Prologs

Visviedākais būtu piedot viņiem, to izdarītos pāri darījumus un apcelšanas. Tā teikt atstāt pagātni pagātnē, jo tieši tur tai vieta nevis nesāt līdzi, noplukušā tirgus somā, kā daru es. Vajadzētu parādīt viņiem, ka esmu tikusi pāri aizvainojumiem, kas nozīmētu, ka atrodos uz pareizā ceļa. Vai ne? Jūs, taču tam piekritīsiet? Tieši tā rīkotos pieaudzis cilvēks. Mana psiholoģe mani noteikti par šito paslavētu. Tikai ziniet, visas šīs gudrības ir pilnīgs sviests. Ar šiem ģeniālajiem padomiem, kā ierasts, dalās cilvēki, kuriem nav nācies saskarties ne ar zākāšanām, ne ar citām likstām pret kurām viņi tik dāsni izsniedz receptes. Tie nezina, ko nozīmē būt izstumtajam un nesaprot, ko nozīmē skatīties spogulī un redzēt tikai neglīto sevī. Neskatoties uz to, ka pieaugot manos sasniegumos ietilpst pilns komplekts kas pēc vispārpieņemtiem standartiem, skaitās veiksminieka pakete, spogulī aizvien redzu to pašu: neglīto un riebīgo.

Te nu, viņš stāv manā priekšā un saka, ka mīl mani, bet viss, ko gribu, ir likt viņam samaksāt par pāridarījumiem. Vēlams, samaksāt ar trīskāršu uzviju. Pie velna psiholoģi un pārējos gudriniekus. Es gribu rīkoties kā saka priekšā mana sirdsbalss. Un tā šobrīd alkst atriebes. Runā, ka atriebība nenes neko labu, bet atiesim uz minūti no pareizajām muļķībām un labestības un paskatīsimies atklāti. Atriebība ir viena no lielākajām baudām un tikai neizliekaties, ka tā nav. Lai nākamreiz, kad gribēsiet vienam otram atmaksāt par viņu slikto rīcību, jūs nemoca sirdsapziņas pārmetumi. Sodiet tos, kas to pelnījuši un dariet to ar paceltu galvu. Neviens cits un nekāds augstāks spēks jūsu vietā to neizdarīs. Un, ja kāds jums teiks, ka tā nav labi vai nav pareizi, sūtiet viņu uz elli.

1.daļa

Bērnība

Aleksandrs

Tagad, savos trīsdesmit sešos gados, skatoties atpakaļ uz savām bērnības un skolas dienām, zinu, ka daudz ko darītu citādāk. Būtu bijis drosmīgāks. Nekaunētos par sevi un ģimeni, kā to darīju toreiz. Pavisam noteikti necenstos tik ļoti iekļauties klases “kruto” bariņā. Sasodīts, cik gudri tas tagad skan! Gudri, stulbi un salkani. Šobrīd, dzirdot pašam savas gaišās domas, brokastis vēderā sarosījās, lai pamestu teritorijas. Slikti, no sevis metās, jo viegli runāt, tad, kad neko mainīt vairs nevar. Galvenais, ko nožēloju ir tas, kā izrīkojos ar Natellu. Kur gan klīda manas viedās domas toreiz, kad tik ļoti bija nepieciešamas?

Sākšu savu stāstu nosākuma. Es pacentīšos atsaukt notikumus atmiņā iespējami precīzi. Tik cik atmiņa man atļaus. Atzīšos, ka atmiņa man ir pirmšķirīga, jo atceros dienu, kad piedzimu. Ne nu, gluži detaļās, bet atceros, ka mani paņēma rokās, tie, kas, kā pieļauju, bija ārsti. To es secināju ārstu uzsvārču dēļ. Tālāk nonācu mammas rokās. Atceros slimnīcas sienas, logus. Leņķis kādā uz apkārtnotiekošo skatījos arī liek man domāt, ka biju tikko piedzimis mazulis. Mamma gan saka, ka tas nekādi neesot iespējams.

-Neviens mazulis nav spējīgs atcerēties savu piedzimšanu, apgalvoja mamma. Tā ir tikai un vienīgi tava košā fantāzija.

Jā, nudien. Fantāzija man ir koša, ko tur liegties, tomēr es sliecos uzticēties savām atmiņām. Lai nu kā, domāju, ka mana atmiņa mani nepievils un atstāstīšu iespējami tuvu, patiesībai.

Mani sauc Aleksandrs jeb Alekss, kā mani sauca lielākā daļa. Mana vecmāmiņa dzimusi Krievijā, bet mamma un es šajā valstī. Šī valsts saucās Latvija. Kad piedzimu, Latvija bija daļa no padomju savienības. Pēcāk, kad padomju savienība sabruka, mūsu valsts kļuva neatkarīga. Mans tēvs ir šejienietis jeb latvietis ar krievu uzvārdu. Kaut kur attālos senčos no krievu puses viņa dzimtā iemaldījies uzvārds Ivanovs. Pateicu tētim, ka varbūt viņš nemaz arī nav tāds latvietis kā par sevi runā. Tēti šie vārdi saniknoja.

-Es esmu latvietis, kliedza viņš.

Tēti allaž saniknoja katrs sīkums, jo it sevišķi, kad viņš iedzēra. Bet mani, kā jau bērnu tikai un vienīgi māca ziņkāre, jo aizdomājos kāpēc tīram (pēc viņa vārdiem) latvietim uzvārdā Ivanovs. Vairāk tētim jautājumus par uzvārdu neuzdevu.

Lai gan arī mamma dzimusi Latvijā, viņa vienalga piederēja krieviski runājošai ģimenei. Tādu ģimeņu mūsu valstī kā vasarasraibumu uz rudmatainā ādas. Es runāju ideāli abās valodās, jo mani, pretēji citām mums līdzīgām ģimenēm nesūtīja krievvalodīgajā skolā. Tikai mans vārds un uzvārds liecina par pusi, kurai piederu. Pēc manas valodas to nepateiksi un sirdī esmu piecdesmit uz piecdesmit.

Šajā valstī mēs krievi un vietējie latvieši esam sadalīti divās daļās un rejamies kā suns ar kaķi. Tomēr mēdzam būt arī draudzīgi, kā manā gadījumā. Tomēr, tā vien liekas, ka manas valsts ierēdņiem patika uzkurināt naidu mūsu starpā. Vai nu kādas viņiem vien saprotamas politikas labad vai tīri izklaides pēc. Kas to, lai zina! Viss viens, uz mani tas tāpat neattiecas. Jo es piederēju tiem, kuri jūt sevi piederīgu abām pusēm. Dažkārt tas nācās grūti, jo cilvēka personība raujās uz pusēm, tā arī līdz galam nespējot nosaukt sevi ne par krievu, ne par latvieti. Vienu laiku sastapos ar identitātes problēmām un galu galā, lai atvieglotu sev dzīvi, man nācās pārstāt sevi uztvert šādā vispārpieņemtā konceptā. Iemācījos sevi uztvert kā cilvēku nevis kā krievu vai latvieti. Tā izrādījās vieglāk. Arī tos, kas man apkārt, draugus un paziņas līdz ar radiniekiem jau agrā vecumā pārstāju sortēt pēc to mātes valodas. Man nekad nebija patikusi mūžīgā graušanās savā starpā. Gadījās, ka man nācās dzirdēt uz manu pusi nievājošas piezīmes, kad kāds izdzirdot manu vārdu un uzvārdu, mani nosauca par stulbo krievu vai vēl rupjāk.  Apsaukājās parasti tie, kuri mani nepazina un nezināja kā vēl, lai aizskar. Tas pats jau arī nāca no krievu puses. Daudzi dzīvoja, nekad tā arī neiemācoties latviešu valodu, komunicējot tikai ar krievvalodīgajiem un latviešus nereti bez iemesla apsaukājot aizskarošās iesaukās. Tā nu tas bija un tā nu tas ir. Vienmēr esmu atšķīries ar apķērību un agri sapratu, ka nacionalitātei nav nekāda sakara ar cilvēka prāta spējām. Cilvēks vai nu bija idiots vai nebija. Tas vai pēc tautības ķīnietis, krievs vai latvietis nekā prātiņu neietekmēja.

Par Aleksandru mani sauca tikai mamma, skolotāji un Natella. Jā, Natella. Viņa vienmēr mani sauca tieši par Aleksandru un ne citādi. Dažreiz arī tēvs mani sauca pilnā vārdā, bet tas nozīmēja, ka biju savārījis sūdus. Citādi arī viņam, es biju Alekss.

Dzīvoju vienā no daudzajiem piepilsētas rajoniem. Mūsu trīsistabu dzīvokis atradās daudzīvokļu bloku mājā. Gāju es skolā, kura izskatījās līdzīgi, kā citas mūsu valsts skolas. Skola sastāvēja no pelēkiem nelieliem ķieģeļiem, kuri dažviet mijās ar sarkaniem. Vienā malā atradās sporta zāle, otrā aktu zāle. Tur, aiz sporta zāles, ceriņu krūmu ēnas apmesta slēpās iemīļota vieta, kur vecāko klašu zēni smēķēja. Es degu nepacietībā izaugt un pīpēt tur, kā pārējie.

Skolas gaitas iesāku kā visai nepārliecināts par sevi puika. Patiesībā tāpat kā lielākā daļa bērnu tajā laikā un vecumā. Neskatoties uz to man likās, ka nepārliecināts jutos tikai es. Kad no rīta skatījos spogulī redzēju pelēkas neizteiksmīgas acis, tādus pašus matus un saules izraibinātu degunu. Izskatījos parasts, tievs puišelis. Es nebiju īsākais klasē, bet tuvu beigu galam gan.  Pārējie klasē manām acīm redzējās, gan augumā garāki, gan pārliecināti. Vairāk par visu vēlējos līdzināties klases krutākajam zēnam Danielam Balodim. Milzīga auguma, spēcīgam, ar gaišiem bieziem matiem. Tāds vēlējos būt arī es. Viņš patika visiem, kamēr es jutos nožēlojams.  Danielam apkārt allaž pulcējās klasesbiedri, arī bērni no paralēlklasēm un pēcāk pat no vecākajām klasēm. Tiesības atrasties blakus Danielam tika vien izvēlētiem. No kurienes viņam tik liela autoritāte? Pirmkārt tāpēc, ka katrā klasē jābūt tādam vienam. Tam, foršākajam un stilīgākajam. Otrkārt tādēļ, ka viņa vecāku kabatas šķindēja no biezuma. Iespējams, ka otrkārt  patiesībā bija pirmkārt. Danielam mugurā vienmēr bija tikai modernas drēbes, dzīvoja viņš savā privātmājā, kabatas nauda kā minimums desmitkārt atšķīrās no citiem līdzdotās. Vai gan vēl vajag paskaidrojumus?

Otrajā klasē, es pieņēmu lēmumu nokļūt “kruto” barā. Tas prasīja noteiktus upurus. Viens no kuriem- atteikšanās no draudzības ar Natellu. Natella Jansone bija klases atstumtā. Vēl pirmajā klasē tas tik ļoti neredzējās, bet otrās klases pēdējā pusgadā nomira viņas mamma. Viņa kļuva vēl noslēgtāka kā līdz šim. Bērni savā nežēlībā, līdzjūtības vietā atstūma un apcēla viņu. Un ko es? Es neko. Laikam jau uzvedos vissliktāk. Es vienkārši sāku Natellu ignorēt un pārstāju draudzēties, lai gan vēl nesen, skaitījos viņas vienīgais draugs. Tāds bija mans upuris, lai izpelnītos Daniela atzinību.

Mēs ar Natellu dzīvojām kaimiņos. Draudzējāmies jau apmēram no trīs gadu vecuma. Dažreiz viņa ciemojās pie manis, citreiz es pie viņas. Mums kopā bija interesanti. Esot divatā viņa pārstāja būt tik noslēgta kā skolā. Mēs kopā zīmējām, spēlējāmies un daudz smējāmies. Kas gan viņu padarīja par atstumto? Klasē kādam jākļūst par tādu. Nerakstīts skolas likums. Klasē ir vismaz viens “krutais” un kaut vai viens “lūzeris”.

Natella nepavisam nebija neglīta, vismaz manās acīs. Viņas kafijas pupiņu krāsas acīm komplektā nāca jo tumšas, garas skropstas un tumšas šokolādes toņa mati, kuri gan reti redzēja ķemmi. Ne nu, gluži skaistule. Laikam parasta meitene, citiem vārdiem sakot. Atzīšos, ka manām acīm ne gluži parasta. No Natellas acīm vēdīja netverams dziļums. Viņā slēpās tik daudz no kā viņam pat man, kurš skaitījās labākais draugs rādīja maz. Skolā viņa nerādīja neko no sava patiesā rakstura. Tajā, ka raksturs Natellai bija es necik nešaubījos. To es redzēju viņas sejā un zināju pēc mūsu kopīgi pavadītā laika. Varbūt problēmu radīja apstāklis, ka viņas ģimenei pietrūka naudas. Kad risinājās mūsu valsts pāreja uz neatkarīgu valsti, daudziem gāja grūti ar naudām. Varbūt Natellas ģimenei visvairāk. Ģērbās viņa lielākoties vienā un tajā pašā. Allaž peļu pelēkā vai garlaicīgi melnā. Izskatījās viņa noplukusi. Natellai mēdza pietrūkt skolas lietu. Iespējams, ka nedaudz pie vainas arī tas, ka viņa nekad nevienam, neko neteica atpakaļ. Kad viņu apcēla, Natella vienmēr klusēja. Nevis vienkārši klusēja, bet ar lepnu spēku.

Ja pirms mammas nāves viņa nereti smaidīja un vismaz kaut cik runāja, tad pēc tās, pārstāja darīt vispār. Tā, kā citu kandidātu klasē nebija, skaidrs, ka par klases lūzeri jākļūst viņai. Nerakstīts skolas likums, ja atminieties.

Tagad atceroties tos laikus jūtu, ka būtu varējis, viņu aizstāvēt un lietas būtu izvērtušās citādāk. Tomēr, kā jau teicu, biju nepārliecināts par sevi un bailīgs. Turklāt pār varu vēlējos iekļauties Daniela kompānijā.

Ar ko gan es biju labāks nekā Natella, jautāsiet jūs? Jāatzīstas, ka ne ar ko. Apstākļi, manās mājās bija vien par kapeiku labāki. Tikai es lieliski pratu izlikties. Tik labi, ka neviens, (izņemot Natellu, protams) nezināja par dzīvi mājās. Es iemācījos kļūt par aktieri. Skolā spēlēju lomu, lai iekļautos. Toties mājās situācija bija tāda: mans tēvs dzēra un sita mammu, kura, vienmēr, pirms situācija kļuva bīstama, ieslēdza mani istabā, lai tēvs dusmās nepaceļ roku arī pret mani. Dažkārt domāju, ka savu gļēvulību esmu mantojis no mammas, jo viņa tēvam nepretojās. Tieši otrādi, centās izpatikt viņam, gan tam skaidrā esot, gan piedzērušam. “Andri, es tev soļanočku uzvāriju vai tev ieliet un atnest?” Tā viņa jautāja nākamajā dienā, kad tēvs pamodās ar paģirām. Es biju vienīgais bērns ģimenē un pat, ja dažreiz nepietika naudas, to vienalga varēja mazāk pamanīt nekā Natellas ģimenē ar trijiem bērniem.

Atminos gadījumu, kad ciemojoties pie Natellas sapratu, kur ir īstā problēma Jansonu ģimenē. Tā izrādījās ne tikai Padomju Savienības varas pārbūves sekas un grūtais ceļš uz brīvu valsti. Mēs toreiz bijām apmēram piecus gadus veci. Mēs ar Natellu uz grīdas spēlējāmies ar konstruktoru, pie viena mēģinot atšūt Natellas jaunāko brāli, kurš gribēja spelēties ar mums. Rihardam bija trīs gadi un mums viņš bija sīkais un tamdēļ traucēklis. Kamēr Natellas mamma virtuvē baroja viengadīgo jaunāko Dārtu, mums vajadzēja pieskatīt Rihardu.

-Es gribu ar jums čīkstēja, viņš.

-Nelien, sacīja Natella. Kāpēc tu nevari spēlēties pats?

-Es negribu pats…

-Kā man viņš ir apnicis, sūdzējās Natella man un es viņai piekritu.

Mazais turpināja mūs tracināt. No virtuves izskanēja lamas. Mēs ar Natellu izgājām klausīties. Strīds izrādījās nevis virtuvē, bet gan koridorī. Natellas mamma kliedza, par to, ka trīs dienas Natellas tēva neesot bijis mājās un viņa neesot zinājusi, ko domāt.

-Es vienkārši jutu, ka šoreiz man paveiksies, saproti? To teica Natellas tēvs, ģērbjoties nost.

Viņš nebija skaidrā. Mamma iesaucās:

-Vai tu atkal esi nospēlējis visu naudu?

-Jā, bet šoreiz bija citādi, jo es jutu…

Natellas mamma uzklupa viņam ar dūrēm un raudot kliedza:

-Kā tu varēji?

-Es vairs nekad nespēlēšu, es apsolu, žēli činkstēja viņš.

Jau nākamajā mirklī Natellas tēvs ieraudzīja mūs.

-Baiba, apstājies! Bērni skatās.

Natellas mamma apgriezās ar izbīli sejā. Viņa izvadīja mani līdz manam dzīvoklim sakot:

-Piedod Aleks, ka tu to redzēji.

Natellas mammas alga glāba situāciju, lai gan ar grūtībām. Pēc viņas nāves, ja tēvs atkal nospēlēja naudu, viņiem, kā sapratu pēcāk, pietrūka pat ēdiena.

Diena, kad klases audzinātāja pateica par Natellas mammas nāvi ne ar ko neatšķīrās no pārējām. Auksta, saulaina ziemas diena. Tas arī viss. Natella nenāca uz skolu veselu nedēļu. Šo nedēļu es pavadīju, kā mazs kucēns izpelnoties Daniela uzslavas. Viņš mani slavēja, par to, ka pateicu riebeklību vienam no pirmklasniekiem un par to, ka pat iekaustīju vienu no viņiem. Danielam patika rādīt savu varu pār citiem. Es skatījos uz Danielu, kā uz ideālu. Jā. Tieši tā. Toreiz mani priekšstati par ideālo, gan jau kā ik vienam šajā vecumā, atstāja plašu teritoriju izaugsmei, lai neteiktu vairāk. Pēc skolas es ierados mājās un pa taisno uz trešo stāvu uz Natellas dzīvokli. Tas atradās stāvu zemāk, nekā manējais. Natella atverot durvis atšķīrās no tās, kuru pazinu līdz šim. Apaļās acis, kuru viegli uz augšu izliektie ārējie kaktiņi liecināja par tatāru klātbūtni viņas gēnos skatījās skumji. Zem acīm ieraudzīju divus tumšus lokus, kurus nekad nebiju redzējis draudzenes sejā. Šie loki vēl vairāk izcēla viņas izteiksmīgos vaigu kaulus, kurus man jau atkal gribās piedēvēt tatāru gēniem. Nezinu vai asinīs plūda kaut druskas no tatāriem, bet man likās, ka jā. Natellas ģimenes dzimtas koka zari nesa ukraiņus, baltkrievus un latviešus. Un kas tik mūsu Latvijā, vēstures laikā nav ciemojušies. Katrā Latvietī ir kripatiņa pasaules kultūras. Natella drūmi pateica, ka nevēlas pavadīt laiku kopā. Es būtu varējis uzstāt, bet to nedarīju. Tā pagāja septiņas dienas. Kad Natella atgriezās, klasesbiedri uz viņu skatījās šķībi. Natellas seju apmāca nomāktība. Tie riņķi nekur nebija pazuduši. Cik atceros, tobrīd sākās bioloģijas stunda. Puika no Daniela kompānijas vārdā Oskars, pasauca mani sēdēt viņam blakus. Es pāris sekundes vilcinājos, skatoties uz Natellu. Gaidīju reakciju. Viņai būtu bijis neizpratnē jāpaskatās uz mani, jo mēs vienmēr sēdējām kopā. Natella klusēja. Skatījās uz tāfeli ar tālu skatienu un rādās vispār nedzirdēja kas notiek apkārt. Es ar lielu atvieglojumu, bet ne bez vainas izjūtas, piemetos līdzās Oskaram. No tās dienas mana ar Natellu draudzība beidzās. Es vairs negāju pie viņas pēc stundām. Atlikušo laiku līdz vasaras brīvlaikam pavadīju ar Danielu un pārējiem. Es nekad neapsaukāju Natellu, kā to darīja pārējie. Kolīdz mana vieta bandā nostiprinājās, izbeidzu darīt to, kas man devās ar grūtībām, proti man nepatika citus sist un apsaukāt. Tomēr tas nekādi mani nepadarīja labāku par pārējiem. Jo es novērsu skatienu, izliekoties, ka neko neredzu un nedzirdu. Es nereti smējos citiem līdzi. Lai gan neuzdrošinājos  smieties viņas priekšā, tomēr, kad Natellas nebija blakus, es runāju par viņu cūcības tieši tāpat, kā pārējie. Neiejaucos arī tajā reizē, kad klases meitenes pēc stundām, ceturtajā klasē viņas matos salīmēja košļenes. Par šo nekrietnību dabūju zināt nākamajā dienā no rīta. Pirms stundām, mēs ar Danielu, Oskaru, Ernestu un Jēkabu, kā ierasts, stāvējām atstutējušies pret logiem pretī galvenajai ieejai. Mēs sasveicinājāmies ar tiem, kuri bija sveiciena cienīgi un nolikām lohus, kas neatbilda mūsu prasībām. Ne pārāk cēla nodarbe, lieki piebilst, bet tajā vecumā vārda “cēli” manā pagaidām tik mazajā vārdnīcā nevarēja atrast. Pat ne ar lupu. Tolaik mana vārdnīca biezumā neatšķīrās no visplānākās burtnīcas. Pēc laika mums pievienojās dažas klases meitenes no kurām visskaistākā skaitījās Evita. Skaista, jo ar blondiem matiem un labi ģērbta. Arī viņas draudzenes Inese un Elīna nebija peļamas. Evita ar lepnumu pastāstīja, kā viņa ar labākajām draudzenēm un vēl dažām meitenēm salīmējusi košļenes Natellas jeb kā viņu saukāja Nutellas matos. Visi smējās. Es nē. Tas bija tik nežēlīgi, toreiz padomāju es. Bet vai es par to kaut iepīkstejos? Kurš pateiks pareizo atbildi? Tieši tā. Tam kurš atbildēja “nē” pienākas šīs viktorīnas galvenā balva- eksluzīvs mikseris. Pa durvīm ienāca Natella kopā ar jaunāko brāli Rihardu, kurš toreiz gāja otrajā klasē. Rihards nododot drēbes garderobē, pievērsās saviem čomiem, kamēr Natella devās uz stundām. Ceļš uz turieni, veda garām mūsu “malaču” kompānijai. Es biju šokā ieraugot, ka Natellas garie šokolādes brūnie mati ir zaudējuši lielāko daļu garuma, turklāt nevienlīdzīgi izroboti. Acīmredzot, lai tiktu vaļā no košļājamās gumijas, Natella pati griezusi sev matus. Viņai tuvojoties, mūsu kompānija uzsāka skaļi zviegt, saucot viņu par putnu biedēkli un līdzīgi. Es nesmējos, bet kā parasti, aizstāvēt nemetos. Vai gan es varēju, es tak’ biju mīkstais. Turklāt mans grafiks tik pārpildīts ar lietām kā būt “stilīgam”, “krutam”, “foršam” un tamlīdzīgām, ka es nekādi nebūtu spējis atbrīvot kaut stūrīti “drosmei” vai tamlīdzīgām greznībām. Natella pasoļoja mums garām ar klusu lepnumu sejā, neizrādot nekādu emociju. Uz īsu mirkli mūsu skatienu sastapās. Tas tagad notika vien retu reizi. Viņa vairs gandrīz nekad uz mani neskatījās. Bet šodien paskatījās. Īsais skatiens izrādījās nekas cits kā zibens elektriskā izlāde. Karstas tirpas satricināja manu augumu, iekļūstot kaulos un atbalsojoties muskuļos. Šoreiz novērsu skatienu vēl gļēvāk un piecreiz steidzīgāk par citām reizēm.

Tas, kas notika piektajā klasē pret Natellu radīja vēl bargāku attieksmi. Klases audzinātājai no maka pazuda nauda. Ne milzīga summa, bet fakts, pats par sevi skaļš: kāds ir nozadzis naudu! Klases audzinātāja pārmeklēja ikvienu. Nauda tika atrasta ne pie viena cita, kā pie Natellas. Katrs no klases biedriem zināja, ka nauda nepiederēja viņai. Natellai nekad nebija naudas. Izbrīnīja tikai, ka viņa neattaisnojās un neliedzās. Kad audzinātāja nostādīja viņu blakus savam galdam klases priekšā un jautāja:

-Vai tu no mana maka paņēmi naudu?

Natella atbildēja:

-Jā.

Klasi pārklāja skaļu pārsteiguma izsaucienu un čalu vilnis. Klase turpināja sprēgāt, bet audzinātāja vēlējās zināt iemeslu. Ar saspringtu skatienu pārstāju dzirdēt apkārtesošo kņadu.