Es satiku viņu. Viņa satika mani un tikpat ātri aizgāja. Arvien zinu, kur viņa atrodas, taču to nedrīkstu atklāt. Tas bija mūsu noslēpums. Spēle, kurā nebija ne uzvarētāju, ne zaudētāju.  Nakts, kad viņu ieraudzīju, bija nakts, kad iepazinu sāpes. Iespējams, vēl šo to…

„Nāc pusdienot!” no virtuves atskanēja sievietes balss.

„Es drīz nākšu…” es atraucu tai pretī.

„Ar ko tu atkal nodarbojies?” viņa prasīja, gribēdama uzzināt.

„Es aizveru durvis,” bildu.

„Kādas vēl durvis?” balss nelika mierā.

„Durvis uz pagātni.”

Ar to pietika, lai nerastos lieki jautājumi.

Es aizveru durvis, kuras reiz kāds cilvēks manā dzīvē atvēra.

 

*E*

Ieelpoju jūlija tveices sakarsēto gaisu, turēdams pie lūpām limonādes skārdeni. Ik pa brīdim iemalkoju ledusauksto burbuļūdeni.

Divatā bijām devušies vakara pastaigā pa naksnīgās pilsētas ielām.

Rūpju bērns  bija pārtapis par grēkāzi, nopirkdams tikai vienu alus bundžiņu. Viņš kārdināja mani, bet es nevēlējos pārrasties mājās pēc tādas vazāšanās, smaržodams pēc rūgtenā, grādīgā dzēriena.

„Tu bieži tā mēdz staigāt?” prasīja Miks, iedzerdams vēl vienu aukstu alus malku, kas gan spēja spirdzināt, gan reibināt.

„Bieži…” es atbildēju, jūtot limonādes saldo garšu uz mēles gala: „Tikai parasti man nav tik lieliskas kompānijas kā šonakt.”

„Man reibst!” viņš, būdams nelielā skurbulī, iesmējās.

„Esam ceļā pie manis?” es prasīju.

Vēlējos tikt mājās, kur gaidīja silta gulta. Vecāki jau droši vien satraucās. Šajā pastaigā es biju ilgāk nekā citreiz. Varbūt man tā likās, tāpēc, ka gāju kopā ar labu draugu, un laiks palidoja nemanot.

Pacēlu roku, lai paskatītos pulksteņa ciparnīcā, bet tas izrādījās bezjēdzīgi. Es taču parasti nenēsāju rokaspulksteni. Mājās tāds stāvēja galda atvilktnes visdziļākajā stūrī. Nebija ne jausmas, vai tas joprojām prata skaitīt laiku. Baterija, cik atmiņa neviļ, mainīta vairāk nekā pirms pieciem gadiem.

„Esmu ar mieru, bet…” alus skārdenes īpašnieks komentēja savas izjūtas, ,,manas kājas kļuvušas mīkstas kā želeja.”

Uz manu pusi pastiepās bundža, kas pat mazliet kūpēja. Tik silts bija ārā, tik auksts bija nesen iegādātais dzēriens. Es to paņēmu. Bikli iedzēru mutīti, uzreiz sajuzdams, kā tas man iesit pa smadzenēm. Iestājās savāds prāta aptumsums, reibonis, tomēr rūgtā garša atgrieza zināmu mundrumu.

„Tur ir daudz vitamīnu.” mazliet grīļodamies bilda tas, kurš bija paguvis savākt manu limonādi.

„Acīmredzot arī grādi plusos,” redzot, ka Miks jau krietnā žvingulī, bet nav izdzēris pat līdz pusei, izbrīnīts sacīju.

„Man daudz nevajag. Erniko, galvenā ir garša. Garša, Erniko, ka es tev saku,” līdzās man uzplauka muļķīgs smaids.

Es piekrītoši pamāju ar galvu. Kā tad!

Mani bija pārņēmusi savāda sajūta, tāda kā priekšnojauta, tāds kā izmisums. Nevarēju to izteikt vārdos, tāpēc klusēju, ne vārda nebilzdams Mikam. Vai esmu grēkojis? Vai kaut kas atgadīsies?

Es laikam pats vairs nebiju pie pilna prāta, ja tādas idejas bija spējīgas aptumšot manas domas tik parastā vakarā.

Alus bija spēcīgāks par satraukumu, to atskārtu, tiklīdz biju skārdeni vienā mirklī izmalkojis.

Nosviedu bundžu zemē uz izdrupušā asfalta, kur tā sastinga uz brīdi līdz sāka strauji ripot lejā pa kalnu uz upes pusi.

Mazās pilsētiņas miers bija satricināts. Metāls pret asfaltu. Cīņa,- kurš kuru uzveiks. Alumīnijs deformējoties to zaudēja.

Tālākais valsts nostūris, kur neviens šo spēkošanos nebija spējīgs iemūžināt.

Kalns bija stāvs. Šķita, ka gravitāte, ejot pa to, mūs ir īpaši izraudzījusi… Zemes pievilkšanās spēks spēji mūs rāva lejup, likdams arī kājām kustēties straujāk.

Bruģakmens, pa kuru sendienās braukušas mašīnas, iekonservējies līdz pat mūsdienām. Asfalts, kožu izgrauzts, sveicināja mūsu soļus ar dziļām plaisām un bedrēm. Vecās guļbaļķu māju sienas slējās viņpus ielai kā augsts mūris. Atspīdot namu tumšajos logos ar apdrupušo krāsas slāni, kas jau lobījās nost biezās strēmelēs, mūsu skatienus sveicināja kļavu aleja, kas rudenī nokrāsojās asins un uguns krāsās. Tagad, vasarā, viss tik dzīvs, sulīgs un veldzējošs. No upes strāvoja vēsums.

Mana sulas skārdene, Mika mesta, ieripoja laternu apgaismotā gaismas strēlē un atsitās pret kādu akmeni, kas stāvēja tai ceļā.

Ceļa pagrieziens pa kreisi, kas apvijās kā čūskas muguras līkums ap kalna kājām, sveicināja mūsu skatienus.

Klusums pirms vētras. Nedzirdēju ne upes burbuļošanu ūdenskritumā, ne rimtā vēja kustināto zaru šalkoņu. Ūdens līmenis bija krities, atsedzot smilšainos krastus un vecos dzirnakmeņus.

Saklausīju soļus. Aiz mūsu mugurām iedunējās zeme, ripoja sīkie akmentiņi, oļi, kas bija atdrupuši no asfalta kārtas.

Parasti es neapstājos, ja eju, ja dzirdu kādu tuvojamies, taču šodien mani pārņēma mulsa sajūta – kārojās uzzināt, kas mums tuvojas. Es satvēru Miku aiz pleca, liekot noprast, ka uz neilgu brīdi nepieciešams piestāt. Tā mēs sastinguši stāvējām.

„Kas ir?” Miks pārsteigts prasīja.

„Tu dzirdi?”

„Dzirdu… Vai tiešām nāksies stāties ikreiz, kad dzirdēsi soļus aiz muguras?”

„Nē, Mik,” es īsi atraucu. „Skrien, ne iet.”

Man izrādījās taisnība. Zemes pulsēšana kļuva dobjāka ar katru sekundi, oļi jau ripoja mums garām. Kāds skrēja mūsu virzienā.

„Palīdziet man!” sauca meitenes balss.

Sievišķīgs stāvs. Kājas skuķim, cik nopratu tumsā ar savu ne pārāk labo redzi, bija basas. Meitenei mugurā bija balta auduma kleita, kas knapi nosedza viņas ceļgalus. Naktskrekls?

Pāri tai plāna vilnas jaka, kuras piedurknes viņa bija pārvilkusi pāri savām plaukstām. Vienā rokā viņa bija pamanījusies satvert kurpju pāri.

Es, protams, nesapratu, kāpēc jāskrien bez apaviem, ja ir kurpes, kuras uzaut kājās. Mikam savu viedokli neizpaudu. Padomās vēl, ka es esmu kļuvis pavisam jocīgs.

Rudi, gari mati, taisni kā zāles stiebri, ieskāva meitenes smalko un kalsno seju. Lūpas izžuvušas sausas, acīmredzot no skrējiena sutīgajā laikā.

Viņa piepeši apstājās mums līdzās, būdama vēl aizelsusies, sāka neskaidri un ātri runāt, apklusa, nomierinājās, atgūdama pazaudēto elpu, bilda:,, Paldies! Palīdziet mani! Es aizbēgu… Mani sauc… Labi, nav daudz laika, citādi mani drīz panāks. Paglābiet mani!”

„No kā?” es izmisuma pilnā balsī prasīju svešādajai meitenei, kas laternu gaismas apgaismota, izskatījās diezgan neparasta.

„Es aizmuku. Nudien nav laika klāstīt to visu. Nav ne īstā vieta, ne laiks. Redz, kur viņi jau tuvojas,” viņa ar galvas kustību norādīja sev aiz muguras.

„Okey…” Miks jau angliski novilka garu piekrišanas frāzi.

Arī viņa balsī bija dzirdama pilnīga neizpratne par notiekošo. Arī viņš bija zaudējis realitātes sajūtu, alkohols, vēl veikdams savu darbu, bija padarījis viņa domāšanu tik lēnu, ka pat mani tas drusku kaitināja.

Attāli pamanīju kustību, bet tie vēl bija tikai miglaini un tumsā izplūduši cilvēku silueti. Tas vēl bija diezgan tālu, es klusībā nospriedu.

 

*X*

Šovakar Eds man atnesa jaunu grāmatu klēpi. Viņš tās uzmanīgi novietoja uz galda, kas atradās līdzās manai gultai. Zīmīgi nolika kādu grāmatu virspusē un ar pirkstu noglāstīja tās aizmugurējo vāciņu.

Vai man tā būtu jālasa? Kas tajā iekšā?

Tie bija vienīgie jautājumi, kas man tobrīd iešāvās prātā.

Nogaidīju, kamēr mans viesis aizies. Veltot man nelielu smaidu, aizvēra stikla durvis sev aiz muguras.

Atkal biju viena, tikai šonakt, acīmredzot arī rīt, man būs ko darīt, ja atradīsies brīvs laiks.

Pierausos no savas gultas, kurā jau biju iekārojusies uz naktsmieru, lai paņemtu virspusē atstāto grāmatu.

Es taču to jau biju izlasījusi, ar nelielu vilšanās sajūtu sirdī nospriedu. Iekāpu atpakaļ gultā, atspiezdama muguru pret cieto spilvenu, ko biju novietojusi kā balstu. Patiešām, biju jau lasījusi šo sējumu.

Lēnām to lapoju, līdz atminējos Eda pirkstu galus pie grāmatas vākiem. Strauji pāršķīru visas lapas.

Drīz tiks izslēgta gaisma. Es to jutu. Biju pie tā jau pieradusi, lai gan pulkstenis telpā neatradās, nojautu, cik ir laika atlicis līdz mirklim, kad visapkārt iestāsies tumsa. Bija gandrīz deviņi vakarā.

Satumsīs arī gaitenis, atstādams tur vienu nelielu dežūrlampu pie griestiem, no kuras krita pārāk maz gaismas, lai tā spētu apgaismot manu istabu.

Vai maz tumsā spēšu ko saskatīt?

Neesmu taču kaķis. Parasta meitene, kuru šeit uzskata par neparastu vai pat brīnumainu. Tas arī bija iemesls, kāpēc viss mans mūžs bija pavadīts šeit un nekur citur.

Pārslidināju plaukstu pār vāciņu. Sajūta bija citādāka nekā parasti. Sajutu asu papīra malu. Sagriezos.

Mani iztramdīja apsarga balss aiz durvīm: „Gulēt iesi?”

Viņš bija atbīdījis mazo lodziņu stikla durvīs, lai es labāk dzirdētu.

„Jā!” es atraucu, piebilzdama, „vēlos tikai drusku palasīt.”

„Tu zini, ka gaismas drīz nebūs,” viņš steidzināja.

„Lūdzu, ļaujiet man kaut drusku. Šodiena bija traka,” es, raidot pēc iespējas piemīlīgāku skatienu, sacīju.

„Pusstunda tavā rīcībā.”

Lodziņš klusi aizvērās, un sargs devās tālāk savā apgaitā. Tā bija mana mazā izdevība izpētīt atnesto literatūru. Pagriezos uz sāniem, grāmatu novietojot sev priekšā.

Starp grāmatas cieto vāku un iespiedlapu bija sprauga, kurā sataustīju papīra lapas robaino malu. Kāds tur bija kaut ko iebāzis. Es nemaz nešaubījos, ka vaininieks ir Eds.

Uzmanīgi, cenzdamās tēlot, ka lasu, cenzdamās ar savu pirkstu darbību nenodot sevi kameras vērojošajai acij, vilku laukā tur noslēpto zīmīti.

Izvilku baltu papīra loksni. Tā bija rūpīgi pārlocīta uz pusēm, neliela.

Sajutu nelielu atvieglojumu un neizmērojamu ziņkāri, tajā pašā laikā prieku, ka man bija izdevies to iegūt. Ietvēru to starp grāmatu vākiem, uzmanīgi atlokot vaļā. Balta no abām pusēm.

Vai nudien Eds bija riskējis, gatavojis slēptuvi grāmatā vienas vienīgas baltas papīra lapas dēļ?

Neticu.

Pabāzu loksni zem segas, bet pati atkal ieņēmu lasītājas pozu, īsu mirkli pirms apsargs atkal pagāja garām. Tēloju, ka lasu, lēnām šķīru lapas, sekoju līdzi burtu rindām un vārdiem. Lai tai sasodītajai kamerai liekas, ka lasu, es klusībā pie sevis nospriedu.

Mani uztrauca šī zīmīte, lai gan tā bija pavisam balta.

Vairs neinteresēja atnestās informācijas glabātājas, kas stāvēja uz galda, vēlēdamās, lai tās izlasa. Es mīlēju grāmatas. To glabātie stāsti bija vienīgais laika kavēklis, kas ļāva man izrauties no asiņainās realitātes, kurai biju nolemta. Gandrīz katru dienu, kaut kas cits. Laiks bija sajucis. Dienas bija pārtapušas gados, minūtes stundās, stundas minūtēs un gadi dienās, tikvien iekšējais pulkstenis atļāva man sajust laika ritumu. Viss stāvēja uz vietas un steidzās vienlaicīgi. Paradokss.

Tā bija ziņa man, kas pabāzta zem segas, gaidīja laiku, kad es sapratīšu, kā to izlasīt. Ja tas maz bija iespējams.

Kā?

Nekas nav saredzams, nekas nav salasāms, jo nekas nav uzrakstīts.

Kāda slepenā tinte?

Tas bija vienīgais izskaidrojums, kas man uz to brīdi iešāvās prātā. Vai arī es maldījos, un tā tomēr bija parasta balta lapa, pie manis nokļuvusi nejauši. Vai atstāta maniem pierakstiem?

Gaismas izslēdzās. Strauji novietoju grāmatu uz galda, no vietas, kur es to biju paņēmusi, un iekārtojos gulēšanai. Sabužināju neērto spilvenu sev zem galvas un pārsedzu sev pāri segu.

Bija tumšs, tomēr gaismas pietika, lai spētu aprast ar pēkšņi iestājušos nakti savā istabā.

Kaut kas vāri spīdēja zem manas segas.

Nevar būt, biju priecīga un tajā pašā laikā nedaudz satraukta. Uz zīmītes bija teksts, bet tas bija uzrakstīts ar krāsainu, acīmredzot, tumsā spīdošu tinti.

Tas noteikti bija Eda rokdarbs, neviens cits tādas idejas nebija spējīgs īstenot. Nebija jau pirmā reize, kad viņš izstrādāja kādu joku par labu man. Tam puisim gan piemita atjautīgs prāts, un galva atradās īstajā vietā uz pleciem.

Bieži domāju, kāpēc viņš ir tik labs pret mani. Vai tāpēc, ka es viņam patiku?

Maldos, jo reiz biju prasījusi, vai viņam ir kādas simpātijas pret mani. Viņš toreiz tikai sarauca pieri un noteica, ka tas neesot iespējams un to nedrīkstot. Tajā dienā manas cerības bija sagrautas, taču viņa noliegums atnesa man jaunus, neatbildamus jautājumus.

Pietuvināju loksni sev tuvāk un sāku lasīt, aizvien atrazdamies tumsā un zem segas, es sajutos drošāk, nekā kad bija ieslēgta gaisma. Mani vairs tik labi neredzēja ne sargs, kas vēl dažas reizes nogāja gar durvīm, ne kamera. Pat, ja spēja saskatīt, tad tumsa lika visam pieņemt neparastas formas, lietām, kuras dienā redzējām pavisam citādāk.

Zīmīte bija uzrakstīta izteiksmīgā un salasāmā rokrakstā. Nobrīnījos, jo nekad nebiju iedomājusies, ka iespējams tik skaists rokraksts. Burti skaidri, var pat teikt, ka kaligrāfiski pareizi. Ar saviem ķeburiem pat negrasījos salīdzināt.

 

*E*

Mikam bija izcila redze, ja pajautātu, viņš man aprakstītu katru pogu, katru sejas vaibstu, pat tumsā, pat lielā attālumā. Viņa novērojumiem es uzticējos. Dīvains draugs, taču bez viņa mana dzīve būtu krasi atšķirīga.

„Tev tiesa,” es bildu mierīgā balsī, taču tas neatrisināja briestošās nepatikšanas, ko sāku just ar visām savām maņām.

Dziļi ievilku elpu. Nezināmu iemeslu dēļ mana sirdsdarbība bija paātrinājusies. Vai patiešām es biju tik satraucies par notiekošo? Vai arī tam visam bija kāds cits racionāls iemesls?

Es nepratu atbildēt, nespēju definēt savas sajūtas, iekšēji cīnījos ar neizskaidrojamām pretrunām, neziņu, bailēm un pilnīgu vienaldzību, mieru. Kā rīkoties tālāk?

Vai bija laiks pārdomām?

Kas notiek?

Kāpēc vispār kaut kas notiek?

Un kāpēc tieši tagad?

„Tūlīt! Mums jāsteidzas,” viņa iesaucās, izraujot mūs abus no domām.

Nav izslēgts, ka vienīgais, kurš no mums bija sastindzis bezdarbībā, biju es, jo Miks man blakus dīdījās. Nelaime tuvojās vēja spārniem, jutu to arvien skaidrāk, grasījos skriet, taču kājas bija kā pielipušas nokaitētajām asfaltam.

Starp lūpām un kuņģi, kaut kur kaklā, iestrēga kamols. Pasaule sagriezās kājām gaisā. Nespēju bilst ne plušpēsta vārda. Ja pasaule kādreiz ir nostājusies ar galvu uz leju, vai to maz ir iespējams novietot agrīnajā stāvoklī?

„Kas ar jums abiem?” meitene uzsauca mums skaļāk.

Šis kliedziens mūs spēji ierāva atpakaļ realitātē, kas likās kā sapnis. Nevis sapnis, bet gan kā nereāls murgs, no kura nav iespējams atmosties.

Viņa satvēra manu roku.

Tā, par pārsteigumu man, bija ledusauksta. Man tik aukstas rokas nemēdza būt pat ziemas bargākajā spelgoņā. Tik kārnas falangas, šķita, ka viņa ilgu laiku būtu dzīvojusi badā, lai gan augums izskatījās veselīgs un mundrs.

Mani satrauca viņas āda, bāla kā mironim.

Vai tiešām viņa bija tik ļoti nobijusies no tā, kas mums sekoja, ka no vaigiem bija pazudis viss sārtums?

Vai arī viņa gadiem nebija redzējusi saulesgaismu?

Viņas bālums bija, es teiktu, īpašs. Kā porcelāna lelle – trausla, bāla un nevarīga, lūk, tāda viņa bija manās acīs.

Nebija laika domāt, filozofēt par šīs būtnes izcelsmi, meitene, nespēdama izturēt sastingumu, parāva manu roku, beidzot liekot kustēties.

Skrējām.

Kustību uzsākām pēdējā brīdī. Stāvi, melni kā ēnas, jau gandrīz bija sasnieguši kalna vidu.

Viņas rokas atlaida apavus no ciešā tvēriena, un tie ar klusu skaņu piezemējas uz grants ceļa. Es ar šausmām lūkojos uz viņas pēdām. Tās bija noberztas, kas izskaidroja viņas vēlmi ātrāk atbrīvoties no šiem moku rīkiem.

Apavi taču par mazu, es atskārtu, kad jau bijām nedaudz attālinājušies no mūsu vajātājiem.

„Grūti paskriet,” viņa bilda, satverdama manu roku ciešākā tvērienā.

Viņa nevēlējās atpalikt no mums. Noguruma mūsos nebija, bet sievišķīgais augums, kas turējās līdzās man, sen jau pauda pārguruma pazīmes.

„Es nekad neesmu veikusi tādus attālumus ar kājām.”

„Kas, tu kādā kastē dzīvoji?” mans draugs pavilka uz zoba jaunieti.

Viņas tvēriens kļuva krampjaināks. Šis joks negāja pie sirds ne man, ne viņai. Vienīgi Miks ieķiķinājās.

 

*Y*

,,Viņi uzskata, ka mūsu jaunajai dāmai nevajadzētu lasīt grāmatas.”

,,Tu arī domā tāpat, tēt?”

,,Ja es tā domātu, tad nevienu grāmatu viņa savās rokās neredzētu un nebūtu apguvusi lasītprasmi.”

,,Man tas viss ir apnicis.”

,,Man arī, dēls. Ja būtu veids, kā šo visu pārtraukt un izbeigt, es būtu pats laimīgākais cilvēks šajā pasaulē.”

,,Tev taču bija kādas idejas. Kāpēc nerīkojies jau agrāk?”

,,Baidījos, zinot, ka šī visa nav bērnu spēle. Tu pats labi apzinies, ka tas viss ir daudz sarežģītāk, nekā izskatās no malas. Nezināju, kā rīkoties. Tu taču zini, kā viss iekārtots…”

,,Tu baidījies no sekām, tāpēc labāk izvēlējies uz to visu noskatīties no malas, pat necenšoties ko vērst par labu.”

,,Maldies. Centos.”

,,Kāpēc tad nekas nav mainījies?”

,,Ir lietas, kuras grūti mainīt un lēmumi, kurus agrāk pieņēmu, …vairs nav labojami.”

,,Man ir dažas idejas,” es klusi noteicu.

,,Tad rīkojies, es tev atļauju. Laika vairs nav daudz…”

,,Zinu.”

,,Sasodīts, es jūtos kā marionete.”

,,Bet vai tad tā nav?” es jutu dusmas un aizkaitinājumu, kas auga augumā.

,,Ir. Tu esi izaudzis par attapīgu jaunekli, zinu, ka atradīsi labāko variantu.”

,,Atkal viss uz maniem pleciem…” klusi noburkšķēju.

,,Dosi man ziņu, ja būs nepieciešama arī mana palīdzība?”

,,Kopš kura laika tu esi gatavs iesaistīties?”

Viņš sakrustoja rokas uz krūtīm un iesēdās dziļāk savā krēslā, atspiezdams muguru pret atzveltni:,, Man nav ko zaudēt. Vairs nav. Es zaudēšu tikai tad, ja nerīkošos, tieši tāpēc esmu gatavs iesaistīties tavā plānā, lai ko arī tas prasītu…”

,,Tu zini, ka mana galva strādā labi. Taču es nevaru garantēt, ka nebūs nepatikšanu, gadījumā, ja arī viss izdotos.”

,,Zinu. Esmu tam gatavs.”

,,Priecājos, ka beidzot esi sadzirdējis mani.”

,,Kad es tevi neesmu uzklausījis?”

Apklusu, jo nebija vairs ko bilst, vēlējos tikai ātrāk tikt pie idejas realizācijas, jo gaidījis šo iespēju biju visu savu dzīvi. Kādas tik domas man nebija nākušas prātā līdz šim brīdim, kādas tik blēņas, kā teiktu mans tēvs.

Man bija vienalga, vai kaut kas atgadās ar mani, vai arī ne, bet viena cilvēka dēļ biju gatavs uz visu.

,,Ļauj man domāt. Rīt plāns būs gatavs.”

,,Tu tikai turi savu muti, neizpļāpājies.”

,,Tur tu man vari uzticēties, tēt,” pārslidināju ar roku pāri savām lūpām, liekot saprast, ka rāvējslēdzēju tik viegli vaļā neatvilkšu.

Mans tēvs iesmējās.

Sakodu zobus. Viņš man vēl netic, bet es pierādīšu, ka varu veikt nozīmīgus uzdevumus patstāvīgi. Veikli pagriezos pret savu papucīti un izsteidzos laukā no viņa kabineta. Atviegloti uzelpoju. Tagad man ir dots laiks, lai domātu un plānotu, un es to noteikti neizmantošu citiem mērķiem.