Pasakas kā palīgs apdāvinātu bērnu audzināšanā

Īpaši apdāvināti bērnu dzimšana pasaulē ir bijusi aktuāla kopš laika gala, un jau gandrīz gadsimtu pedagoģijas jomas pārstāvji mēģina izprast, izzināt un izskaidrot īpašu apdāvinātību, kā arī atrast veidus, kā to efektīvi attīstīt. Mūsdienu pētījumi liecina, ka augsta apdāvinātība visvieglāk ir identificējama un attīstāma tad, kad bērni vēl ir pirmsskolas vecumā, jo šajā posmā vides ietekmei un mācīšanās sistemātiskumam vēl ir salīdzinoši neliela ietekme uz bērnu spējām un prasmēm.

Pētījumā, ko 2016. gadā veikuši Krievijas zinātnieki, Irina E. Kulikovskaya un Anna A. Andrienko no Dienvidu Federālās universitātes (Southern Federal University), tiek piedāvāts teorētiskais pamatojums, un ir izstrādāts pedagoģiskā atbalsta modelis, kurš atbalsta harmoniska pasaules redzējuma veidošanos īpaši apdāvinātos bērnos pirmsskolas vecumā. Piedāvātā modeļa mērķis ir veicināt bērnos radošumu un rosināt kultūras vērtību apzināšanos. Kā būtisks darba instruments šajā modelī tiek piedāvātas pasakas, tāpēc rosinām iepazīties ar pētījumu un iepazīties, kā pasakas var palīdzēt apdāvinātu bērnu audzināšanā un viņu īpašo talantu un spēju attīstīšanā.

Amerikāņu izglītības psihologs Joseph Renzulli īpašu apdāvinātību ir raksturojis kā “trīs gredzenu” principu. Pēc viņa domām, īpašu apdāvinātību veido trīs komponenti – intelektuālās spējas, motivācija un radošums. No tiem radošums ir būtisks  priekšnosacījums, lai bērnos attīstītos iemaņas, kas, piemēram, vērstas uz problēmu risinājumu meklēšanu, kas īpaši apdāvinātu bērnu gadījumā iezīmē arī spēju radīt oriģinālas idejas un no ierastā atšķirīgus risinājumus.

Pētījumā piedalījās vairāk nekā 200 bērni pirmsskolas vecumā (5-7 gadi) un viņu vecāki. Bērni, kuriem piemita īpašas apdāvinātības pazīmes, tika iekļauti pedagoģiskā un psiholoģiskā atbalsta programmā, kura ietvēra trīs aktivitāšu veidus – darbu ar pasakām, pasaku dramatizēšanas tehnikas un spēles, kā arī spēles ar burtiem.

Izvērtējot programmas efektivitāti bērnu attīstības veicināšanā, un tās ietekmi uz bērnu pasaules uztveres veidošanos, emocionālo uzvedību, attieksmi pret vērtībām, sociāli kulturālo izpratni un psiholoģiskajām spējām (spēju mācīties, zinātkāri, vērību, iztēli, spēju analizēt u.c.), tika izvērtēta katra aktivitātes veida nozīme.

Pasaku nozīme apdāvinātu bērnu attīstībā

Pasaka ir fundamentāls gudrības un morālo vērtību izpratnes veidošanās avots. Iepazīstinot bērnus ar klasiskajiem pasaku sižetiem, skolotājs bērniem atver dziļu un plašu ideju pasauli. Pētījumā tika novērots, ka bērni neapšaubāmi tic pasakās dzirdētajam, un nevies no viņiem pat nejautā, vai stāsts ir patiess. Tomēr bērni uzdod jautājumus par to, vai varonis ir laipns vai nejauks, ļauns vai labsirdīgs, un spēj skaidri definēt savu attieksmi pret vienu vai otru varoņa raksturiezīmes izpausmi. Šī uztveres iezīme liecina par morālo aspektu attīstību bērnos un to, ka caur pasaku bērni mācās atšķirt labo no ļaunā un pārdomā, kā rīkoties sarežģītās dzīves situācijās. Tāpat, izpratne par labo un ļauno, kas tīrā tā formā pastāv tika pasakās, palīdz šo izpratni pārnest arī uz ikdienas dzīvi – uz attiecībām ar vienaudžiem. Bērnos attīstās arī apzināšanās, ka dažādos dzīves periodos katrā cilvēkā dominē atšķirīgas – pozitīvās un negatīvās – īpašības un, ka kļūdīties ir cilvēcīgi.

Būtiski uzsvērt, ka, lai caur pasaku bērni mācītos tās morālos aspektus jau pirmsskolas vecumposmā, mācīšanas metodēm ir jābūt labi strukturētām. Bērniem jāmāca uztver pasaku dziļāko nozīmi, pārrunājot, ko varētu simbolizēt katrs no pasakā ietvertajiem tēliem. Piemēram, Pelnrušķītes tēls simbolizē cilvēka dvēseles šķīstumu, tīrību un darba mīlestību, kas jāsaglabā arī apstākļos, kad nākas saskarties ar dažādiem dzīves pārbaudījumiem. Savukārt ļaunās pamātes tēls simbolizē egocentrisko un mantkārīgo cilvēka dvēseles šķautni, un, vienlaikus, pasakā ir iekļauts vēstījums, ka egocentriska un ļaunprātīga rīcība tiek atalgota ar taisnīgu sodu.

Pasakās iekļautās metaforas ļauj bērniem jau agrīnā vecumā apjaust, kādas ir vēlamās un nevēlamās rīcības un uzvedības normas sabiedrībā. Piemēram, pasakās ir atspoguļots, ka pastāv dabiska saikne starp aizliegumiem un to pārkāpšanu, turklāt pasakās atspoguļotos aizliegumus pārkāpj paši pasaku varoņi. Arī dzīvē bērni ar dažādu provokāciju palīdzību cenšas noskaidrot pieaugušo neapmierinātības pakāpi, dažkārt pat nevis tieši pārkāpjot noteikumus, bet izliekoties, ka to varētu darīt (“Ja es jums neklausītu un aizbēgtu mežā, ko jūs darītu?” un citi līdzīgi jautājumi). Zināšanas un scenāriji, kas iekļauti pasakās, palīdz bērniem ātrāk un veiklāk izprast cilvēku attiecību modeļus reālajā dzīvē. Uzmanības vēršana uz sekām par likumu un normu pārkāpšanu pasakās palīdz bērniem vieglāk prognozēt iespējamos reālās dzīves scenārijus un iegūt kompetenci un arī emocionālo inteliģenci attiecību veidošanā ar vienaudžiem un pieaugušajiem. Caur pasakām bērnos attīstās holistisks pasaules skatījums, jo viņi mācās noteikt cēloņsakarības, eksistenciālas un citas sakarības starp dažādiem dzīves aspektiem.

Pasaku dramatizēšanas efektivitāte radošuma attīstībā

Pasaku sižetu izspēlēšana grupā jeb dramatizēšana pētījumā tika apstiprināta kā produktīvs instruments iztēles attīstīšanā. Izspēlējot galveno varoņu un citas pasaku tēlu lomas, un attiecības starp šiem varoņiem, bērniem palīdz vēl dziļāk izprast pasakā atspoguļotās cēloņu un seku sakarības un pasaules eksistenciālo fonu. Caur šo metodi bērnos tiek rosināta oriģinālas domāšanas veidošanās – ļaujot bērniem pēc pasakas izspēles pašiem aprakstīt, kas notika, piemēram, pasakas kulminācijas brīdī (kas notika tad, kad pele sasita zelta olu), un ļaujot pašiem bērniem izdomāt, piemēram, laimīgās pasakas beigas. Drāmas un spēļu tehnikas ļauj paplašināt bērnu iztēli un arī rast izpratni par viņu personības ietekmi uz savu pašsajūtu un arī apkārtējo vidi, ļauj nostiprināt ticību sev, saviem spēkiem, pasaulei un māca būt saskaņā ar dabu un Visumu.

Spēles ar burtiem kā zinātkāres ierosinātājs

Kā trešais paņēmienu kopums darbam ar apdāvinātiem bērniem šajā pētījumā tika izmantotas spēles ar burtiem. Tika novērots, ka lielais vairums bērnu guva prieku no izpratnes veidošanas par valodas lietojumu. Viņi ar lielu interesi klausījās vārdu un frāžu izrunā, un saiknes atrašana starp skaņu, burtu un jēdzienu izraisīja sajūsmu, apbrīnu un motivāciju stāties pretī nākamajam atšifrēšanas izaicinājumam.

Apdāvinātiem bērniem pasaules izpratni simbolu valodā var sākt veidot jau pirmsskolas vecumā

Rakstā izklāstītajā pētījumā tiek piedāvāts integrēts modelis pirmsskolas vecuma bērnu attīstības veicināšanai, kas ļauj radīt priekšstatu par pasaules komplicētību jau agrīnā vecumā. Palīdzot bērniem izprast apkārtējo vidi caur zīmēm un simboliem, bērnos atverās plašāks redzējums gan pašiem pret sevi, kā personībām, gan uz pasauli kopumā. Veidojot izpratni par rakstīto zīmju, pasaku un citām disciplīnām, bērnos attīstās iztēle un rodas Visumā pastāvošo universālo kopsakarību izpratne (par skaistuma, mīlestības, labestības, zināšanu u.c. vērtību nozīmi). Tas ļauj bērniem integrēt reālo un tēlaino, un veidot atbilstošu lietu kārtības izpratni, realitātes iedabas izpratni un kultūras vērtību izpratni. Simbolu valodas apguve bērniem māca dabiskās kopsakarības, kas pastāv katra cilvēka dzīvē, rosina pastāvīgu atbilžu un risinājumu meklējumus un kritiskās domāšanas attīstību.

Avots:

Kulikovskaya, I. E., Andrienko, A. A. (2016). Fairy-tales for Modern Gifted Preschoolers: Developing Creativity, Moral Values and Coherent World Outlook, Procedia – Social and Behavioral Sciences, 233, 53-57. https://doi.org/10.1016/j.sbspro.2016.10.129

Ieinteresēja? Noklausies arī sarunu ar Ivetu Gēbeli, Junga analītiskās psihoterapijas speciālisti, kura darbā ar klientiem izmanto arī pasaku terapijas metodi. Saruna par pasaku nozīmi bērna attīstībā un to, kādas pasakas ir piemērotas pavisam mazajiem, kādas lielākiem, un kādas – pavisam lieliem bērniem.