“Duna” (2017)

Ingas Ābeles romāns “Duna” vēsta par 1949. gadu Rīgā, Sēlijā un Latgalē. Daugava, cilvēku un sugas rikšotāju likteņi. Andrieva Radviļa zirgam no rūgtā ciešanu biķera netiek aiztaupīta ne lāse, tad kāpēc lai jel kas tiktu aiztaupīts viņam? Šī galvenā varoņa rezignētā doma vada visu romānu un paliks lasītāja prātā vēl ilgi pēc grāmatas aizvēršanas.

Darbs šķietami imitē klasisko vēsturisko romānu, aizdun cilvēka sirds ritmā. Vēsture kā fatalitāte, cilvēka dzīve- kā noslēpums, par kuru vairāk izklāsta Daugavas duna, zirgu pakavu duna vēsturisko apstākļu krustceļos, nevis konkrēta cilvēka izvēles un rakstura epifānijas. Ass vērotājas skats uz žilbinoši skaisto pasauli, kur katra diena jāiepazīst tās pirmreizībā, vienlaikus meklējot cēloņsakarību vezumā paslēptos grožus. Iemiesošanās un empātijas līmenis pāraudzis egocentrisma zālājus, ietiecoties eksistenciālos mūžības hipodromos.

“Romānā kā krāšņā mežģīnē kopā savīti Latvijas un tās ļaužu likteņi, Padega un Irbītes glezniecības tehnikas, dabas pirmatnīgais spēks Daugavā un sacīkšu zirgos. Pedantiski niansēts sadzīves ainu tēlojums un fantastiska apjoma vēsturiska faktoloģija. Dzīve kā spēle — totalizators uz visaugstākajām likmēm. Uzvarētāji un zaudētāji, nodevēji un nodotie, būt vai nebūt — laikmeta spēle ar cilvēku likteņiem,” (Valērijs Belokoņs, grāmatu sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” mecenāts)

Grāmata izdota sērijā “Mēs. Latvija. XX gadsimts”, VKKF mērķprogrammas “Nacionālā identitāte” ietvaros.