšu ziņā. Un viņš… Viņš turpināja savu plivināšanos ar traktoru, moci, mašīnu – ar jebko, kas kustējās uz priekšu. Dzērumā, skaidrā prātā – tam jau vairs nebija nozīmes. Atskrēja mājās pēc darba un, ne vārda man nesakot, uzlēca mocim seglos un pazuda. Es, virtuvē gatavojot saimei vakariņas, tik dzirdēju, ka vīrene zvanās pa kaimiņiem, mēģinot sadzīt viņam pēdas. Kad tas veiksmīgi bija izdarīts – konstatēta klaidoņa apmešanās vieta, vīramāte ar mazbērnu uz rokas izvilkās virtuvē, un…… Tika dots skaidrs mājiens, ka man, nu jau nez kuro reizi, vajadzētu doties viņam pakaļ. Un tas viss tikai tāpēc, ka man mistiskā kārtā parasti izdevās Ilmāru atvest mājās. Pusratā palikušās vakariņas pabeidza gatavot vīramāte. Uzmetu plecos jaku un devos norādītajā virzienā. Jau pa gabalu varēju dzirdēt sev adresētās nievas – kuram gan tīk, ja skraida tā pakaļ? Reizi pēc reizes aizvien negribīgāk devos laukā, aizvien biežāk to nācās darīt vīrenei pašai, kā viņa to bija iesākusi pirms mūsu kopdzīves – dikti jau patikās jaunā vīrieša mātei kontrolēt visu citu dzīvi. Gāja laiks, aizvien sāpīgāk kļuva noskatīties mīļotā vīrieša vienaldzībā – gājieni, braucieni un izklaides ar vidējo brāli un viņa sieviņu, taču bez manis. Tā bija ikdiena, pie kuras vairs nebija jāpierod. Zināju taču – pat ja piedāvātu doties līdzi, tāpat nedotos, jo tādas izklaides man riebās. Bet apkārt bija pilnīga vienaldzība. Tas nekas, ka bija negulētas naktis, ieklausoties katrā troksnī, gaidot viņu mājās tādu, ka kājas neturas, no rīta – mūžīgā ķīseļu vārīšana un auklēšanās, kamēr atžirbst.

Kārtējo reizi domu plūdumu pārtrauca kāds notikums. Pa ceļam satiktās kolēģes un viņas mazās meitiņas čalošana aizrāva pavisam citā – ikdienas pasaulē. Nebija laiks ļauties skumjām apcerēm, vajadzēja būt šeit, būt pašai. Nogājušas trijatā atlikušo ceļa daļu, atvadījāmies un devāmies katra savās gaitās. Nedaudz pasvārstījusies, aizkātoju līdz veikalam – kārojās saldējuma. Vakars bija padevies pārāk karsts. Nopirku saldējumu un devos mājup. Ienākusi dzīvoklī, pēc inerces kustoties noliku vietā somu – uz skapīša durvju roktura, turpat arī atslēgu, novilku apavus – vēsā grīda patīkami veldzēja pēdas. Aizčāpoju uz virtuvi, ieslēdzu tējkannu. Kamēr ūdens sila, atčaukstināju saldējuma iepakojumu, kāri iekodos saltajā gardumā. Pasmaidīju spogulī sev pretī – tas viss man patika, beidzot spēju baudīt visu, kas man bija apkārt. Ar asu sprakšķi izslēdzās tējkanna, ūdens vēl burbuļoja. Es sameklēju krūzi, sietiņu, paņēmu tējas paciņu, iebāzu tajā degunu un pasmaržoju – jā, arī šoreiz rokas nebija pievīlušas, tās bija pašas atradušas īsto paciņu. Šķipsniņa tējas, aromātiskas un reibinošas, tika iebērta sietiņā, uzliets ūdens un aromāts ieslodzīts zem balta keramikas vāciņa – lai turas, lai nepazūd. Šī tējas dzeršana bija kļuvusi par ieradumu tāpat kā tējas vākšana vai pirkšana. Iepriekš nekad nevarēja paredzēt, kas tieši nonāks krūzē. Pasmaidīju, atceroties pēdējo tējošanas reizi kopā ar Lāčuku – toreiz bija grūti, rokas negribēja klausīt. Tomēr arī tad atradās risinājums – es nosēdināju Lāčuku virtuvē un, lūkodamās viņa acīs, ļāvu rokām vaļu. Rezultāts – reibinošs…… .

   Paņēmusi savu karsto tējas krūzi rokās, beidzot devos uz istabu. Ielaidos dīvānā…. Kaut kas nebija kā vajag. Rausos atkal no dīvāna ārā – zināju, kas nav kārtībā. Paņēmu sērkociņus, aizdedzu sveces – tikai uguns spēja mierināt karstās domas. Sveces dega apbrīnojami rātni. Sen nekas tāds nebija piedzīvots, parasti sveces dūmoja un sprakšķēja kā tādas īgnas večiņas. Es atgriezos pie dīvāna, mirkli padomāju, tad aizgāju pēc segas, iekāpu abām kājām dīvānā, sakārtoju spilvenus. Beidzot krūze mani aicināt aicināja un es ļāvos krūzes valdzinājumam. Tā, klusumā malkojot tēju, domas atkal aizklīda pagātnē…..

1996.g.

Mana vārda diena. Mazā visu dienu bija mierīga, viņas tēvs – tālēs zilajās. Vīrene jau zināja teikt, kurā purvākārtējo reizi iestidzis, teicās mazo pieskatīt, lai tikai es aizietu viņam pakaļ. Taču nu reiz man bija diezgan! Asi kaut ko noliedzošu atteikusi vīramātei, paņēmu meitiņu, saliku dažas drēbītes, bērnu ieliku ratiņos un pateicu vīramātei, ka dodos pastaigāties. Asarām acīs no sāpēm, nomācošu apziņu, ka te nekad nebūšu piederīga, gāju prom no mājas, kurā bija nodzīvojusi pusgadu, cerībā, ka varbūt, varbūt tomēr… . Taču cerības nekad nebija attaisnojušās.

Galu galā, lai nomierinātos, nolēmu aiziet pie savas mātes, kura dzīvoja ne pārāk tālu – minūtes 20 ko čāpot lēnā garā. Ratiņu riteņi stiga ceļa smiltīs, mazā čiepa saldi gulēja – kas viņai bija daļas gar mātes asarām? Mana māte, ieraudzījusi mani, sākumā apjuka – noraudājusies ar bērnu uz rokas….. Neko nevarēja saprast. Beidzot, vārdu pa vārdam, izdevās izteikt savu sāpi. Saruna bija ilga. Beidzot nolēmām, ka man kādu laiku jāpadzīvo pie mātes, jānomierinās, galu galā vēl pusgadu senais aizvainojums nebija zudis. Un justies nevajadzīgai – tas bija pārāk grūti.

Maz pamazām domas kļuva miegainas, kā tādi gubu mākoņi. Tēja sildīja manu prātu un locekļus, arī siltā pūkainā sega darīja savu – es iegrimu smagā, nemierīgā miegā…

***

Pamodos jau naktī. Kas traucēja gulēt, nebija skaidrs. Pagrozījos zem segas – nebija labi. Aizgāju uz virtuvi, atgriezu krānu, lai notecinātu sasilušo ūdeni – man tāds negaršoja. Sagaidījusi auksto šalti, padzēros un devos atpakaļ uz gultu – vajadzēja mēģināt vēl iemigt.

2007. gads.

Jau kopš mazām dienām man bija piemitušas savādas spējas kaut ko atrast, kādam noņemt sāpi. Visspilgtāk tas izpaudās saskarsmē ar dzīvniekiem – tie, kuru acīs samanīju nevēlēšanos dzīvot, arī ātri aizgāja. Turpretī tie, kuru acīs dzīvotgriba gailēt gailēja, auga acīm redzami, ņēmās miesās, bija rāmi un labsajūtas pilni. Taču es šīs savas spējas nevēlējos atzīt, pielietot un mācīties. Es noliedzu to, kas bija dots gadu gadiem, kopš mazuma, līdz beidzot…

Jūnijs bija karsts un smagnējs, siena laiks tik tikko sācies. Es dzīvojos te laukos, te pilsētā – kur vien vajadzēja kādas liekas darba rokas. Visbiežāk braucu pastrādāt pie Līgas, kādas lauku sētas saimnieces, kuras pārziņā bija gana liela saimniecība. Arī šoreiz mani bija mudinājis satraukuma pilns zvans – vai nevarot palīdzēt savākt sienu? Kāpēc nevar? Protams, var! Bērnus iesēdināju mašīnā, aizvedu uz laukiem pie mammas – pie Līgas tiem šoreiz nebija ko darīt. Neilgu brīdi pakavējusies savos laukos, parunājusies ar Kristīni, kura pirmo gadu bija atbraukusi uz laukiem, atkal kāpu savā Fiatā un devos pie Līgas. Tur jau bija savācies talcinieku pulciņš, kas gaidīja saimnieces mājienu – laiks pie darba. Raitā solī devās visi uz tīrumu, kuram, šķita, nebija ne gala, ne malas. Tas gan bija tikai māns – kā vienmēr „acis darba izbijās”. Jautrajā, skaļajā pulkā darbs ritēja raiti, vēlā pēcpusdienā pie kūts pieripoja pēdējā siena krava. Palīdzējuši to izkraut, mājas jaunieši aizsteidzās uz ezeru peldēties. Es ar Līgu un Brigitu, kopēju paziņu, devos uz māju pusdienās. Paēdušas un padzērušas kafiju, mēs turpinājām jau dienā iesāktās sarunas par mājas kustonīšiem un to ligām. Tajās dienās vienai no Līgas ķēvēm bija piedzimis kumeļš ar savilktām kāju saitēm – viņš nevarēja iztaisnot kājas un piecelties. Bija jāmeklē iespēja mazulim palīdzēt. Brigitai, vetārstei ar lielu pieredzi, radās ideja mazuļa kājas ieģipsēt, lai tam būtu iespēja kaut pie mātes piena tikt – citas izejas tajā brīdī nebija. Jau tad internetā bija sameklēta visa iespējamā informācija par šo slimību. Kāds profesors Krievijā bija izstrādājis tādus kā zābakus šādai kaitei, lai kāju nostiprinātu un ar laiku saites „izstieptu”, taču tāds „zābaks” šobrīd bija tikai sapnis. Tā nu nācās meklēt kādu iespēju ātrai rīcībai – atlika tikai ģipsis. Apspriedušās par turpmāko rīcību, mēs trijatā devāmies uz aploku, kurā ganījās ķēvīte ar mazo bēdu brāli. Mums bija paveicies – kumeļš gulēja izlaidies zālītē, atlika vien tam pieiet klāt un uzreiz neļaut piecelties. Mazais tajā brīdī bija vienkārši šausmīgā stāvoklī – pakaļējā daļa vienos izgulējumos, lecamā locītava satūkusi līdz graujošiem apmēriem – šķita, ka tā tūlīt plīsīs. Līga piesēda turēt mazuļa galvu, bet es nosēdos zemē pie mazā punča pieturēt kājas. Uzreiz tas pat nelikās jokaini, to sapratu tikai pēc tam – 2 stundu laikā, ko pavadīju „turot” kumeļu, viņš neļāva noņemt rokas. Kumeļš bija mierīgs tikai tad, kad manas rokas glāstīja sāpošās kājas, lai arī tas notika nepazināti, varētu par teikt – instinktīvi. Vienīgais, ko tajā brīdī zināju, bija tas, ka šis kumeļš grib dzīvot un šim mazulim ir jāpalīdz jebkādiem līdzekļiem. Es pat nemanīju, kā pagāja laiks. Brīžiem, kad sajutos nogurusi, mēģināju atraut rokas no mazā zirgulēna, taču tas tūdaļ nemierīgi sarosījās un ar kāju bakstīja man sānos, nomierinoties vien tad, kad glābjošā roka atgriezās pie viņa sāpošajām vietām.