Maija Gundega, “Dižmeža solījums”

Melnais Alnis dzīvoja mežā. Ne pārāk biezā, ne pārāk dziļā, bet viņam pietika un viņa bērniem arī. Tur bija gan pakalni, gan gravas, gan sīkas urgas, kurās padzerties un vēl bija akmeņi. Sakrauti no sen seniem laikiem. Lielāki un mazāki. Gan kaudzēs, gan krāvumos, gan izmētāti pa meža stūriem un takām.
Cilvēkiem patika mežs. Katrai vietai viņi bija devuši kādu nosaukumu. Tur bija Patiesības kalns, Māras ieleja, Karaļa kalns, U veida krāvumi un citas Dziļā Dižmeža vietas, kuras cilvēkuprāt, ar kaut ko izcēlās. Kaut akmeņu krāvumi varēja būt gan M veida, gan V veida, gan vēl daudzos citos veidos, kā nu katrs tos redzēja un saprata. Taču pakalnu patiesie vārdi bija tālu no cilvēku dotajiem. Un paši kalni bija tikai skraji, eglēm, bērziem un ozoliem apaguši lielāki pakalni, kuri pacēlās meža vidū...