Maija Gundega, “Grāmatnieks”

Atvienojis no tīkla un ieslidinājis kabatā pus-uzlādēto, nobružāto, viedtālruni, kurš prasījās pēc nomaiņas, Gerds izgāja kāpnēs. Māte bija nodzinusi nost no spēlēm jaunajā minidatorā, neļaujot ņemt to līdzi. Galva pēc ilgās sēdēšanas šķita nedaudz miglaina un kāpnes šūpojās. Varbūt tiešām vajadzēja izvēdināties? Kaut kur no apziņas dziļumiem uzpeldēja jautājums – un, ja nu viņš guļ? Aizmidzis savā gultā? Gulēja ar Britu salās strādājošā vecākā brāļa dāvināto minidatoru līdzās? Datora, kurš apvienoja planšetnieka un portatīvā datora labākās īpašības, radot telpisku attēlu bez palīgbriļļu palīdzības. Tam varēja brīvi manipulēt gan uz ekrāna, gan uz datorvāka iekšpusē kodētās shematizētās paralēlās projekcijas. Darot citus darbus, telpisko programmu varēja izslēgt, bet izejot no spēlēm, tā izslēdzās pati. Ja gadījās aizmigt ar jauno minidatoru līdzās, tad pēdējā laikā reizēm gadījās, ka Gerds sevi redzēja no augšas. Nevienam gan viņš to nestāstīja. Tas bija Gerda noslēpums, bet tik pat labi viņš to varēja būt nosapņojis...