Pabeidzis rakstīt pēdējo no septiņām vēstulēm, viņš visas tās akurāti salocīja un ievietoja dažādās aploksnēs. Uzlīmējis tām visām virsū pastmarkas, viņš izslēdza rakstāmgalda gaismu un visas vēstules ievietoja mēteļa kabatā.

Neaizslēdzot ārdurvis viņš devās ārā, ziemas vēsajā pievakarē. Ņemot vērā, ka no mājām viņš ārā iziet ārkārtīgi reti, taciņa kurai vajadzēja atrasties pie mājas bija aizsnigusi un ar smagu nopūtu viņš sāka to no jauna brist. Savās domās viņš bez apstājas lādēja ziemu un centās atcerēties, kāpēc bija trīs mājas tālāk pasūtījis cilvēku, kurš visas iepriekšējās ziemas bija tīrījis mājas pagalmu. Taču atbilde nebija tālu jāmeklē, jo patiesībā no mājām viņš iziet tikai vien pāris reižu mēnesī, lai iegādātos visu nepieciešamo un lai pilsētas iedzīvotājiem atgādinātu par savu eksistenci, tāpēc loģiski šķiet, ka nav nekādas nepieciešamības pēc cilvēka kurš pārāk bieži uzturas viņa privātīpašumā un vēl par to arī prasa naudu!

Nokļuvis līdz galvenajam ceļam viņš atviegloti varēja uzelpot, jo vismaz šeit tomēr nodokļu maksātāju nauda atmaksājas un ietves ir tikušas tīrītas, tāpēc vieglā solī viņš nogriezās uz galvenā ceļa pa kreisi un devās pasta virzienā.

Ceļā uz pastu viņš ievēroja vairākus pilsētas iedzīvotājus, taču tie, it kā viņa nemaz nebūtu, pat aci viņa virzienā neuzmeta. Taču tas ir tieši tas kas viņam visvairāk patīk, ka cilvēki tādam vecam āzim, nemaz otru skatienu nevelta. Viņi apzinās ka šis cilvēks tur atrodas, taču arī jūt, ka nav vērts nemaz iesaistīties kādā sarunā, tāpēc viņš caur pilsētu var pārvietoties kā ēna, kura nevienam gluži netraucē.

Patiesībā šķiet, katrs pilsētas iedzīvotājs varētu uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt to, cik daudz reižu ir veicis kādu sarunu ar šo cilvēku, tā teikt, pietiekami daudz reižu lai zinātu par viņa eksistneci, taču arī pietiekami maz reižu lai maz ko zinātu par šo personu.

Tas arī ir iemesls kāpēc viņš izvēlējās šo pilsētu par savu pašreizējo dzīves vietu, šeit cilvēki, ja jutīs ka nav gluži vērts, necentīsies Tevi izprašņāt par tavu dzīvi un katrs darīs to kas viņiem darāms sevišķi neuztraucoties par apkārt notiekošo. Protams ar to nevarētu teikt, ka šeit cilvēki ir lieli vienpaši, nē, nekādā gadījumā, taču viņi arī nebāzīs degunu tur kur viņiem nav ļauts.

Nokļuvis līdz pastam, viņš izņēma no mēteļa kabatas visas septiņas aploksnes, vēlreiz pārbaudīja to adreses un iemeta pastkastītē. Visu vēstuļu saturs bija pilnīgi identisks, taču sūtītas tās tika cilvēkiem kuri bija tik dažādi, cik vien dažādus bija spējīgs atrast. Viņš zināja ka uz šīm vēstulēm noteikti neatbildēs pilnīgi visi cilvēki, taču arī bija drošs, ka vismaz viens no šiem cilvēkiem atsauksies. Viens ar kuru arī pilnībā pietiks, jo tikai viens cilvēks viņam ir nepieciešams. Taču kurš no šiem septiņiem būs šis viens izredzētais, nu tas lai paliek likteņa rokās, viņš nodomāja, aiztaisīja pastkastīti, apgriezās un lēnā solī devās atpakaļ māju virzienā.

*

Taču ar to vecajam vīram nebūt nebeidzās vakars. Nogājis pietiekamu attālumu šajā sasodītajā salā atpakaļ līdz savai dzīves vietai, viņs tai mierīgu prātu pagāja garām, jo šovakar bija vēl viena lieta kuru viņam bija vēlme izdarīt, ja reiz, viņš jau no mājām bija izkustējies.

Nogājis vēl kādus pārsimt metrus viņš apstājās, pagriezās, ar cimdu notīrīja sniegu no parka soliņa un uz tā mierīgi nosēdās.

Šo soliņu viņš bija iemīļojis jau gandrīz no paša sākuma kad ievācās šajā pilsētā, viņš pat gribētu teikt, ka šī soliņa novietojums bija vēlviens no daudzajiem iemesliem, kāpēc tieši šī pilsēta viņam bija kā radīta šim posmam.

Apsēžoties uz šī soliņa pavērtās perfekts skats uz pilsētas vienīgo baznīcu, lai gan, tā atradās labu gabaliņu no paša parka soliņa, cilvēkam ar labu redzi nebija nekādu problēmu saskatīt visus kuri iet iekšā, vai nāk ārā no baznīcas. Un sūdzēties par savu redzi vecais vīrs nevarēja, patiesībā, viņa redze bija tik perfekta, ka tas pat šķita pārcilvēcīgi.

Jau ļoti sen viņam bija izveidojies paradums vērot cilvēkus, it sevišķi cilvēkus kuri bija ticīgi. Viņam vēl jo vairāk patika vērot kā tie dodas pielūgt savu Dievu un kā tie šķietami priecīgāki veļas ārā no sava izvēlātā dievnama, pēc kārtējās dievišķu tekstu klausīšanās sesijas. Viņam patika redzēt cilvēku pārvērtības no pirms uz pēc.

Pats gan viņš nekad nav bijis ticīgs cilvēks, pat ne savās iepriekšējās dzīvēs un varbūt arī tieši tāpēc viņš bija nokļuvis tur kur pašreiz atradās, taču tas neliedza viņam savā veidā cienīt baznīcu par to ka tā spēj cilvēkiem sniegt sava veida garīgu mieru. Tomēr patiesībā viņam tīri labpatika vienkārši vērot tos cilvēkus un savā prātā tos ciniski izsmiet par to cik ļoti viņi attēlo aitas, sekojot kaut kam, kas sola viņiem ko labāku pēc šīs dzīves, protams, ja viņi paši būs bijuši pietiekami labi šajā dzīvē. Un patiesībā, viņaprāt, gandrīz neviens cilvēks savā dzīvē līdz galam nav bijis labs cilvēks, katrs ir nodarījis kādam citam pāri, apzināti vai neapzināti, taču tas ir noticis un līdz ar to neviens no šīs dzīves nevar aiziet kā līdz galam labs cilvēks, taču protams, vienmēr ir iespēja atzīt savus grēkus, samaksāt kādu ziedojumu konkrētajai organizācijai un visi tavi grēti tiek piedoti. Taču vai tiešām tas ir tas kā viss strādā? Ja Tu esi veicis ko sliktu, tad ar to Tev arī nākas sadzīvot visu dzīvi un arī visas dzīves kuras sekos šai, tāpēc viņam šķita bezjēdzīgi ticēt tam, ka cilvēki ir spējīgi tikt vaļā no saviem grēkiem, tikai un vienīgi lūdzot par to un cerot uz piedošanu.

Lai gan šajā pilsētā viņš bija pavadījis nieka divus gadus, viņš spēja gandrīž katram šīs pilsētas iedzīvotājam nosaukt vienu, vai vairākus, grēkus kurus tie bija veikuši. Kā piemēram, konkrētais pāris kurš tieši tobrīd nāca ārā no baznīcas bija veikuši ne vienu vien grēku. Vīrs ir ļoti aizrautīgs azartspēļu cienītājs, kā arī reizēm, kad brīvdienu vakari viņam ar draugiem ieiet nedaudz alkoholiskākā gaisotnē, bieži vien viņš nākošajā rītā attopas savas darbinieces gultā. It kā varētu saprast, ka gadās tā tikai vienu reizi, taču ja tas notiek jau vismaz sesto vai septīto, tad gluži vainu uz alkoholu novelt nevar. Savukārt sieva, lūk viņai labpatīk tajos vakaros kuros vīrs ir devies alkohola piedzīvojumos, novilkt savu laulības gredzenu un doties pie netāla kaimiņa iedzert kādu vīna glāzi, pārrunāt pēdējos notikumus un galu galā ar viņu pārgulēt.

Viņi protams nojauš viens par otra izdarībām, taču šķiet nožēlojamākais ir tas, ka viņi pat ne reizi nav iesaistījušies sarunā par to un cenšas viens otram, kā arī paši sev, iestāstīt ka ar viņu laulību viss ir kārtībā un, ka tā taču gadās gandrīz ikvienam laulātam pārim.

Tāpēc arī šķiet viņi ir ļoti labs piemērs tam, cik tomēr grēcīgi ir visi cilvēki un cik ļoti dienas gaismā viņi cenšas paši sevi attaisnot par nodarīto un sev ieskaidrot, ka tā bija vienīgā, vai pēdējā reize.

Protams citi iedzīvotāji nav tik nelabojami gadījumi, taču katram no iedzīvotājiem ir kaut kas slēpjams, kas tāds, ko viņi vēlētos paturēt pie sevis līdz pašam kapam.

Kā vēl vienu paraugu varētu minēt vienu no pilsētas jaunatnes pārstāvjiem. Puisis uz gadiem septiņpadsmit, ar lieliskām atzīmēm skolā, mīlošu ģimeni un skaistu meiteni pie sāniem. Lūk viņa noslēpums ir arprātīga vēlme pēc uguns. Ne reizi vien viņš ir nodedzinājis vairākas pilsētas miskastes, taču tas jau vēl nav nekas sevišķš salīdzinot ar to reizi, kad viņa radītās liesmas dēļ nodega kāda cita iedzīvotāja šķūnis, kurā kā reiz, bija iesprūdis tā paša nabaga iedzīvotāja suns. Loģiski, viņš nevienam par to neatzinās un beigās tas tika novelts uz elektrības kasti kura atradās tieši blakus šķūnim un kura bija tik pat veca kā tās mājas iedzīvotājs, kurš uz šīs zemes jau vismaz pusgadsimtu bija gandrīz veiksmīgi pavadījis.

Taču drausmīgākais saistībā ar jauno puisi ir tas, ka viņš tikai minimāli nožēloja konkrēto incidentu un kopš tās reizes ir radījis ne vienu vien, mazāku vai lielāku liesmu.

Patiesībā viņa vecāki bija pat ļoti lepni ar viņu, kad uzzināja ka puisis kā reiz atradās netālu no šķūņa un, ka bija viens no daudzajiem cilvēkiem kurš iesaistījās dzēšanas darbos. Par to viņam vecāki pat uztaisīja īpašas vakariņas priekš viņa un viņa meitenes. Tik tiešām, ko gan viņam nožēlot no savām darbībām, ja reiz viss tik skaisti izvērtās?

*

Nosēdējis uz soliņa jau kādas piecpadsmit minūtes, vecais vīrs saprata, ka drošvien lielākā daļa no cilvēkiem kuri bija aizgājuši uz dievkalpojumu, jau ir devušies tālāk savos vakara darbos, vai nedarbos un, ka viņam jēga salt tur nekāda lielā vairs jau nav.

Piecēlies, viņš notrausa pieķepušo sniegu no savas pēcpuses un muguras, no kabatas izvilka cigareti un sērkociņus, aizsmēķēja to un devās atpakaļ māju virzienā. Šoreiz pa tiešām atpakaļ uz mājām, paldies dievam, viņs nodomāja un iesmējās.

Dodoties uz mājām, iegrimis savās domās, vecais vīrs pat nemanīja kā pie viņa pienāk Akriņa kungs.

‘’Dīvaini Jūs redzēt tik tumšā laikā un vēl arī tuvumā baznīcai!’’ izsakot to, kā it kā tikai viņam zināmu joku. ‘’Vai varbūt beidzot apsvērāt ideju, ka ir pienācis tas vecums, kad beidzot jāattīrās no saviem grēkiem un jāļaujas Dieva mīlestībai?’’

‘’Tumšais laiks ir kā piemērots manām pastaigām, pastaigām kurās, neviena nemanīts varu ļauties savām domām. Savukārt runājot par atrašanos baznīcas tuvumā, man vienkārši pa gabalu šķita ka šeit kārtējais ugunskrēks izcēlies un vēlējos to nedaudz tuvāk pavērot, taču beigās izrādījās, ka tās ir tikai lāpas kuras izliktas pie baznīcas. Tā nu nedaudz vīlušamies man tagad laiks doties atpakaļ uz mājām.’’ Ciniski atbildēja vecais vīrs.

Sācis jau spert soli lai dotos tālāk māju virzienā, Akriņa kungs viņu tomēr vēlreiz uzrunāja. Nu ko tur teikt, šķiet šovakar arī kas kaitinošs būs jāpiedzīvo nodomāja vecais vīrs.

‘’Tomēr uzskatu, ka jums vajadzētu nākamreiz mums visiem pievienoties un doties uz dievkalpojumu. Tas jums varētu sniegt garīgu mieru, kā arī nenāktu par sliktu nedaudz biežāk komunicēt ar pārējiem pilsētas iedzīvotājiem, citādāk, ik mēnesi mēs uztraucamies, vai ar jums kas slikts nav noticis.’’ Ar uzspēlēti bažīgu balsi, kaitinošais Akriņa kungs bilda.

Kā iepriekš tika minēts, viens no iemesliem, kāpēc šī pilsēta bija perfekta vecajam vīram, bija cilvēku pietāte. Taču kā jau vienmēr, ir arī savi izņēmumi un Akriņa kungs bija viens no tiem.

Viņš bija zaudējis savu sievu kādai smagai slimībai pirms vairākiem gadiem. Sākotnēji viņš bija tikpat noslēgts kā vecais vīrs šobrīd, no mājām līda ārā tikai tad kad bija akūti nepieciešams un no cilvēkiem izvairījās, kā vampīri no dienas gaismas. Taču kā viņam pašam labpatīk stāstīt, viņš kādu dienu, sēžot mājās, esot savā dziļākajā skumīguma punktā, veroties ārā caur logu redzēja savas sievas siluetu un tas viņam rādīja baznīcas virzienā. Tajā brīdī viņš saprata, ka ir laiks saņemties un atsākt savu dzīvi, ja ne sevis, tad vismaz savas aizgājušās sievas dēļ.

Tā nu viņš kopš tās dienas sāka doties uz baznīcu, sāka justies labāk, kā arī sāka pārkāpt to robežu kurā cilvēks pārtop no vienkārši draudzīga uz uzmācīgi draudzīgu. Taču lielākajai daļai pilsētas iedzīvotāju pret to iebildumu nebija, jo viņi zināja ka tas ir tikai posms, posms kuram kungs izies cauri un pēcāk būs atkal tas pats vecais labais Akriņš.

Tomēr, kā jau pārsvarā gadījumu, vecais vīrs zināja lietas nedaudz labāk nekā pārējie. Viņš zināja to, ka tajā dziļākajā depresijas punktā Akriņa kungs nekādu sievas siluetu redzējis nebija, tas bija tikai izdomāts stāsts, kurš padarīts nedaudz interesantāks, lai to vieglāk varētu pārdot apkārtējiem ļaudīm. Patiesībā tajā dienā viņš bija no skapja augšas izvilcis noslēpto ieroci un grasījās veikt pašnāvību. Tā viņš bija nosēdējis četras stundas veroties ārā pa logu, ar ieroča stobru iebāztu mutē un asarām birstot no acīm. Ik reizi kad viņš saņēmās izšaut, viņa pirksts viņam nepakļāvās un tā nu pēc četrām stundām viņš saprata, ka ja viņa sieva viņu redzētu šādu, saprastu cik gļēvs viņš patiesībā ir un iesniegtu šķiršanās prasību. Viņš arī saprata, ka ja ir tik mīkssirdīgs ka nespēj pats sev atņemt dzīvību, kad viņam no dzīves palicis pāri nekas dārgs vairs nav, tad viņam nekas cits vairs neatliks, kā vai nu atdoties alkohola delīrījām un varbūt tā panākt savu galu, vai arī censties kaut daļēji atgūt savu dzīvi un censties darīt visu iespējamo savas mīļotās dēļ. Kā jau noprotams, viņš izvēlējās otro variantu.

‘’Kā redzat, ar mani nekas slikts noticies nav un esmu drošs, ka vismaz tuvākos gadus vēl elpošu šīs zemes gaisu, tā kā, uztraukumiem nav pamata. Taču ja nākas runāt par manu garīgo mieru, tad teikšu tā, neuzskatu ka baznīca spēs uzlabot to, ko nav nepieciešams labot.’’ Izteicis to, viņs ievilka dūmu, izpūta to un centās nobeigt šo nevajadzīgo sarunu, ‘’ tomēr par vecumu jums piekritīšu, jauns jau vairs neesmu, tāpēc šādā vakara stundā jau knapi spēju turēties nomodā, līdz ar to man nāksies no jums atvadīties un novēlēt jauku vakaru!’’

Brīdi padomājis un it kā nezinot, vai teikt ko tālāk, vai nē, Akriņa kungs arī novēlēja jauku vakaru, nedaudz noskumušu skatienu apskatīja veco vīru un devās tālāk savos ceļos.

*

Turpinot savu mācupceļu, vecais vīrs nometa savu cigareti, no kuras izbaudīt diemžēl sanāca vien divus dūmus, izvilka jaunu no mēteļa un to aizdedza.

Šī negaidītā saskriešanās viņu nedaudz bija izsitusi no domām, taču ātri vien viņš jau bija par to aizmirsis. Kā ne kā, nenozīmīgas lietas nav vērts censties paturēt savā atmiņā.

Nokļuvis līdz savām mājām, viņš atkal jau nolamājās par dziļo sniegu, caur kuru jābrien lai nokļūtu līdz savām durvīm. Līdz tām aizbridis viņš pamanīja, ka tās ir atstātas nedaudz puspavērtas, atskatījies viņš pamanīja, ka viņa zābaki nav vienīgie kuri ir atstājuši pēdas sniegā, kā arī to, ka otrs zābaku pāris ir gājis tikai vienā virzienā, virzienā uz durvīm.

Tajā pašā brīdī viņš caur logu redzēja kā tiek ieslēgta gaisma viņa darbistabā, istabā kurā vēl pirms nepilnas stundas viņš bija rakstījis atlikušās vēstules.

Iegājis pa durvīm, viņš tās aiz sevis aizvēra un aizslēdza.

Viņš saprata, ka uztraukumam nav pamata, jo viņš zināja, vai drīzāk juta, kas ir viņa šī vēlā vakara negaidītais ciemiņš, kas ir šis pēdējais dienas pārsteigums. Taču pat saprotot to, ka uztraukumam nav pamata, tas tomēr nemazinājās, jo pat ja negaidītais viesis ir tas, kurš viņaprāt pašreiz atrodas darbistabā, it īpaši ja tas ir tas viesis, katra tikšanās ar viņu bija tikpat nepatīkama cik iemērkt kājas ledusaukstā ūdenī. Cenšoties sevi sekojošai sarunai sagatavot, vecais vīrs, nesteidzoties devās darbistabas virzienā.

Iegājis telpā, pimajā brīdī viņš nevienu tur nemanīja un pat paguva uz sekundes desmit daļu mierīgi uzelpot domājot, ka tomēr šovakar vēl nenotiks saruna kura bija neizbēgama. Taču it kā nojaušot vecā vīra atelpas momentu, viesis iznākot no kādas ēnas ierunājās:

‘’Pieņemu, ka šajā nostūrī tā ir pieņemts, pametot savas mājas, tās atstāt neaizslēgtas? Vai varbūt Tu tomēr gaidīji manu atnākšanu un atstāji durvis vaļā, speciāli man? Man tīkamāks šķiet otrais variants, tāpēc arī uzskatīšu to par pareizo, taču pirmo reizi redzot arī tavu izvēlēto pilsētiņu, saprotu, ka šeit par nekādiem nepatīkamiem pārsteigumiem nav vērts uztraukties. Ar to arī vēlētos nedaudz tevi uzslavēt, beidzot esi izvēlējies tādu vietu, kādu būtu nācies izvēlēties arī iepriekšējās reizēs kad šo visu darījām, bet nu ko tur daudz, viss taču bija izvērties veiksmīgi galu galā. Tāpēc varu tikai domāt, ka šoreiz arī viss izies tik gludi kā tam ir paredzēts.’’

Neprasot atļauju viesis no etvijas kura vecajam vīram mātājās uz rakstāmgalda, izvilka cigareti, aizdedza to un sērkociņu iemeta kafijas krūzē kura turpat, blakus etvijai stāvēja puspiebeigta.

‘’Šķiet šodien neesi tajā runātīgākajā stāvoklī, tāpēc centīšos visu muldēšanu veikt es. Viss ko no tevis prasu ir īsas un konkrētas atbildes uz tiem dažiem jautājumiem kuri man, kā jau tev zināms, būs. Vēlos lai šī tikšanās paietu pēc iespējas ātrāk, jo katram no mums ir lietas kuras vēl ir jāpaspēj izdarīt, tāpēc nevilksim šo visu garumā.’’

Nobirdinājis pelnus uz galda, viņš turpināja

‘’Tātad, ņemot vērā ka uz galda nevienu vēstuli neredzu, pieņemu, ka esi tās izsūtījis?’’

‘’Kā reiz tikko nācu atpakaļ no pasta, pieņemu, ka rīt vēstules tiks izsūtītas un tad jau arī tās, kad būs īstais brīdis, adradīs savus adresātus’’ Ar jūtami satrauktu balsi atbildēja vecais vīrs.

‘’Tas priecē, taču kā jau minēju, īsas un konkrētas atbildes lūdzu, šķiest laiku lieki klausoties tevī, es šovakar nevēlos. Cik cilvēkiem šoreiz tās izsūtīji?

‘’Septiņiem’’

‘’Labi, tas nozīmē, ka mācies no savām kļūdām, mums nav nepieciešamības lai ierodas vairāk par vienu cilvēku.’’ Ievilcis jaunu dūmu viņš nedaudz padomāja, tad turpināja: ‘’Vai man ir jāuztraucas par to, ka pilsētiņas iedzīvotāji zina par tevi ko vairāk, nekā tiem vajadzētu?

‘’Nē, viņiem ir zināms tieši tik daudz cik viņiem ir nepieciešams.’’ Jau sākot nedaudz atslābināties, atbikldēja vecais vīrs. Varbūt pat šī saruna tiešām beigsies ātrāk nekā parasti, viņš nodomāja.

‘’Vai esi ievācis visu nepieciešamo informāciju par šīs vietas iedzīvotājiem?’’

‘’Jā’’ šoreiz viņš atbildēja pavisam drošu sirdi, jo bija pilnīgi pārliecināts, ka tik tiešam jau zināja visu, kas vien bija zināms par pašu pilsētu, vai tās iedzīvotājiem.

‘’un cik no viņiem varētu sagādāt problēmas?’’

Par šo īsti vecais vīrs, līdz šim, aizdomājies nebija, taču atbilde ilgi nebija jāmeklē, jo tādus cilvēkus varēja uzskaitīt uz vienas rokas pirkstiem.

‘’Uzskatu ka vērētu būt kādi četri cilvēki, kuri nedaudz uzmanīgāk man būs japavēro.’’

‘’Tu uzskati?! Tātad drošs par to tu neesi? Vai man tev ir jāatgādina cik ātri lietas var sarežģīties, ja mēs neesam par visu laicīgi padomājuši?!’’ to izsakot, šķiet zīmīgi, viesis nodzēsa cigareti uz rakstāmgalda, pat nepūloties to iemest kafijas krūzē.

‘’Nē, nē, atgādināt nav nepieciešams’’ ar dzirdamām bailēm balsī, atbildēja vecai vīrs ‘’Līdz galam to noskaidrošu rītdien. Man taču vēl ir rītdiena?’’

‘’Acīmredzot par laimi man un arī Tev, jā, tik tiešām rītdiena vēl ir. Un nevajag taču tik ļoti uztraukties runājot ar mani, ienaidnieki taču neesam. Taču tiec skaidrībā rītdien ar to!’’ nedaudz ieturējis pauzi, viesis turpināja ‘’ Kā jau runājām, ar visām nepieciešamajām rezevācijām priekš mūsu īpašā ciemiņa tikšu galā es, taču pats svarīgākais ko no tevis vēlos dzirdēt ir, pēc cik ilga laika kandidāti saņems savas vēstules?’’

‘’Kā jau bijām runājuši, pēc 17 gadiem.’’

‘’Un tu esi drošs, ka visas nepieciešamās instrukcijas pievienoji vēstulēm?’’

‘’Jā’’

‘’Tad labi, esi nomierinājis manu sirdi’’ viesis pie tā nedaudz iesmējās ‘’šovakar kārtīgi izgulies, rīt noskaidro visu atlikušo un vari mani rīt gaidīt ap šo pašu laiku. Droši atstāj durvis vaļā.’’ To pateicis viesis pagāja garām vecajam vīram un izgāja no istabas.

Vecais vīrs vēl stāvēdams uz vietas, dzirdēja kā viesis iziet pa ārdurvīm un atkal jau izgaist no viņa dzīves, nu vismaz uz to vakaru. Kā ne kā, rīt viņš vēlreiz nāks ciemos.