ME, “Mūžības algoritma gaismotāji”

Tas viss sākās toreiz, kad vēl nebija ne šīs reizes, ne tās reizes, ne mirkļa, ne mirkļa vājuma. Kad laika jēdziens vēl nebija izdomāts un visas dvēseles plūda apkārt pa kosmisko telpu, katru dienu zvilnot citā zvaigžņu mākonī un vērojot aizvien jaunus un nepiedzīvotus saules aptumsumus un jaunu planētu dzimšanas.
Kosmiskā telpa pati par sevi dvēselēm bija kā nebeidzams atvaļinājums pašpilnveides kūrortā, kur viss ir pieejams - visas iespējamās baudas, zināšanas, sapņi un to materializācija. Katra no šīm dvēselēm bija Dievs, katrai no tām bija sava izveidota pasaule planētas vai zvaigznes materiālajā formā, katras no kurām mērķis bija audzināt jaunākas un vājākas dvēsels, lai tās galu galā apzinās, ka reizē eksistē viss un neeksistē nekas, un ka svarīgākais kosmiskajā kārtībā ir vienkārši būt un pieņemt, plūst, nevis tiekties, izprast vai mainīt. Dievu radītās pasaules bija ļoti dažādas, bet tajā pat laikā - ļoti līdzīgas un uz vienu mērķi vērstas...