Lūcija Lipska, “Lidojums”

Reiz sensenos laikos aiz trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām jūrām uz apsūnojušas ozola saknes auga kāda vientuļa pienenīte. Mūžs tai bija īss, un vienīgais viņas kompanjons, kas kavēja laiku, bija uzmācīgais gliemezis un vecais sakņu īpašnieks ozols, caur kura vareno zarotni neizlauzās ne saules stariņš. Tā pienenīte pavadīja savu īso mūžu un saulrietu pēc saulrieta kļuva arvien sirmāka un sirmāka, līdz kādudien izkūpēja gaisā, un vējš sev līdzi aiznesa arī atmiņas par laiku, kas viņai še bija atvēlēts. Taču viena no pienenes sēkliņām pacēlās augstāk par citām, tā lidoja tālāk un tālāk, kur skatieni no zemes to vairs nespēja aizsniegt. Garām putniem un cauri mākoņiem tā lidoja, līdz visbeidzot nosēdās uz zilā debesu juma un tur arī palika. Sēkliņa sāka dīgt, un ne diennakts nebija pagājusi, kad no mazās sēkliņas bija izaugusi vesela sala, gana liela, lai uz tās varētu apmesties i vecais ozols, i apnicīgais gliemezis, un tad vēl vietas paliktu pāri. Vismaz tā tika stāstījis mans vecpaps. Noslēpumainās saliņas debesīs bija vienīgais, par ko viņš runāja pie vakariņu galda, Ziemassvētku eglītes, Jāņu ugunskura un, drošības pēc, arī makšķerējot piemājas dīķī, ja nu gadījumā es kādu detaļu būtu palaidusi garām. Taču, lai cik neatlaidīgi viņš par tām stāstītu, fantastiskās saliņas bija un palika vien novecojusi bērnu pasaciņa...