Sabīne Kleinhofa-Prūse, “Pindzele un Spindzele”

Reiz kādā radoša jucekļa pārpilnā mākslinieka darbnīcā dzīvoja divas māsas – Pindzele un Spindzele. Lai gan šādi vārdi tikpat labi varētu piestāvēt draiskām pelītēm vai zinātkāriem bērneļiem, pieminētās māšeles bija kāda atzīta mākslinieka mīļākās otas. Atzīts – tas nozīmē, ka mākslinieka gleznotos audeklus ar lepnumu izstādīja galerijās un izstāžu zālēs, kur mākslas cienītāji un pazinēji atzinīgi māja ar galvu un sprieda par mākslas darbu dziļo nozīmi. Arī abas māsas, kā pilntiesīgas mākslas pasaules iemītnieces, nereti devās Māksliniekam līdzi uz viņa izstādēm, ērti iekārtojoties mēteļa kabatā, un klausījās, kā apmeklētāji stāstīja, cik prasmīgi izvēlētie krāsu triepieni izceļ gleznu dinamiku un parāda autoram raksturīgo stilu. Otiņas kabatā tikmēr klusi ķiķināja, jo nevienu Dinamiku gleznas tuvumā nebija redzējušas, toties darbnīcas kaķi melno Miku gan. Nebēdnis, tvarstot mākslinieka halāta stērbeli, bija pamanījies to vispirms iesviest uz nokrāsotas paletes un pēc tam, saimniekam strauji griežoties, uzlidināt uz topošās gleznas. Mākslinieks, nopētījis kaķa veikumu, izlēma to atstāt nemainītu, un tagad kopā ar izstāžu apmeklētājiem māja ar galvu un smīnēja ūsās...