Linda Miķelsone, “Pasaka par Sniegpārsliņu”

Man šī pasaka ir jāsāk ar to pašu simts un vēl vairāk gadu veco frāzi ar ko sākas visas pasakas, jo kā lai citādāk es to izstāstu? Izstāstu, ka reiz dzīvoja četri šīs pasakas galvenie varoņi, kas gan citiem, gan reizēm arī paši sev atgādināja, ka patiesībā pasaulē var būt tik daudz prieka, ja mēs mākam to ieraudzīt. Lai ikdiena nepaietu it kā garām skrienot, bet atrodot jaunas krāsas un nokrāsas, kas mums pašiem arī liek iemirdzēties spožāk.
Katrs no galvenajiem varoņiem (vispār kopā tie ir pieci, bet piektajam es neatvēlu – Galvenā Varoņa- nosaukumu, Jūs pēc tam sapratīsiet kāpēc), dzīvoja atsevišķā gadalaikā. Un tie pasaku pasaulē ir tādi paši kā reālajā – Ziema, Vasara, Pavasaris un Rudens. Pirmā, ar ko es Jūs iepazīstināšu, ir Sniegpārsliņa. Viņa bija ļoti skaista un trausla. Mazliet ambicioza, mazliet piesardzīga, ēteriski gaistoša, kā arī viņai piemita tikai viņai vien raksturīgi dzidri un skanīgi smiekli, kas skanēja kā maiga, tālumā saklausāmu desmitiem zvārgulīšu skaņa. Smieklus gan pēdējā laikā viņa izmantoja diezgan reti – viņai šķita, ka tie viņu padara mazāk ēterisku un gaisīgu, kā arī tam bija vēl daži iemesli, kuriem mēs pievērsīsimies vēlāk...