Mūsu Nākotne ir Pagātnē un cīņa par Pagātni, ir cīņa par Nākotni.

Tas, kuram pieder Pagātne, tas pārvalda arī Nākotni.

Aizliegtā zona. Svešajā dimensijā. Atila. Satikšanās ar pelēkajiem.

Beidzot tā bija sasniegta. Bez jebkādām redzamām pazīmēm sajutu, ka meklētais ceļamērķis atrasts un noripināju sudraboto golfiņu tukšās šosejas malā. Klāt bija Aizliegtā Zona. Pēdējo divarpus gadu laikā tādas bijām apsekojuši vairākas, taču bez ievērojamiem rezultātiem. Vienīgais, ko zinājām, to tuvumā ne reti pazuda cilvēki, bet vietējie sūdzējās par sliktu pašsajūtu un nepatīkamiem starpgadījumiem. Negaidītas avārijas, traucējumi kā elektriskajās, tā elektroniskajās iekārtās, traucējumi sakaros, par spīti stabiliem pārklājumiem, saslimstība ar ļaundabīgiem audzējiem, pastiprināts alkoholisms vietējo iedzīvotāju vidū, pat, ja tie bija ienācēji no malas un līdz tam bijuši pilnīgi atturībnieki.

Tiesa, visās šajās vietās bija kas nomācošs, kaut neko būtisku neatklājām. Mūsu grupa, kas nodarbojās ar Enerģētisko un Vides izpēti (EVI), bija jauna, un mums trūka ilglaicīgas pieredzes, lai būtu droši par iegūtajiem, vai vēl vairāk – neiegūtajiem rezultātiem. Nelielus enerģētiskos traucējumus un anomālijas gan bijām reģistrējuši iepriekšējā reizē, esot netālu no šīs vietas, taču tie neuzrādījās tik nozīmīgi, lai jūtami ietekmētu apkārtni. Vismaz tā vienojāmies pēc neskaitāmiem strīdiem un patiesības meklējumiem. Vai arī nespējām uztvert un pārbaudīt visus enerģētiskos līmeņus, jo nezinājām, ko meklēt.

Metodes bija gan tradicionālās, kā fizikālie un ķīmiskie mērījumi, gan netradicionālās, tās, kuras saucām par virsspējām un ekstrasensoriku. Viss, kas neiekļāvās “normālajā” pasaulē un nebija izmērāms parastajā lielumu skalā. Grūtākais bija tas, ka mums nebija sava Skolotāja visās šajās lietās. Balstījāmies tikai uz savām dažādajām spējām un nepilnīgo pieredzi. Bez drošinājuma un kontroles no malas. Bijām bariņš pārgalvju, kas cerēja nesodīti pētīt un strādāt sev pieejamajos enerģētiskajos līmeņos, mācoties tikai un vienīgi no savām kļūdām, neprasot padomu nevienam. Dažiem gan bija savi padomdevēji un, kā mēs cerējām – no smalkākiem blīvumiem. Taču, iespējams, nezinot pareizu uzvedības kārtību, mēs reizēm tos aizvainojām vai neklausījām, ļaujot realizēties sliktākajam no iespējamiem risinājuma variantiem. Neņemot galvā brīdinājumus vai nesaprotot dotās norādes.

Galvenais, ko veicām, bija šo atrasto patogēno zonu pirmējā izpēte un kartēšana, lai ieraudzītu iespējamās likumsakarības un vietu saistību. Tīklojumu. Atklātu cēloņus. Kā to bijām paspējuši izzināt, ne vienmēr tas bija saistīts ar tādām ģeopatogēnajām zonām, kā lūzumi Zemes garozā, pazemes tukšumi, āderu tīkli, ģeomagnētiskās anomālijas un tamlīdzīgi, kas būtu vienkāršākais skaidrojums. Bija pat ļoti skaistas vietas, kuras iesaucām par elfupļavām (kaut tās ne vienmēr bija pļavas), kur jutāmies slikti, par spīti gandrīz nedabiski skaistajai, bet ļoti lokalizētajai videi. Vēlāk nojautas izrādījās pareizas – tie bija šauri, norobežoti, starpdimensionālie saskares punkti, ar ļoti plānu robežu, kuru tikai laimīgas apstākļu sakritības dēļ, ne reizes nešķērsojām. Sazin, kā ar toreizējo ne-pieredzi tas būtu beidzies. Kaut vairākiem no mums tas vienalga, beidzās slikti.

Mūsu redzeslokā atradās arī seni kapu lauki, svētvietas un svētkalni, kā arī vietas, kurām bija slikta slava vietējo vidū. Pretēji elfu pļavām, šīs vietas bija kropliem krūmājiem un ģindenīgi izkaltušiem kokiem aizauguši bez-taku brikšņi, kuriem pat dzīvnieki meta līkumu. Drupas un pamestas mājas, kurās bija redzēti vai digitāli iemūžināti spoki. Ļaužu valodās dzirdēti stāsti un liecinieki par nezināmām kontaktu vietām – mēs kāri ķērām visu, ko vien varējām iegūt un pārbaudīt uz savas ādas. Neiztrūka ne nakts pārgājienu, kuros vajadzēja drosmi un stabilu nervu sistēmu, ne nakšņošana teltīs vietās, kurās tas nekādā gadījumā nebija vēlams, turklāt, noteiktās dienās un laikos, kuri bija saistīti ar gadskārtu cikliem, Saules kalendāru, Mēness kalendāru, zvaigžņu stāvokli un maģiskām nozīmēm. Mēs bijām nesātīgi, jo pasaulē esošais nemiers arvien uzstājīgāk lika gatavoties briestošo pārmaiņu klātbūtnei. Gribējām būt pirmie, kas stāsies tām pretī un sagaidīs. Vai vismaz vieni no pirmajiem, lai nenokavētu gadsimtiem solītos notikumus.

Šajās izvēlētajās vietās, nodrošinājušies ar tehnoloģijām un dažādos ceļos iegūtajām maģiskajām zināšanām, veidojām apmetnes. Mazliet zālīšu dūmu, mazliet spēka augu, ugunskurs, dūmos nomelnējušas ādas bungas, un ceļojums varēja sākties.

Viņā pusē satikām gan dīvainas, vērojošas būtnes, kas nebija cilvēki, ar nepārprotami svešādu izcelsmi, gan dzīvnieku tēlus, gan humanoīdus, pie reizes uzklausot dažādos vēstījumus un vēlāk liekot tos kopā, ko nu katrs bija uztvēris vai atcerējās. Kā jau tam jābūt, ieraksti bieži nedarbojās. Pēkšņi izbeidzās baterijas, izlādējās akumulatori, vai ierakstījās klusums.

Patīkamāk bija, ja uz kontaktu nāca cilvēk-līdzīgie humanoīdi ar gaišām, rāmām sejām un stāstīja par pārmaiņām, kuras jutām gaisā un par nākotnes iespējamībām.

Laiku pa laikam notika arī virtuālie ceļojumi uz kosmosa laboratorijām. Ne reizi vien staigāju pa kosmosa kuģi, kura gaiteņus jau tīri labi pazinu. Laboratorijai bija saistība ar cilvēku izpēti, asinsgrupu un gēnu paraugiem. Turklāt, tur bija arī mani paraugi, lai cik dīvaini tas nebūtu. Varbūt tie bija paņemti bērnībā, kad neko vēl neatcerējos?

Otrs kosmisko laboratoriju ceļotājs bija Rems, kuram tas saistījās ar tehnoloģijām. Tās bija dažādas vietas kurās bijām, jo nekad tajās nesatikāmies. Tehnoloģijas bija viņa aizraušanās. Bijām uzzīmējuši katrs savas kosmiskās laboratorijas plānus un tie bija atšķirīgi. Atšķīrās arī gaiteņos redzētās būtnes. Rems par savām nestāstīja, tikai apgalvoja, ka tās neesot līdzīgas tiem cilvēkveidīgajiem humanoīdiem, kuri bija atrodami globālā mākoņa digitālajos krājumos. Ne arī tiem, kurus pēc katras tikšanās un kontaktu reizes bijām uzskicējuši datorā paši.

Vēl bija dabas un Zemes astrālā un ēteriskā lauka būtnes, kurām reizēm prasījām padomu vai gribējām  uzzināt kaut ko saistībā ar zemi, zemes lietām un gudrībām. Ar vairākām no tām bijām iemācījušies vienoties caur uguni, jo uguns, tāpat kā ūdens, spēja labi atvienot izveidoto saiti, kas radās kontakta rezultātā. Vārdi bija atnākuši Vilardam un ar tiem varēja gan izsaukt, gan pēc tam izsaukto aizvadīt projām:

Caur uguni atnāc, caur uguni aizej,

Robeža te, robeža tur,

Uguns pār tiltu, tilts pār uguni,

Slēdzu, šķiru. Šķiru, slēdzu.

Caur uguni atnāc, caur uguni aizej.

Es te. Tu tur. Tu tur. Es te. Viss paliek kā Ir.

Kā Sākumā bijis. Tā Ir.

Vārdus skaitot vajadzēja izmest arī zīmes un simbolus, taču patiesībā caur uguni šo divarpus gadu laikā bijām aicinājuši labi, ja pāris reizes, jo tas bija diezgan neomulīgi.

Vēl trenējāmies iziešanā astrālajā telpā. Tas nebija tik vienkārši un ne vienmēr izdevās, tomēr arī šeit bija zināmi sasniegumi. Vislabāk tas izdevās Zigim, tādēļ šajos ceļojumos viņš vienmēr bija kā līdzgājējs, lai pavadītu pārējos astrālā, kamēr kāds no mums palika lejā drošināt “izgājušos”. Vienkāršākais informatīvais veids bija meditācijas. Tad bija visvieglāk salīdzināt iegūtos rezultātus, jo darbojāmies kā vienots veselums un arī iegūtā informācija bija visticamākā.

Vēlāk šīs vietas kartējām, atzīmējot visu, kas bija uzzināts un veidojām grafisko tīklojumu. Bija interesantas sakritības ar vietu nosaukumiem, nozīmi, izvietojumu un struktūru, ko tās veidoja.

Bija arī citu, senāku pētnieku iegūtās un sastādītās Maģiskās noslēpumu kartes, bet tās ne vienmēr atbilda mūsu novērojumiem un interesēm. Tās bija vai nu ar nodomu neprecīzas, vai pārāk lielos mērogos, novecojušas vai kodētas un mums trūka pieejas kodu, lai tās atšifrētu, jo kartes lielāko tiesu bija iegūtas nelegāli. – Vienkārši zagtas, izmantojot kombinētus augsto tehnoloģiju elementus. Tādus pielāgojumus kā „spiegu mušiņas” (ar mušām tām nebija nekāda sakara), miniatūrās novērotājzondes, „neredzamos” optiskos „gliemežus”, zirneklīšus (paldies, mūsu komandas puišiem!), klusos datorvīrusus – zagļus un citas modernās pasaules iespējas. Vai vienkāršā veidā tas notika izšmaucot meklēto materiālu pa tiešo no īpašnieka bibliotēkas vai datu nesējiem, iepriekš izpētot kārotā materiāla īpašnieka dienaskārtību, paradumus un izstrādājot atbilstošu plānu. Ja meklēto nebija iespējams iegūt caur datortīklu un serveriem, tad bija jāiet pašiem. Durvju vai ofisu atslēgas nebija šķērslis, jo maz bija to, kuri gribēja ar mums dalīties informācijā un gatavi to dot. Neviens nevienam neuzticējās un biežāk ieveda mūs strupceļā, nekā palīdzēja, it kā mēs būtu konkurējoši zelta meklētāji.

Kopumā informācijas ievākšanā būtu dažs labs atklājums pat spiegu tīklam, jo puišu smadzenes darbojās lieliski, taču tas būtu jau cits stāsts. Jo kurš nopietns zinātājs gan vēlētos sasieties ar pārgalvīgu jauniešu bariņu, kur katrs centās bez apdoma izmantot savas esošās, topošās vai vienkārši iedomātās netradicionālās spējas un dotības? Neklausot un nepakļaujoties nevienai autoritātei. Turot tās aizdomās par pārlieku piesardzību, stagnāciju vai vienkārši cenšanos nobīdīt mūsu kā konkurentu pūliņus šīs pasaules glābšanā un sakārtošanā malā. Taču laiks steidzināja, kaut daudzi joprojām izvēlējās neko neredzēt un centās dzīvot pa vecam. Turpinot izlikšanos un pieņemot uzspiestās Spēles variantus, kaut pasaule apkārt pamazām juka prātā. Izliekoties neredzam notiekošās pārmaiņas un ķeroties pie ierastās ikdienas kārtības kā glābšanas riņķa. Bet notika gan… Tikai daudzi to nevēlējās redzēt, jo tā likās drošāk iedomātās pasaules mieram, pat tad, ja tās pamati šūpojās un bruka.

Izmantojot savas spējas un iespējas gribējām kā neredzami patiesības cīnītāji atklāt, sistematizēt un izpētīt šo vietu tīklu un tā saistību ar notiekošo pārmaiņu klātbūtni. Varbūt pat izmantot to vēl nezināmām vajadzībām. Tikai – mēs nezinājām notiekošā patiesos mērogus. Viss varēja būt citādi, bet izvērsās tieši tā… Viss uzgāzās virsū pārāk strauji un mēs bijām mazliet nokavējuši.

_ _ _ _ _ _

Nepārbraucot pāri vientuļajai dzelzceļa pārbrauktuvei, folksvāgena riteņi ieņirkstējās ceļa nomales zāļainajā grantī. Apstājos šaipus sliedēm un izkāpu. Ceļš pāri sliedēm ieslīpi veda uz augšu. Te pat bija arī nožogojuma vārti. Šī bija viena no tālākajām un tukšākajām mazapdzīvoto lauku apgabalu nomalēm, kādu Austrumeiropas zemēs netrūka. Izmantojot dažādās pazīšanās, piegājienus un zināšanas, ierodoties šādās vietās nekādu problēmu parasti nebija. Mācējām būt pelēki un neuztverami pat tad, ja būtu uzvilkuši vismodernākos un košākos sporta apģērbus. To gan darījām reti – tikai sava prieka pēc, lai vēlreiz pārbaudītu un atsvaidzinātu izstrādātās metodes iedarbīgumu. Skatieni visbiežāk slīdēja mums pāri. Turklāt, jaunieši, studenti, nekad īpašas aizdomas neizraisīja. Mēs pratām būt neredzami, vai tikpat kā neredzami, un grūtākajās robežkontroles vietās palīdzēja Rems. Viņš bija mūsu Volfs Mesings – mūsu maģiskais hipnozes Vilks. Tas nebija brīnums, jo zinājām, ka Vilks ir arī viņa totēmdzīvnieks. Biju vienu reizi to redzējusi – liels, sirms Vilks, tikai acu skatiens man nepatika. Tas bija…auksts? Neuzticams? Katrā ziņā tajā bija kaut kas svešs un bīstams, bet Rems tikai pasmējās.

-Tu gribēji, lai tas būtu suns? Tas taču ir vilks! Plēsējs. Nevis stirna vai zaķis.

Paraustīju plecus un nestrīdējos. Vilks bija arī Denisam, bet viņa Vilks bija citāds. Tumši pelēcīgs, platām krūtīm, mazāka auguma, vērojošu, gudru skatienu. Tāds, kuram uzticētos. Par Rema spēka dzīvnieku to nevarēja teikt, bet tas jau bija viņa, ne mans.

Pa to laiku piebrauca arī sarkanais furgons – busiņš, ar Zigi, Līnu, Vilu, Simonu, Trūdi un pārējiem draugiem. Izkāpuši un izlocījuši kājas pēc garā ceļa, ziņkāres pilni piegājām pie aprūsējušā drāšu žoga un sākām skatīties tam pāri. Zāle bija gara un pāraugusi. Neliels nolaists grants ceļš atzarojies no šaurās slikti asfaltētās šosejas pa kuru bijām atbraukuši, veda pāri pakalniem, lejup, tālumā uz neuzkrītošu pelēcīgi sarkanīgu ēku puduri aiz saaugušiem krūmājiem un kokiem. Brīdi palikām stāvot. Apkārtne bija nekopta un aizaugusi. Nekas neliecināja par ķīmiskiem eksperimentiem vai ķīmisku vielu klātbūtni vidē, par ko bija sūdzējušies vietējie iedzīvotāji, taču skaidri to zināt nevarēja. Tas būtu vienkāršākais no variantiem, kuru neizslēdzām.

Vilards, kuru parasti saucām par Vilu, pirms četrām naktīm bija novērojis zaļganus dūmus, zaļganus izgarojumus virs celtnēm, kuri pazuda līdz ar rīta gaismu. Bet pirms tam garām bija aizslīdējis nelielu, spožu, objektu spiets, pazūdot nekurienē. Par parādībām bija stāstījuši vietējie iedzīvotāji, kuri baidījās tuvoties īpašumam un uzskatīja to par nolādētu, vai vismaz nevēlamu un aizdomīgu. Vairāki ap ēkām naktīs bija novērojuši spīdēšanu, tādēļ radās aizdomas par slepeniem eksperimentiem, kas tiekot šeit veikti bez brīdinājuma, bet oficiālās varas iestādes bija tālu. Neviens par sūdzībām nebija interesējies, izņemot dažus attālās, centrālā apgabala pilsētas ufologus, kuri tā arī neko neatrada. Mājas izrādījās neapdzīvotas un tās uzraudzīja sargs, kura vārdu vietējie nevarēja atcerēties, un kurš nekad netika redzēts ārpus nezināmā īpašnieka teritorijas. Protams, ka ziņkārīgie atbraucēji nekur tālāk netika un ātri vien bija devušies projām no neviesmīlīgās vietas. Tagad mēs gribējām noskaidrot gan spīdēšanas, gan Vila redzēto zaļgano dūmu cēloņus. Turklāt, vēlams, bez pieminētā, bet neviena neredzētā, uzrauga klātbūtnes.

Kamēr pulcējāmies pie žoga, Vils no furgoniņa izcēla kasti ar instrumentiem vides paraugu noņemšanai, ja rastos tāda nepieciešamība. Bija arī Geigera skaitītājs un daži smalki mērinstrumenti, kuri piederēja Remam. Līna nostājās pie sētas un pavērsa delnas pret nožogoto īpašumu, kura pretējā mala pazuda aiz zaļgani rūsganiem, biezi saaugušiem krūmājiem. Līdzās nostājās Rems un aizvēra acis. Līna pēc brīža nopūtās un nodrebinājās:

– Neko ķīmisku nejūtu, bet no tām mājām tālumā nāk aukstums.

Rems atvēra acis. –

– Viss šķiet tukšs. Varbūt tās mājas vispār ir pamestas vai … vai arī tur ir telpas pāreja vai kas tamlīdzīgs, jo tāda sajūta nav bijusi. Kā bedre vai tukšums, kas velk uz iekšu, bet tik tālu nevaru uztvert. Šī pastaiga nebūs patīkama, to varu galvot.

– Varbūt palaist mazo vadāmo novērošanas zondi? – ieminējās Vils.

– Labāk pietaupīsim, – atteica Deniss, kurš tikko bija pārbraucis busiņu mazliet attālāk, dažu vientulīgu koku paēnā un nosedzot manu golfiņu skatienam. Tagad viņš pievienojās blakus Līnai un pārlaida skatienu klajumam.

– Mazā zonde šobrīd palikusi vienīgā. Man nebija laika salabot to, kuru sabojāja hip-hoperu banda. Sakiet, ko gribat, neticu, ka tā bija nejaušība. Viņi zināja un mūs gaidīja. Zonde bija pārāk maza un  neuzkrītoša, lai to ieraudzītunezinātājs, – Deniss turpināja. – Tā, kas mums palikusi, pārāk viegla. Var tik tālu neaizvilkt. Jātiek tuvāk mājām, lai palaistu.

– Man arī šķiet, ka būsim uzkāpuši kaut kam, vai kādam, uz varžacīm, – noteica Rems un iestājās klusums. Pārņēma dīvaina sajūta, kā esot uz kraujas pirms lēciena, taču kraujas nebija.Vēl kādu brīdi stāvējām un skatījāmies, taču tuvumā vai tālumā nemanīja nevienu dzīvu dvēseli. Nedzirdēja pat putnus, skanēja tikai sienāžu sisināšana un cikāžu čirkstēšana, kā braucot ar nesmērētiem ratiem.

Drāšu žogs izskatījās aizvēsturisks, nosūbējis un nolaists. Aizaudzis ar garu zāli un stīgojošiem tīteņiem. Tāds, par kuru gadiem ilgi neviens nav rūpējies. Vienlaikus žogā bija kaut kas nepievilcīgs, kas darīja uzmanīgu. Pa kreisi no slēgtajiem vārtiem, žoga apakšēja daļā, bija caurums. Tā kā neviens, dzirdot Rema vārdus, tūlīt turpināt ceļu nealka, uzmanīgi, pa žoga apakšu, ielīdu teritorijā. Pārņēma nepatīkama sajūta, kā pievērstos neredzams skatiens un kāds sāktu mūs cieši un caururbjoši vērot. Piecēlos un paraudzījos apkārt. Tuvumā joprojām nemanīja nevienas dzīvas dvēseles. Mazliet atslābinājos un gribēju dot Simonai zīmi sekot, kad pasaule sagriezās.

Aiz muguras nobruka apdullinoši metāliski dārdi un pāri pārskrēja ledaina brāzma, iedzeļot līdz kaulam. Pagriežoties ieraudzīju, kā Rems, Vilards un pārējie strauji atkāpjas. Zibenīgi izlīdu atpakaļ cauri žogam un līdz ar viņiem sāku skriet lejup pa asfaltēto ceļu, kur bijām atstājuši savus transportlīdzekļus, bet troksnis pieauga.

Tur, kur vēl nesen bijām šķērsojuši nomaļo dzelzceļa pārbrauktuvi, tagad pretī lidoja nez no kurienes no sliedēm noskrējuša pelēkmelna, masīva, metāla vilciena vagoni, norobežojot no glābjošajām automašīnām. Kurā brīdī tas bija noticis un kāpēc, neapjautu. Gaiss pēkšņi bija pārvērties ellē.

Dārdoņa plēsa ausis un aukstuma vietā pāri gāzās svilinoša karstuma viļņi. Garām viena aiz otras aizbrāzās melna metāla masas, šķiežot zemes, dūmu un dzirksteļu mutuļus. Prāvs atrauta metāla gabals šņākdams aizlidoja garām, pārplēšot vējjakas piedurkni un nobrāžot ādu no augšdelma līdz plaukstai, taču sāpju nejutu. Trīcot apstājos, kad pēdējais vagons uz sāniem, šņākdams un dzirksteļodams pret asfaltu, aizskrēja garām nepilnu divu metru attālumā, gandrīz aizraujot līdzi. Krītot pieplaku zemei un aizvēru acis. Vai tiešām tas notika mūsu dēļ? Vai bijām atklāti? Reizēm vienam vai otram no mums bija licies, ka tiekam izsekoti, bet kaut kas tāds notika pirmo reizi. Neticēju nejaušībām. Pārņēma bailes. Varēja teikt arī savādāk, – suns zina, ko ēdis … Un mēs to zinājām. Arī es. Pārāk tuvu bijām pienākuši Nezināmajam.

Kad dārdoņa apklusa, iestājās sastingums. Nezinu, cik ilgi paliku guļot. Ausīs zvanīja un dūca. Visa pasaule bija pārvērtusies vienā vienīgā skaņu kakofonijā, kas plēsa galvu ļaunāk par migrēnu, spiežot acis ārā no dobumiem. Pagāja krietns laiks, līdz spēju pakustēties. Cīnoties ar reiboni un nelabumu, grīļojoties piecēlos un gandrīz pakritu. Gar acīm dejoja krāsaini plankumi. Nācās stāvēt un gaidīt, kamēr redze mazliet noskaidrojas.

Viss apkārt bija tukšs kā izmiris, ja neskaitīja melno metāla vagonu vrakus bez dzīvības pazīmēm, it kā tos būtu vadījis kāds prātā jucis autopilots.

Cauri krāsainajiem virpuļiem, kas joprojām peldēja acu priekšā, centos ieraudzīt draugus, taču tie bija kā ūdenī iekrituši. Nebija ne Simonas, ne Līnas, ne Trūdijas, ne arī kāda no puišiem, kuriem līdzi bijām devušās. Viņu nebija – ne dzīvu, ne mirušu. Jutos kā vienā no tiem nejaukajiem ceļojumu sapņiem, kurā mosties, mosties un nekādi nevari atgriezties realitātē, no kuras esi nācis. Draugus nekur neredzēja. Tas deva iracionālu cerību, ka viss vēl var būt labi. Varbūt draugi atradās viņā pusē kūpošajai lūžņu kaudzei? Pie dzelzsceļa sliedēm, kur bijām atstājuši savas automašīnas? Ja vien tās nav sadragātas lupatās. Tad vajadzēs iet kājām un meklēt kādu transporta pieturu vai izlūgties vietējo iedzīvotāju palīdzību. Iztēlojos, kā satiekoties varēsim izstrīdēties, pasmieties un pārrunāt piedzīvoto, pavelkot citam citu uz zoba par baiso piedzīvojumu.

Pārvarot bailes, sāku virzīties uz noskrējušo vagonu pusi. Kājas bija kā no vates. Klupu uz katra soļa, taču turējos. Tukšajā, smeldzošajā galvā atradās viena vienīga doma – bija jātiek atpakaļ pie automašīnām, ja vien tās izturējušas katastrofu un jāsameklē pārējie. Gan viņi tur būs. Gaidīs. Tikai vajadzēja šķērsot šo biedējoši melno, apgāzto vagonu sienu, kas norobežoja no glābjošajām automašīnām. Lēnām tuvojos masīvajai deformētā metāla barjerai, no kuras vienlaikus nāca gan karstums, gan aukstums, taču tajā brīdī acīs satumsa.