Pēc kādas “formulas” tiek radītas un iespējams rakstīt pasakas?
Pasaku izcelsme ir viena no lielākajām mistērijām folkoras pētniecībā. Atsevišķām pasakām saknes iespējams atrast gan klasiskajā mitoloģijā (latīņu un grieķu tekstos), un pat vēl senāk. Ar komplicētu valodas analīzes instrumentu palīdzību pasakām tiek dzītas pēdas, tādējādi nosakot, cik tālu pagātnē tās sniedzas. Ir pārliecinoši pierādījumi, ka Eiropas kultūrtelpai raksturīgās pasakas ir pastāvējušas vēl laikā pirms angļu, franču un itāļu valodas rašanās.
Pasakas parāda, cik dziļi iztēles radošais spēks ir iesakņojies cilvēkā – kā tas skaidro pasaules jēgu caur stāstiem, kuros tiek pateikts priekšā, kā pārvarēt grūtības. Tās arī skaidro cilvēka un dabas attiecības un padara tās jēgpilnas.
“Turklāt pasakās sastopamie motīvi ir mūžīgi un universāli. Tie ietver tādas dihotomijas kā labais un ļaunais, pareizais un nepareizais, sods un atlīdzība, morāls un amorāls, vīrietis un sieviete,” skaidro Lisabonas Jaunās universitātes folklorists, pētnieks Sara Graça da Silva. “Līdz ar to tautas pasakas ir brīnišķīgs avots cilvēku uzvedības, tajā skaitā sadarbības un lēmumu pieņemšanas izpratnes izpētē starpkulturālā līmenī.”
Interesanti, ka pasakas bieži vien tiek veidotas pēc noteiktas “formulas” jeb iekļaujot noteiktus literāros elementus (un, iespējams, tieši šī konkrētā struktūra ir viens no iemesliem, kāpēc pasakas ir tik viegli nodot no paaudzes paaudzē). Viens no zinātniekiem, kurš pievērsies šī jautājuma pētniecībai ir Vladimirs Jakovļevičs Propps (1895-1970), kurš uzskatīja, ka pasakā ietverto funkciju skaits ir ierobežots un secība nemainīga. Tiesa, runa ir par vienu konkrētu pasaku žanru – brīnumpasakām jeb pasakām, kurās galvenā sižetiskā līnija saistīta ar pārdabisku spēku darbību (piemēram, “Ērkšķrozīte”, “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši”, “Aladins un burvju lampa” un citas).
Proppa pasaku “formula”
Pēc Proppa teorijas, pasakās ir 7 veidu tēli (ļaundaris, palīgs, ziedotājs, meklētājs, ziņnesis, varonis un viltus varonis) un 31 funkcija (tomēr, ne katrā pasakā tās visas ir atspoguļotas). Šīs funkcijas ir:
- Prombūtne. Kāds no ģimenes locekļiem nav mājās.
- Aizliegums. Varonim ir kāds aizliegums.
- Pārkāpums. Aizliegums tiek pārkāpts.
- Izlūkošana. Ļaundari izlūko situāciju.
- Informācijas piegāde. Ļaundaris saņem informāciju par savu upuri.
- Maldināšana. Ļaundaris mēģina maldināt savu upuri.
- Līdzdalība. Ļaundaris maldina varoni, kurš nejauši kļūst par viņa līdzzinātāju.
- Ļaunais darbs. Ļaundaris nodara kaitējumu ģimenes loceklim, vai arī kādam no ģimenes locekļiem kaut kas trūkst.
- Vidutājs. Ļaunais darbs vai trūkums tiek darīts zināms.
- Pretdarbības sākums. Meklētājs piekrīt pretdarbībai.
- Došanās prom. Varonis atstāj mājas.
- Palīga (ziedotāja, labvēļa) pirmā funkcija. Varonis tiek pārbaudīts – tiek sagatavots iemesls varonim saņemt burvju līdzekli.
- Varoņa reakcija. Varonis reaģē uz pārbaudījumu un nākamā palīga (ziedotāja, labvēļa) darbībām.
- Burvju līdzekļa nodrošināšana vai saņemšana. Varonis apgūst maģiska līdzekļa izmantošanu.
- Telpiskā pārnešana, vadīšana. Varonis tiek pārvietots uz meklēšanas objekta atrašanās vietu.
- Cīņa. Varonis un ļaundaris iesaistās tiešā cīņā.
- Atpazīšana. Varonis tiek atzīts par varoni.
- Uzvara. Ļaundaris tiek uzvarēts.
- Nepatikšanu, trūkuma novēršana. Sākotnējā nelaime vai trūkums tiek likvidēts.
- Atgriešanās. Varonis atgriežas mājās.
- Vajāšana, pakaļdzīšanās. Varonis tiek vajāts.
- Glābšana. Varonis tiek glābts no vajātāja.
- Neatpazīta ierašanās. Varonis ierodas mājās vai citā valstī un netiek atpazīts.
- Nepamatoti apgalvojumi. Viltus varonis izklāsta nepamatotus apgalvojumus.
- Sarežģīts uzdevums. Varonim tiek piedāvāts sarežģīts uzdevums.
- Risinājums. Varonis atrisina uzdevums.
- Atzīšana. Varonis ir atpazīts un atzīts.
- Atmaskošana. Viltus varonis vai ļaundaris tiek atmaskots.
- Transformācija. Varonim tiek piešķirts jauns statuss.
- Sods. Ļaundaris tiek sodīts.
- Kāzas. Varonis apprecas un saņem vietu tronī.
Proppa atpazītais un piefiksētais pasakās iekļauto funkciju saraksts var kalpot gan kā palīgmateriāls pilnvērtīgākai pasaku lasīšanai, izzināšanai un analīzei, gan arī kā struktūra, pie kuras pieturēties gadījumā, ja rodas iedvesma uzrakstīt pašam savu pasaku.
Avoti
Arvidsson, A. (2005). Vladimir Propp’s fairy tale morphology and game studies. Working paper. Computer games as fiction and social interaction, Institutionen för kultur och medier Umeå universitet. https://www.diva-portal.org/smash/get/diva2:156802/FULLTEXT01.pdf
Holbek, B. (1987). Interpretation of Fairy Tales: Danish Folklore in European Perspective. Folklore Fellows Communications. Helsinki: Suomalainen Tiedeakatemia.
Silva, S. G. & Tehrani, J. J. (2016). Comparative phylogenetic analyses uncover the ancient roots of Indo-European folktales. Royal Society Open Science, 3(1). https://doi.org/10.1098/rsos.150645
Propp, V. J. (1975). Morphology of the Folktale: Second Edition. University of Texas Press.