Ligita Rāviņa, “Kitas personīgā mīlestība”

Kārklu aizaugušajā dīķī vajadzētu dzīvot vismaz vardēm, bet tur bija iestājusies vai nu klusā stunda, vai visa dzīvā radība bija pārcēlusies uz dzīvi citos dīķos vai grāvjos. Šajā klusumā nemanīja ne putnus, ne vēl kādu dzīvo radību. Gar dīķmalu vijās dubļains ceļš, kas izbeidzās meža ielokā. Tur nu gan, ierodoties svešiniekam, saceļas milzīgs tracis, ka pat ausis jātur ciet. Lieli, mazi, rudi, melni vai raibi – visi suņi mēgināja sev pievērst uzmanību ar riešanu, lēkāšanu un smilkstēšanu. Tā ir dzīvnieku patversme ar savu ikdienas dzīvi...