Maija Bumbiere: Rakstīju ar domu, lai lasītājs aizdomājas pats par savu dzīvi

Redzēt savu grāmatu grāmatnīcās esot mazliet sirreāli, tā izsakās nesen izdotā jauniešu romāna “Dzirkstelīte” autore, Jauno rakstnieku konkursa dalībniece Maija Bumbiere. “Grāmatas rakstīšana nav viegla, viņa atzīst. “Viegli ir uzrakstīt pāris lapaspuses vai dažas rindkopas, bet uzrakstīt tik daudz, lai veidotos sižets un grāmatai nepieciešamais apjoms, lūk, tas ir grūti.” Kādas vēl atziņas pirmās grāmatas rakstīšanas un izdošanas procesā guvusi jaunā autore, lasi šajā intervijā.

Cik ilgi un kā tapa Tavs pirmais romāns “Dzirkstelīte”?

Projekta “Bibliotēka” organizētais Jauno rakstnieku konkurss bija kā dzinulis, ka beidzot pietiek gadiem prātot un domāt un laiks ķerties pie darba. Bez dalības šajā konkursā noteikti grāmata šodien nebūtu manās rokās, un runa nav tikai par grāmatas izdošanu pašu par sevi, bet arī tās uzrakstīšanu, kur man ļoti palīdzēja tieši nospraustais termiņš. Tas nozīmēja, ka vairs nevarēja būt nekādu atrunu. Bija jāstrādā pie sava projekta un jānoved iesāktais līdz galam. Grāmata tapa aptuveni pus gada laikā, bet idejas, ko rakstīt atsevišķās nodaļās, jau krietni senāk.

Rakstīšanas procesā bija dažādi brīži. Kad manuskripta nodošanas termiņš bija pavisam tuvu beigām, uzjundīja tik ļoti pazīstamās bakalaura un maģistra darba rakstīšanas sajūtas – spriedze, nogurums, miega trūkums, mazliet izmisums. Protams, bija arī daudz skaistu brīžu, kuros reizēm varbūt nebija tik daudz uzrakstīts, kā vajadzētu, bet pats process bija skaists – karstajās vasaras dienās sēdēju atpūtas krēslā zem ābeles ar portatīvo datoru klēpī un lēnā garā rakstīju. Grāmatas rakstīšanu ļoti ietekmēja arī ikdiena – darbs un sadzīve. Tā kā ikdienā strādāju pie datora, tad bieži vien bija grūti saņemties vēl pēc darbalaika sēdēt un rakstīt, jo gribas taču būt fiziski aktīvam, ja tāda iespēja ir dota. Reizēm gan domas burtiski plūda, un bija jāsteidz žigli tās pierakstīt.

Kā pie Tevis “atnāca” romāna “Dzirkstelīte” sižets, un par ko ir romāns?

Idejas grāmatas sižetam nāca no pašas redzētā, dzirdētā un piedzīvotā. “Dzirkstelīte” ir vēsts par meiteni vārdā Ance, kurai vectēvs, botāniķis, ir iedevis iesauku “Dzirkstelīte” tālab, ka viņam ļoti patīk mazā, trauslā, sārtā puķīte dzirkstelīte. Vārds “dzirkstelīte” apzīmē arī meitenes raksturu un straujo dabu. Ancei ir ļoti labas attiecības ar saviem ģimenes locekļiem, īpaši ar mammu un vectēvu. Vectēvs Anci jau no agras bērnības ved dabā un māca dažādas gudrības par augiem, tāpēc Ancei daba nozīmē ļoti daudz, un tā ir spēlējusi būtisku lomu viņas identitātes veidošanā. Savukārt Ancei viņas pašas mamma ir kā ideāls. Jāteic, ka arī mammā reizumis pavēdī pašas Ances rakstura nianses un otrādi. Grāmata ved cauri Ances dzīvei, posmā no saulainās un gaišās bērnības līdz pieaugšanai. Ancei nākas saskarties ar dažādiem dzīves pavērsieniem, kur būtisku lomu spēlē gan atvadas no kāda īpaša cilvēka, gan dzīves laikā sastaptie cilvēki. Romāna laikā mainās Ances vērtības un uzskati, tomēr bērnībā ieliktie “pamati” saglabājas.

Kādu vēstījumu Tu vēlējies aiznest līdz lasītājiem ar savu pirmo romānu? Kādus jautājumus vai, iespējams, atbildes, Tavuprāt, romānam būtu jāaktualizē lasītājā?

Vēlos, lai lasītājs aizdomātos pats par savu dzīvi un uzdotu sev jautājumus: kāpēc kaut kas ir sanācis tieši tā un ne savādāk, un kas to ir ietekmējis; vai esmu apmierināts ar savu šodienu; ko es varu darīt, lai kaut ko mainītu sevī un savā ikdienā; kuriem cilvēkiem es patiesi rūpu utt. It kā jau pašsaprotami jautājumi, par kuriem domā lielākoties visi, bet, tikai, domāt nav darīt, un darīt bez apdomāšanās arī nevar. Ance šajā grāmatā ir darītāja, kurai viss nemaz tik gludi vienmēr neizdodas.

Kā aizsākās Tava interese par rakstniecību?

Jau agros skolas gados man patika pierakstīt savas pārdomas un atklāsmes. Es to saucu par “izrakstīšanu no sevis”, un “izrakstīšana” ir kā nepieciešamība. Godīgi sakot, nezinu, kā aizsākās mana interese par rakstniecību. Tas šķiet tik dabiski, it kā vienmēr šī interese būtu bijusi pašsaprotama. Noteikti, ka grāmatu lasīšana pati par sevi ir atstājusi būtisku lomu. Tāpat arī, kad biju pavisam maza, redzēju, ka mamma raksta vēstules un saņem tās pastkastē. Arī māsas rakstīja vēstules, jo agrāk tīņu žurnālos bija iespēja sev atrast vēstuļu draugus pēc ieliktajiem sludinājumiem. Arī es pati sākumskolā un pamatskolā ļoti daudz rakstīju vēstules. Patiešām īstas vēstules – taustāmas un ar visām aploksnēm un markām. Tagad jau tādu praksi saziņai reti kurš vairs izmanto, jo ir taču internets! Vēl aizvien daudzas no savām vēstulēm esmu saglabājusi – nevar izstāstīt, cik ļoti tajās var sajust tos laikus.

Kuri literatūras darbi visvairāk ir ietekmējuši Tavu pasaules redzējumu, dzīves uztveri, izraisījuši līdz pārdzīvojumu?

Pusaudžu gados atklāju Kiras Poutanenas grāmatu “Skaistā jūra”, un šī ir tā grāmata, kuru esmu pārlasījusi vairākkārt. “Skaistā jūra” ir lieliska grāmata, turklāt pāris citātus no tās atceros vēl šodien. Pēc tam iepazinu Ārijas Elksnes dzeju, ar kuru pāris gadus biju jo sevišķi aizrāvusies. Savukārt Mārgaretas Mičelas “Vējiem līdzi” ir kaut kas īpašs jau no pašas bērnības. Savukārt pēc studiju gadiem kaut kā sāka vairāk interesēt grāmatas, kurās ir minēts par latviešiem trimdā un izsūtīšanas jautājumu. Piemēram, varu minēt šādas grāmatas: Toma Kreicberga “Lopu ekspresis”, Agates Nesaules “Sieviete dzintarā” un “Zudušie saulgrieži”, Andras Manfeldes “Mājās pārnāca basa”. Ļoti uzrunājoša bijusi arī Sanitas Reinsones grāmata “Meža meitas”.