Maija Gundega, “Zaļās zāles Pasakas”

Trīs lielie ceriņu krūmi dārza stūrī bija gandrīz noziedējuši – viens balts, un abi violetie malās. Noziedot tie vairs neizskatījās ne par desmito daļu tik skaisti, kā ziedēšanas laikā, taču tieši tos par savu mājvietu bija izraudzījies Dūmbārdis. Rūķis ar diezgan neciešamu raksturu un lielisku – gaišu, dūmakaini pūkainu, skaistu, kuplu, vieglu un mīkstu bārdu, kura nebija ne par lielu, ne par mazu. Ne par platu, ne par šauru. Ne par īsu, ne par garu. Neciešamā, kašķīgā rakstura dēļ apkārtējās mazās tautas un dzīvie radījumi viņu gan bieži sauca arī par Drūmbārdi, taču pats rūķis par to neuztraucās. Kā jau pārliecināts vecpuisis, tas ne ar vienu dziļākos sakaros neielaidās...