Mumins, “Pasaka par akmens sirds”

Iedomājieties, jūra, siltas smiltis, neliels vējiņš. Neliela pastaiga gar jūru un šis, nevienam neaizmirstamais, kārdinājums pacelt kādu oli. Nogludinātu, skaistu akmeni kā dārgakmeni, ielikt kabatā un aiznest līdz mājām. Mājas stāv vesela vāze ar jūras oļiem un citiem “dārgakmeņiem”, kas izdomājuši iekāpt manā kabatā kādas pastaigas laikā. Kā ir ar Jums?
Tad kādu dienu sēžot un pētot savus “dārgakmeņus” sāku domāt. Vai akmeņiem ir sirds? Tos bieži piedēvē vienkāršai lietai. TAS AKMENS. Vai senču senči tiem nepiedēvēja varenāku spēku, kā tikai lietu? Pat nesa ziedojumus. Nu kur tā burvestība slēpjas? Kur? Ne izdauzīt, ne pāršķelt, ne sadzirdēt, ne saredzēt. Tomēr kāds nepārvarams spēks liek pacelt tieši šo akmeni no miljons citiem. Līdz vienu dienu pie manis atnāca kāds stāsts, kas līdzinās brīnumainai pasakai.
Vai esiet gatvi?