Māra Bitāne, “Kraukļu māsa”

Terase bija tikpat bēdīgā stāvoklī kā pārējā pils, taču karalim tur patika uzturēties lielāko daļu dienas. Pat ja lietus slacīja sadrupušo akmens grīdu vai vējš šaustīja sadriskātos karodziņus, kas stiepās līdz ziemeļu tornim, kuram trūka puse no jumta, sirmais karalis sēdēja vecajā, čīkstošajā šūpuļkrēslā un uz rokas tam parasti tupēja melns, paspūris krauklis.
Skatienu nofokusējis vienā punktā, vecais vīrs lēni glāstīja kraukļa muguru un kaut ko čukstēja pie sevis. Otrs krauklis parasti sēdēja uz terases margas un, galvu piešķiebis, ar spožajām acīm lūkojās apkārt, ik pa brīdim spalgi ieķērkdamies...