[1]

Dzeltenā gaisma vēl īsti neapspīd galdu un sienu aiz tā. Bļeģ, cik pretīga krāsa! Dzelteni aizkari gaismu padara tikpat nesmuku kā dziesmu par dzelteniem aizkariem. Kā čuras pēc kārtīga plosta. Ja krāsas varētu saost, šī smirdētu pēc nieru mazspējas. Cik vispār ir? Agrs, saule spīd šaurā leņķī. Kāpēc es neguļu? Fuck. Bet varbūt vēl nav tik agrs, kā man šķiet, varbūt ir tikai vienpadsmit vai vismaz desmit, tas vēl būtu pieņemami, un es tomēr nebūtu izniekojis savu ilgi pelnīto mieru. Telefons stāv tepat blakus spilvenam, tas man sniegs atbildi. 7:52. Fuckin’ astoņi no rīta. Savu pirmo brīvo rītu es tomēr esmu pilnīgi izniekojis. Astoņi! Kam tas ir izdevīgi? Es vēl sešas stundas būtu varējis mierīgi gulēt, un kas par to? Nekas, bļeģ! Sūda darbs, man ir iemācījis, ka jāceļas laicīgi. Maucība. Nedod dievs, šitā būs arī nākamajos rītos. Atvaļinājums pa dirsu!

Es pagriežos uz muguras, roka pati atrod ceļu līdz kājstarpei. Kā katru rītu. Kāpēc man blakus nevarētu būt kādas citas kājstarpe? Mans loceklis ir ciets, tieši paredzēts kādas pežiņas sabučošanai un ielīšanai tajā. Bet šorīt tam ir tikai mana roka, kas, to cieši apķērusi, lēnam kustas – uz augšu, uz leju, uz augšu, uz leju. No vienas puses būtu patīkams veids, kā iesākt šo stulbo rītu, bet no otras man blakus nav ne salvetes, ne kāds mazgājams apģērba gabals, nekā. Varētu noraut tos sūda aizkarus, tad vismaz no tiem būtu kaut kāda jēga. Un tad lai kaimiņi skatās manus rīta priekus! Ja Dalī varēja masturbēt, skatoties, kā aiz torņiem riet saule, kāpēc lai es nevarētu masturbēt, skatoties, kā aiz gadiem nemazgātajiem logiem noriet viņu nožēlojamās dzīves. Vismaz kaut kādu interesantumu ienestu viņu ikdienā. Varbūt pagaidīt līdz dušai vai pēc kādas stundas uzrakstīt Betai? Viņai vienmēr gribas. Un viņa nestrādā, darbadienas rīts nebūs šķērslis. Bet manai rokai šī doma ir pagājusi secen, tā tikai turpina iesākto – uz augšu, uz leju, uz augšu, uz leju. Beta man nesūta nudes, kuce. Telefons tepat stāv, tik vien atliktu, kā paņemt un paskatīties, un ļaut rokai pabeigt iesākto, mazliet paskubinot to. Un Betai to pateiktu vēlāk, viņu tas iepriecinātu. Bet nē. “Principi,” viņa saka. Nebūtu jau grūti prātā uzburt ainiņu, Betas ķermeni es pazīstu pārāk labi, bet kuram ir laiks astoņos no rīta ar kaut ko tik sarežģītu nodarboties? Man nu noteikti ne.

Valteram, viņam būtu. Jau tagad viņš šļūkā savas 46. izmēra pleznas pa gaiteni, traucēdams manas domas lidojumam. Roka arī ir iztrūcināta, palīdusi man zem galvas. Valters, bļeģ, tikai tāds āksts kā viņš ceļas septiņos, kad no mājām jāiziet pēc deviņiem. Negribot nokavēt, tu saproti. Muļķis. No otras puses gan varētu piecelties, un pārmīt pāris vārdus ar savu labo draugu. Nezinu, cik tas ir vērts, neko jaunu jau man viņš tāpat nepateiks. Un jāceļas, neizklausās aizraujoši. Vienīgi brokastis gan varētu izdiedelēt, pirms viņš savus skaistumkopšanas procesus uzsācis. Un mani taču auksts rīzlings gaida, pie kulteņa ies klāt. Labāka veida, kā uzsākt šo dienu, tomēr nebūs, nevienas tuvumā kā nav, tā nav.

Es uzvelku šortus, kuros olas, apakšbiksēs neiesprostotas, karājas vispatīkamāk, un eju ārā no istabas. Valters stāv pie spoguļa ar ķemmi vienā rokā un matu lakas flakoniņu otrā, tik aizņemts ar savu nodarbi, ka pat nepamana, kā es pienāku viņam metra attālumā. Es ceru, ka viņš vēl nav paēdis.

“Labrīt!” es saku. “Ikrīta lakošana?”

“Jā,” šis atbild, nedaudz pagriezies pret mani. “Nevaru šito vienu šķipsnu piedabūt stāvēt, kā vajag.”

Visa Valtera uzmanība ir pievērsta savam atspulgam, nu tāda caca, meitenēm būtu, no kā ņemt piemēru. Šobrīd viņš neizskatās pēc mana brokastu pavāra, ar ķemmes zariem viegli kašādams matus, it kā tas kaut ko mainītu, un ik pa brīdim paceldams lakas flakonu, nevarēdams izlemt, pūst vai nepūst. Matu laka Valteram aiziet uz urrā, kaste tās droši vien būtu labākā dāvana, ko viņš varētu vēlēties.

“Cik ilgi tu vēl tā ņemsies?” es jautāju.

“Huj zin.”

“Taču liec to laku vienreiz mierā, paņem pomādi vai pastu, kā normālam vecim pienākas.”

Mēs abi zinām, ka viņš nemainīs savu paradumu, matu laka Valteram ir dieva vietā, tāpēc viņš pat neuzskata par vajadzīgu man atbildēt.

“Ko Tu tik agri augšā?” pēc dažu sekunžu klusuma viņš jautā.

“Cerēju, ka tu man brokastis uztaisīsi. Nu, pie reizes. Un mani rīzlings gaida. Varētu fiksi piedzerties, aiziet pie Betas, un turpat arī atlūzt.” Kad pamodīšos, visi plāni būs jākaļ pa jaunam. “Tu domā šodien kaut ko pēc darba darīt?”

“Nezinu. Gan jau ar Ilzi satikšos.”

“Skaidrs,” es gaidu. Viņš nerunā. “Un kā ar tām brokastīm?”

“Tu negribi vienreiz man brokastis uztaisīt?” viņš saka un iet uz vannasistabu nolikt savus piederumus. Skaistumkopšanas rituāls ir beidzot pabeigts.

“Nu paklau, vecīt, nav jau mana vaina, ka tu nekad neesi mājās, kad es taisu brokastis.”

“Jo vienmēr, kad abi esam mājās, es to daru.”

“Nu ok.” Taisnība viņam tomēr ir, bet nav jau mana vaina, ka ar savu sievišķo pusi Valters ir tik labā kontaktā, ka vienīgais, kas viņam traucē būt īstai dāmai, ir pupu neesamība un nepareizas ģenitālijas. “Ko tu labāk vēlies – roltonus vai saldējumu? Vai arī, ja Tu pagaidīsi līdz desmitiem, es aizskriešu līdz kebabam.”

“Asprātīgi,” viņš atmet, iedams virtuvē.

Es paskatos spogulī. Labi izskatos, ņemot vērā agro stundu, žēl, ka nav neviena, izņemot Valteru, kas spētu to novērtēt. Atglaužu izspūrušos matus, nobraucu ar roku gar zodu – varbūt izaudzēt bārdu? Tagad būtu īstais laiks, – un eju pakaļ savai ķēkšai.

“Ko tu taisies ēst?”

“Hmm,” Valters saka, meklēdams atbildi ledusskapī.

“Es balsoju par olām. Ar daudz, daudz sieru.”

“Trīs olas palikušas. Un man negribas. Ilze grib, lai es cenšos vismaz mazāk ēst gaļu un tādas lietas.”

Protams, ka Ilze to grib. Ilze grib arī, lai visi nodarbojas ar jogu un meditē. Un nelieto alkoholu. Un iepērkas tikai eko veikalos. Un zina, kuras kompānijas testē uz dzīvniekiem un boikotē tās. Un nenēsā ādas apavus. Un iet gulēt sešos vakarā un ceļas puspiecos no rīta. Ko tik Ilze negrib? Valters Ilzi sauc par mazo. Ilze Valteru sauc par čabulīti. Katru nedēļas nogali Ilze un Valters brauc pie viena vai otra vecākiem. Ballēties var līdz divdesmit pieciem, viņa saka. Un vēl viņi iet uz visādu šarlatānu lekcijām. Divdesmit pirmā gadsimta pāris – dzīves jēgu atrod instagramā un vegānu youtube kanālos.

“Nu, tu vari man uzcept,” es jokoju. Varbūt kādurīt viņš to izdarītu, bet ne šodien. Šodien viņam sācies PMS, arī džekiem gadās.

“Varbūt Tu varētu kādreiz nopirkt to, ko mājās vajag?”

“Cik reizes es tev esmu piedāvājis – dalām ledusskapi, katrs pērkam to, ko paši gribam?”

“Es negribu būt vainīgs pie tā, ka Tu nomirsti badā.” Valters smaida, viņam ir taisnība. Savā ziņā.

“Alkoholā arī ir kalorijas.”

“Jā. Pajautā Bonam Skotam.”

“Nu jā. Bet es neesmu rokzvaigzne, viņiem parasti tā gadās. Un vispār es arī darbā ēdu.”

Valters smaida. Varbūt, ja turpināšu šādā garā, izdosies pārcelt PMS.

“Es laikam neēdīšu,” viņš saka. Nelietis. “Kafiju gribēsi?”

“Vecīt, man ir atvaļinājums. Ar kafiju divas nedēļas būšu uz “atā”.”

“Skaties pats,” Valters atbild un sāk gatavot ik rīta kofeīna devu.

“Kāpēc tu neesi pie Ilzes?” es jautāju, iedams pēc cigaretēm jakas kabatā. Es zinu, kāpēc Ilze nav pie viņa. Ilzei es nepatīku. Un, pat ja iespēja mani satikt ir ļoti maza, kā šorīt, ja vien nebūtu nostrādājis “jāceļas laicīgi” reflekss, viņa izvēlēsies to ceļu, kur iespēja satikt mani ir nulle.

“Pie viņas Sintija paliek, kārto skolai papīrus, ar dzīvošanu saistītas un tādas lietas.”

Sintija ir labas ziņas. Vairāk vai mazāk. Smukāka un ne tuvu tik stīva. Bet stulbāka. Taču izdrāzt varētu jebkurā gadījumā. Kā Ilze ārdītos, ha ha!

“Ā.” Es paņemu šķiltavas no galda, aizsmēķēju cigareti un apsēžos.

“Kā Tev randiņā vakar gāja?” Valters jautā, liedams ūdeni krūzē ar šķīstošo kafiju. Nu īsts sapņu princis, ir gatavs tevis dēļ attiekties no normāla ēdiena, bet nav iemācījies atšķirību starp kafiju un sūdu.

“Ak mans dievs!” es lēni novelku un iesmejos. Kur lai sāk? “Burvīgi! Izrādās, ka viņa ir nenormāli gara, nu, gandrīz manā augumā, kāds metrs astoņdesmit astoņi varētu būt. Un, zini kā, tas jau ne vienmēr ir slikti, man bija tā kursa biedrene, par mani garāka, bet viņa vismaz izskatījās sievišķīgi. Bet tā Annija. Iedomājies – meitene, kas uzvilkusi augstpapēžu kurpes un nemāk tajās staigāt – zini to gaitu? – nu jā, un Annija tā staigā laiviņās.” Annija – es jau jūtu, kā šis vārds man sāk riebties, noteikti kādu laiku tas man neļaus uztvert nopietni meitenes, ko tā sauc.

“Ja vien mums visiem būtu Tavs talants novērtēt cilvēkus pēc viņu gaitas,” Valters sarkastiski saka.

“Bet tas strādā, vecīt. Ne jau to, kādi viņi savā būtībā ir, bet vismaz to, vai meitene gultā nebūs kā baļķis, pēc tā var pateikt. Bet ne jau par to ir stāsts. Tātad, Annija. Izskatās viņa tāpat kā bildēs, vismaz tas ir pluss. Nu, seja vismaz. Viss pārējais gan viņai diezgan skumji. Nu tāda, it kā tieva, bet bezformīga… želejaina.”

“Želejaina,” Valters smejas. “Tu gan esi daiļrunīgs!”

“Nu jā, nu saproti tāda… Nekāda. Tāda, kurai nav patīkami ne pieskarties, ne uz viņu skatīties. Bet,” es ievelku dūmu un nodzēšu cigareti, “ne par to ir stāsts. Karoče mēs runājam, neko interesantu, pirmās tikšanās sarunas, vai ne, a ko tu?, ai neko, un tu?, es jau arī, nu, un ko es vienā brīdī dzirdu? Viņa tic dievam. Bet ne jau tā – es svētdienās eju uz baznīcu. Tā nopietni. Uz nometnēm brauc, reliģisko repu klausās un tā tālāk. Pilns komplekts. Nu, un no tā brīža mana vienīgā doma bija “kaut es ātrāk tiktu no tevis vaļā”.”

“Nu forši!” viņš saka un smaida. Man reizēm šķiet, ka Valteram sagādā prieku, ja man neiet.

“Mhm.” Es pieeju pie ledusskapja. Rīzlings, Tērvetes sarkanais vai Valmiermuiža – grūta izvēle. “Mani mūžīgās mīlestības meklējumi joprojām ir nesekmīgi.”

“Varbūt nevajag meklēt tinderī?”

“Varbūt.” Valmiermuiža būs pirmais upuris šodien. “Varbūt citur nav kur meklēt?”

Valters smejas. Samāksloti, bet tā, lai parādītu, ka manis teiktais viņam tiešām liekas smieklīgi. Ilze. Kopš viņi ir kopā, Valters ir palicis pareizs. Podkablučņiks. Vienas nakts sakari vairs nav labi, viņš domā, visiem ir jāatrod laime, dvēseles piepildījums. Cik ilgi viņi ir kopā, pusgadu? Nebūtu laiks rozā brillēm nokrist?

“Nu bet pasaki man, Valter, kur? Ar kolēģiem visiem nav tā paveicies, kā tev, uz klubiem es neeju… kur?” viņš ir mani nokaitinājis. Cik var savu jauniegūto pareizumu mest citiem acīs?

“Anonīmajos alkoholiķos,” viņš smaida. Valters zina, ka šis joks viņam sanāca.

“Kad es atradīšu savu īsto un vienīgo, es vairs nedzeršu,” es meloju.

“Tu nemeklē savu īsto un vienīgo, Robert. Tu meklē vienas nakts sakarus.”

“Tā nu gan nav taisnība! Man nav iebildumu arī pret vairāku nakšu sakariem.”

“Nu, varbūt tur arī ir Tava problēma. Tu neredzi meitenes, Tu redzi gaļu,” viņš ir uzlicis savu terapeita masku. Kuram vēl ir tā paveicies ar labāko draugu – visi nepieciešamie speciālisti vienā personā.

“Nē! Es redzu meitenes, bet nav mana vaina, ka viņas ir tik šausmīgi garlaicīgas,” es padzeros. Bet tā taču ir, kā Valters var to neredzēt?! Ne tikai meitenes. Cilvēki. “Nu labi, varbūt es pārspīlēju. Viņām tomēr ir pežas. Bet arī to interesantums ir ierobežots. Lai gan, ja tā padomā… Bet, nē, arī tās ir interesantas tikai mazliet. Un nav jēgas mēģināt veidot attiecības pežas dēļ. Tu taču zini, cik vilinošas tad šķiet visas pārējās.”

Valters klusē. Arī terapeitiem reizēm ir jāapdomājas. Es meklēju telefonu kabatā, bet neatrodu to. Neatrodu arī kabatu. Stulbi šorti. Pasniedzos pēc Valtera uz galda stāvošā aifona. 8:14. Beta mani būtu gatava uzņemt ne ātrāk kā divpadsmitos, ja viņa vispār būs gatava mani uzņemt. Varētu pagulēt līdz tam, bet miegs nenāk. Valters dosies pēc kādas stundas. Bļeģ, ko lai dara? Sešpadsmit brīvas dienas, bet nevienas idejas. Mans guru sēž pretī un skatās kafijas krūzē. Ja būtu biezumi, varētu zīlēt nākotni. Vai viņam vairs nepatīk mūsu sarunas? Es paņemu vēl vienu smēķi un dodu Valteram vēl dažas sekundes. Tā taču dialogi strādā – viens pasaka vienu lietu, otrs kaut ko atbild. Vai tad ne? Šķiet, ka Valters ir to aizmirsis.

“Tev vēl stunda laika,” es saku.

“Mhm.”

“Ko domā darīt?”

“Nezinu. Varētu aiziet padirst.”

“Man žēl tevi, vecīt, ja stundu dirsīsi.”

Viņš smaida. Beidzot! Uz mirkli viņš izskatās pēc tā Valtera, kas bija pirms vegānu draudzenēm un sparģeļu vai huj zin’ kā smūtijiem. Bet tikai uz mirkli, atliek ievilkt dūmu, un viņš jau atkal ir ar mietu pakaļā.

“Es nezinu, varētu ātrāk uz darbu aiziet un ātrāk mājās. Brīvdienās nesanāca īsti atpūsties, ar Ilzi domājām, ka varētu šodien kaut kur aiziet.”

“Jā, tu jau teici. Divatā?” Ja ietu Sintija, varētu viņiem pievienoties. Varbūt viņa ir mana īstā un vienīgā?

“Sintija gan jau arī ietu.”

“Tad trijatā?”

“Nu es taču nezinu. Tu arī gribētu?”

“Varbūt. Ja nebūs nekā labāka.”

“Ko labāku Tu ceri atrast pirmdienas vakarā?”

“Hipsteriem nav svarīgi, kas pa nedēļas dienu. Galvenais, lai ir kaut kas nestandarta.”

“Tad jau Tu viņus neinteresēsi,” Valters smīn. Kad Ilzes nav blakus, Valters īsti neatšķiras no tā, kāds vienmēr ir bijis. Vai drīzāk – kāds bija kādreiz. Varbūt mēs vispār nemaz nezinām, kas ir Valters. Ilze, aizbrauc, lūdzu, pamācies ārzemēs, mēs tikmēr sameklēsim atbildes.

“It kā viņi mani interesētu. Saproti, vienkārši gribas kaut kā atvaļinājumu atzīmēt.”

“Tev atvaļinājums sākās pirms divām dienām.”

“Es biju aizņemts.”

“Jā, gulēšana – ļoti svarīga nodarbe.”

“Beidz, vecīt, es nebiju normāli atpūties kopš janvāra,” es saku un saprotu, ka tā tomēr nav gluži taisnība. Valters arī to zina. Labi, ka viņš nav sīkumains un to nepieminēs.

“Nu, pat ja mēs kaut ko darīsim, tas noteikti nebūs tik vērienīgi, kā Tu gribētu.” Arī Valters zina, ka es nepatīku Ilzei, un viņa tikko teiktais ir domāts, lai manī mazinātu vēlmi pavadīt vakaru ar viņiem. “Labāk nenāc ar mums” viņš tieši pateikt nevar, pārāk uzticams pret tuviem cilvēkiem, pārāk sunisks.

“Es jau negribu neko vērienīgu, vajag tikai kaut ko startam.”

“Vai tad Tu nedomā pie Betas iet?”

“It kā jau varētu, bet tad parasti sanāk arī visu dienu kopā pavadīt un var palaist garām… iespējas.”

“Varbūt viņa ir Tava īstā un vienīgā?”

Varbūt viņa ir mana īstā un vienīgā. It kā Valters nebūtu viņu saticis. “Es esmu redzējis Nimfomāni, zinu, ka attiecības ar viņām nestrādā.”

Valteram nav ko atbildēt. Viņš pieceļas skalot tukšo kafijas krūzi.

“Tev ir kaut kādi plāni atvaļinājumam?”

“Nope, neviena,” es atbildu.

“Nebrauksi pie vecvecākiem?”

“Senči tur ir. Mamma, katrā ziņā, Zanda man teica.”

“Viņa tur divas nedēļas būs?” viņš tomēr turpina.

“Nezinu. Vienalga.”

“Nemaz, nemaz nav ideju?”

“Nē. Gribētos kaut kur aizbraukt. Nu tā, uz trim, četrām dienām, bet nav jau ar ko.”

“Tev tiesības vajag nolikt.”

“Ne jau par transportu es runāju, bet par cilvēkiem. Tu strādā, Zanda strādā, Kaspars strādā. Neviens cits jau nebūtu gatavs tāpat vien kaut kur braukt. Viss ir jāplāno.”

“Varbūt Tev arī būtu kādreiz jāpamēģina. Vieglāk dzīvot.”

“Ko, plānošanu? Nē, paldies. Nav vērts mēģināt atrast jēgu bezjēdzīgajā.”

“Dzīve nav bezjēdzīga,” Valters saka, īsti nedomādams, vairāk pieraduma pēc. Šī tēma ir izrunāta jau miljons reižu. Valters saka, ka dzīve nav bezjēdzīga, un domā, ka viņam ir taisnība. Es saku, ka ir, un zinu, ka man ir taisnība. Bet ej un pierādi.

“Tas, ka tev šķiet – esi atradis jēgu, nenozīmē, ka dzīve nav bezjēdzīga.”

“Vai Tu pats saproti, cik nesakarīgi tas izklausās?” Valters pasmejas.

“Nē, nu padomā. Tagad tev ir Ilze, un tavas dzīves jēga ir būt ar viņu, apprecēties, dzemdēt miljons bērnus, nopirkt māju, suni, aiziet pensijā un nomirt laimīgam. Bet ja nu tā visa nebūtu? Tev būtu jāmeklē jauna jēga. Un tā tālāk un tālāk. Un līdz mēs nomirstam. Visas šīs jēgas ir pārejošas. Protams, ir forši, ka kaut kas dod vēlmi dzīvot, bet beigu beigās tas izrādās tikai apmāns, un vienīgais iemesls, kāpēc mēs turpinām dzīvot, ir tas, ka esam piedzimuši. Pieradums. Vai tad ne?”

“Kāpēc Tu domā, ka jēgu vajag atrast kaut kur ārpus?” viņš krata galvu. “Jēgu vajag atrast sevī.”

“Nu, tādā gadījumā man ir visjēdzīgākā dzīve pasaulē,” es smaidu.

“Mhm,” Valters ciniski novelk. Es zinu, ja turpināšu šādā garā, viņš sāks man lasīt lekciju, cik neapmierināts es esot ar vecākiem, cik ļoti es neuzticoties cilvēkiem un kā man esot jātiek pāri savām problēmām. Ir jautri klausīties, kā viņš atgremo pa kaktiem salasītās gudrības, bet vai es gribu to dzirdēt tagad? Nē, gan jau man pietiks ar to, ko vakarā dzirdēšu no Valtera un viņa līgavas.

“Nu labi,” es šoreiz piekāpjos. “Klau, tu negribētu kādudien kaut kur aiziet, normāli pasēdēt. Nevis tā – uz trim aliņiem un deviņos iet mājās, bet tā – līdz rīta gaismai? Nu, vai diviem trijiem vismaz.”

“Nezinu.” Neizklausās pārliecinoši. “Varbūt ceturtdien vienīgi.” Noteikti ar Ilzi jāpakonsultējas. Viņa Valteram neko neliedz, bet Ilzei ir talants apslēpti ieskaidrot citiem, ko viņiem vajadzētu vai nevajadzētu darīt. Viņa pacieš mani, jo esmu Valtera draugs un Zandas brālis, bet tajā pašā laikā Ilze noteikti cer, ka Valteram uznāks apskaidrība un viņš beidzot sapratīs, ka draudzībai ar mani nav jēgas. Es ceru, ka Valteram uznāks apskaidrība un viņš sapratīs, ka attiecībām ar Ilzi nav jēgas. Ja neskaita regulāru seksu, bet to var dabūt arī citur.

“Un kad tu zināsi?”

“Nu, kad zināšu, tad zināšu. Tu jau vari ar kādu citu aiziet.”

“Jā, bet es ar tevi gribu, sen neesam neko kopā darījuši.”

“Jo viss, ko Tu gribi darīt, ir dzert un drāzties,” Valters saka puspajokam. “Tev nav kāds randiņš paredzēts?”

“It kā nav. Ir pāris meitenes, ar ko esam runājuši par tikšanos, bet kaut kā ar laikiem nesanāk.” Es vispār gribu viņas satikt? Principiālas dāmas, kas cer internetā atrast princi baltā zirgā. Un tāpēc man jāmelo viņām, ka meklēju kaut ko vairāk. Nevarētu viņas vienkārši uzreiz pateikt, vai grib seksu, lai man nav laiku jāšķiež? Principi. Tāpat kā Beta. Maitas.