Guļu uz vecas mašīnas, skatos mākoņos un sauļojos. Man pretī raugās kaut kas līdzīgs zirdziņam, eleganta lapsa, it kā ar otu būtu veikli uzgleznota, puķe un mazs, jauks smaidiņš. Vasara. Apkārt skraida māsas un brālis. Manas kājas melni zaļas no bradāšanas pa laukiem. Atnesu pļavas puķes, košas, skaistas. Puķu pušķis jau vāzē stāv. Aizveru acis, ieelpoju ceriņu smaržu. Balti, rozā un lillīgi ziedi saplaukuši.

Ceriņi

Brīvība! Paskatos uz augšu, zvaigznes līdz apvārsnim. Nianses, spilgtumi, blāvumi, spožumi, punktiņzīmējums. Sociālie tīkli kādu brīdi lai paliek pagātnē, naksnīgajās debesīs redzu zvaigžņu tīklus. Krāšņi. Ieelpoju vēso, smaržīgo gaisu. Koku un krūmu silueti uz asfalta krīt. Ceļš ir zināms, to viegli atceros arī tumsā. Esmu pieturā, viss pazīstamais sveicina. Pūces balss ieskanas un tālumā atbalsojas. Mīļie lauki!

Dodos uz vecmammas māju, lauki, meži, plašumi, purva mala un dārzi. Vienīgais autobuss pienāk vēlu vakarā. Esmu jau pieradusi un atceros, kad skatīties pa logu, lai pieturu nepalaistu garām. Pilsētā autobusa durvis atvērtos pašas, bet te ir dziļi lauki. “Danči”, vēstī pieturzīme aiz Dīķuciema. Jāiet kājām pusotrs kilometrs pa asfaltu un tad pa lauku ceļu. Pēc tam mājas. Ik pa brīdim mašīna pabrauc garām, ugunis izgaismo ceļu. Kad beidzas asfalts, ieraugu veco ziņojumu dēli. Kāds gabaliņš vēl jāpaiet. Deg gaisma tālumā.

Pamostos kopā ar sauli, pavisam agrs rīts. Atveru durvis. Migla. Iebrienu basām kājām zālē, vienā mirklī var justies spirgti. Drīz jau arī vecmamma augšā. Mums abām brīžiem tāds neparasts režīms miegam un dienas ritms.

Man garām aiztraucas mazs, dzeltens taurenis. Arī pamodies tāpat kā es. Ieraugu zirnekli, veidojam sev tīklus. Pa taciņu rāpo mazs un pūkains tārpiņš. Tāds mini kažociņš vasaras vidū. Viss zaļš un dzīvs, puķu smaržas. Ieelpoju. Beidzot var kārtīgi atpūsties, varu kliegt un smieties. Bērnības atmiņas, gozēšanās saulē, mākoņstāsti, bezrūpīgais vasaras laiks.

Zied flokši, pārsvarā košos, sarkanīgos toņos. Lillā, koraļļu sarkani, koši rozā, violetā nokrāsā, maigi rozā, balti un pavisam gaiši lillā. Manā bērnībā arī vecmamma lillā flokšus audzēja. Vēl arī viņas oranžās samtenes atceros.

Pļavā pilns ar mazām puķītēm. Novelku kurpes un iebrienu basām kājām. Rasas vairāk nav, saule jau karsē un silda. Apguļos mīkstajā zālē un ieelpoju pļavas puķu smaržu.

Zemeņu laiks. Tās mums dārzā labi aug. Agrāk, kad šeit dzīvoja krustmāte, bija milzīgs lauks ar zemenēm, kāda hektāra lielumā. No rītiem palīdzējām lasīt ogas, vēlāk tās pārdeva. Atceros vecos svarus, uz kuriem lika pilnas kastes ar sarkanajām zemenēm. Vecmamma mums pašiem audzē, tik, cik grib un var.

Top ēdiens pēdējā laikā ir zemenes ar pienu. Šodien vecmamma ievārījumu vārīs. Krāsns lauku āra virtuvē jau iedegta. Arī zemenes nolasītas, vēl jāiztīra, jāber katlā. Paņemu pāris ogas un atgriežos siena šķūnī. No rīta labu grāmatu iesāku.

“Bitīt, atnāc pieskatīt krāsni! Es gribu pabeigt burkānus ravēt,” dzirdu vecmammu, laikam āra virtuvē, “Šorīt iesāku, pēc tam pārāk karsti saulē. A tagad īstais laiks izravēt.” Saprotu vecmammu, man arī nepatīk puspabeigtas, neizdarītas lietas. Vienīgi gribu vēl kādu brīdi palasīt grāmatu. Pabeigšu līdz nodaļas beigām. Tā… Pieceļos no siena kaudzes un sapurinu galvu, ja nu gadījumā kāds kukainis ieķēries matos.

Malka labi deg, piemetīšu vēl kādu lielāku pagali. Vai divas. Skaliņi un bērzu tāsis pie krāsns mētājas, tos gan nevajag, jau aizdedzies viss. Vēroju oranžo uguni. Izkatās pēc zaļām liesmiņām. Hmmm… Kaut kādi dēļi ar naglām, varbūt nokrāsoti? Piemetu klāt vēl kādu pagali. Patīkami silti. Diezgan liels katls laikam no alumīnija uz krāsns malas uzlikts. Drīz no dārza vecmamma nāk. Ogas tīrīt negribas, bet to ir diezgan daudz, laikam jāpalīdz vien ir. Krāsns savādāk vēl izdzisīs. Kad zemenes katlā, jāsagatavo burkas. Es pieskatu katlu, pieberu vienu paku cukura. Kad zemenes mīkstas, vecmamma saka, lai pieberu klāt arī pārējās divas pakas. Zinu, ka viņai garšo salds ievārījums. “Ar pusi nebūs gana?” gribu pārliecināties. “Nē, nē, ber visu!” vecmamma droša. Nu, labi, saberu visas pakas, kas tur ir. Cukurs skaisti iemaisās koši sarkanajā krāsā. Ir forši vārīt ievārījumu, kad vienīgais, kas jādara, ir maisīšana un cukura bēršana. Kādas piecpadsmit burciņas, un vēl nedaudz paliek pāri. To apēdisim ar pankūkām.

Līst lietus, man svaigs gaiss ar siena aromātu. No rīta iesāku “Vai te var dabūt alu?”. Nejauši grāmatplauktā ieraudzīju, foršs autors. Vispār interesanta, kaut kas līdzīgs filmai “Sarkanais mežs”. Par spiegiem, kas iefiltrējušies bīstamā teritorijā un sadarbojas ar izlūkdienestu ārzemēs un viltus partizāniem. Māsa dabūja lomiņu, jau pirmajos kadros viņu redzēju. Forši, es arī labprāt pamēģinātu.

Mūsu draudzene, mammas krustmeitas meita Žanna no Jēkabpils pie mums atbrauks paciemoties. Forši, viņa te pirmo reizi būs. Kad Ainārs, mūsu brālēns, bija atbraucis ciemos, sagribējām gulēt siena šķūnī. Paņēmām segas, spilvenu un spēles un pašā vakarā iekārtojāmies šķūņa augšā. Pirmajā stāvā ir siena ruļļi, otrajā virs kūts viss pilns ar sienu. Lai tiktu augšā, vajadzēja kāpt uz ruļļiem un pieķerties pie jumta dēļiem. Mēs vēl bijām diezgan mazi. Kāpelējām viskaut kur, veidojām teltis no segām un līdām kaimiņu klēts augšā, kad kopā spēlējām paslēpes. Brālēns aizdedzināja sveci, mums spēļu vakars ar kārtīm, durakiem. Labi dzirdēt varēja dažādus dzīvniekus kūtī un ap mums. Atceroties visu to, priecājos, ka pasākums beidzās tā. Mēs varējām aizdedzināt visu siena šķūnī… Vēl Aināra tētis, mammas brālēns, palēkāt gribēja pa otro stāvu kaut kad jaunībā. Neesot bijis visai droši tobrīd, attapies kūtī pie cūkām. Labi, ka nekas briesmīgs viņam nenotika.

Kāds atver durvis, šoreiz neizklausās pēc kaķa. Žanna pie mums atbraukusi.

Dodamies dīķa meklējumos, laiks peldēties. Aptuveni zinām, kur tam jāatrodas. Esam jau gandrīz pie Dīķuciema, pirms tam jānogriežas pa kreisi. Braucam kādu gabalu aiz kapiem, dīķis aizslēpies aiz smilšu kalniem. Skaisti! Izskatās kā divi dīķi, un patiešām, pa vidu tikai neliela zemes strēlīte. Otrā dīķī ieraugu ievēlušos siena rulli. Aizpeldu līdz tam un uzsēžos virsū. Maza saliņa. Marika aizmirsusi peldkostīmu, pastaigājas apkārt dīķiem un pēta dabu. Žanna ierosina peldēties pa pliko, lai viņai nav jāblandās apkārt. Kāds puisis uz riteņa garām aiztraucas. Drīz vien doma peldēties pa liko atmesta. Neesam tik nomaļus, kā izlikās.

Pagozēties uz siena ruļļa būtu forši. Žanna piepeld klāt, sākam ākstīties, kad viņa uzkāpj uz ruļļa, iegrūžu atpakaļ ūdenī. Ielecu iekšā un ap rulli sajūtu kaut kādas dūņas. Peldu krastā. Sākam mētāties ar dubļiem, azarts.

Puķes un labība aug, viens kukurūzas lauks. Apstājos, kad esmu pie Dīķuciema līkuma. “Mēs taču gribējām saldējumu,” atgādinu. Pēc kāda laika jau sēžam pie strūklakas, rokās saldējumi. Klāt pieskrien mazs puisītis un grib parunāties. Atnāk laikam māsas viņam un aicina nākt līdzi. Dodos līdz strūklakai lipīgās rokas nomazgāt. Līst un burbuļo kā šampanietis. Labs atspirdzinājums. Mūs sagaida ar kartupeļu pankūkām, vecmammai pretī sniedzam pakusušu saldējumu.

Jauna diena, jauni piedzīvojumi? Vecmammai patīk sēņot, viņa mežā jūtas kā mājās, zina taciņas. Pat esot vilku redzējusi. Uzvelkam gumijniekus, kepkas un ar groziņiem dodamies ceļā. Izskrien kaimiņu suns, vecmammas draugs, pievienojas pastaigai. Neizskatās draudzīgs. Gan jau nekodīs, tikai rej, vismaz es tā ceru.

Pastaigājamies pa mežu, izmēģinām jauno kompasu. Iepriekš vecmamma ar Stellu, otru māsu, apmaldījās un aizklīda pavisam tālu. Kad izgāja mežmalā, apjauta, ka atrodas pilnīgi citā pusē. Tā kā vecmamma ir kaislīga sēņotāja un ogotāja, jau kādu laiku gribēju uzdāvināt viņai kompasu. Kaut vai simboliski, tomēr izrādās, ka patiešām varētu noderēt. Armijnieku veikalā atradu. Var aplikt ap kaklu un pat spogulītis. Pētu to un mēģinu saprast, kā darbojas. Vecmamma neizskatās īpaši ieinteresēta, varbūt pierasts pēc saules, sūnām un atmiņas. Greznumlietiņa. Nu, būs vismaz spogulīts, kur mežā ieskatīties.

Vecmamma nāk ar ozola zariem. Jāņi jau tā kā pagājuši. Hmmm… “Man skaistumkopšanai vajag. Tikai ceru, ka par jaunu nav ozoliņš. Mizu paņemšu. Uzacis un matus var krāsot. Efektīgi, kaut kad gribēju matus ietonēt, pēc tam nevarēju dabūt nost to krāsu.”

Pie ceptajiem kartupeļiem piestāvētu majonēze. Ups! Pārāk daudz. Kāda puse no tās pēc tam paliek pāri. “Kaķi apēdīs, nemet ārā,” vecmamma saka, “Visu ēd, izņemot maizi.” Interesanti kaķi.

Marika un Žanna kaut ko istabā dara, laikam krāsojas. Vecmamma nopirkusi jaunāko uzacu līniju, un grib pierunāt visus izmēģināt.

Dančiem tuvumā foršas ballītes. Silmalās. Tur izkāpjam, kad ar vilcienu uz laukiem dodamies. Noskaņa kā zaļumballēs, tikai kultūras namā. Jautri, vienīgi jāpierod pie šlāgeriem. Cita mūzika retāk skan, kā jau laukos. Ja grib padejot, ir OK. Puiši aktīvi iesaistās, var izdancoties. Vasaras ballītēm sezona jau ap Jāņiem sākas. Kad ir mašīna, varam aizbraukt.

Žanna Jēkabpilī, toties uz nedēļas nogali atbraukusi Stella ar Viju. Dodamies uz ballīti. Šovakar Silmalās spēlē kaut kāda jauna grupa. Vecmamma no skapja izvilkusi mazus svārciņus un piedāvā Stellai. Pavisam mini, liekas, ka pat Žannai nederētu. “Tādi modē taču, vai ne?” viņa cenšas pārliecināt māsu. “Nezinu gan…” Stella aizdomīgi novelk. Jau pa gabalu var redzēt, ka viņai nederēs, bet vecmamma vēl cenšas pārliecināt. Man pat smiekli. Laikam kāda māsīca atstājusi pirms pārvākšanās.

Vija jau atradusi, ar ko dejot. Marika ar Stellu vēl pie spoguļiem. Apsēžos un gaidu kādu straujāku mūziku. Ir dejotāji arī pie tādiem gabaliem, bet man šobrīd gribas kaut ko jautrāku. Vietējie onkuļi un tantes, arī jaunāki dejotāji. Izskatās, ka Vijai forši varētu būt arī pie šūpuļdziesmas. Padzeros ūdeni, dziesma enerģiskāka, un laikam kaut kas manā stilā. Marika ar Stellu ienāk zālē, kaut ko sačukstas. Dodos uz viņu pusi, mani aptur kāds puisis un uzlūdz uz deju.

Jaunā grupa izpilda visus ierastos šlāgerus, toties papildus drīz vien skan arī foršas ārzemju dziesmas. Mūzika paliek pavisam skanīga, mēs nodejojam labu laiciņu. Gaisa nav daudz, it sevišķi, kad daudz dejotāju. Pārāk karsti. Laikam pauzi vajag. “Gribi kaut ko iedzert?” puisis piedāvā, rāda uz galdiņu, kas alkohola pudelēm nokrāmēts. “Nē. Tas, ko šobrīd gribu ir vienīgi ūdens.” Dodos līdz mantām, atrodu pudeli. Labāk. Jāiziet ārā, svaigā gaisā. Izlaužos cauri pūlim un atveru durvis. Vēss, naksnīgs gaiss, ieelpoju. Eju caur biezi saaugušo koku aleju, vienīgi mēness izgaismo ceļu. Drīz dzirdu, ka man seko. Nesen iepazītais puisis pievienojas.

Pastaigājamies pa aleju, man smiekli par viņa jokiem. Priekšā tiltiņš pāri upītei, mēness atspīdums vizuļo. Paliek pavēsi. Kaut kādi knišļi vēl nomodā. Gaiņājos un nejauši trāpu kompanjonam pa seju. Iesmejos, viņam arī pietiekami daudz humora izjūtas. Kādu brītiņu pastaigājam, man kļūst auksti. Iešu iekšā.

Koku ēnas un silueti izskatās neparasti un nedaudz baisi. Būšu jau dabūjusi svaigā gaisa malkus pietiekamā daudzumā. Mēness kokos spīd, veido gaismas kūļus. Esmu gandrīz pie durvīm, beidzot atkal būs silti. Ātri var nosalt tādā nakts stundā. Sniedzos pēc roktura. Pēkšņi puisis apķer mani, pievelk klāt un noskūpsta. Man laikam jānoreibst, tomēr jūtams alkohola sajaukums, atraujos malā.

Mani pamodina saules stari, tieši acīs. Rīts. Iebrienu rasā, miegs kaut kā pamazām izplēnē. Pārējās meitenes vēl laikam guļ. Kājas sāp, izdejojāmies kārtīgi.

Piparmētru svaigais aromāts. Krūzīte silda rokas, kaut gan jau no paša rīta patīkami silti. Dziest tēja, malkoju to un tālumā pa logu lūkojos. Man acu priekšā paceļas tvaiks no tējas, maina skatapunktu. Uz palodzes skaistas puķes koši sarkanā, oranžā krāsā. Ziedlapiņas vieglas, trauslas, kā asariņas dažas nobirušas. Viena kā maza, kupla kleitiņa. Klausos mūziku un aizdomājos, vakardiena palikusi atmiņā. Silmalu vasaras ballīšu jaukā noskaņa. Visādas izjūtas. Prieks, vilšanās un arī kaut kādas skumjas. Foršs puisis likās, bet viņš laikam pārāk nenopietns. Visādi dzīvē notiek.

Pienene pie takas noliekusies. Balta, pieneņpūkas ar rasu. Mazs, mīksts mākonītis. Uzpūšu virsū, un pūkas viegli paceļas un aizlido pa gaisu.

Marks, ģimenes draugs, aicina palīgā uz talku, jauna māja, grib ievākties. Viņš nesen apprecēja Lilliju, jauks pāris abi kopā.

Vēlos pēdējo reizi aiziet uz mednieku namiņu. Uzkāpju pa kāpnēm, apsēžos uz soliņa. Ko šodien labu padarīt? Klusums. Skatos uz visām pusēm pa namiņa logiem. Meži, lauki, labība, varbūt kvieši. Pa gabalu redzu bariņu ar stirnām. Kādas piecas vai pat astoņas kopā. Gribu nobildēt, bet, kad kustos uz priekšu, tās ātri vien ieskrien mežā.

Atveru acis vēl pirms kaut kas noskanējis. Dažreiz man gadās pamosties pirms modinātāja, pat ja tas netipiski agri uzstādīts. Kad izeju ārā, debesīs rīta zvaigzne, pavisam spoža.

Esmu Pļaviņu tuvumā, rīta saule virsū spīd. Miegs pamazām pāriet. Kāpju ārā Ogainē. Drīz pie mājas piebrauc Marks, kāpjam mašīnā. Silts rīts. Esmu uzvilkusi puķainu blūzi, ko draudzene atdeva. Man patīk, kaut ko vasarīgu gribējās. Paņēmu līdzi arī sarkano jaku, ar krāsām strādājot vajadzēs.

Jaunā māja procesā, drīzāk veci jauna, daļēji atjaunota. Vispār skaista, oranža. Pagalmā jāvāc zari, jādedzina, zāle jāpļauj, es laikam gribu krāsot sienas. Kamēr mamma jauc krāsas, dodos grābt svaigi pļauto zāli. Jāuzmanās, nātres, jau trāpīja man kājā, nepatīkami kož. Saveļu vēl pēdējās kaudzes. Tā kā saule cepina, ārā palikt vairs negribu.

Krāsas uzjauktas, un, izrādās, jālīmē būs tapetes. Sarežģīts process viss kopumā ar to līmi un līmēšanu. Mēģinu atcerēties, vai kādreiz tādas lietas esmu darījusi. Iespējams kaut kad vecmammai remontā palīdzēju. Nu labi. Sākam ar rozā līmi noklāt baltās tapešu loksnes. Mamma nogriež izmēru, es pieturu. Liekam klāt pie sienas, grubuļus un burbuļus nolīdzinām. Jādabū projām liekā līme, kas pie tapešu maliņām. Pamazām loksni liekam klāt pie loksnes, pamatīgs darbiņš. Durvju aile palikusi un logs. Ugunskurā desiņas jau saceptas un pa gabalu smaržo. Pieliekam vienu tapešu gabalu pie durvīm, divus virs loga un beidzot esam brīvas. Pauzīte.

Saule un arī vējiņš nedaudz uzpūš, paņemu desiņas ar kečupu un īstu lauku rupjmaizi. Apsēžos uz soliņa un priecājos par dzīvi. D vitamīna deva, saule. Viena siena palikusi, būs zaļā krāsā. Tapešu līmēšana liekas piņķerīgāka, krāsot ar rullīti gan viens divi.

Esam Ogaines mežā, braucam peldēties. Meklēsim dīķi. Starp kokiem var redzēt zilas debesis. Marika apstājas, lai padzertos. Es ieraugu mellenes. Paņemu vienu sauju. Dāvids un Lorenss, mūsu jaunākais brālis, jau gaida. Man vajadzēja piepumpēt riepas, tāpēc izbraucām pēc viņiem. Brienam pa brikšņiem, jo Marika domā, ka braucam pareizi. Kādu laiku mēs neesam te peldējušās. Izejam klajā laukā, tur pilns ar nātrēm, esmu jau paspējusi trāpīt kājā. Meklējam tuvumā ceļu.

Brienam tālāk, priekšā koks pāri taciņai. “Es piezvanīšu Dāvidam, pajautāšu vai arī viņiem koks bija nokritis,” Marika kliedz. “Ko?” Vēl kāda balss, izklausās pēc Lorensa. “Lorens?” māsa iesaucas. “Jā?”

Mēģinām izlauzties caur atlikušajiem brikšņiem. Stumjos uz priekšu, bet ritenī kaut kas ieķeras. Izvelku zaru, un priekšā laba taciņa. Dodamies tālāk ar Lorensu un beidzot pa īsto ceļu.

Iznākam vēlreiz mežmalā, pa priekšu Dāvids ar riteni stumjas. Drīz jau esam pie dīķa. Liels, skaists, ar ūdensrozēm un pīļu bariņu. Iebrienu ūdenī. Patīkami silti. Ienirstu. Ar vaļējām acīm ūdens izskatās zaļgans. Peldamies, spēlējam bumbu. Uz mūsu pusi traucas pīļu bars. Vēcina spārnus pavisam tuvu un ielaižas dīķī. Gaiši brūnas, raibas spalvas ar zilganiem akcentiņiem. Man gribas nobildēt. Aizskrienu pēc telefona un atpakaļ ūdenī. “Tas telefons nav tik ļoti ūdens izturīgs,” Dāvids pabrīdina. Peldu ar vienu roku, otrā telefons. Pīles jau tālāk pie meldriem, bet izskatās, ka mazliet iepozēs, prom vēl nelido.

Pagājis kāds laiks, un sirds pilnīgi uz laukiem velk. Kopā ar māsu brauksim ar vilcienu un pēc tam kādus divpadsmit kilometrus ar savu aprīkojumu. Gribu pamēģināt ar skrituļslidām. Pēdējais transports šodien Mežainē, astoņus kilometrus aiz Ogaines. Laika maz, tāpēc velku kājās slidas un dodos. Māsa panāks.

Foršs asfalts, skrituļslidas ripo labi. Pēc tam sākas raupjš un grubuļains, kā mazas skudriņas pa visu ķermeni skrietu. Mēģinu paspēt, laika nav daudz. Smiltis. Zināju, ka ceļa segums mainās un nav perfekts. Pa smiltīm viegli paslīdēt, sevišķi akmeņi traucē. Beidzot pilsēta, pa riteņu celiņiem labāk. Esmu jau nosvīdusi, pulkstenī neskatos, ja paskatīšos, varbūt negribēšu turpināt. Normāls asfalts, bet reljefs brīžiem gan nenormāls. Jātiek lejā no stāva kalniņa, ar riteni būtu forši, bet skrituļslidas ir kas cits. Man nav laika domāt, riskēju un braucu. Līdzsvaram ieliecos ceļos. Jūtu, ka varētu nokrist, tāpēc pagriežos uz zālītes pusi. Viegla piezemēšanās. Pieceļos, pāris kilometri palikuši. Kalniņš augšup. Kāpju gar malu pa zāli, kāpj adrenalīns. Gribu paspēt. Esmu augšā, vēl maza nogāzīte. Super, izdodas!

Braucu, cik jaudīgi varu, atlikušos metrus vajadzēs iet kājām, asfalts paliek bedrains, lieliem caurumiem. OK, maz vēl palicis. Apsēžos zālītē un mēģinu dabūt nost skrituļslidas. Paskatos pulkstenī un saprotu, ka palikušas piecas minūtes. Skrienu, varbūt pēdējā brīdī ielēkšu vilcienā. Māsu nemanīju, pie vilciena durvīm tiekamies. Palīdzu iecelt riteni. To ceļu ar skrituļslidām laikam pirmo un vienīgo reizi braucu. Apsēžos, ieelpoju, cik nu te ir gaisa. Paspējām! Hooo!!!

Pēc kādām divām stundām esam beidzot Silmalās. Kāpju skrituļslidās, piecus kilometrus jābrauc pa lauku ceļu. Akmeņi traucē, mēģinu nenokrist. Viss sanāk daudz lēnāk, nekā ar riteni. Nonākam uz šosejas. Braukt vieglāk, tikai pa grubuļaino asfaltu atkal ar skudriņām jācīnās. Drīz būšu mājās, esmu priecīga.

“Atnesu zemenītes,” vecmamma saka. Mēs ar prieku nobaudām dārza labumus. Vēlāk pēc saldējuma varēsim doties. Labi, ka vecmammai ir ritenis, būs vieglāk pārvietoties. Atceros, kā bērnībā kopā ar māsīcām un brālēniem ar skrituļslidām braucām pa asfalta kalniņu. Pirmo reizi braucu tad ar skrituļslidām. Bērnības atmiņas. Pakusis piķis uz asfalta un kurpju atstātās pēdas. Paslēpes kārklos, kas pie ceļa, piena galds, uz kura sēdējām, krustmātes suns, mazie, jaukie kaķēni. 

Supersaulaini, mums ar Mariku riteņu izbrauciens. Paņemam ūdeni un dodamies iekarot lauku celiņus. Lauku celiņi iekaro manu sirdi. Te ir cits laika plūdums, daudz svaiga gaisa. Pamazām lauku ritms man ļauj uzelpot un elpot lēnāk un bez steigas. Gribam atrast Vecmalniekus, kur dzīvoja vecmammas māsa, šobrīd Raitis, viņas dēls. Man Vecmalnieki saistās ar kapusvētkiem, parasti svinējām ar radiem pēc tam kopā pie svētku galda. Vēl arī siena šķūnis, mūsu izklaides vieta, lapene.

Patīkams vējiņš.