Maija Gundega, “Meiteņu ieleja”

Šo stāstu atradu vecāsmātes mājas bēniņos, kad viņa jau sen no mums bija aizgājusi. Trūka līdzekļu, un māja palēnām bruka, lai kā to centāmies uzturēt. Braucām no pilsētas tajā padzīvot pa vasarām, iekopt kādu zaļumu un puķu dobi kādreiz lielajā, bet tagad aizaugušajā un nolaistajā dārzā ar vecajām ābelēm, kuras pārgados joprojām ražoja skaistus rudens un ziemas ābolus. Taču nu vecākā māsa, pēc Anglijas viesnīcās nostrādātajiem gadiem iekrājusi naudu, nolēma ķerties klāt mājas atjaunošanai. Viņas vīrs turpināja strādāt kādā no Liverpūles viesnīcām par saimniecības daļas vadītāja palīgu un sūtīt naudu. Kādreiz vasarās viņš šeit bija dzīvojis kopā ar manu māsu un saviem pusaugu bērniem un tagad gribēja šo vietu atjaunot. Abi bērni jau bija pilngadīgi un par atgriešanos vairs nedomāja, taču arī neiebilda pret vecāku plāniem. Meita bija iestājusies augsta līmeņa vizāžistu kursos, bet brālis apguva telpu dizainu...