Patrīcija Bitīte, “Kad es gāju pastaigāties viena”

Kādā drūmā pēcpusdienā, kad šķiet, ka neviens mani nesaprot, izeju ārā, lai atpūstos no visa un visiem. Tā nu es dodos meža virzienā. Dabas klusumā gan jau domas sakārtosies. Tā kā daudz nedomāju, atstāju mājās lietussargu. No tiem mākoņiem neko nevar saprast. Viens tāds pūkains, gaišs, cits tāds drūmāks, draudīgāks. Pielieku soli. Drīz jau saprotu, ka līs, mazliet trāpīja uz rokas. Paskatos vēlreiz augšup. Lietus lāses lēnām krīt uz sejas. Kā tie mākoņi tik strauji mainās? Drīz jau esmu pavisam slapja. Paskatos augšup. Melns...