I

Šorīt simt četrdesmit gadu vecumā nomira pēdējais mirstīgais cilvēks. Marijas krunkainā seja bija redzama visur, ne tikai ziņu ekrānos. Pat ēku sienas, uz kurām parasti mirgoja tikai reklāmas, raidīja Marijas atmiņas. Visa Augšpilsēta bija Marijas dažādu dzīves posmu attēlu mozaīka. Mozaīku gabaliņi iemiesoja sevī smejošu, domīgu, guļošu, dejojošu, dzīvu Mariju, bet pāri tam visam maigi gūlās nāves vārds. Iedzīvotāji bija nesaprašanā, kā to varēja pieļaut. Gaismas torņa ļaudis bija veltījuši tik daudz pūļu, lai cilvēce uzvarētu nāvi. Vairākus gadu desmitus neviens Augšpilsētā nebija miris. Ne no slimībām, ne no vecuma. Neskatoties uz to, Marija bija paziņojusi, ka vēlas nāvi. Neviens nešaubījās, ka kundze, izvairoties no jebkādiem ārstniecības līdzekļiem, vienkārši bija sajukusi prātā. Un tomēr — Augšpilsētas iedzīvotāji jutās nodoti un piekrāpti — uzvarētājai nāvei tika ļauts ienākt pilsētā un ievākt vienas dzīvības ražu. Tas, ko pilsētnieki nezināja, un vēl kādu laiku vai iespējams nekad arī neuzzinās — nāve izmantoja iespēju un zem sava apmetņa paslēpa divas dzīvības. Bet visus ekrānus piepildīja tikai Marijas dzīve.

Arī Tīklā šī bija vienīgā ziņa. Dienas vidū gan parādījās informācija par tehniskām ķibelēm un nekārtībām Gaismas tornī, bet šai sazvērestībai neatradās liels sekotāju pūlis, tādēļ ātri vien tā noklusa starp Marijas parakstītā apliecinājuma, ka viņa piekrīt nomirt, un viņas bērnības bildēm.

Iespējams, Īno bija vienīgais cilvēks, kurš notiekošo uztvēra pavisam mierīgi. Protams, arī viņš nevarēja saprast sievietes izvēli, bet pieņēma to kā faktu un īpaši par to nedomāja. Nedomāt vieglāk gan bija gan tikai no paša rīta, kamēr viņš nebija pievienojies Tīklam. Atpazīstot Īno pirksta nospiedumu vadības pultī, viņa sienas iekrāsojās sarkanas, mirgojot draugu atsūtītajām ziņām, ja nu Īno nav pamanījis tik svarīgos jaunumus. Viņš izlasīja četras ziņas, kas vēstīja vienu un to pašu, un izdzēsa visas pārējās. Sienas atkal palika baltas. Īno neaizrāvās ar tehnoloģijām, tomēr viņš bija padevies ekrānsienu reklāmas kārdinājumam. Īno draugu vidū vairāk iecienīti bija mazie hologrāfiskie ekrāni, ko varēja iemontēt rokas pukstenī vai kulonā, ko nēsāt ap kaklu. Tomēr Īno visus iekrājumus ieguldīja, pārvēršot trīs savas istabas sienas par vienotu ekrānu. Puisis nospieda ikonu uz vadības pults un visas trīs sienas sāka trīsuļot zaļganā gaismā. No vienas sāka triekties strauja upe, kas ietecēja otrā sienā, kurā bija paspējis izaugt zaļš mežs, līdz kura zemei izlauztās tikai daži saules stari. Mežs iestiepās arī trešajā sienā, bet attālinoties. Aiz tā mierīgi gulēja kalni. Ne tik asšķautņaini un pelēki drūmi, kā tie klinšu kalni, ko varēja redzēt pilsētas ziemeļu pusē aiz meža. Ekrāna kalni bija augstāki, un tos klāja sniegs. Īno šis attēls vienmēr sniedza pamatīgu miera izjūtu. Lai arī upes un meža sienas bija kustības pilnas, un gar kalnu tikai paretam nolaidās pāris ērgļi dažu pikseļu formātā, tieši uz šo sienu Īno nolūkojās visilgāk. Reti kad sienās parādījās kas cits. Reizēm intereses pēc puisis vēroja tuksneša vētras, reizēm mainījās mežu veids un kalnu augstums, bet tie vienmēr bija sniegoti. Īno nekad nebija redzējis sniegu, ja neskaita tās dažas brīnumainās ziemas, kad pāris naktis zemā temperatūra pārsita rekordus, un ziemeļu kalnu klintis sedza dažas baltas strēles. Viņa ekrānos gandrīz nekad nevarēja redzēt jūru, jo uz to viņš varēja skatīties diendienā pa lielo logu ceturtajā, dienvidu sienā. Bezgalīgs zilums, kura krasti sākās pārāk tālu zem Īno logiem, lai viņš tos varētu redzēt. Īno dzīvoklis bija viena liela telpa ar virtuves iekārtām vienā pusē un ar labierīcībām un dušu nelielā blakustelpā. Tādēļ puisis reizēm pats sasmējās par ideju, ka, ieslēdzot visus ekrānus, viņš varēja arī dzīvot mežā.

Tomēr šodien Īno nebija pārāk daudz laika gremdēties ekrānu pasaulē. Viņš atkal pieslēdzās Tīklam, apskatot šodienas darba pienākumus. Pilsētas pamatu apskate, stiprināšanas sistēmu monitorings un analīze. Īno nevarēja valdīt smaidu, viņš šo dienu bija gaidījis vairākus mēnešus kopš iepriekšējās — arī pirmās reizes, kad bija iespēja doties uz pašu apakšu. Visu, kas atradās zemāk par Pirmo stāvu, kas patiesībā atradās vairāk kā 80 metru virs jūras līmeņa, visi sauca par Leju. Un Leja varēja interesēt tikai trakos vai galīgākos zinātnes nūģus. Īno vienaudži uzskatīja, ka puisis ir kaut kur pa vidu šīm divām kategorijām. Un vēl nedaudz sapņotājs un pavisam noteikti botāniķis. Īno pats līdz galam nezināja, kas viņš ir. Protams, viņš apzinājās, ka ir Augšpilsētas diendividu apriņķa četrdesmit otrā stāva iemītnieks, praktikants, jaunietis, pagaidām vēl mirstīgs, bet jau pēc dažām nedēļām ir paredzēta Šūnu ceremonija, kas viņa statusu mainīs uz jaunais pieaugušais Ar šo statusu viņam paredzēts dzīvot vairākus gadu desmitus, līdz kļūs par pilnvērtīgu pieaugušo. Īno arī zināja, ka ir viens no labākajiem studentiem un praktikantiem, kā liecināja bagātīgi tetovētais kreisās rokas bicepss. Dažādie simboli vēstīja par viņa sasniegumiem svarīgākajos testos, un reti kuram no jauniešiem bija tik daudz zīmju kā Īno. Tomēr visas šīs zīmes Īno nepalīdzēja izvēlēties virzienu, kurā strādāt un mācīties tālāk. Viņam bija gandrīz izcili veselības un sportiskās sagatavotības pārbaužu rādītāji, bet tādi bija gandrīz visiem jauniešiem un jaunajiem pieaugušajiem, jo treniņi un veselīgs uzturs tika stingri kontrolēts pirmos 45 dzīves gadus. Vienlīdz labi viņam bija arī pētniecības prasmju un problēmrisinājumu rādītāji. Tomēr visvairāk punktu viņš vienmēr ieguva botānikas un inženierzinātņu pārbaudēs. Tieši tādēļ jaunietis bija izvēlējies divas prakses vietas, kas nebija nekas neparasts. Daudzi jaunieši vēl īsi pirms ceremonijas strādāja divās vai pat trijās vietās. Lielākoties šī izvēle bija skaidrojama ar to, ka praktikantu vecumā viņiem bieži jau bija romantiskas attiecības, un jaunieši diezgan stingrajā grafikā izmantoja visas iespējas, lai pavadītu laiku kopā. Tomēr ceremonijas laikā jaunietim bija jāizvēlas viens virziens. Parasti tā nebija grūta izvēle un 99% gadījumu tā sakrita ar Gaismas torņa ieteikumiem. Gaismas torņa zinātnieki rūpīgi analizēja testus visas jaunieša dzīves garumā, kā arī prakses un darba atskaites, jaunieša izvēles Tīklā, tuvākā sociālā loka izvēles un paradumus un citus pieejamos datus. Tas viens atšķirību procents bija saistīts ar tiem gadījumiem, kad Augšpilsētā bija krietni jāierobežo kāds virziens vai jāspēcina cits. Piemēram, ar katru gadu nedaudz samazinājās Veselības centrā nepieciešamo darbinieku skaits. Īno gan vēl bija pāris nedēļas laika izvēlēties, tomēr atbilde viņam likās tikpat tāla kā sniegotās kalnu virsotnes uz istabas sienas. Vienīgā jaunieša cerība bija tā, ka atbilde varētu atnākt kādā no viņa prakses vietām.

Viena no tām bija Augšpilsētas Dārzi, kur viņš strādājis pēdējos 9 gadus. Pirmie gan nebija īsti darba gadi, lielāko daļu laika bērni Dārzos mācījās augu nosaukumus, to izdzīvošanai nepieciešamos apstākļus un vitamīnu kombinācijas. Tomēr arī par to tika saņemta atlīdzība, kas krājās bērnu kontos vēlākiem gadiem. Pateicoties šai prakses vietai, Īno bija ticis pie nelielā dzīvokļa ar skatu uz jūru – Dārzi aizņēma milzīgu pilsētas dienvidu teritoriju vairāku desmitu stāvu augstumā, un tā darbinieki drīkstēja izvēlēties tuvākos dzīvokļus. Tie, protams, nebija labākie – pavisam nelieli, pārsvarā ar vienu, retāk ar divām istabām un mazu virtuvi. Labākie dzīvokļi vienmēr tika Gaismas torņa zinātniekiem. Lai arī lielāko laiku viņu pavadīja torņa laboratorijās, pat pilsētas pārvaldei nebija tik labi dzīvokļi. Zinātnieki pārcēlās ik pa pieciem, sešiem gadiem. Viņi pārcēlās uz augšu — uz gaišākajām, plašākajām dzīves telpām. Īno prātoja, pēc cik gadiem tiks sasniegts tāds augstums, kad varēs redzēt pāri klinšu kalniem. Kad Īno par to ieminējās draugiem, viņi vienmēr atsmēja pretī — noteikti vēl mūsu dzīves laikā. Viņiem neinteresēja, kas ir aiz kalniem, un Īno ātri vien nomainīja tēmu, pirms atkal tiek nosaukts par trako zinātnieku. Jo, lai arī Gaismas tornis bija augstākā, vislabāk atalgotā un cienījamākā darba vieta, par pašiem zinātniekiem pilsētnieki bieži vien jokoja, ka viņi paši ir kā gaismas bākas – uz āru spīd, bet iekšā tikai baložu mēsli. Zinātnieki tiešām nebija visdraudzīgākie augšpilsētnieki, bet, zinot viņu darbu apjomu, brīvprātīgi izvēlēto, nevis pilsētas noteikto, tas nebija nekāds pārsteigums. Ņemot vērā, ka uz paša Īno pleca bija atrodams gaužam maz komunikācijas sasniegumu zīmju, viņš vienkārši smaidīja, šos jokus dzirdot. Zinātnieku dzīvokļi jau sen bija pārauguši Gaismas torņa augstumus, tomēr šī vieta joprojām bija centrālā visas Augšpilsētas iedzīvotāju dzīvē. Un tās tuvumā atradās labākās darba vietas – skolas, Veselības centra, un visas pārējās ar iedzīvotāju izaugsmi saistītās iestādes.

Otra Īno prakses vieta bija Augšpilsētas Arhitektūras centrs. Jau no agras bērnības, kad Īno izrādīja pastiprinātu interesi par klucīšu un vēlāk lego māju būvēšanu, izglītības sistēma viņam piedāvāja attīstīties šajā virzienā. Tā viņš nonāca rasēšanas nodarbībās, kur viss bija jāsāk no pamatiem. Burtiski. Īno apguva Augšpilsētas celtniecības vēsturi, vismaz pieejamo informāciju, pētīja pašus pirmos rasējumus un pirms nepilniem četriem mēnešiem ar citiem Arhitektūras centra praktikantiem un dažiem pieredzējušiem kolēģiem devās Lejā. Lai arī līdz sīkākajai detaļai izpētījis visus plānus, kā arī apskatījis senāku pētījumu attēlus, Īno bija priecīgi satraukts par iespējamo skatu. Viņš iztēlojās vīnstīgām apaugušas kolonnas, lai arī skaidri zināja, ka pamati ir milzīgas, vienkāršas sienas, kolonnas un dažādi laika gaitā klāt nākuši stiprinājumi. Un, izkāpjot no Pirmā stāva kravas lifta, kas veda uz Leju, tieši to viņš arī ieraudzīja. Tomēr patīkamais satraukums viņu nepameta, lai gan visas dienas gaitā neko vairāk par stiprinājumiem viņš neredzēja. Patiesībā šis satraukums nepazuda arī dienas beigās. Tuvākajās dienās tas norimās, bet šodien Īno saprata, ka līdz galam tas tā arī nebija pazudis visus šos mēnešus. Neapzināti viņš bija gaidījis nākamo reizi, kad varēs doties Lejā. Pilsētas pamati bija milzīgi. Pēc pirmās ekspedīcijas Lejā, Īno un pārējie jaunieši bija guvuši ieskatu pavisam nelielā pamatu daļā, kas simetriski atkārtojās visā pārējā pamatu teritorijā, nezinātājam veidojot kaut ko līdzīgu labirintam, bet Arhitektūras centra studenti teorētiski to varētu izstaigāt bez kartes. Ja vien viņi varētu atļauties Lejā pavadīt vairākas dienas. Atlikušās nedēļas līdz ceremonijai bija paredzēts doties lejā divreiz nedēļā, lai veiktu ikgadējo pamatu pārbaudi un izstrādātu labošanas plānus, ja tādi nepieciešami. Tas gan bija maz ticams, jo pilsētas būvniecībā tika izmantotas augsti attīstītas tehnoloģijas, pēdējie labošanas darbi tika veikti vairāk kā pirms 40 gadiem, un kopš tā laika nav atrasts neviens bojājums. Tomēr lēmums veikt ikgadējo apskati netika atcelts. Īno ielika mugursomā pusdienas un ūdens pudeli un, izlaižot ikrīta līkumu caur Dārziem, devās tieši uz Arhitektūras centru.

II

Kira, apsēdusies pie strauta, aizvēra aicis, dziļi ieelpoja un klusi skaitīja līdz desmit, jūtot kā bērnu spiedzieni, vīru klusās sarunas un citi pilsētas trokšņi saplūst viendabīgā dziesmā. Viņa izelpoja šo dziesmu un sadzirdēja sevi. Sākumā elpu, pēc tam sirdspukstus.

Un tur jau tā nāca. Sākumā gandrīz nemanāma, knapi nojaušama. Pēc dažām izelpām arvien skaļāka un spēcīgāka. Šalkoņa. Tā pārvērtās pilienos. Es esmu lietus lāse, — viņa nodomāja. Es esmu lietus lāse, — viņa sajuta. Es krītu, es piezemējos, izšķīstu un saplūstu. Un krītu atkal. Un krītu vēl viena. Saplūstu. Manis jau ir tik daudz, ka es sāku tecēt, sāku kustību, sāku virzīties. Esmu strautiņš. Apskaloju nelielos oļus, paķeru līdzi mazus zariņus, pastumju malā smilšu čupiņas. Mani sauc. Es atsaucos un pati kļūstu par daļu no šī sauciena. Plūstu straujāt, kļūstu dziļāka, atsitos pret milzīgu akmeni, kļūstu par peļķi, manī sāk lēkāt bērnu pēdiņas un šļakstīties smiekli. Saķeru mazo brāli pie rokas, un viņš skaļi, tomēr arī maigi atved mani atpakaļ realitātē.

Kira zināja, ka Gabi zina. Varbūt nesaprot, bet zina, ka lielā māsa māk aiztecēt viena. Prom no pilsētas, prom no viņa, atrodoties tepat blakus. Bērni savos pirmajos apmēram piecos gados joprojām dzird upes skaņas. Bērni dzird dzīvības rašanos, vecie — nāvi, kas sagaida un pavada uz citu elpu. Bet lielāko dzīves daļu cilvēks dzird mežu, apkārtējo pasauli un pārējos cilvēkus. Tas palīdz augt, kļūt par daļu no pilsētas, tai dot. Upes šalkoņa pazūd pieaugšanas trokšņos. Tomēr tā nebija noticis ar Kiru, viņa ik pa laikam to dzirdēja, pēdējā laikā arvien skaidrāk. Un Gabi kaut ko nojauta, kaut ko atpazina viņas nomoda aizvērtajās acīs un rimtajā elpā. Viņš vienreiz mēģināja par to jautāt, bet Kira, baidoties no tā, ka brālis nejauši izpļāpāsies citiem bērniem vai kādam no pieaugušajiem, notēloja, ka nesaprot jautājumu, un piedāvāja mazajam nākt līdzi pastaigā pa mežu. Tas bija lielisks uzmanības novēršanas rīks, jo bērni bez pieaugušajiem nedrīkstēja iet tālāk par viena svilpiena attālumu. Kira gan nebija pieaugusī, viņas iesvētības nemaz nebija tik sen. Tomēr Kirai visi uzticējās. Gan ceļus, gan slepenākas taciņas viņa pārzināja labāk par dažu labu pieaugušo. Un klīšana pa mežu, pat ar mazo brāli, ir krietni pieļaujamāka par citiem pārkāpumiem, it sevišķi par šamanim nezināmu aizplūšanu.

Gabi dievināja savu māsu. Lai arī Bels, Kiras un Gabi brālis, mācīja viņu veikli rāpties kokos, uzpīt sev spēcīgu jostu, atrast asus akmeņus un bultām derīgus zarus, pārgājieni ar Kiru bija aizraujošāki. Māsa stāstīja, kuri augi sakošļāti palīdz ātrāk sadzīt brūcēm, kuras lapas ātrāk noņem zilumus, kas jāslēpj no mammas, kuras ogas, sakarsušas saulē, var iebāzt draugam matos, lai viņš vēl dažām dienām staigātu violetu galvu. Kira stāstīja par meža gariem un kā tiem izpatikt. Tas nebija nekas tāds, ko Gabi jau nebūtu dzirdējis no šamaņa, bet Kiras stāsti bija daudz vienkāršāki, saprotamāki. Kamēr no šamaņa stāstiem Gabi uztvēra tikai to, kā viss ir iekārtots, māsa viņam paskaidroja, kādēļ tas tā ir iekārtots. Protams, ne visu. Kira nerunāja par medībām un ģimenes veidošanu, bet par otro tēmu Gabi arī vēl neinteresējās. Kira brālim arī daudz ko jautāja — kādu viņš iztēlojas veco upi pirms daudziem, daudziem gadiem? Vai viņš to sapnī vēl dzird kā citi bērni, vai šalkoņa lēnām saplūst ar domām un zināšanām? Vai Gabi ir domājis par to, kā mežs izskatās aiz kalniem? Tie nebija neparasti jautājumi — bērni bieži par to runāja, minēja, sapņoja. Bet Kira arī jautāja, vai Gabi gribētu redzēt, kāda izskatās Augšpilsēta. Tas nebija aizliegts jautājums, jo neviens likums nepieminēja Augšpilsētu. Bērni, protams, par to runāja, bet viņu domas nesneidzās tālāk par pašizdomātām leģendām, par to, kā izskatās dīvainā tauta, kas tur dzīvo, kā arī par to, kā viņu pašu pilsēta mežā izskatās no tik liela augstuma. Vai tur var redzēt, kas ir aiz kalniem. Bet Kira jautāja par pašu Augšpilsētu. Gabi bija bail pat iedomāties, kā tas ir — staigāt pa pelēkiem ceļiem, gar augstām pelēkām ēkām, pelēkās drēbēs. Gabi bija pārliecināts, ka tur viss ir pelēks, gluži kā siena un dažas ēkas, ko viņi no apakšas vietām varēja redzēt.

— Es nedomāju, ka tur viss ir pelēks, — smaidot teica Kira, — Tas būtu tik apnicīgi.

— Varbūt varam pajautāt vectēvam. Vai šamanim, — ierosināja Gabi.

— Labāk ne, draudziņ. Vectēvs tikai pukstēs par to, ka piebāžam galvas ar dzīvei nevajadzīgām muļķībām.

Ko teiktu šamanis? Kira pat domāt par to negribēja. Viņš noteikti klusētu un lūkotos viņā tā, ka meitenei liktos — viņš tūlīt, tūlīt sadzirdēs viņā upi. Un to viņa nevarēja pieļaut.

Reizēm Kira mežā devās ar Belu, kas bija gluži citāda pieredze. Bels bija tajā vecumā, kad ikviena darbība bija jāpārvērš sacensībās. Kaut kad Kirai likās, ka vidējais brālis vienmēr bijis sacensību garā, mainījušies tikai rezultāti. Nu jau viņš gandrīz varēja noskriet Kiru un kokos kāpa daudz veiklāk, lai arī Kira bija krietni vien izveicīgāka par lielāko daļu pilsētas jauniešu. Bels arī lieliski mācēja pamanīt augus, ko vajadzēja ievākt, lai arī tik labi nezināja to pielietojumu un iedarbību. Tomēr Bela lielākais izaicinājums jau vairāku gadus bija atrast veco upi, tās ūdeņus. Viņš dievināja Šamaņa stāstus un bija pārliecināts, ka agrāk vai vēlāk viņš atradīs upes gultni. Vismaz viņš bija pārliecināts, ka tāda pastāv. Šamaņa stāsti vēstīja, ka upe izsīka ļaužu grēku radītajā svelmē, bet Bels bija pārliecināts, ka tāds milzīgs ūdens daudzums nekur nevar pazust. Viss ir līdzsvarā, un kaut kur netālu no vecās gultnes jābūt jaunai upei. Bels sacentās pats ar sevi, mēģinot to atrast. Kiru iedvesmoja brāļa aizrautība, kaut gan viņa krietni apšaubīja, ka šajās sacensībās Bels jebkad uzvarēs. Lai arī brāļus viņa mīlēja vairāk par visu, visbiežāk Kira savos klejojumos devās viena pati. Un diezgan bieži tas notika naktīs, kad viņu mocīja bezmiegs.

Bezmiegs Kiru reiz bija atvedis līdz lielajam dzīvžogam. Viņa šeit drīkstēja atrasties. Bet vajadzētu būt tā, ka viņa negribētu te nokļūt. Tomēr jau neskaitāmas naktis Kiras meža klejojumi noveda viņu pie lielā dzīvžoga. Ģimene bija pieradusi pie meitenes neatkarīgajām gaitām. Iesvētības jau bija aiz muguras, kas viņai deva lielāku brīvību no ikdienas darbiem, un arī līdz ģimenes veidošanai vēl bija krietns laiks. Kirai gan likās, ka pārāk īss, jo jau tagad viņa sāka just spiedienu izvēlēties sev tīkamu puisi, ar ko klejot kopā, izvēlēties labu vietu, kur būvēt māju, iekopt dārzus. Meitene to atlika dziļākos pārdomu nostūros. Šis pienākums, un tieši tā Kira to uztvēra, likās vienlaicīgi pārāk smags un arī pārāk viegls un tāls. Līdz ar to viņa izvēlējās par to vienkārši nedomāt. Savos klejojumos viņa joprojām devās viena, retāk paņemot līdzi kādu no brāļiem. Jaunākais brālis Gabi bija pārāk mazs, lai dotos tik tālu uz meža malu, bet Bels, kas bija tikai divus gadus jaunāks un nekad neatteicās no izaicinājuma, divreiz bija pievienojies Kirai ceļā uz dzīvžogu. Pirmajā reizē parasti tik drošais Bels gāja aiz māsas. Tas nozīmēja, ka viņš bija nopietni satraucies, jo Bels visu savu apzināto dzīvi pavadīja, mēģinot pārspēt vecāko māsu drosmē un ātrumā. Arī Kira vēl nejutās pietiekami droša šajā neapgūtajā teritorijā, tādēļ, kad no necaurredzamā dzīvžoga, skaļi ieūjinādamies, pēkšņi izlidoja ūpis, abi jaunieši, atpakaļ neskatīdamies, cauri krēslainajam mežam nesās prom no biedējošās teritorijas. Pēc pāris dienām Kira pierunāja brāli doties vēlreiz. Šoreiz viņi pilsētu atstāja drīz pēc saullēkta, dzīvžogu sasniedzot agrā pēcpusdienā. Dienas gaismā dzīvžogs neizskatījās baiss. Belam bija jāpiekrīt māsai, ka nekā bīstama tur nav, līdz ar to arī viņš zaudēja azartu vietas tālākai izpētei. Pēc vairākiem mēnešiem kādā vakarā viņš drosmīgi līdz dzīvžogam aizveda par pāris gadiem vecākus topošos iesvētāmos. Ar to arī viņa dzīvžoga gaitas beidzās. Bet Kira kā apmāta regulāri atgriezās šajā vietā. Bez īpaša mērķa. Viņa pasāka turp doties arī krēslainos vakaros, pat naktīs. Trokšņi vairs nebiedēja, tur runāja daba. Meitene zināja, ka neviens cits cilvēks šeit nenāktu tādēļ, ka līdz šim vēl nebija bijis šeit un baidījās, vai arī tādēļ, ka šeit jau bija bijis un sapratis, ka šeit nav no kā baidīties. Kira piederēja pie otrajiem, bet turpināja šeit atgriezties. Bērnībā vectēvs viņai stāstīja:

– Kad es biju Bela vecumā, dzīvžogs nemaz nebija tik liels. Uzkāpjot tuvākajos kokos, mēs varējām redzēt, kas ir otrā pusē.

– Un kas bija otrā pusē?

– Nāve sēja savu sēklu. Tur viss mira.

– Tu redzēji Nāvi? – Kira iedomājās gandrīz caurspīdīgu būtni slīdam pār pļavām un no kabatām bārstot melnus graudiņus, kuri nokrita zālē, un to piezemēšanās vietās lēnām novīta ziedi, sapelēja zāles stiebri un viss palika pelēks.

– Es redzēju iznīcību. Kira, dzīvžogs ir dzīves un nāves robeža. Turies no tās vietas pa gabalu. Paliec dzīves pusē.