Izdari, kas jādara, tad redzēs.

Izdari, kas jādara, tad redzēs.

Tad redzēs, vai vari iet ārā un spēlēties.

Tad redzēs.

Un tad jau redzēs, kurš tevi redzēs.

Visas romānā minētās personas, notikumi un vietas ir izdomāti.

Tie ir autores iztēles augļi. Jebkāda līdzība vai sakritība ar reāliem cilvēkiem, notikumiem vai vietām ir nejauša un nav uztverama nopietni.

Toreiz

Neasfaltētais ceļš kratīja autobusa pasažierus gar pagājušā gada latvāņu pļāvumiem, nekoptiem tīrumiem un pamestām ēkām. Pa reizei aiz loga paskrēja pa kādai bērzu birzij, kurā aiz baltajiem koku sāniem varēja saskatīt saulainas pļavas.

Piepeši ceļa labajā pusē pēc līkuma izspurdzās pietura, izskatījās, ka tā bija teju vai pieskrējusi pie ceļa, lai nenokavētu autobusu. Pieticīgās nojumes sāni bija pārsteidzoši tīri, taču to pirmās krāsas slāņa toni vairs nebija iespējams noteikt. Zem nojumes kluss un neuzbāzīgs stāvēja zems soliņš.

Tā bija viena no retajām “pēc pieprasījuma” pieturām, lai gan bija dienas, kad šoferi, sasvīduši un noguruši pārradušies mājās, pieķēra sevi par mirkli ilgāk blenžam aukstās zupas bļodā. Kaut kur tepat, tepat uz mēles bija… tepat, tepat dienas notikumu lentē bija kāda detaļa, kas izlēca… kas neiederējās. Viņi iekodās rupjmaizes rikā, nopurināja nenotveramo sajūtu, ka bija kaut ko palaiduši garām, un ļāvās vakaram.

“Tā taču nevar būt. Tā taču ir tikai pēc pieprasījuma pietura. Bet… likās, ka tur bija kaut kas cits uz tās zīmes rakstīts. Pie velna, droši vien acis atkal šilierējas…”

Bet reizēm īsi pirms laišanās miegā viņi atcerējās vēl ko vairāk – un tas bija tik kaut kas tik neredzēts, ka tika norakstīts uz pārgurumu un riteņu saceltajiem putekļiem. Kaut kas bija atradies uz pieturas zemā soliņa… tas bija izskatījies gluži pēc maza bērna. Bet kur tad nekurienes vidū tur būtu uzradies bērns? Gan jau kāds nomaldījies šunelis būs uzlēcis, lai apžūtu saulē.

No kurienes tad tur būtu bērns uzradies? Smieklīgi…

Aizvakar

Pavecā sieviete izstiepa zodu, lai ciešāk savilktu tumšā lakatiņa stūrus, savīkšķīja ar vienu roku pīto grozu un spožo alumīnija katlu, tad otru izbāza cauri vairāku maisiņu rokturiem, un slējās kājās.

“Pag, uz kurieni tad tu tagad sataisījusies?”

“Nē, vai tad tu vēl joprojām neatceries, kur “Miestiņi”? Nē, tu veca, kas veca.”

“Nemuldi, līdz “Miestiņiem” vēl vismaz 3 minūtes. Skaties, mēs tač’ tikai vēl līdz pieprasījumam esam tikuši.”

Tantuks pieliecās un centās caur noslīdējušajām brillēm aiz loga saskatīt trīs priedes, kas bija iestādītas pie “Miestiņu” ceļa gala. Priežu vietā lietū mirka apses un bērzi.

“Vai, tiešām… eh, kas tad man bija uznācis…”

“Nu, tu pati esi veca, kas veca.”

Sieviete samulsusi centās atspiesties ar gurnu pret sēdekļa atzveltni, smagie maisi sāpīgi grauzās plaukstā. Sajaukusi pieturas, nē, tiešām vecums.

Tomēr ausīs neskaidri skanēja līdz galam nesaklausīta balss. Lai gan nekas konkrēts prātā nebija palicis, viņa zināja, ka bija atsaukusies aicinājumam. Kāds bija saucis viņu vārdā, un viņai prātā nebija nācis neklausīt. Uz mājām pie…

Sieviete manāmi sarāvās un apjukumā saknieba lūpas. Acumirklī bija atpazinusi saucēja balsi… tas bija mazais brālis.

Nē, tiešām vecums, viņa pie sevis kratīja galvu. Galīgi sajukusi, tā ir, ka dzenās karstā dienā uz tirgu.

“Nu, tagad viņa vispār ārā vairs nekāps!”

Sieviete atguvās, attapās, ka nepamanīti bija piezagušies “Miestiņi” un ka kaimiņsētas Martai vairs nevajadzēja lieki dot iemeslu mēli kulstīt, tāpēc sagrāba cieši visu savu nesamo un cienīgi izkāpa no autobusa.

ZINTA

Izkāpt no gultas rīta tumsā bija vieglāk nekā iziet aukstajā virtuvē un saltajā ūdenī noskalot seju. Bet, kā jau ar visu dzīvē, ja ir jāizdara, tad nekas cits neatlika, kā darīt. Neba jau nu kāds cits tavā vietā darīs. Un Miestiņos viņa dzīvoja viena, tā kā nācās vien celties, ģērbties, kurināt krāsni un gatavoties dienai. Tagad vismaz brokastu nevajadzēja, ja reiz nevienam nebija jātaisa ēst, tad sev jau nu gan viņa negrasījās gatavot. Kādreiz, kad māja vēl bija pilna cilvēku, tad varēja no rīta pankūkas cept vai biezputru vārīt. Tad arī kaķiem atlika kāds saželējis putras gabals.  Bet tagad no pakuplās ģimenes “Miestiņos” bija palikusi vien Zinta. Un no kaķu armijas – vien pavecā Grietiņa, kas gluži kā saimniece vēl aizvien gana mundri uzturēja gan sevi, gan savu medību teritoriju kārtībā.

Ausa gaisma, un kaut kur otrpus istabai sīca muša. Muļķīgi, bet Zinta tā pārliecinājās, ka vēl aizvien dzird. Māja bija tik klusa, ka reizēm viņa šaubījās, vai maz ko vairs dzird. Labi, ka Grieta pa reizei ieņaudējās, putnus pa logu vērodama. Muļķe tāda, sieviete tad sevi saukāja.

Grieta bija trejkrāsu kaķene, kuras dzīve bija aizsākusies neviena negribētai kaimiņu kūtī. Kad kaķēni bija paaugušies un kaimiņiene tos beidzot bija pieķērusi, visi ar steigu bija sabāzti maisā un vesti uz jūrasskolu. Grieta sava raibā kažoka dēļ bija palikusi uz kūts grīdas nepamanīta. Kaķene bija savu vienīgo bērnu ievilkusi krūmos un slēpusi tik ilgi, ka tikai uz ziemu Zinta bija attapusies, ka mājās vēl viens  kaķis bija ieslīdējis sildīties. Kur tad aukstumā kaķi metīs ārā? Un nu bija palikušas vairs tikai abas. Likās, ka dzīvnieks zināja, ka galvenais uzdevums bija pieskatīt cilvēku – Grieta vienmēr uzradās Zintai blakus, lai gan mēdza no rītiem nozust savās darīšanās. Kad Zinta vēlā pēcpusdienā izgāja salasīt lokus, turpat vagas galā sēdēja kaķene. Kad Zinta agrā rītā izgāja notīrīt sniegu no celiņa, kaķene nepacietīgi mīņājās blakus lāpstai.

Un, kad tumšās un aukstās, un nebeidzamās naktīs Zinta klusi pie sevis slaucīja asaras, kaķene mēdza viegli knaibīt sievietes kāju ar nagiem, sak, nu, rimsties. Būs jau labi. Ko tad tāds lopiņš gan varēja zināt?

Sieviete saģērbās, saklāja gultu, ienesa no koridora apžuvušās malkas pagales un centās sasildīt virtuvi. Aukstumā stinga ne tikai kājas un rokas, bet arī prāts – tumsa likās par tumšu, aukstums par saltu un klusums par skaļu. Tad vajadzēja apzināti kustēties, lai domas neiestrēgst.

Zinta pirms pāris mēnešiem bija kādā lietusgāzē iešāvusies vietējā bibliotēkā. Tāpat vien jau nesēdēsi, grāmatas arī neņems, kad tad būs laiks tādas lasīt? Bet nu žurnālus jau varēja pašķirstīt, ja arī īsti neko ar acīm nelasīja, tikai vaktēja logu – nez, vai lietus jau aprimis? Tomēr vienā no tiem krāsainajiem brīnumiem viņa bija pamanījusi pajaunu sievieti aicinām “parakties dzimtas foto albumos, lai gūtu iedvesmu kādam spicākam masku balles tērpam”. Par masku ballēm Zinta neko daudz nemācēja teikt, apzināti no tādām vienmēr bija izvairījusies. Visa dzīve bija viena masku balle, katrs staigāja ar masku uz ģīmja un slēpa savus ragus un nagus. Dažam tikai tas izdevās prasmīgāk nekā citam. Un daži bija tādi mūdži, kam pat prātā nenāca likt masku– zināja, ka no viņiem plūda tāds ļaunums, ka nebija jēgas ar to krāmēties.

Bet doma par parakšanos dzimtas foto albumos gan ieķērās galvā. Pirms Jāņiem gan tā arī albumiem nebija sanācis pieķerties – kamēr izravēja gan zemeņu dobes, gan piemājas puķu dobes, tad jau arī sīpolu vagas bija jāatbrīvo no zaļā nezāļu gūsta. Un tad pienāca Jāņi, tad jau arī nebija laika, lai gan Zinta jau vairs neko īsti nesvinēja – pieskrēja pie kaimiņiem, kur katru gadu tika sacelts milzīgs ugunskurs, kur sabrauca kaimiņienes dēli un meitas no lielpilsētas. Tur bija bagātīgi klāti galdi un skaļa mūzika, visur bija pa kādam bērnelim, šunelim vai alus mucai. Zinta izturēja tieši stundu, tad iebāzusi 3 speķa pīrāgus kabatā, aizlavījās mājās.

Novakares putnu un kukaiņu žūžu ieaijāta, sieviete bija piepeši attapusies, ka gandrīz bija iekāpusi kaimiņu dīķī. Nekāds lielais jau tas nebija, cik nu pirms četrdesmit gadiem kaimiņienes vīrs ar jauno kolhoza ekskavatoru bija pagrābājies, pārrāvis kaut kādus vadus, tad nu dīķis bija sanācis tāds kā pustukšītis, bet pēc lietiem pīlēm un vardēm patikās tur plunčāties. Katru gadu solījās kaimiņš to izbagarēt, ielaist zivītes, taču vienmēr kaut kas nogāja greizi. Bet, lai iekristu un noslīktu jau nevajadzēja daudz prāta, tā allaž bija uzsvērusi māte, tāpēc pie dīķa nekad īsti nebija ļauts iet.

Gaiss bija savilcies silts un smags ar dīķa kurkuļiem un saulē kaltētām ūdenszālēm. Ūdens bija necaurredzami brūns. Tajā brīdī, kad Zinta ar kreiso kāju gandrīz iekāpa ūdenī, likās, ka apklusa visa dzīvība. Droši vien ausis bija aizkritušas no tā kaimiņienes dēla magnetofona – tam esot tādas tumbas un tādas frekvences, un tādi vadi.

Dīķa virsma bija gluda un šķietami mirdzoša, par ko viņa nobrīnījās, jo kaimiņpagalma prožektori tik tālu gan nevarēja spīdēt. Pēkšņi nāsīs iesitās pielijuša meža smarža, kas likās pagalam dīvaini. Sieviete ievilka elpu, nomirkšķināja acis, bet piepeši uznākusī sajūta, ka dīķa vidū zem ūdens kaut kas sakustējās, neatstājās. Droši vien kāda palielāka varde.

Sieviete pakāpās soli atpakaļ, taču neatrāva skatienu no savirmojušās ūdens virsmas. Kaut kas virzījās uz viņas pusi. Nekas liels tas nevarēja būt, bet likās muļķīgi tā stāvēt un gaidīt, kad tas nāks krastā, lai kas tas arī nebūtu. Bet kājas nekustējās. Zinta centās atraut tās no zemes, bet bez panākumiem. Uzmācās neomulības sajūta, kā toreiz, kad bērnībā kaimiņu suns bija rūcis un sprauslājis, tad negaidīti uzlēcis virsū. Bezspēcīgi sieviete bija jutusies gan toreiz 8 gadu vecumā, gan tagad pēc sešdesmit gadiem. It kā viņa būtu lellis, ar kuru dzīvniekam parotaļāties. Zinta bija gribējies iekliegties, bet viņa aprāvās, sak, ko citi padomās, ka vecene Jāņu vakarā piepeši sāks brēkt nelabā balsī. Nekas cits neatlika, kā klusējot vērot brūno viļņu ņirbu, kas lēnām tuvojās krastam.

Sieviete samiedza acis, bet neko vairāk par tumšām aprisēm nespēja samanīt. Tas bija kas lielāks par vardi, tagad varēja labāk redzēt. Izskatījās pēc paliela suņa, kas uzmanīgi kustējās zem ūdens. Bet suns jau tā zem ūdens nepeldētu… kas tas varēja būt? Kurpes iegrima miklajā zemē. Zintai gandrīz raudiens uznāca par notiekošo – dzirdēt neko nevarēja, īsti redzēt arī nē, nu, taču kaut varētu paspert soli sāņus. Kaut vai rāpus.

Tagad atskatoties uz notikušo sieviete spēja pie sevis visu izskaidrot – no skatīšanās ugunskurā acīs bija parādījušies melnie plankumi. Tā bija visu mūžu bijis no saules, droši vien, ka nekādas atšķirības jau starp vienu lielu uguns bumbu un kaimiņienes ugunskuru nebija.

Un ar ausīm jau visu laiku bija pašvaki, droši vien kaut kāds īslaicīgums kurlums uznāca, tāpēc neko vairāk par viļņiem sadzirdēt nevarēja. Kā mirgošanu un tik tikko manāmu viļņošanos nomainīja dzirdami šļaksti… it kā ūdenī kāds plunčātos, bet… un to Zinta negribēja atzīt, bet tā nebija priecīga vasaras dienas plunčāšanās. Tā bija saraustīta, smagnēja raustīšanās ūdenī… it kā peldētājs būtu nejauši sapinies ūdensrožu garajos kātos un censtos izrauties. Plosītos un elstu, un nepiekāpīgi tuvotos krastam, lai kā ūdenszāles mēģinātu to aizturēt un noturēt uz vietas…

Paskriet vecuma dēļ arī nevarēja, tāpēc bija stāvējusi iegrimusi miklajā krastā teju līdz potītēm, lai gan par visu visvairāk bija gribējies mesties prom.

Tad nez no kurienes bija izlēkusi Grieta – rūkdama un šņākdama tā bija piedrāzusies pie dīķa malas, nelabi ņerkstēdama bija stampājusies un savilkusi muguru lokā. Pēkšņi dzīvnieks bija apmeties riņķī un iecirtis nagus Zintai labajā lielā. Spējās sāpes iesvēla gan dusmas, gan tik ļoti vajadzīgo grūdienu kustēties. Sievietei likās, ka vienā mirklī bija atguvusi runas un dzirdes spējas – viņa nolamājās un jau gribēja ar kāju spert kaķenei, bet tad aprāvās, kad pamanīja, ko dzīvnieks darīja. Kaķene bija apsēdusies metra attālumā un rātni laizīja ķepas. Tomēr nenolaida skatienu no dīķa, un pa brīdim brīdinoši ierūcās.

“Liec tai vardei mieru un marš uz mājām! Ko vazājies pa svešiem dārziem?” Zinta bija atguvusies un sparīgiem soļiem atsāka ceļu mājup.

Vējš atnesa izstieptas līgo dziesmu skaņas, tālumā iepogojās lakstīgala, klusi sisināja nakts kukaiņi. Taču dīķis bija kluss, neskanēja ne varžu kurkstoņa, ne niedru berzēšanās vienai pret otru. Likās, ka tam vajadzēja vairāk laika, lai atgūtos nekā Zintai.

Pēc notikuma pie dīķa sieviete bija izlēmusi, ka nopietni jāķeras klāt pie dzimtas kapavietu apkopšanas, ka nekādiem muļķīgiem un bezjēdzīgiem ģimenes foto albumiem nebija laika. Dzimtas kapi bija izkaisījušies pa vairākiem pagastiem, tāpēc to visu kārtīga apsekošana un tīrīšana prasīja divas līdz trīs nedēļas atkarībā no laikapstākļiem. Uz vieniem kapiem varēja aiziet kājām, bet uz divām citām vietām nācās braukt ar autobusu vai divriteni. Viegli tas nebija, bet neviena cita, kas to Zintas vietā varētu izdarīt, arī nebija. Dzīvie rūpējās par sevi, par citiem dzīvajiem un par mirušajiem. Ko darīja mirušie, to viņa nemācēja teikt. Kas tad šiem bija jādara? Nekas, varēja sēdēt un kūkot. Nekādu atbildību, nekādu pienākumu, nekādu stresu. Kas šiem bija ko nespokoties un nedzīvoties pa kapiem uz pilnu klapi?

To, ka spoki un rēgi bija īsti vai vismaz puslīdz ticami, Zinta uzzināja no vecmāmiņas. Viņa bieži vien sūdzējās par pazudušām karotēm vai nepareizā vietā noliktiem virtuves dvieļiem un notikušajā vainoja neredzamo pasauli.

Zintas tēvs par to nepriecājās, sak, piebāžot mīļās meitas galvu ar niekiem un māņiem. Uz to vecmāmiņa vienmēr atteica vienu un to pašu: “Nodzīvosi līdz maniem gadiem, tad ne tam vien vēl ticēsi.” Viņai nepatika strīdēties, tāpēc šī frāze bija uzskatāma par balto karogu, pēc kura pacelšanas strīdam vairs nebija jēgas; viņa atteicās turpināt.

“Meit, spoki, rēgi, lietuvēni, rīkļžmiedzēji un vadātāji reiz visi bija cilvēki. Kāds nu kurš bija, bet tagad no cilvēku dzīves viņiem atmiņās palicis visai maz. Varbūt pa kādam vārdam, varbūt pa kādai vietai, bet viņi ir kā aizmirsti pludiņi – iemesti bezgalīgā ezerā un ieķērušies dūņās. Ja sapīsies viņu makšķerauklā un sāksi vilkt, tad tu būsi viņu zive.”

“Un kā var tikt no tās makšķerauklas prom?” mazā Zinta bija prasījusi.

“Nu, var mēģināt spļaut pār plecu, mest sāli vai skaitīt pātarus. Var arī mēģināt parunāties. Viņiem ļoti patīk, kad dzīvie ar šiem runājas. Paši gan nav nekādi prasmīgie sarunu vedēji. Gaudo un krāc.”

“Kā tu to zini, vecmumiņ?”

“Manā vecumā būtu grēks ko tādu nezināt.”

“Vai tu satiki kādu spoku?”

“Es ar vienu tādu biju precējusies… vēl pirms kāds bija nojautis, kas šis īstenībā bija par tipu.”

“Vectētiņš bija vadātājs?”

“O, jā, kamēr šis mani aiz deguna vazāja, tikmēr citas uz sava moča vadāja no vienas ciema malas uz otru.”

“Un tu ar viņu runā?”

“Nē, ar viņu gan nerunāju. Daži spoki nezina, kad rimties; uzsāksi sarunu, viņi ievilks gan tevi, gan tavu ģimeni dūņās. Ja nezini, ko ar spoku darīt, labāk neej klāt. Jābūt gatavam uz visu.”

“Bet kas tas viss ir? Un kā es varu zināt, ka eju klāt spokam?”

Uz šo jautājumu vecmumiņš neatbildēja, tikai pasmaidīja un papurināja galvu. Zintai nebija nekāda iemesla viņai neticēt. Viņas vecmumiņš bija tikpat vecs kā pasaule. Un, kā katrai sevi cienošai pasaulei, tai bija savas ieražas un stiķi, par kuriem maziem bērniem nebija nekādas saprašanas.

Kādā pēcpusdienā mazmeita aiz šķūņa lavīdamās bija redzējusi, kā vecmāmiņa spārdīja vecu motociklu. Ikreiz, kad galošā ievilktā kāja triecās pa sarūsējušās braucamrīka sāniem, tie asi čīkstēja un skrāpējās. Zinta jau bija gribējusi skriet iekšā un spert kopā ar vecmāmiņu, bet tad apstājās, kad pamanīja veco sievieti raudam. Asaras tērcītēs tecēja pār vaigiem, vecmāmiņa tās notrauca, bet neapstājās. Kad asaras bija apsīkušas, sieviete iestūma motociklu atpakaļ šķūņa visdziļākajā stūrī, rūpīgi apklāja ar zirga segu un lēnā gaitā izgāja pagalmā.

Mazpilsēta Z., kas bija dibināta neilgi pēc vācu krustnešu parādīšanās šaipus Daugavai, varēja lepoties ar autobusa pieturu pašā centrā, četriem savstarpēji konkurējošiem veikaliem, baznīcu, pamatskolu un plašu kapsētu, kuru ieskāva iespaidīgi ozoli. Daudzi vietējie teicās sacīt, ka pirmos ozolus bija iestādījuši paši vācieši tālajā pagātnē, kad bija izlēmuši, ka šī bija pietiekami laba, lai arī nevāciska vieta, kur apglabāt savējos kritušos. Protams, reālistiski spriežot, tas neizklausījās ticami, bet kā leģenda skanēja vareni: “Kamēr vien staltie ozoli sargās pilsētu saltos vējos un sniegos, tā plauks un zels. Tāpēc iedzīvotāji apņēmās lolot un sargāt lapainos aizsargus, jo zināja, ka brīdī, kad kritīs pēdējais ozols, kritīs arī pilsēta.”

Zintas tēvs par šo pagasta nostāstu izteicās ārkārtīgi skeptiski. Kad viņa pārnāca mājās no skolas ar uzdevumu uzzīmēt, kā ozoli aizsargā pilsētu, viņš bija nopūties un jautājis, ne pie viena konkrēti nevēršoties, kad reiz beigsies šī baznīcas propaganda un māņticības sludināšana. Uz meitas jautājumu, kas bija propoganda, viņš bija atrūcis, ka tā bija nolāpītu muļķību bāšana mazu bērneļu prātos.

“Kā tieši ducis vecu koku tevi pasargā, ko?”

“Es nezinu, skolotāja teica, ka cilvēki esot kā koki… ka mums esot jāturas kopā, tad viss būs labi.”

“Jāturas kopā? Ko tas nozīmē?”

“Viens otram palīdzam un tā….”

“Velns par stenderi! Cilvēki nekad nevienam nepalīdz! Katrs cīnās pats par sevi, katram savs kaktiņš svarīgāks un tuvāks, un nekāds ozolu daudzums to nemainīs… Meit, tu taču saproti, ka tās ir pilnīgas muļķības?”

“Bet skolotāja teica…” Zinta bija apjukusi. Tēvs tā nekad nebija runājis ar viņu.

“Ko skolotāja teica? Vai tev pašai prāta nemaz nav? Paskaties ārā pa logu, nu, paskaties, tur, kur mums ceriņi aug? Kad bija pēdējā reize, kad šie tev palīdzēja? Tev traukus palīdzēja nomazgāt? Sagādāja kartupeļus ziemai? Palīdzēja brāli pieskatīt? Nu, kad?”

“Bet … skolotāja neko neteica par ceriņiem.. tikai par ozoliem…”

“Tādi paši vien mieti ar lapām jau vien ir. Nē, meit, nekādi ozoli mūs nesargās, ja paši par sevi nerūpēsimies. Un tagad ej paskaties, kāpēc brālis raud.”

“Bet man jāizpilda mājasdarbi, un tad vecmumiņš bija apsolījis, ka varbūt ar autobusu aizvedīs…”

“Aizej paskaties, kāpēc brālis raud, tad jau redzēs.”