Lelde, “Vai iespējama laime”

Stāsts sākas ar galvenās varones Alises iepazīstināšanu, laikā, kad meitene ir vien 14 gadus veca, bet tieši šajā vecumā viņas dzīvē parādās vecāks vīrietis – Gatis, kura loma viņas dzīvē nesīs lielas pārmaiņas, par kurām tajā laikā neviens no šiem cilvēkiem pat nenojauta.
Alises ikdiena un dažādi notikumi sākas ar viņas pilngadību, tajā parādās jauni draugi un vienaudži, kas sāk izrādīt savas simpātijas par vienkāršo un naivo meiteni, kura par mīlestību un attiecībām neko nezin, kura vēl nesen jutās kā neglītais pīlēns vai pelēkā pele, uz kuras pusi neviens pat neskatījās. Kāda loma būs tīņa gados nejauši iepazītajam Gatim, vai Alise viņā ir iemīlējusies, vai viņu starpā kaut kas vispār ir iespējams, zinot, ka Gatis ir divas reizes vecāks?
Liela šī stāsta daļa tiek veltīta Markusam, Alises kursa biedram, kuram ar pašvērtējumu un draugu pulku viss ir vislabākajā kārtībā. Kāda būs viņa loma Alises ikdienā, pieaugšanā un iziešanā no savas pelēkās komforta zonas un būšanas vienmēr maliņā. Vai šis puisis viņu izmantos vai viņa vārdi un jūtas būs īstas?
Alises draudzenes... jā, viņai ir draudzenes, gan no bērnības, gan no jaunās skolas, bet kā viņas ietekmēs Alises izvēles un domas par mīlestību, attiecībām un nodevību. Vai draudzenes vienmēr būs tie cilvēki, kas atbalstīs un sapratīs?
Romāns ir daļēji patiess Alises dzīves stāsts, ar viņas pašas ilgām un fantāzijām, kuras viņa būtu vēlējusies piedzīvot pa īstam. Pavisam parasta meitene ar saviem sapņiem un ceļu līdz īstai laimei. Vai tāda vispār ir iespējama? Varoņu vārdi grāmatā ir mainīti.

1.DAĻA 

Visgrūtāk dzīvē ir tam, kurš nespēj saprast pats sevi. Tādam  cilvēkam patiešām ir ļoti grūti domāt par šodienu un vēl grūtāk par rītdienu. Šādi jau ilgstoši jutās arī kāda meitene vārdā – Alise.

Viss sākās tajā dienā, kad viņa iemīlējās kādā nejauši ieraudzītā svešiniekā. Viņš bija vidēja, diezgan masīva auguma jauneklis ar zilām, jo zilām acīm un gaišiem matiem kā rīta saule. Jauneklis bija vecāks par Alisi, kaut gan tas bija redzams uzreiz, Alise nodomāja, ka viņu vecuma starpība ir ne vairāk kā astoņi gadi. Kaut gan jau šis skaitlis šķita pārāk daudz.

Ak, jā mazliet piemirsu jūs iepazīstināt ar mūsu Alisi. Viņa bija četrpadsmit gadīgs meitēns ar strauju, tomēr kautrīgu dabu, kurai patika meklēt katru dienu jaunus piedzīvojumus. Viņa izskatījās pievilcīga, jauna pusaudze – vidēja garuma, blondi mati, pelēkzaļas acis, kuras viņai sevī patika visvairāk, koķetelīgs smaids un balss. Tomēr meitēns domāja, ka izskatās pagalam nesimpātiski. Raksturs viņai jau šajos gados nebija no vieglajiem, jo viņa bija spītīga, kaprīza un ļoti nepiekāpīga. Tas, ko viņa bija ieņēmusi galvā bija jāizdara ar jebkādiem līdzekļiem, praktiski neviens viņu nekad nevarēja atrunāt no kāda nedarba vai nejauka plāna.

Alisei bija diezgan daudz draugu, no kuriem, kā jau šajā vecumā tas mēdz būt, pārsvarā bija meitenes. Tādas pašas kā viņa. Kaut gan Alise bija neparasta – viņai patika rāpelēties pa kokiem, spēlēt indiāņus un darīt visvisādas puiciskas nejaucības, pat ģērbās kā zēns, viņas krūtīs pukstēja naivas un nesamaitātas meitenes sirds. Savos gados domāšanas un dzīves uztveres ziņā, meitene jau bija pieaugusi un sirdī mājoja neizjustas jūtas un emocijas. Ar draudzenēm katru dienu tika apspriests kāds zēns no paralēlklases vai vienkāršs garāmgājējs, bet tās nebija vienkārši jaunas meitenes hormonu vētras, nē – Alisē sāka attīstīties sieviete. Šī jaunā meitene saprata, ka vienkārša puišu aprunāšana viņu vairs nesaista, tas nešķiet dabiski, nav smieklīgas tās lietas, par kurām smejas draudzenes, iztēlējoties sevi kopā ar kādu no puišiem, kas iepatikušies, piemērot sev viņu uzvārdus un visādi citādi smejoties plānojot nākotni ar viņiem. Alise juta, ka viņa gribētu saprast, kā tas ir, pa īstam būt ar kādu kopā, pa īstam sapņot kopā ar kādu un pa īstam just, kā tas ir, iet blakus, pieskarties, skatīties vienam uz otru.

Kad kādu dienu meitene ar savām draudzenēm noskatīja kārtējos pretējā dzimuma pārstāvjus, par kuriem varētu izteikt savu viedokli, viņu redzeslokam pavērās līdz šim neredzēta situācija.

Divi jaunekļi ap divdesmit trīs līdz divdesmit pieciem gadiem netālu no meiteņu mīļākas uzturēšanās vietas mazgāja un pucēja savus auto. Tas atradās pie kāda grāvja, kurš bija netālu no Daugavas un starp abām ūdens krātuvēm bija ūdens sūkņu stacija, pie kuras, tad arī šie jaunekļi bija. Nu meitenēm bija divi objekti, vecāki par viņām, tomēr vīrieši, kuru uzmanību gribējās pievērst sev. Viss šis šķita kā kārtējais piedzīvojums vasaras vakarā, kārtējā izklaide pašām sev. Tomēr ar šo dienu, tad arī sākās meiteņu spilgtās dienas un nedienas. Tām nācās kalt plānus par jaunekļu uzmanības iekarošanu, jo viņas gribēja tos uzrunāt, varbūt iepazīties vairāk, lai papļāpātu vai uzzinātu kaut ko vairāk par katru no tiem. Viņi bija atšķirīgi viens no otra – viens bija tumšmatis, maza auguma, diezgan tusnējs, bet tajā pašā laikā ļoti simpātisks. Otrs – tas, kurā vēlāk Alise iemīlējās, kaut gan sākumā uzmanību gribējās vērst tieši uz tumšo jaunieti.

Tā nu dienu no dienas pāris reizes nedēļā šie jaunekļi tika manīti kopā, tajā pašā vietā, kur pirmo reizi. Bet neliels laiciņš pagāja un šie jaunekļi piedalījās kāda kopīgā piknikā, nu jau mazliet tālāk no iepriekš minētās vietas, bet tikpat tuvu un pieejami meitenēm –  Daugavas krastos.

Bija pienākusi diena, kad meitenēm bija jānoskaidro kaut kas vairāk par šiem tēliem. Un kā jau, it kā, kautrīgām meitenēm tas mēdz būt, viņas pašas nevēlējās neko noskaidrot par šo jaunekļu vizuālo tēlu. Šī informācijas ievākšana tika novēlēta un šo uzdevumu nācās veikt diviem maziem kaimiņu puikām, kuri gluži nejauši tājā dienā pagadījās meiteņu kopā būšanas laikā. Interesējošā informācija no piknika vietas maz pamazām tika ievākta. Meitenes interesēja viss, kas bija saistīts ar tumšo jaunekli – kāda bikšu krāsa, kādas saulesbrilles, kurpes, krekliņš, smaids u.t.t, bet informācija tika ievākta par abiem, tomēr meitenes nu jau bija nobriedušas iepazīties ar tumšmati. Tikai drosmes nevienai īsti nebija un kautrīgums visu vakaru ņēma virsroku, tā viņas turpināja novērot visu no attāluma, kur pašas bija ierīkojušas savu atpūtas un tikšanos vietiņu.

Pikniks beidzās, visi devās mājās, bet meitenes piknika beigas nesgaidīja, viņas jau sen atradās katra savā mājā un gultiņā. Otrā dienā atkal satiekoties, protams, norisinājās cītīga saruna par šiem tipiem. Katra gribēja izteikties, ko iepriekšējā vakarā bija saredzējusi, ko īsti kaimiņpuikas bija stāstījuši no nejauši dzirdētām frāzēm, kamēr viņi paši riņķoja apkārt ar velosipēdiem vai vienkārši skraidot izlikās spēlējam ķerenes.

Tā pļāpājot, nepagāja ne ilgs laiks, kad gaišmatainais jauneklis tika atkal pamanīts tajā pašā vietā. Tikai šoreiz viens.

Laikam viņš nolēma atpūsties vienatnē, tā nodomāja meitenes, tikai nekādi nevarēja saprast, kāpēc tieši uz šejieni viņš ar draugu tik regulāri brauca. Un vai tiešām arī vienam šī vieta ir tik interesanta un relaksējoša, ka viņš atkal bija te. Tajā pašā laikā Alises ķermenī jau virmoja dīvainas trīsas, par kurām viņa pat nenojauta un īsti nespēja izskaidrot, bet tās viennozīmīgi nebija saistītas ar atmiņām un domām par tumšmati.

Pēcpusdienas stundā, tuvāk vakaram, meitenes redzēja kā jauneklis aiziet pie Daugavas un nu bija gan iespēja, gan vēlēšanās dzirdēt viņa balsi un tuvumā redzēt viņa seju. Tā būtu lieliska iespēja caur sapazīšanos ar šo jaunekli iepazīties arī ar otru, par kuru joprojām sarunas meiteņu starpā nerimās. Idejas par šī plāna īstenošanu bija visdažādākās, līdz gala rezultātā tika nolemts par parasto, visur sastopamo veidu – pajautāšanu cik ir pulkstenis, kaut pašām tas šķita tik banāli. Tomēr neskatoties uz tik šķietami vienkāršo ideju radās kārtējā problēma: kura no meitenēm to darīs? Brīvprātīgo nebija. Meitenes nolēma vilkt lozes, laimīgā krita mazākajai, kura ne par ko nevēlējās to darīt. Kad viņas jau gar upes krastu tuvojās jauneklim, tika nolemts, ka šo iepriekš apspriesto un tik  vieglo jautājumu jautās mazākās meitenes – Kates, māsa – Guna. Bet, kad ceļš līdz objektam kļuva pavisam īss, Gunai pazuda dūša un viņa nevarēja to izdarīt. Bet ziņkāre visām bija ļoti liela un jauneklis arī bija pamanījis šo trijotni, kuras mīņājoties un sačukstoties tuvojās, atpakaļ ceļa nebija. Un, tad Alise nolēma, ka tas jādara viņai, ja jau neviens cits to nespēj. Katrs solis, kas kļuva tuvāks, bija lēnāks, nedrošāks un nepārliecinātāks. Nezin kāpēc no šī elementārā jautājuma uzdošanas, Alisei sirds lēkāja kā negudra, bet pār ķermeni skraidīja trīsas, kuras līdz šim Alise uz sava ķermeņa nebija izjutusi. Viņas bija klāt, apstājušās pret jaunekli tās skatījās, kur nu kurā, Alises acis šaudījās no jaunekļa uz draudzenēm, it kā meklējot atbalstu vai palīdzību, rokas, kājas drebēja. Draudzenes lūkojās uz Alisi un sastingušas gaidīja, kad dzirdēs nezināmo balsi. Tikmēr jauneklis ar neviltotu smaidu sejā lūkojās Alisē, kaut gan pirms tam acis bija paspējušas nopētīt draudzenes, viņš saprata, ka kaut kas ir jāgaida tieši no šīs meitenes, kura lūkojās viņā ar patiesu izbrīna pilnu skatu. Nedroši un klusi Alise pār lūpām dabūja ilgi gaidīto jautājumu un saņemot patīkamu atbildi, visas vienkārši , it kā nepiespiesti devās tālāk.

Alises prāts nebija mierīgs uz ilgu laiku, jo nu tik ilgi apspriestā tumšmata vietā, viņai pēkšņi un tik negaidīti iepatikās gaišmatis. Ar draudzenēm, lai cik tas bērnišķīgi nebūtu, tika apspriesta un pat iztirzāta šī atbilde, jaunekļa balss tembrs un izskats. Kurš nebija tāds, kādu viņas bija to iedomājušās pēc tā cik bija agrāk redzams pa gabalu. Pagāja, apmēram, pusstunda, kad meitenēm jau bija jauns plāns – uzzināt kā viņu sauc. Arī tam tika veikti un īstenoti visdažādākie plāni, gan lavīšanās ūdens sūkņu stacijā, kurā viņš atradās, gan lēkāšana pa tiltu, bļaustīšanās, ālēšanās un citas lietas, kuras tika veiktas, lai izraisītu troksni un jauneklis iznāktu ārā. Pēc kāda laiciņa tas arī veiksmīgi tika panākts un tad, šie četri savstarpēji nesaistītie cilvēki atraisīja sevī bērnus un sāka ālēties un māžoties ar pudelēm, kuras bija pildītas ar ūdeni. Tas viss notika tik dabiski, tik neplānoti un jautrība sita augstu vilni visu starpā.

Kad meitenēm pienāca laiks doties mājās, Alise skrienot prom jautāja:

– Kā tevi sauc? – un viņš smaidot atbildēja:

– Gatis un tevi?

– Es esmu Alise, tā mazākā ir Kate, bet tā – Guna – un skrienot meitene norādīja uz savām draudzenēm, it kā iepazīstinot tās ar Gati.

– Gan jau vēl tiksimies, kādreiz pienāciet!

– Jā, noteikti! Čau! – atbildēja Alise, kura jau bija gabalā.

Gāja diena no dienas, nedēļa no nedēļas un pat mēneši pagāja, kad Alise ar draudzenēm apciemoja Gati darba vietā – sūkņu stacijā, kurā kā izrādījās viņš strādāja jau astoto gadu – par ko meitenes bija ļoti izbrīnītas, jo agrāk nebija viņu šeit redzējušas. Tāpat visām liels pārsteigums bija tad, kad tās uzzināja, ka Gatim ir divdesmit astoņi gadi. Šis fakts viņas patiešām izbrīnija un pat savā ziņā šokēja, jo Gatis izskatījās daudz jaunāks. Kaut kur iekšēji meitenes bija nodomājušas, ka viņš tomēr ir tuvāk vienaudzim, bet tagad bija skaidrs, ka šis ir pieaudzis, jauns vīrietis salīdzinot ar šīm pusaudzēm.

Apmēram, pēc pus gada ar Gati sāka satikties Alise viena pati, jo Guna ar Kati, par viņu pēc visām, nejaušajām, tajā pašā laikā, diezgan plānotajām tikšanās reizēm nebija īpaši labās domās, tāpat arī viņu vecāki viņām aizliedza iet pie Gata, jo viņš taču bija pieaudzis vīrietis, bet Katei tikai deviņi un Gunai – trīspadsmit gadi. Vecāki apgalvoja, ka šī ir pārāk liela vecuma starpība, lai starp šiem cilvēkiem varētu būt jebkādas vienotas intereses. Kaut gan draudzenes ieteica Alisei darīt to pašu, viņa nespēja izmest no galvas domu pēkšņi pārstāt tikties un komunicēt ar viņu, jo kaut kāds nezināms un neredzams spēks to vilka pie Gata. Nu jau gandrīz katru dienu Alise redzēja Gati braucam, no vai uz darbu, tāpat meitene ievēroja, ka tur regulāri notiek pikniki, kuros vienmēr bija arī Gatis. Meitene šad tad, to visu redzēja no malas, sēžot pie upes vai kaut kur pļavā. Šī mazā, nevainīgā meitene bija iemīlējusies, kaut gan to nevēlējās atzīt. Katru reizi redzot viņu, viņas acis neaprakstāmi iemirdzējās ar žilbinošu gaismu un viņas lūpās pavērās neizsakāms, sapņains un mīļš smaids un elpa burtiski apstājās, kad sirds krūtīs nezināja ko darīt – skriet un lekt laukā vai labāk apstāties pavisam. Šīs svešās un nezināmās sajūtas, Alises draudzenes diezgan veiksmīgi pamanīja, kaut meitenei tā vien gribējās visu noliegt un paslēpt atsājot tikai sev. Bija sajūta, ka viņai ir jāizvēlās starp bērnības draudzenēm, laiku ar tām, smiekliem un jokiem ar viņām starp šīm nezināmajām emocijām, kas notika viņas iekšienē

Tās tik ilgu laiku nespēja Alisi saprast un visādi dienu no dienas nosodīja, centās atrunāt no ikvienas tikšanās ar Gati. Katru Alises izteikto stāstu par viņu tikšanos, meitenes centās pārvērst par kaut ko sliktu. Viņas gribēja, lai Alise Gatī ievēro kaut ko ne īpaši labu, nepatīkamu, nepatiesu. Guna nemitīgi atkārtoja:

– Gatis tevi izmanto, viņš ir mazu meiteņu pavedinātājs, viņš nodarīs tev pāri – neļauj to.

Bet Alise negribēja tam ticēt, kaut kas iekšā viņai neļāva to darīt. Varbūt tā bija sieviešu intuīcija, varbūt meitenes naivums, bet Alisei bija vienalga, viņai bija vajadzīgas tikai tikšanās ar Gati un komunikācija ar viņu tikai.

Tomēr kā jau tas bija paredzams, draudzība, tomēr izspēlēja savu joku. Guna ar Kati beidzot panāca, lai Alise Gatī saskatītu kaut ko sliktu, kaut ko neīstu. Alise šķiet piemānīja pati sevi, ļaujot ienākt jaunām sajūtām, spējot sevi pārliecināt, ka visas šīs sarunas ir uzspēlētas un Gatim neinteresanatas, ka patiesībā viņam noteikti ir kāds cits mērķis saistībā uz pusaudzi un tas noteikti nav tas, ko viņa gribētu sagaidīt, lai pārliecinātos par to. Viņi it kā neapzināti, tomēr tika šķirti uz veselu gadu.

Uz gadu, kurā nebija nevienas dienas, kad Alise nedomātu par Gati, nevienas. Viņa daudz domāja par un pret, un visu laiku raudāja un raudāja. Bet kāpēc? Kāpēc viņai bija tik smagi? To Alise nesaprata, bet sirdī mājoja sapņi par Gati, par to kā viņa dzīvo dienu no dienas domājot par viņu un par draudzeņu nostāju pret to. Alise jutās tik apjukusi, tik nesaprasta un nebija jau patiesībā neviena, kas spētu palīdzēt kaut ar padomu, jo to, kas patiesībā notika Alises sirdī neviens līdz galam nezināja, arī viņa pati nē.

 

2.DAĻA

Pagāja ilgs laiks, Alise jau laiku pa laikam satikās ar Gati, kopš tā pagāja vēl ilgāks laiks, kura laikā nekas īpašs tā arī nenotika, neviens nevienam pāri nenodarīja, nepiemānīja, šķiet kominukācija bija abpusēji patīkama un īsta un nu jau Alisei bija astoņpadsmit gadu. Viņa bija pilngadīga. Protams, laiks nestāvēja uz vietas, arī Kate un Guna bija izaugušas, un arī Gatis palicis vecāks.

Tagad, kad bija vasaras sākums un apkārt tik jaukā un iemīļotā Alises gaisotne, viņa saprata, ka mīl Gati, ka mīl viņu no visas sirds. Sākumā viņa to slēpa, bet ar laiku to zināja visas viņas draudzenes, kuras par to tikai priecājās un atbalstīja Alisi ikvienā viņas lēmumā un rīcībā attiecībā pret Gati. Tomēr Alise nebija laimīga, kaut gan brīžiem šķita, ka viņa ir laimīga, tomēr tā nebija, jo Alise mīlēja, bet Gatis – nē. Viņa sirdī nebija šo trako un vienā laikā mierīgo jūtu. Gatis uz Alisi lūkojās kā uz draugu, uz labu draugu.

Tā Alises dzīvē sākās laiks, kurš mijās uz labās un ļaunās nots. Kaut gan patiesībā nekā ļauna nebija, tikai ciešanas, kuras Alise pati radīja, bet arī viņa nebija vainīga, jo sirds teica savu: “Es mīlu Gati un caur Alises acīm un smaidu uzlūkoju to, caur Alises ķermeni jūtu to – jūtu mīlestību!”

Alise savā ziņā bija pati savas sirds vergs. Vergs par kādu viņai patika būt. Viņai patika ikviena sekunde, kurā izskanēja Gata vārds, pazibēja viņa tēls, plūda viņa cēlā gaita un ritēja jaukie vārdi, kurus Gatis teica vienmēr. Jā, viņš vienmēr teica tikai jaukas lietas un Alise arvien vairāk tika ievilkta šajā valstībā. Valstībā, kuru viņa nepazina, kurā nekad nebija bijusi.

Bet Gatis to nezināja, iespējams nojauta, bet pārliecināts nebija un pat nevarēja būt, jo zināt, kas notiek otrā cilvēkā nevar neviens, līdz brīdim, kad tas tiek pateikts, bet Alise neko neteica, tikai baudīja brīžus, kurus bija lemts pavadīt ar Gati. Ar katru jaunu rītu, kad viņa modās, tās galvā bija domas par Gati, viņa cerēja, ka tajā dienā būs lemts viņu satikt, kaut uz pavisam neilgu brīdi, kaut vai tikai, lai ieskatītos viņa acīs un vienkārši sasveicinātos, tai pietiktu, lai diena būtu izdevusies.

Kaut gan viss turpināja ritēt savu gaitu Alise ļoti bieži nevēlējās atzīt, ka mīl Gati, viņa to sauca par labu draudzību, pieķeršanos. Jā, arī liela pieķeršanās šai meitenei bija, bet, kuru viņa centās apmānīt? Draugi bieži tikai izlikās, ka tic Alisei, ka tic tam, ka viņa nav iemīlējusies, bet visi zināja, ka tā nav. Kāpēc viņa nebija gatava atzīties pati sev, pieņemt to, kas ar viņu notiek, vai joprojām viņā dominēja dumpīga pusaudze, nevis virsroku ņēma saprātīga un jauna sieviete? To viņa pati vēl nekādi nespēja ne saprast, ne pieņemt. Alise tam pretojās visu pavasari, līdz viņas dzīvē parādījās – Rihards.

Simpātisks vīrietis, pamaza auguma, tumšmatis, ar dziļām, pat savā ziņā skumjām un pēc kaut kā nebijuša meklētām acīm. Viņa parādīšanās sāka ieviest dažādas pārmaiņas Alises dzīvē. Ar Rihardu viņa iepazinās pie kādas labas draudzenes – Natālijas. Viņš iemīlējās Alisē no pirmā acu skatiena, bet viņa? Arī viņa nebija vienaldzīga kopš pirmajām viņu pazīšanās minūtēm, bet kāpēc šīs sajūtas mainījās tik strauji un pēkšņi? Kur, tad palika Gatis? Nu Alises prātā bija katra jaunā diena, kurā vienmēr viņai piezvanīja Rihards, kaut vai tikai tāpēc, lai apjautātos par to, kā iet. Viņi arvien biežāk sāka satikties, arvien vairāk laika pavadīja kopā, bija labi. Alise pat tika iepazīstināta ar Riharda vecākiem, arī Rihards ar Alises. Viss risinājās viņu starpā tik strauji, negaidīti, bet tajā pašā laikā tik dabiski un patiesi. Šķita, ka beidzot Alise būs laimīga un saņems sen kāroto mīlestību no otras puses. Tomēr kādā maija rītā Alise pamodās ar domu par Gati. Visu rītu viņa domāja par dienām, kurās bija ar viņu kopā, viņa izlasīja kārtējo reizi visu dienasgrāmatu, kurā bija pieminēts kaut viens vārdiņš par Gati, un viņu pārņēma skumjas un ilgas. Kaut gan viņai vajadzēja būt priecīgai par to, ka visu pēc kā viņa ilgojās – uzmanības apliecinājumi, mīlestība, ziedi, kopīgas maltītes, pastaigas, skūpsti, viņa tagad dabūja ik reizi satiekot otru cilvēku, tāpat telefona zvani katru mīļu dienu, pat vairākas reizes, tas viss viņai bija, bet viņa sajutās tik slikti, tik nožēlojami. Tas bija tikai tāpēc, ka viņa to visu saņēma no Riharda, bet visu savu iepriekšējo dzīvi sapņojot par to, bija domājusi par Gati – tikai un vienīgi šo saulaino, blondo vīrieti. Tā viņa sēdēja un kavējās savās atmiņās, rakdamās pa savām domām, līdz atskanēja telefona zvans – tas bija Rihards, bet Alise pirmo reizi pa šo laiku klausuli nepacēla. Kāpēc? Viņa pati nesaprata. Arī pēcpusdienā atskanēja zvans no Riharda, ilgs, nemitīgs un neatlaidīgs, bet Alise uz to nereaģēja. Tā tas turpinājās vairākas dienas, bieži Alise atslēdza telefonu vai vienkārši meta nost klausuli, un tā maz pamazām viņas nesen jauki sākušās attiecības ar Rihardu beidzās. Nekas netika izrunāts, paskaidrots, Alise vienkārši noslēdzās no viņa, it kā nekad tādu Rihardu nebūtu pazinusi un satikusi. Šīs īpašās un siltās sajūtas tik ātri bija viņu pārņēmušas, bet pavisam pēc neilga laika, Alise vienkārši tikpat strauji un krasi aizcirta durvis šo sajūtu un šī vīrieša priekšā tā, it kā viņa neko nejustu.

Viņš ilgi pārdzīvoja, centās visu vērst uz labu, jo neskatoties ne uz ko Alise bija iekritusi viņa sirdī un tas sāpēja, bet Alise, kaut gan apzinājās savu rīcību, iespējams to arī nožēloja, bet neko nedarīja, lai situāciju mainītu, jo viņa zināja: ” Mana sirds pieder Gatim, nevēlos nevienu citu sāpināt, jo zinu kā tas ir.” Viņa pat nemēģina dot Rihardam jebkādu iespēju, viņa neapjauta to, ka viņš bija gatavs mainīt pilnībā savu dzīvi dēļ viņas, sniegt viņai visu un pat vairāk, nekā Alise jebkad būtu varējusi iedomāties, tomēr viņa to nepieļāva. Bija pilnīgi kā akla un kurla pret apkārtējo pasauli, bez iespējas sadzirdēt sev tuvus cilvēkus, sajust emocijas, viņa noslēdzās savā pasaulē, lai tvertos pēc savām ilgām, kuras bija tikai viņas ilūzijas par iespējamo nākotni.