Maija Gundega, “Zeltapūķu pasaule”

Pēdējā laikā jutu, kā izmaiņas skar ķermeni. Šajās pasaulēs ceļojot tas, šķiet, arvien vairāk zaudēja saišu noturību un mainījās. Ja neskaitīja pārvērtības, kas bija piedzīvotas kopā ar kukaiņcilvēku Svirtu, pārbaudot iespējamās ne-cilvēcīgās formas, tad laikam mani atomi, elektroni un pikseļi bija sākuši dzīvot mazliet atšķirīgu, - savu dzīvi.
Nebija nekāds brīnums, ka reiz jau pastieptās vaļīgās saites (šeit iederējās Svirta smīniņš) nesen bija pārsteigušas vēlreiz. Šoreiz pārvēršot par prāvu, gandrīz milzīgu putnu. Vajadzēja tikai pastiprināt vēlēšanos. Uzķert, noskaņot ķermeni līdz vissīkākajai šūnai, līdz tas savilkās kā stīga, un tad palaist vaļā. Atbrīvot, ļauties, lai viss notiek. Vienlaikus saglabājot savu esību, bija izdevies apdullinoši vilinošs lidojums augstu virs mākoņiem, pretī saules apspīdētam, plašam horizontam...