Līva Kalnača, “Kabatas pasaka”

Čau! Es esmu Otto un man ir ļoti daudz kabatu. Man ir kabatas biksēs, un kabatas manā mīļākajā jakā, vēl man ir krūšu kabata krekliņam un slepenā kabata āra jakā. Man patīk, ja kabatas ir pilnas, tad vienmēr tajās var atrast kādu brīnumu un no tā izveidojas stāsts.
Viņas bija trīs. Viena tāda maziņa no pasta kastītes. To mamma izmantoja trešdienās un retu reizi arī piektdienās. Tā palīdzēja piekļūt mazas kastītes vēdera saturam, kurā dažreiz bija paslēpušies žurnāli par tāltālām zemēm un seniem notikumiem, citreiz mazas lapiņas, kuras mammai ieraugot, lūpu kaktiņi pacēlās uz augšu un viņa pēc tam Otto teica: “Būs jāiet uz pastu”. Pastā visbiežāk iedeva tieši kaut ko Otto, tāpēc viņš bija ieinteresēts, lai mazo metāla kastīti mamma pārbaudītu bieži jo bieži, ja nu atkal jāiet uz pastu un viņš var tikt pie kā forša. Klausot Otto uzstājīgajiem pieprasījumiem, mamma mēdza atvērt kastīti arī citās dienās, bet, tad noplātīja rokas un teica “Tukšs. Nekā nav. Bet tas nekas, gan jau kaut kas kaut kad būs”...