Pirmsvārds.

Lai gan tam ir grūti noticēt, lietas, kādas tās redzās uz tavas zemeslodes, citur var rādīties savādākas. Tā uzreiz nemaz arī nenoticēsi, bet šis stāsts ir patiess. Dažviet tas var atgādināt pasaku, tomēr pirms ķersimies klāt pašam vēstījumam palūgšu tevi ticēt man uz vārda. Pirms iegrimt Paltas pasaulē, apvelc savas neredzamās fantāzijas brilles, bet arvien paturi prātā, ka katrs tālāk minētais vārds ir pilnīga taisnība. Kā es to zinu? Domāju, ka atbilde ir vienkāršāka par vienkāršu. Es tur biju. Un tas nozīmē, ka manis atstāstītais nebūs ne kaimiņa viedoklis, ne vecmāmiņas pārstāstīta pasaka, pat ne no sociālajiem tīkliem sagrābstītas baumas. Tālākie notikumi ir simtprocentīgs un autentisks notikumu atstāstījums no pirmās mutes otrajā.

Stāsts ir par pasauli ar nosaukumu Palta. Tā ir par tavējo mazāka planēta ar savu pavadoni, kurš atgādina tev pazīstamo mēnesi. Vienīgi tas ir krietni lielāks un līdzinās milzīgam siera ritulim. Dažkārt šo rituli, tieši tāpat kā tavas pasaules mēnesi, iegrauž peles, atstājot pilnu vai pusgrauztu. Skaidrs, ka to nedara īstas peles- tā ir Paltas ēna, kura skribina nabaga mēnesi. Arī saule, kuras sistēmā griežas Palta izskatās lielāka, nekā skatoties uz to no Zemes. Iespējams, ka tā ir tā pati saule un tas pats mēness, kuri apspīd arī tavas dienas un naktis, bet varbūt kādi pavisam citi.  Kosmoss un pati pasaules eksistences būtība ir tik neapjausta teritorija, ka mazā Palta var būt jebkur un jebkas. Ārpus cilvēka izpratnes var pastāvēt mums neizprotamas vietas, lietas, likumi un pasaules. Tas ir reāli ne tikai ar fantāzijas brillēm uz acīm, bet arī īstajā dzīvē.

Šajā, tev vēl nepazīstamajā pasaulē var sastapt visu to cilvēcisko- gan labo, gan slikto  Pirmoreiz nonākot uz Paltas, acīm var likties par spilgtu. Zāle te ir zaļāka. Ne jau kā izteicienā  “žoga otrā pusē zāle vienmēr zaļāka”. Nē, ne tā! Tā patiesi te ir zaļāka. Debesis ir dažādās rozā, violeta, oranža un sarkana variācijās. Krāsas atšķiras atkarībā no diennakts laika. Paltā arī dzīvo cilvēki, dzīvnieki un citi kustoņi. Cilvēki tur pēc būtības ir līdzīgi tev un tieši tāpat kā tu domā, jūt un pārdzīvo. Brīžiem tos pārņem skaudība. Reizēm paltieši nezina kur sevi likt no prieka un tamdēļ labprāt dalās tajā ar apkārtējiem. Dažkārt nonāk varaskāres rokās. Tomēr visbiežāk viņi mīl. Mīl karsti un ar visu dvēseli. Vai nu tā ir māte, kura mīl savu bērnu ar beznosacījuma mīlestību vai draugs, kurš labākā drauga dēļ ir gatavs darīt neiespējamo un pat maķenīt vairāk vai varbūt viens no tiem diviem mīlniekiem, kas redz otra acīs savu dzīvi un nākotni.

Skan pazīstami vai ne? Kā gan citādi? Cilvēki ikkatrā pasaulē, lielā vai mazā, tālā vai tuvā, pazīstamā vai nē, ir un paliek tikai un vienīgi cilvēki. Bez tam saglabā šo īpatnību jebkuros apstākļos.

Planētu Palta apdzīvojošie ļaudis liekas košāki. Piemēram, mati mazajam paltietim piedzimstot mēdz būt dzelteni zeltainos vai pelēkos sudraba toņos.  Dažam bērnam pieaugot, tie iegūst melni zilu vai melni lillā toni. Citam atkal kļuva koši sarkani vai rozā. Tas protams varēja izbrīnīt, tomēr paltieši ar to apraduši. Visdrīzākais, ka viņus pamatīgi izbrīnītu matu krāsa un debess juma zilums, kas tik ierasti tavā pasaulē. Nereti cilvēks mēdz pierast pie tā, ko redz apkārt katru dienu un ar laiku aizmirst novērtēt tā unikālo skaistumu. Tieši tas noticis ar paltiešiem. Viņu uztverē krāsas un pārējais uz to planētas raksturojams kā ikdienišķs. Vai arī šis tev skan pazīstami? Kā, tad. Neaizmirsīsim faktu, ka paltieši ir tādi paši cilvēki kā tu.

Pieļauju, ka tu beidzot gribi uzzināt par ko gan būs šis stāsts? Nu… tas būs par mīlestību un draudzību, par izdzīvošanu, par varu un naudu un vēl par šo to. Par ko gan citu? Tie ir tie “trīs  vaļi” uz kura balstās gan tava, gan arī citas pasaules.

Vienus no šī patiesā stāsta personāžiem gaida vilšanās, citus šķiršanās uz ilgiem gadiem. Daļai nāksies saskarties ar kārdinājumu un izaicinājumu. Nemaz nerunājot par mūžīgo un nekādi neizsīkstošo labā karu pret ļauno un otrādi. Kas tieši nākamo varoņu uztverē ir labais un kas definējams kā ļaunais, katra uztverē ir plašs jēdziens, tāpēc labāk atstāsim to katra paša pārziņā. Ar to ļauno un labo gadās tā,  ka to kontūras mēdz izplūst un pat saplūst. Jo kas vienam labs, otram atkal slikts un pretēji. To, kurā pusē izvēlēsies būt šī stāsta varoņi parādīs nākamās lapaspuses. Sāksim ar Maksu un Āriju, jo viņi ir stāsta galvenie varoņi.

1.daļa.

1.

Makss Belgādo un Ārija Mandeina ir vieni no paltiešiem. Redzot kā labākais draugs zaudē līdzsvaru un ar plunkšķi iekrīt upē, piecgadīgās Ārijas vasaras raibumiem klātais deguns saraucās un lūpas izliecās, meitene palaida dzidrus smieklus. Mandeļu formas zeltaino acu, stūrīši savilkās jautrās rievās, papildinot smejas. Arī Makss smējās.

Ārija izskatījās parasta, ja uz viņu skatījās nevilšs garāmgājējs. Tādu meiteņu Paltā pārpilnam, bet Makss diez vai tam piekristu. Viņš Āriju redzēja kā viskaistāko meiteni, lai gan savos sešos gados vēl to līdz galam neapzinājās. Makss bija par mazu, lai redzētu Āriju citā lomā izņemot kā labāko draudzeni. Tomēr dzirdēja viņas skaļās smejas un zeltainos matus, kuros saules gaismā laistījās īsts zelts. Viņš redzēja šobrīd Āriju un zināja, ka viņam patika tas, ko rādīja acis.

Tieši tāpat to juta arī Ārija. Lai gan arī Makss pēc būtības bija visai ordinārs paltiešu puisēns, (vismaz tāds likās kaimiņam, kas dzīvoja dažas mājas tālāk) Ārija šo apgalvojumu apgāztu vienā mirklī. Viņas acu priekšā šobrīd ūdenī kūņojās puisēns, kuram atvēlēta labākā drauga loma. Vai gan kāds, kurš skaitās labākais draugs varēja piederēt pie termina “vidusmēra”? Nē, nebūt nē! Ārija šajā pašā momentā redzēja puisēnu ar sudrabpelēkiem, spurainiem matiem. Mati piesedza ausis, kuras pat, ja bija palielas, tad tādas likās vienīgi pašam Maksam. Viņš piesvempās kājās. Sudrabpelēkās acis arvien jautri dzirksteļoja. Tās draudzīgi vērās no divu zemu un taisnu uzacu apakšas. Makss izbrida krastā, lai novilktu slapjās drēbes. Gatavā neraža, ja ņem vērā, ka abi draugi nesen bija izpeldējušies un apvilkuši sausas drēbes. Neskatoties uz to puikas mute ar uzrautajiem kaktiņiem un virslūpu, kura bija izteiksmīgāka nekā apakšlūpa, smējās. Makss izgrieza no drēbju gabaliem ūdeni un kāra tos uz krūma apžūt. Tikmēr Ārija turpināja rakāties smiltīs upes seklumā akmeņu meklējumos.

Galvenokārt viņi viens otram patika, jo kopā bija aizraujoši. Pazina viņi viens otru, pēc sajūtām, jau no dzimšanas. Tālu no patiesības tas arī nav. Ārijas un Maksa draudzība sākās tad, kad viņiem pār draugu izvēli vēl bija maz teikšanas. Toreiz, kad viņi iepazinās Ārijai bija deviņi mēneši, bet Maksam nepilni divi gadi. Maksa vecāki piederēja pie viena iedzīvotāju slāņa, bet Ārijas pie cita. Mandeinu pieticīgais mājoklis atradās tās ielas galā, kur beidzas Brasas rajons un sākas bagāto rajons Vesta. Belgādo ģimenes savrupmāja jeb precīzāk pils stalti slējās pirmā pēc skaita turīgo rajonā, kamēr Ārijas Mandeinas māja, pēdējā vienkāršo iedzīvotāju rajonā. Tieši pateicoties šim faktam dzima šī draudzība. Vērā ņemams arī fakts, ka Maksa mamma Samta esot ārā pastaigā iepazinās ar Ārijas mammu Zāriju. Pēdējā arī atradās pastaigā ar bērnu. Maksa mamma savos divdesmit astoņos gados nekad nebija strādājusi, tāpēc tīri aiz garlaicības uzaicināja jauniegūtos paziņas ciemos. Sievietes piederēja ne tikai dažādiem sociālajiem slāņiem, bet abās mājoja arī dažādas personības. Samtas seja rādija smalkus un graciozus sejas vaibstus, kurus pārņēmis viņas dēls. Sarkanie mati kā tumšsārtas rožu ziedlapas bira pāri mugurai. Samta bija eleganta un lepna sieviete. Viņa atgādināja porcelāna figūru. Pretēji Samtai, Zārija atšķīrās ar nelielu augumu. Savos vēl tikai divdesmit četros gados, Zārija izskatījās norūpējusies. Bet tas gan jau tāpēc, ka dzīve Paltā sākās agri. Zārijas Mandeinas acis bija tās pašas mandeļu formas kā Ārijai, bet acis dzintara krāsā. Lūpas saspringušas un nelielas. Savukārt deguns mazs un strups ar vasaras raibumiem, kā lielai daļai paltiešu. Zārijas mati bija taisni un bērnībā arī pēc krāsas zeltaini dzelteni, tieši tāpat kā meitai, bet pieaugot kļuva oranži kā lapsai, kuros gaismā zibsnīja zelts. Tas bija ierasti Paltā. Matos paltiešiem patiesi laistījās īsti zelta vai sudraba putekļi. Kāpēc? To es nezināšu teikt. Varbūt tāpēc, ka Paltas bagātās zemes bija tik pārpildītas ar visa veida minerāliem, ka arī paši paltieši pamazām pārvērtušies par dārgakmeņiem. Iespējams, ka tam bija kāds cits, vairāk zinātnisks izskaidrojums. Zārijas skaistums līdzinājās mājās ceptai, tikko no krāsns izņemtai maizei jeb citiem vārdiem, tas bija silts un mīļš. Tamdēļ porcelāna statuja un silta maize bija tas, kā līdzās izskatījās šīs abas dāmas. Blakus šai elegantajai dāmai, Zārija vienmēr jutās neveikli. Par tuvām draudzenēm viņas nekļuva, ko gan nevarēja teikt par mazo Āriju un Maksu. Viņi kļuva par labākajiem draugiem. Maksu un Āriju neinteresēja nekādi sociālie slāņi. Šādas muļķības interesē tikai pieaugušos.

Ārijas tētis Sebo Mandeins par veselu galvas tiesu augstāk slējās pāri sievai. Acis bija kā divas nelielas zili violetas podziņas. Deguns apjomīgs, taisns un pilnīgas lūpas. Šīs abas lietas tālāk mantoja viņa meita. Savos divdesmit sešos gados viņš izskatījās vecāks nekā patiesībā. Sebo jau no piecpadsmit gadiem strādāja jeb kalpoja “PLASTTEK” eksperimentu un jauninājumu mītnē. Sebo nodarbojās ar izgudrojumiem un pētījumiem. Paltā, vārda -strādāja, vietā pieņemts lietot vārdu, kalpot. Jo paltas iedzīvotāji kalpoja imperatoram un Paltai.

Zārija jau no piecpadsmit gadiem kalpoja vienā no neskaitāmajām “PLASTTEKstil” ražotnēm. “PLASTTEKstil” uzdevumos ietilpa nodrošināt paltiešus ar apģērbu un citiem tekstila izstrādājumiem. Tagad Zārija atradās jauna darba meklējumos, tamdēļ, pagaidām, atradās mājās. Sebo Mandeinam paralēli oficiālajam darbam bija arī slepena misija. To vistuvāk varēja nodēvēt kā pasaules glābšanas misiju. Viņš bija uzņēmies riskantu spēli un drīz viņam nāksies uzzināt, kur tā viņu novedīs.

Samtas vīrs jeb Maksa tēvs, Beijo Belgādo iebilda pret draudzību ar “vienkāršajiem” ļaudīm. Maksa tēvs bija augstmanīga izskata, garš un plecīgs vīrietis un gadu vecāks par sievu. Mati bija melni zili un spurojās tieši tāpat kā Maksam. Šī paša iemesla dēļ tika regulāri apgriezti pavisam īsi. Tumši zilajās acīs un visā sejā jautās lepnums un vara. Tas uztverams kā pašsaprotams. Paltas konsulam pienācās tādam būt. Par konsulu augstāk stāvēja vien imperators. Todien, kad Beijo izteica pretenzijas neizskaidrojāmās draudzības ar Ārijas mammu sakarā, Samta, kurai pagalam apnikusi vienmuļā ikdiena, sadusmojās uz vīru. Tumšajām dzintara acīm dusmās gailot, Samta uzkliedza Beijo, ka mājās lemjot viņa. Uz to Beijo neatrada ko teikt. Turklāt viņa sieva reti, kad zaudēja savaldību. Beijo bija Paltas konsuls. Viņa amats iekļāva sevī pietiekami atbildības, lai visa vēlme komandēt līdz vakaram izsīktu.

Kopš tiem laikiem Makss un Ārija kļuva nešķirami. Bērniem paaugoties Samtas un Zārijas draudzība, kura tāpat turējās uz vaļīgām eņģēm apsīka, pret ko ne vienai no sievietēm nebija pretenziju. Arī tēvu starpā maģiska draudzība neuzplauka. Katrs no tiem bija aizņemts savā darbā. Abi varēja tik vien kā pēc Paltas pieklājības formas uzliekot labo roku uz krūtīm paklanīties viens otram un it kā apstiprinot to bērnu tuvo draudzību mēdza pat izspiest pa smaidam. Bet nekā vairāk. Nekas no tikko minētā neuztrauca Āriju un Maksu. Viņi bija viens otram un ar to pietika. Tik cik apstākļi to ļāva, kopā rotaļājās un arī nakšņoja viens pie otra.

Pats par sevi saprotams, ka neiztika arī bez strīdiem. Raksturi kā nekā abiem ne no vienas dzijas kamola austi. Ārija bija ietiepīga un valdonīga. Turpretim Makss iecietīgs un nosvērts. Kopā viņi veidoja nešķiramu komandu. Par agru “Romeo un Džuljetai” un domājams, ka “Šerloks un Vatsons”, arī drusku par nopietnu, lai gan šādas tādas iezīmes varēja novērot kā no pirmā, tā arī no otrā tandēma. Visprecīzāk te derētu “Trīs muskatieri”, ar savu ciešo draudzību, uzticību un lojalitāti un nebeidzamiem piedzīvojumiem. Labākie draugi pa lielam dzīvoja saticīgi. Gadījās, ka ne vienmēr Makss gribēja spēlēties un darīt tikai to, kas pa prātam Ārijai. Tad kā dinamīti uzsprāga kašķi, kurus Makss gan pārsvarā prata nokārtot mierīgi, pat, ja tas nenozīmēja piekāpšanos labākajai draudzenei. Dažkārt Ārija ar savu straujo dabu varēja iekaustīt Maksu. Tomēr pēc reizes, kad Makss (neiazmirsīsim, ka viņš izcēlās ar mierīgu dabu) zaudējot savaldību, kārtīgi iegāza atpakaļ draudzenei, tā turpmāk kārtoja strīdus apdomīgāk.

Šodien saule mirdzēja balta un spoža rozā debesu jumā. Vairāk par visu abiem patika klaiņot tuvākajā apkaimē un meklēt piedzīvojumus. Tieši to Makss un Ārija šobrīd darīja. Daba apkārtnē sastāvēja no bieza meža, augstām klintīm ar alām un neskaitāmām slēptuvēm. Izejot no Ārijas mājas, metrus piecsimts, ejot cauri mežam, tad tālāk garām pļavai varēja nonākt līdz līkumotai upei. Šī bija viena no iemīļotajām peldvietām. Te krasta seklumā viņiem atļauts plunčāties. Draugi šodien uzcītīgi peldējās. Makss iedomājās, ka viņš jebkurā gadījumā ir samircis, tamdēļ droši var atkal nopeldēties.

-Iesim peldēt? Vaicāja Makss draudzenei.

Ārija atbildēja noliedzoši un pat nepaskatījās Maksā. Tam meitene izrādījās par aizņemtu. Makss iemetās ūdenī netālu no Ārijas. Kā Ārija, tā Makss mācēja peldēt, bet tā kā, vienmēr skraidīja apkārt vieni, uz dziļumā brišanu stāvēja vecāku aizliegums. Bērni klaiņoja vieni ne dēļ vecāku bezatbildības. Vienkārši mazie paltieši atšķīrās ar patstāvību, kuru tiem sabiedriskā iekārta mācīja jau no mazotnes. Ar bērniem cackāties līdz astoņpadsmit gadiem Paltā nebija pieņemts. Dzīve Paltā sākās agri. Piecpadsmit, sešpadsmit gados ļaudis šajā pasaulē uzsāka pieaugušā gaitas. Kas nozīmēja, uz piecgadnieku vai sešgadnieku skatījās minimums kā uz dezmitgadnieku.

Ārija aizrāvās ar akmeņiem. Maksam gan šie akmeņi nelikās tik īpaši, kādi tie likās Ārijai. Paltā ka biezs ar akmeņiem. Tie mētājās, kur vien acis rāda. Tomēr Maksam patika vērot labāko draudzeni, kura ar tiem rotāja lietas sev apkārt. Ārija lika mammai palīdzēt ar akmeņu iešūšanu sev apģērbā vai darināja rotas matiem un rokassprādzes. Piemēram uz Maksa sesto dzimšanas dienu Ārija uzdāvināja piekto grāmatu no sērijas “Grifa izmeklēšanas birojs” . Tās apvalku labākā draudzene aplīmēja ar krāsainiem akmeņiem. Pēc Maksa domām- izskatījās iespaidīgi. Ārijas istaba mirguļoja saules staros kā krāsaina disko bumba, jo neeksistēja neviena brīva stūrīša, ko neaizņemtu akmeņi.

Makss nopeldējies, pārpeldējies un neskatoties uz siltajiem laikapstākļiem nosalis, izgāja krastā. Viņš noslaucījās un satinās dvielī. Zobi sitās viens pret otru. Ārija ar prieku pielika pie matiem kristālu, it kā piemērot. Šo akmeni Makss atrada vakar. Viņš to noslīpēja ar smilšpapīru un uzdāvināja labākajai draudzenei, jo zināja cik ļoti tas Ārijai patiks. Saule to apmirdzēja liekot laistīties visās varavīksnes krāsās. Ārija ar degsmi uzsauca labākajam draugam:

-Tik liela man vēl nav, no tā es uztaisīšu rotu matu gumijai.

Makss ar kabatasnazi, vēja nogāzta koka stumbrā skrāpēja savu vārdu. Zobi arvien skanīgi klabēja. Viņš no saules gaismas piemiegtām acīm lūkojās draudzenē un piedāvāja savu variantu:

-Vai arī no tā var uztaisīt kakla rotu.

-Hm. Ārija aizdomājās.

-Dod man, entuziastiski iesaucās Makss, es zinu ko no tā uztaisīt.

Makss saņēmis no Ārijas akmeni ielika slapjo bikšu kabatā. Šis palielais akmens bija dimants. Tam ir liela vērtība tavā pasaulē, bet ne Paltā. Paltas galvenā vērtība ir plastmasa, kamēr akmeņi kā nevajadzīgi nieciņi vārtās uz ceļa, vai guļ upes smiltīs vai apslēpti kādā alā. Ārijas istabā var atrast visdažādākos akmeņus un minerālus. Piemēram tikko pieminētos dimantus, smaragdus, safīru un kvarcu paveidus un vēl daudz ko citu, kas Paltā ir nekas vairāk kā bezvērtīgi nieciņi.

Paltieši ir cilvēki ar savām interesēm un hobijiem, tāpat kā tavā pasaulē. Ārijas lielākā kaisle jeb hobijs bija visu veidu akmeņu vākšana un kaut kā veidošana no tiem. Mamma mēdza dusmoties, kad kārtējo reizi uzkopa meitas istabu:

-Ārij, katru reizi viens un tas pats. Kā, lai es te tīru putekļus? Visur tie tavi akmeņi mētājas!

Vēl viņa mēdza teikt tā:

-Es vienreiz tos visus izlidināšu ārā.

Skaidrs ka viņa nekad neko ārā nelidināja. Vienkārši rājās, jo bija tieši tāda pati mamma kā mammas citās pasaulēs.

Ārija apsēdās līdzās Maksam, kura zobi arvien izdeva grabošas skaņas. Viņa uzsāka aplūkot un apbrīnot šodien atrastos akmeņus.

-Ārij, uzrunāja Makss draudzeni.

-Ko? Ārija pacēla pret sauli dzeltenu kvarcu un aizžmiedzot labo aci lūkojās tajā.

-Pamēģināsim to, ko dara mani mamma un tētis?

Ārija ieskatījās drauga acīs.

-Ko tad viņi tādu dara?

Viņas skatiens pauda ziņkāri. Ja Makss kaut ko piedāvāja, tad tam bija jābūt kam aizraujošam, zināja Ārija. Makss neko nepaskaidroja. Viņš piespieda pēc peldes aizvien nosalušās zilās lūpas Ārijas izbrīnā puspavērtajai mutei. Kad pēc trim sekundēm Makss pabīdija savu seju nostāk, Ārija ar lielām acīm pajautāja:

-Vai tu esi pārliecināts, ka viņi to dara tā?

Makss paraustīja plecus.

-Nu… izskatījās tas tā.

Šis bija nekas vairāk kā kārtējais eksperiments, kurš neatšķīrās no iepriekšējā. Aizvakar Ārija piedāvaja Maksam:

-Vai negribi pamēģināt uzrāpties tur, tajā augstajā klintī?

Un viņi rāpās. Vakar Makss ierosināja pamēģināt uztaisīt plostu un Ārija piekrita. Jo viņu draudzība kā nekā sastāvēja no komandas darba un viena otra idejām, kas nozīmēja, ka arī šis eksperiments ar skūpstu bija apmēram no tās operas. Vienam draugam ir ideja, bet īsteno viņi  abi kopā. Tā tas notika vienmēr. Šis tik neparastais Maksa ierosinājums samulsināja Āriju, kuru citādi tik viegli nevarēja samulsināt.  Samulsināja krietni vairāk nekā spēle dakteros, kas notika mēnesi atpakaļ Ārijas istabā. Dakteru ideja piederēja Ārijai, varbūt tāpēc lika mulst mazāk. Šobrīd Ārijas vaigi pietvīka un viņa klusu ieķiķinoties paslēpa seju rokās. Maksu pameta jebkādas aukstuma pazīmes. Viņš noslidināja no pleciem dvieli. Vēl tikko aukstuma iekrāsotās lūpas sasārta un tagad puika sajutās pat karsti. Makss pasniedzās pēc drēbēm. Tām nebija cerību izžūt. Viņiem laiks bīdīties uz māju pusi un Makss prātā pārlika plānu kā izbēgt no tā, lai vecāki nenomanītu slapjās drēbes.

-Iesim?! Vaicāja Makss labākajai draudzenei.

-Jā, iesim.

Eksperimentam ar skūpstu abi vēl bija par mazu. Un ja iekritīs attiecīgie apstākļi, tad viņiem paveiksies to piedzīvot, kad pienāks piemērots laiks. Neskatoties uz to, katrs no diviem labākajiem draugiem šo epizodi paglabāja sev dziļi dvēselē, līdzās pārējām siltajām atmiņām vienam par otru. Tajās ietilpa kā viņi kopīgi meklēja akmeņus, kā spēlēja paslēpes Maksa mājā, kā peldējās upē. Draugu kopīgi piedzīvoto pat uzskaitīt nebija iespējams. Tik daudz tā sakrājies! Šīs atmiņas tālākajā dzīvē lieti noderēs, jo abus gaida ne mazums pārbaudījumu, ar kuriem būs vieglāk tikt galā, kad sirdī glabājas kas silts un dārgs.

Atstāsim uz brīdi Maksu un Āriju to dienas noslēguma gaitās un paskatīsimies, kas notiek Paltas galvaspilsētā Meltā.