Prologs: balts papīrs

Es īsti nezinu, kas bija tā lieta, kas lika man saprast – man jākļūst par rakstnieci. Vai tā bija kāda grāmata, filma vai tomēr kāds īpašs cilvēks? Vai tomēr apziņa, ka atklāt sevi baltai papīra lapai ir vieglāk nekā tuviem cilvēkiem?

Šķiet, es vienmēr esmu pilnībā uzticējusies tikai pati sev un baltam papīram. Neviens nebija man tāds sirdsdraugs, lai es tam atklātu visus savus pārdzīvojumus, savas dziļākās šķautnes un patiesības. Savas jūtas. Savu dvēseli. Tikai retu reizi, kad šķiet, ka domāšana par šo patiesību jau šķoba manu redzamību, es izstāstu kādam noslēpumu par sevi. Tikai lai redzētu, vai no malas ir tā, kā man šķiet, vai tomēr smadzenes, ik pa laikam pārdomājot notikumus, tos izkropļojušas. Bet tā ir tikai retu reizi, jo vienmēr nākas nožēlot, ka nolemju būt atklāta. Biežāk papīrs ir tas, kas glabā manus noslēpumus. Diez vai ir kas izturīgāks par baltu papīra lapu. Un uzticamāks.

Varētu domāt, ka dzīvoju vienmuļu un garlaicīgu dzīvi. Ka esmu vientuļa, un tādējādi nespēju rast draugus, kas būtu manas uzticības vērti. Taču tā nav. Man patīk vienai sēdēt savā istabā uz palodzes, pastaigāties pa ļaužu pilnu parku vai vienkārši palasīt, lai gan apkārt ir tik daudz iespēju, ko darīt ar citiem cilvēkiem. Man tas tik ļoti patīk, ka reizēm pat krietni sadusmojos uz tiem, kas tīši vai netīši izjauc šo mierpilno procesu – būt vienai.

Tiesa, es saprotu, ka viens dzīvi nenodzīvosi, arī no vientulības bieži ir jāizraujas, jāatpūšas, lai sakopotu spēkus nākamajam domāšanas, lasīšanas un rakstīšanas triatlonam. Pēdējā laikā tikties ar citiem cilvēkiem sanāk retāk. Pārāk daudz ūdeņu aizplūdis, un pārāk daudz kas ir mainījies, lai būtu kā agrāk. Taču nekad neesmu jutusies tik tuvu savam patiesajam Es kā tagad, sēžot klusā kafejnīcā, norobežojusies no apkārtējajiem ar austiņām, ļaujoties domu lidojumam un pildspalvas slīdēšanai pa papīru. Lūk, kas manā izpratnē ir miers – būt apkārtējo neievērotai un neievērot apkārtni. Dzīvošana savā domu burbulī, neielaižot tur citus. Var jau būt, ka kādreiz kāds tur iekļūs, bet šādu cilvēku vēl neesmu sastapusi. Pārāk dīvaina šī pasaule liksies citiem. Pārāk depresīva. Jā, diez vai kāds pazīs mani tik labi, lai nokļūtu manās domās. Pagaidām man pietiek ar baltu papīru un pildspalvu ar melnu tinti. Un mūziku, grāmatām un dažām paziņām, ar kurām laiku pa laikam satikties. Citiem ar to varbūt nepietiek, bet tā jau ir viņu problēma.

Vilma

Tā kā vairāk par visu man patīk rakstīt, nolēmu arī uzrakstīt grāmatu par sevi. Grūti sev paskaidrot, kāpēc rakstu tieši par sevi. Lai labāk saprastu savu dzīvi, savu domu burbuli, kurā dzīvoju? Lai iemācītos radīt savas grāmatas? Lai patīksminātos par pazīstamo reakciju, kad viņi izlasīs manu grāmatu un saskatīs tajā sevi? Varbūt patieso iemeslu es atklāšu rakstīšanas procesā. Tagad es tikai zinu, ka man tas ir jādara.

Šāda iecere man ir jau mēnešiem. Taisni apbrīnojami, cik daudz iemeslu var atrast, lai atliktu sākumu. Nav iedvesmas, nav īstās dzīves pieredzes, nav laika, nav īstā klade un pildspalva. Pēdējos divus esmu nopirkusi, vairākas grāmatas par rakstīšanu salasījusies, arī izcilu vietu rakstīšanai atradusi. Ceru, ka pārējais nāks pats no sevis.

Mani sauc Vilma. Atbilstoši internetā atrodamajam vārda skaidrojumam, es bieži realitāti kliedēju ar fantāziju. Ne gluži es iedomājos apkārt skrienam vienradžus, fejas, vampīrus un vilkačus, taču uzskatu, ka pelēkajai ikdienai nekaitēs šķipsniņa saulainas fantāzijas. Taču citām vārda skaidrojuma daļām es sliecos nepiekrist… Neesmu es laba organizatore (par to liecina tas, cik daudz laika man vajadzēja, lai sāktu rakstīt), arī par godprātīgu un taisnīgu sevi nesaucu, patiesi atklāta es esmu tikai vienatnē ar papīru – skolā, mājās, ar draugiem es esmu tikai kāda viena šķautne no manas būtības, nekad viss veselums.

Jā, fantazēt man patīk. Šķiet, esmu izdomājusi sarunas gaitu visām sarunām un situācijām, kas nekad mūžā nenotiks. Tā ir mana ikdienas fantāzijas daļa – domāšana par to, kā būtu, ja būtu.

Šodien man paliek astoņpadsmit gadi. Daudz laimes man! Šī ir viena no tām dzīves situācijām, par kuru iepriekš fantazēju – kā svinēšu, ko aicināšu, kādas atmiņas atminēšos ar draugiem. Kā jau teicu, kā būtu, ja būtu. Taču īstenība ir citādāka. Pēc skolas nolēmu sev nopirkt kūciņu un apsveikt pati sevi. Dāvanā sev nopirku šo kladi un melnu pildspalvu, lai atņemtu sev ieganstus nerakstīt. Jā, ar sevis motivēšanu man tā pašvaki, bet es esmu sākusi rakstīt – tas ir pats galvenais. Apbrīnojami, cik ātri pildspalva spēj slīdēt pa lapu, cik ātri atrodas vārdi, ko rakstīt. Jūtos tā, it kā būtu atvērusi piepildīta skapja durvis – un nu tā saturs veļas pār mani, liekot man brīnīties, kā pierakstāmais varēja sakrāties tādā skaitā. Kāpēc es to nesāku agrāk?

Šorīt pamosties bija sevišķi grūti. Gribējās pa visām varītēm aizkavēt manu dzimšanas dienu, Varbūt, ja gulēšu pietiekami klusi, par mani aizmirsīs. Tad es beidzot varēšu izgulēties. Tik ļoti negribējās līst ārā no sava siltā midzeņa drēgnajā un lietainajā septembra dienā, kurš naktī pa atvērto logu bija ierāpies manā istabā uz palikšanu. Istabas radiatori vēl nebija gatavi cīnīties ar to.

Manus plānus izjauca skaļš modinātāja tarkšķis. Ļoti ātri mana roka izšāvās ārā no siltajām segām, lai izslēgtu apnicīgo skaņu, pirms tā paliek vēl skaļāka un to izdzird vecāki virtuvē. Vēsais gaiss, ko sajutu uz rokas, lika nodrebēt visam ķermenim, un, lieki nevilcinoties, paslēpu to atkal siltumā. Kamoliņā sarāvusies turpināju gulšņāt, cerot, ka izdosies sevi atkal iemidzināt, lai nebūtu jādzird virtuves trokšņi. Patiesībā es tikai mānu sevi – es ļoti labi zināju, ka nu vairs neaizmigšu, modinātājs bija nostrādājis, kā jau katru rītu. Tomēr es daudz labprātāk šo dienu pavadītu šādi nekā ārā, cilvēku sabiedrībā. Mans nodoms palikt gultā nemanāmai nepiepildās, jo jau drīz durvis paveras, un tētis, ienākot istabā, saka, lai ceļos un nekavēju skolu. Nopūtos, piecēlos un sāku taisīties.

Pēc trīsdesmit minūtēm biju ārā no mājas. Vīstīju rokas mēteļa piedurknēs un, izvairoties no peļķēm, devos uz tramvaja pieturu.

Es nesen uzsāku mācības 12. klasē lielā skolā, kurā cilvēki cits citu nepazīst. Klusums šajā skolā iestājas tikai pēc zvana noskanēšanas, un arī tad ne pilnībā. Vienmēr atradīsies kāds kavētājs, kurš, skaļi dauzot kājas, dosies uz klasi. Tāpat skaņa nāk no vairākām durvīm, aiz kurām atrodas klases, kur skaņa pieklust tikai starpbrīžos.

Nekas nav vieglāk, kā paslēpties troksnī. Visi ir pārāk aizņemti, lai ievērotu kādu, kurš klusē.

Pēc 9 nogurdinošām mācību stundām un 3 dzimšanas dienas apsveikumiem dodos uz mīļāko kafejnīcu Vecrīgas klusajās ieliņās netālu no skolas un pasniedzu sev mīļāko no dzimšanas dienā saņemtajām dāvanām. Mirkli padomājusi, sāku kārtot vārdus uz papīra.

Agrāk

Uz mirkli kliedēšu šo depresīvo noskaņu. Man nav depresijas, lai gan daži varētu tā par mani padomāt, nepazīstot mani.

Vienmēr es neesmu bijusi klusa un kautrīga. Bērnudārzā un sākumskolā biju tas bērns, kuru jākušina, jāaizrāda par skaļu uzvedību un aušību. Es dziedāju korī un draudzējos ar vairākiem vienaudžiem, smaidīju.

Pamatskolā es iepazinu patieso grāmatu burvību. Man tās vairs nebija garlaicīga, skolas spiesta lasāmviela. Es apjautu, cik ļoti labāk grāmatas spēj mani saprast. Labāk par visiem draugiem. Palēnām tādo man bija palikuši tik daži, bet viņu un grāmatu dēļ trūkumu nejutu. Šai kompānijā es jutos pati pilnība. Mana skaļā būtība nekur nebija pazudusi, kopā ar draugiem tā itin viegli izlauzās uz āru, ja tas bija nepieciešams.

Kur tas viss pazudis tagad?

Šajā neparasti lietainajā septembra dienā šo jautājumu uzdodu sev bieži, lai atrastu ideālu veidu, kā to pierakstīt, taču atbildi atrast es nevaru.

Lai arī atbildi neatradu, tā vietā mani pārņem nostalģija. Kad pārrados mājās no skolas, klusajā virtuvē uzreiz atradu pašu lielāko krūzi, piepildīju to ar smaržīgu, pašas vāktu un kaltētu piparmētru tēju, uzvilku siltas vilnas zeķes un ieņēmu savu mīļāko vietu istabā uz palodzes. Plastikāta logi laiž cauri drēgnumu, lai gan no rīta, kad saskāros ar auksto rīta gaisu, to rūpīgi aizvēru. Es skatos ārā pa logu, kā no jauna piepildās nesen izžuvušās peļķes, un ļaujos domu lidojumam.

Tas bija pirms dažiem mēnešiem, vēl pirms kalendārā bija sākusies vasara, lai gan āra temperatūra, domas un piedzīvojumi jau liecināja par gada siltākā un piepildītākā gadalaika sākumu, – tad sākās notikumi viens aiz otra, līdzīgi kā domino kauliņi krītot, viens izraisīja nākamo, un es pamazām zaudēju cilvēkus, kurus saucu par savu otro ģimeni. Strīds (šis vārds nespēj pietiekami precīzi aprakstīt to, kas notika, bet laikam jau tas ir pats tuvākais apzīmējums) nebija pārlieku nopietns, varbūt nedaudz citādāks kā parasti, bet mēs būtu varējuši to atrisināt. Taču tā vietā mana labākā draudzene Laura paziņoja, ka vairs negrib ar mani draudzēties. Tieši šādiem muļķīgiem un nepārdomātiem bērnudārznieka vārdiem viņa izteicās, taču nodomi bija nopietni. To, ka mūsu nelielais strīds nav īstais iemesls, es sapratu uzreiz. Taču man nav skaidrs, kāpēc tad. Es atsakos piekrist viņas teiktajam, ka mēs esam pārāk dažādas. Vairākus gadus spējām saprasties, smējāmies, ka mēs domājam vienādi. Es uzticējos viņai, dažreiz izstāstīju to, ko citkārt uzticētu tikai papīram. Viņa vienīgā zināja vairāk par vienu manu šķautni, viņa uz laiku ļāva man noticēt, ka cilvēks var būt tikpat uzticams kā papīrs. Sava taisnība Laurai bija, papīrs tikai uzglabā, tas nespēj dot padomus, just līdzi vai mierināt.

Līdz ar notikumiem ar Lauru sašķēlās arī mūsu grupiņa. Mēs vairs nespējām pavadīt laiku kopā, mūsu saspīlētās attiecības ietekmēja visu grupu. Tad nu reizēm plānos tika iekļauta Laura, bet es ne. Laura biežāk piedāvāja satikties, kaut ko darīt, bet es, savā būtībā esot vientuļniece, nespēju tam sekot līdzi, tāpēc arī pārstāju censties.

Manas un Lauras attiecības no sākuma satracināja mūsu draugu grupu, kura iepriekš neparastā kārtā bez kāda vienojoša elementa turējās kopā gana cieši. Mēs izjaucām līdzsvaru, un nu vairāk par vienu cilvēku vairs nevēlas vai nespēj iekļauties tajā, kas bija palicis pāri. Tādas bija arī Anna un Katrīna.

Ar viņām pavadīt kopā laiku vēl vasarā mēdzu gana bieži, lai arī ne tik daudz, cik agrāk. Viņas ir tās, ar kurām atpūšos no vientulības, lai gan mūsu tikšanās reizes notiek ar arvien lielāku intervālu, sarunu temati ātri izsīkst, bet jēdziens “draudzene” mazāk un mazāk var raksturot mūsu savstarpējās attiecības.

Vēl ir Matilde, mana klasesbiedrene, mana vienīgā draudzene no skolas. Viņa ir vienīgā no mūsu grupiņas, kas pēc strīda vēl turpināja saglabāt draudzību gan ar mani, gan ar Lauru. Pirms strīda bieži trijatā pavadījām laiku, gājām iepirkties, palikām viena pie otras pa nakti. Tagad šķiet, ka Matilde Laurai ir tāda pati draudzene kā pirms tam biju es. No visiem cilvēkiem viņu es negribu zaudēt visvairāk. Diendienā, skolā satiekoties, jūtu, ka arī viņa negrib, lai tā notiktu, tas vieš cerību, lai arī mēs attālināmies par daudz. Pa vasaru tik pat kā neesam satikušās, tas notiek tikai skolā. Taču es jūtu, ka starp mums esošā saikne izturēs šo pārbaudījumu, jāskatās tikai uz priekšu.

Sāk līt arvien vairāk. Tējas krūze drīz būs tukša, un es nolemju kaut ko uzrakstīt. Lai kā censtos, es tomēr to nespēju. Vēl stundu sēžu ar pildspalvu rokās un atvērtu kladi uz ceļiem, ik pa laikam kaut ko uzrakstu, tad pārlasu un visu svītroju. Manus pūliņus pārtrauc skaņa pie durvīm – kāds pārrodas mājās. Aši noslēpju kladi un eju skatīties, kurš no manas ģimenes tas ir.

Gūtmaņi

Tie bija mani vecāki – Karlīna un Valters Gūtmaņi. Viņu rokās bija vairāki iepirkumu maisiņi – tātad, braucot no darba, viņi iegriezās pārtikas veikalā. Klusi sasveicinos un dodos pie izlietnes izmazgāt savu tējas krūzi.

“Čau, Vilma. Kā gāja skolā?” jautā mans tētis. Šo jautājumu es dzirdu katru mācību dienu nu jau divpadsmito gadu.

“Labi. Un jums? Kā gāja darbā?”

“Labi.”

Pamāju ar galvu un turpinu lēnām mazgāt savu krūzi. Virtuves pulkstenis tikšķ pārāk skaļi. Vecāki tikmēr krāmē ārā iepirkumus.

“Kur tad brālis?” klusumu pārtrauca mamma.

“Nezinu. Vēl nav pārradies mājās,” atbildu.

Tagad vecāku kārta pamāt ar galvu, un viņi turpina iesākto. Esmu pabeigusi mazgāt krūzi un domāju, ko tagad darīt. Īsti negribas atgriezties istabā, tāpēc apsēžos pie virtuves krēsla, vēroju vecākus un lēnām atbrīvoju no iepakojuma šokolādes konfekti.

Maniem vecākiem ir 40 gadi, kopā viņi ir jau no studiju laikiem. Tad viņi arī aprecējās, neilgi pirms manas dzimšanas. Tagad viņi ir diez gan saskanīgs pāris, taču studiju laikā viņi katrs bija pilnīgi citādāka personība.

Mana mamma Karlīna ir dzimusi un augusi Rīgā, tāpat arī viņas vecāki un vecvecāki. Savu bērnību viņa pavadīja palielā mājā Mežaparkā. Mans vectēvs bija labs arhitekts un komunistiskās partijas biedrs. Viņš pieņēmis lēmumus un izdarījis pa labam īstajiem cilvēkiem, lai kopā ar savu četru cilvēku ģimeni varētu dzīvot veselā milzīga izmēra mājā Mežaparkā vieni paši. Manā ģimenē īpaši daudz nerunā par tiem laikiem.

Mamma dzīvoja bez sevišķām rūpēm, līdz strīds ar ģimeni šo dzīvi atņēma. Tad viņa jau studēja ekonomikas fakultātē un nesen nākusi satikties ar manu tēti. Tā kā pēc lielā strīda viņa aizgāja no mājām, viņa devās uz vienīgo vietu, kur varēja – pie mana tēta. Mamma bieži ir stāstījusi par šo laiku. Viņai bija grūti no dzīves lielā mājā aprast dzīvot dzīvoklītī, kura kopējā platība bija mazāka par viņas iepriekšējo guļamistabu. Pirms tam apmeklējot dzīvokli, viņa to bija novērtējusi par omulīgi maziņu un mīlīgu. Taču ciemoties tur un dzīvot tajā bija pilnīgi citas lietas. Šaurā gulta bija par cietu ilgai gulēšanai, turklāt nebija pat kārtīga ēdamistabas galda – ēst vajadzēja vai nu šaurajā virtuvītē, kas bija ierīkota vienā no dzīvokļa stūriem, vai nu uz nezināma vecuma un izcelsmes izdiluša dīvāna. Taču visgrūtāk bija sadalīt dzīvokļa vienīgo vannasistabu. Tāpat bija grūti mainīt dzīvesveidu, kļūt taupīgākai, jo tētis nebija pārlieku nodrošināts.

Tētis nāk no Kurzemes laukiem. Viņa vecāku saimniecība bija neliela, taču gana ražīga, lai nebūtu jācieš bads pat vismazāk ienesīgajos gados un varētu atļauties sūtīt savu vienīgo dēlu Valteru uz augstskolu. Viņi gan cerēja, ka viņš studēs netālu no mājām – Ventspilī vai Liepājā, vai, tālākais, Jelgavā –, taču tētis uzstāja, ka vēlas studēt ekonomiku Rīgā. Lai to varētu izdarīt, viņš bija ar mieru strādāt no studijām brīvajā laikā.

Pirmajā studiju gadā tētis, būdams kautrīgs un bikls puisis, manu mammu nemaz neievēroja. Viņš domāja tikai par mācībām un darbu grāmatnīcā. Vecākus viņš apciemoja katra mēneša pēdējā nedēļas nogalē, allaž atgriežoties ar pārtikas krājumiem mēnesim. Daļu no tā viņš pārdeva kaimiņiem, jo Rīgas veikalos ne vienmēr bija tās svaigākās preces. Mammu viņš ievēroja tikai otrajā studiju gadā. Tētis stāstīja, ka ilgi nevarēja saņemties uzrunāt šarmanto Karlīni, bet, kad tas notika, viņš bija pārsteigts, ka arī košajai pilsētniecei patīk šis kūtrais lauku puisis.

Kad mamma sastrīdējās ar vecākiem un pārcēlās dzīvot pie viņa, tētis bija ļoti priecīgs, sāka plānot abu kopīgo nākotni un darīja visu, lai manai mammai būtu vieglāk pierast pie pārmaiņām. Viņa celtās sapņu pilis sabruka jau pirmajā nedēļā, jo sāka izcelties viņu atšķirības. Taču grūtības tikai lika viņam mammu iemīlēt vairāk. Viņš sāka vairāk strādāt, lai dzīvesvietu varētu padarīt Karolīnai patīkamāku. Pēc dažām nedēļām bija viņu kopīgais tēta vecāku apciemojums laukos Kuldīgas apkārtnē. Karlīne viņiem uzreiz iepatikās, viņi to iemīlēja kā meitu. Vecāku gādība arī viņai lika iemīlēt abus. Tad dzīve nedaudz mainījās. Arī māte atrada asistentes darbu.

Divus mēnešus vēlāk mamma uzzināja, ka gaida mani. Tas lika vecākiem vēl nopietnāk pievērsties darbam, lai viņi varētu atļauties dzīvokli, kurā pietiktu vieta trim. Pēc studiju beigām abi sāka strādāt kādā investīciju firmā un strādā tur vēl aizvien. Viņi kāpa pa karjeras kāpnēm ātri, tāpat arī abu dzīves līmenis. Tagad mēs dzīvojam plašā dzīvoklī jaunbūvē Rīgas centrā.

Ar saviem vecākiem mamma izlīga trīs gadus pēc strīda, īsi pirms nomira mans vectēvs Kaspars, ko nekad neesmu pazinusi, un piedzima mans brālis. Mamma savu dēlu nosauca tēva vārdā, taču pēc izlīgšanas sava tēva mājās atgriezties negribēja, lai gan tolaik vēl dzīvojām divistabu dzīvoklī padomju laikā celtā ēkā Rīgas mikrorajonā. Viņa vēlējas pati visu dzīvē sasniegt.

Taču pirms izlīgšanas ar savu māti, manu vecmāmiņu Viktoriju, mamma ļoti labprāt uzturējās tēta dzimtajās mājās. Vīra vecāku rūpes un labsirdība pret vientuļo vedeklu ikreiz viņu aizkustināja. Tāpēc tētis un mamma man iedeva vecmāmiņas Vilmas vārdu. Māte stāsta – tas tāpēc, ka viņa cer, ka arī es izaugšu ar tik labu sirdi kā viņai, kad viņa uzreiz pieņēma un savā mīlestībā iekļāva Karlīni.

Vecāki bija pabeiguši produktu likšanu ledusskapī un devās uz viesistabu pie televizora. Kā katru dienu pēc darba, viņi noskatījās ziņas un vakara seriālu, bet tad atgriezās pie darba katrs savā kabineta pusē. Paķēru sauju konfekšu un gribēju atgriezties savā istabā, kad noskanēja ārdurvis un ar dubļainiem zābakiem, izlijušu vējjaku un slapjiem matiem mājās pārradās mans brālis Kaspars. Acīmredzot, viņš bija aizmirsis lietussargu. Ātri sasveicinājos ar viņu un nozudu aiz savas istabas durvīm. Savā pasaulē.

Tā bija plaša telpa, kuras viena puse bija noklāta ar grāmatplauktiem. Tur atradās gan vecmāmiņas Vilmas mūža laikā sakrātās grāmatas, ko viņa laiku pa laikam atdāvina ar mīļiem novēlējumiem aiz pirmā vāka, gan Viktorijas dāvinātās jaunākās grāmatas – daiļliteratūra un dažādu nozaru ar lielām, spilgtām bildēm – , gan manis pašas un manu vecāku pirktās. Uz grīdas blakus plauktiem stāvēja čupiņa ar 18 grāmatām – visas dzimšanas dienā uzdāvinātās, veidojot nejaušu sakritību ar manu vecumu. Sāku izšķirot kaudzīti un krāmēt plauktos. Visas šīs grāmatas man ir dārgas ne tikai tāpēc, ka tās varu lasīt. Šīs grāmatas ir arī mans seifs, starp to lapām un aiz tām glabājas viss man vērtīgais. Tur atrodas manas baltās lapas, mīļas fotogrāfijas, naudas iekrājumi, tagad arī mans lielākais dārgums – mana klade. Tā glabājas koka lādītē, kas tikai no ārpuses izskatās kā grāmata, kā Dostojevska “Brāļi Karamazovi”. Man ir arī pati grāmata, bet vienas grāmatas 2 izdevumi nav nekas neparasts manos plauktos.