Mazais Barons, “Kungs Niknums”

Viņi bēga.
Un kļuva arvien lēnāki, tāpēc vajadzēja sevi spiest jo vairāk. Aiz muguras švīkstēja spārni, un ķērca putnu daudzsološās balsis. Tās solīja nāvi. Viņi bēga no mūžīgās nāves Mārā. Visi zināja, ka aiziet kopā ar putniem, nozīmēja doties pie Kunga Niknuma.
Krita ass, auksts lietus. Sasalis. Tas cirtās viņu ādā. Un saldēja miesu kur izsūcās cauri drēbem.Šķita, ka ledus kristāli cērt tik dziļi, ka sejām vajadzētu būt asinīs. Šķita, ka krītošais aukstums plēš miesu, un asais vējš to nes projām.
Viņi skrēja garām nobrukušām pajumtēm, kur varētu patverties no lietus. Bet, kaut arī ledus plēsa miesuviņu prātos, tā nemaz nebija. Pagaidām viņi bija tikai sārti. Veselīgi rozā no aukstuma, un dzīvības pilni no skrējiena. Lai arī ledus koda sejā, un skrējiens dūra sānos, tas nebija nekas bīstams. Viņiem vajadzēja atrast slēgtu vietu kur patverties. Šķības nojumes nepalīdzētu. Tās neaizkavētu kraukļus. Kraukļi plēšanas un duršanas sajūtas radītu ar knabjiem. Plēšot un durot. Kas būtiski atšķirtos no tās plēšanas un duršanas sajūtam, ko šobrīd radīja viņu sakairinātie nervu gali. Viņi bija redzējuši kā putni paņem. Redzējuši kā tie ar saviem izliektajiem knābjiem negausīgi atņem. Atņem daudz, un atņem ātri. Sākumā paņem spēju redzēt. Tad arī spēju bēgt. Un tad spēju elpot...