REINKAR-NĀCIJA

(stāsts par izcilo rakstnieku Hermani Tulipu)

Bagāta kundze un izskatīgs dārznieks, ekscentrisks rakstnieks un koptais Anglijas dārzs izklausās pēc klišejas. Arhetipu pasaules kultūrā netrūkst; arī mūsos pašos, jo dažreiz prātam vieglāk ir kaut ko uzkonstruēt, ielikt rāmjos, nosaukt vārdos, pat, ja nekas no tā reālajā pasaulē neeksistē.

Tēli, vietas un darbības ir absolūti izdomātas. Jums nav jāiesēžas kubkrēslā, jāņem klēpī globuss un jāmeklē Batenbergu nams. Tāda nav. Vismaz tādu, kādu rakstnieks apraksta šajās lapās. Ja ir minēts kāds reāls personāžs, tad rakstnieks viņa personu izmanto attiecīgi sižetiskajai līnijai.

TULIPS

Prāts nerimst mierā, projecējot patiesības un nepatiesības, kas padara mūs māņticīgus, nervozus vai pārlieku sapņainus. Kā padarīt prātu rāmu un klusu, nepārvēršot to par svešinieku vai kalpu? Tas blandās kā tikko izbēdzis no bērnu nama – nevirzoties uz priekšu, taču enerģiski un nepārdomāti meklējot vietu, kur paslēpties. Ja esat kaut nedaudz iepazinušies ar meditācijas mākslu, tad ziniet, ka nav nekā sarežģītāka par to, kā nedzirdēt savas paša domas. Skolotāji liek novērot tās bez emocijām, piefiksēt, apzināties un palaist vaļā, turpinot meditēt, tomēr, ak vai, cik gan bieži domas ieslīd caur durvju spraugu kā ēna, kuras mērķis ir tomēr kā vilnas sega apņemt smadzenes un atklāti izrādīt sevi kā brūti, kas tikko iegādājusies jaunu kleitu. Padarīt savu prātu sterilu, vārgu un gandrīz mēmu ir tikpat neiespējami kā pieskarties sniegam, lai tas neizkustu.

Saule iespīd caur logiem un padara telpas asās līnijas maigas.

‘Nē, nē, nē!“

Viņš saniknots nopūtās, un cauri platajām deguna nāsīm izspraucās balti cigarešu dūmi. Pelni, sakulti sīciņos graudos, rotāja noputējušos un sviedrājiem apmīļotos gultas pārvalkus. Pati gulta zem Hermaņa svara mokoši saliecās, skaitot laiku, kad saimnieks pametīs šo stāvokli un dosies uz lejasstāvu. Saņurcītas lapas kā baltas sniega bumbas mētājās visapkārt istabai, kur tik palūkojies. Rakstāmmašīna –  uzticīgs klēpja suns – gulēja vīrietim kājgalī un gaidīja tā pavēles.

Hermanis pārlasīja pēdējās rindkopas, un viņa sejā parādījās tādas rievas, kādas tur vēl nekad nebija bijušas. No paša sarakstītā kļuva vai slikti, tomēr kaut kas tajā likās pareizi. Kāpēc nesanāk? Kāpēc nesanāca, ja jau tas skaisti izklausījās viņa galvā; uz papīra lapas izskatījās pēc pilnīga sviesta.

“Tulipa kungs, nevēlaties tēju?” Dzirkstoši iegāja jauna meitene. Viņa bija smalka auguma un ar apaļu sejiņu. Kā elfs…

“Sākumā ir jāpieklauvē,” viņš nomurmināja, cigareti saspiežot stingrāk starp lūpām, neatraujot skatienu no savas lapeles.

Sieviete neko neatbildēja, tāpēc Hermanis meta savu īgnumu pie malas un piekrita aizraujošajai idejai iedzert karstu kumelīšu tēju. Mazā laumiņa ienesa paplāti  un rūpīgi novietoja to uz gultas.

“Kā veicas ar rakstīšanu?” viņa mīļi apvaicājās, smaidot kā vispašpietiekamākā sieviete uz pasaules. Meitene piekārtoja savu sārto uzsvārci, tad sniedza tējas tasi vīrietim. Hermanis kāri nopētīja meitenes iegurni, kamēr tā lika paplāti uz gultas. Viņš pie reizes iedomājās:”Nedod Dievs, ja viņa ko izgāzīs!”

Taču atšķirībā no savas vecākās, tūļīgās māsas Magdalēnas, Alma bija veikla. Viņa arī pamanīja ar kādu skatienu viņu vēroja vecais krupis, taču nejutās aizvainota. Par to spēja tikai pasmaidīt.

Hermanis saķēra kūpošo tasi savā platajā plaukstā, un, kad nedaudz apsvilinājās, nolamājās pie visiem velniem. Meitene uzrausās kājās un paķēra krūzi ar saviem pirkstu galiem, novietojot to atpakaļ uz paplātes.

“Sūda būšana, itin nekur man neveicas.” Tas nopūtās, tad kā īsts bullēns paskatījās uz meitēnu, sparīgi žestikulēdams, mētājot plaukstas pa gaisu, paskaidroja: “Grāmata – grāmata neiet uz priekšu!”

“Varbūt varu kā palīdzēt?”

“Nē, man vajag manu sievu.” Tas uzmeta skatu ārpasaulei. “Kur viņa ir?” viņš izklausījās pēc veca, īgna veča. Kāds viņš arī bija.

“Mamma minēja, ka viņi ieradīsies ap pusdienlaiku.” Meitene vēroja pūcīgo vīrieti caur pieri.”Līdz tam laikam es tiešām nevaru nekā palīdzēt?”

Viņš raudzījās ārā pa logu. “Nē, diemžēl nevarat. Man vajag Koru. Viņa spēj mani savaldīt un ielikt pareizajās sliedēs.”

“Izklausās, ka ļoti mīlat savu sievu,” Alma sapņaini raudzījās viņā, kamēr vīrietis uzstiepa uz lūpām savādu, zobgalīgu smīnu.

Hermanis Tulips bija vīrietis ar, tā saucamo, lieko svaru, kas dāvāja viņam dubultzodu, regulāras sāpes aknās, sniedza aizdusu jeb neritmisku elpošanu (nepalīdzēja arī kāre uz tabaku un cigāriem) un sāpēm ceļgalos. Viņa zods pārsvarā bija gluds, brīžiem parādījās kāds garāks matiņš, kārpa un pinnes, bet visā visumā zods bija labs – abi zodi. Vīra skausts bija ietērpts šķidros matos, kas vietām sāka mest, visiem tik šausmīgi negribēto, baltumu. Acis un uzacis bija it kā atdalījušas viena no otras. Varbūt tām nepatika Hermaņa strupais deguns? Jā, droši vien tāpēc tās apaļajā sejā bija novietotas attālināti. Šis acīmredzamais defekts vai efekts padarīja viņu līdzīgu bullim vai krupim.

Viņam bija ap sešdesmit, un viņš bija apņēmis par sevi gados jaunāku sievu, kura atteicās mainīt savu uzvārdu uz kaut ko tik provinciālu. Vismaz viņa tā teica. Patiesais iemesls bija tāds, ka Hermanis Tulips bija atpazīstams tā laika rakstnieks, taču viņa sieva Kora Palmere savos trīsdesmit divos gados vēl tikai centās sevi pierādīt kā daudzsološu gleznotāju. Bija jāpataupa šis vārds priekš sevis nopelnītajiem lauriem. Viņai nevajadzēja tulpes, lai kaut ko sasniegtu.

Šī bija Tulipa trešā laulība. Viņš allaž precējās un šķīrās ārzemēs, nebija īsts katolis, tāpēc nebija nepieciešams indēt savas bijušās kā A.Kristi romānos, lai tiktu pie nākamās sievas. Pirmo reizi viņš apprecējās, kad tam tikko apritēja astoņpadsmit. Meitene bija par trīs gadiem vecāka, tāpēc viņas ģimene apšaubīja šīs saites. Rezultātā jaunieši aizbēga no mājām; viņi pavadīja nedēļu kopā kā precēts pāris, līdz abu vecāki tos nenotvēra un lika dzīvot, nevis kā bohēmiskiem bezdarbniekiem, bet gan kā oficiāliem ģimenes locekļiem zem meitenes vecāku paspārnes. Viņiem tajā laikā bija liela villa (ģimene piederēja pie dižciltīgajiem).

Pagāja gads. Ģimenes dzīve nemaz nebija tik rožaina, it īpaši, ja blakus ik uz soļa glūnēja vai nu snobiskā sievas māte vai sadistiskais sievas tēvs. Tulipam palika garlaicīgi. Arī sieva vairs nebija tik spoža, piedzīvojumu griboša kā no paša sākuma. Viņa pamazām apauga ar sievas lomu vairākās kārtās tā, ka oriģinālā meitene, kas bēga no mājām, pamazām izgaisa. Sieviete arī sāka neuztvert nopietni Hermaņa vēlmi kļūt par rakstnieku. Viņa vēlējās, lai vīrs pārņem ģimenes biznesu…kaut kādu ķīmijas rūpnīcu, kas ražo medikamentus. Lai vai kā Hermanim bija kaut kā jānozūd no šīs dzīves. Bija divas lietas, ko viņš varēja darīt:

Pirmā – doties uz blakusciemu, kurā dzīvoja iespaidīgs kriminālromānu rakstnieks un konsultēties ar viņu. Otrā lieta – bija jākrāpj sieva.

Ar pirmo viņš veiksmīgi tika galā. Konans Doils viņam daudz ko iemācīja un arī iepazīstināja Londonā ar, sava veida, tā laika rakstnieku krējumu. Taču ar otro īsti neveicās. Nepārprotiet – viņam patika sievietes. Sievietēm patika arī viņš. Hermanis tomēr bija gados jauns, asprātīgs, inteliģents, talantīgs…vēl bez dubultzoda. Tomēr runas par šķiršanos starp viņu un sievu nenotika. Viņa, protams, bija satriekta dzirdot neskaitāmus nostāstus par viņas vīru uzdzīvojot galvaspilsētā, bet tas arī viss. Dažas nieka asaras! Tad viņa saņēmās, noteica, ka būs mīlošāka un specīgāka sieva, un viss! Viņa vēl pie tam palika stāvoklī! Un nākamajās dienās tētiņš aicināja Hermani uz savu kabinetu, lai izrunātu par darba uzsākšanu viņa medikamentu ražotnē.

Hermanis jutās kā cūka, nepārprotiet. Katru vakaru dodoties pie miera ar lieliem sirds pārmetumiem viņš uzlūkoja savas mīļās sievas vaigu…fotogrāfijā. Jo pēc viņa izgājieniem ar citām sievietēm, abi gulēja atsevišķās istabās.

Hermanis sāka strādāt prestižajā rūpnīcā. Viņš turpināja rakstīt, kaut tas bija lēnīgs un mokošs process, un neviens neredzēja viņa sarakstīto. Pēc gada piedzima arī Hermanis, juniors.

Un tad notika brīnums!

Viņa mīļā, dāsnā, maigā sieva iemīlēja citu vīrieti! Arī aristokrāts, vēl viens ķīmiķis, kas savulaik nodarbināja savu prātu ar elastīgākas gumijas atrašanu. Viņš bija šarmants, gudrs, labestīgs. Pat Hermanis viņu iemīlēja. Tāpēc, kad viņi sāka satikties, sievasmātei un sievastētiņam par nelaimi, Hermanis centās abiem mīlniekiem pat palīdzēt, cik vien spēja. Tā kā sievas jaunais mīlnieks bija francūzis, tad viņi uz kādu laiku devās turp, uz citzemi. Viņa atkal bija bēgošā līgava. Tur viņa šķīrās no Hermaņa un apprecējās ar gumijvīru, jo, paldies Dievam, viņš arī nebija īsts katolis, līdz ar to viņš pieņēma jauno sieviņu atplestām plaukstām. Tulips tajā mirklī apsvēra domu tomēr ticēt vairāk Dievam.

Protams, tētiņš un māmiņa bija bēdīgi, ka meita kļuva par šķirteni, bet tomēr jaunais znots likās vairāk piemērots. Visvairāk, protams, pārdzīvoja Hermanis, juniors. Lai arī tolaik viņam bija tikai divi gadi, un viņš vēl nepaguva neko saprast. To, ka tēva nebija blakus, puika sajutīs tikai vēlāk. Divos gados viņam bija svarīgi tikai, lai māmiņa būtu blakus un atvaira visus briesmoņus.

Tā nu Hermanis Tulips divdesmit viena gada vecumā atkal bija brīvs.

“Jūs atstāt vienu, Tulipa kungs?”

Viņš atkal bija sešdesmitgadīgs vīrietis. Tas palūkojās uz sievieti, kas tūlīt grasījās nest prom paplāti un neuzkāpt nevienam saņurcītajam papīram uz zemes.

Vīrs paskatījās uz šo mazo laumiņu ar kuplajiem gurniem, kas bija nogatavināti bērna ieņemšanai. Viņam patika sievietes…

“Es droši vien drīz nokāpšu lejā, ieturēšu kārtīgu launagu. Tāpat taču ar rakstīšanu neiet.”

“Varbūt nepieciešama iedvesma? Zinu, ka māksliniekiem parasti iet vieglāk, ja ir, – ”

Hermanis tai neļāva pabeigt. Viņš paskatījās atkal uz meitenes gurniem un pikti uzpūta savas krupja lūpas. “Iedvesma radošajā darbā ir pilnīgas muļķības! Tas ir arguments tiem, kuri nevēlas strādāt vai nejēdz to darīt. Kur māte?”

“Gatavojās dārza svētkiem,” Alma pazemīgi atbildēja.

“Ā, pareizi,” rakstnieks novilka.” Tās muļķības! Nu, ja tas atvilks manu Koru uz šejieni, tad esmu gatavs visu paciest.”

“Es ļoti gaidu tikšanos ar viņu!” bijīgi ierunājās meitēns.”Tāpat kā gaidīju ar Jums, Tulipa kungs.”

Otrai laulībai Tulips nogatavojās ilgāk. Mums katram ir fobijas un traumas, kā nekā. Acīmredzot, laulība bija viņējā. Tāpēc viņš izmantoja visu savu jaunības pilnbriedu pilnībā un strādāja dienu un nakti rakstot, un mīlēja meitas no vienam līdz otram galam, nejūtoties piederīgs itin nevienai. Viņš nebija gluži briesmonis, ja tā izklausās pēc mūsu sabiedrības morālajiem standartiem. Viņam vienkārši patika sievietes! Bet, ja godīgi, dažreiz viņš saredzēja ko cilvēcīgi skaistu tajos ziedošajos vaigos, mazajās austiņu ļipās vai smalkajos pirkstiņos. Kaut ko pārcilvēcīgu un dvēselisku. Bet visai bieži viņš redzēja tikai ziedošus vaigus kā miesu, mazās austiņas kā miesu, smalkos pirkstiņus kā miesu. Arī savu orgānu tas novēroja kā bērnu, kas prasa ēst, un tāpat arī to volānīgās vagīnas.

Otrai laulībai viņš brieda daudz ilgāk, joprojām paliekot labos draugos ar pirmo sievu Mariannu, kas, nu, jau audzināja piekto bērnu, ieskaitot viņu kopīgo dēlu Hermani, junioru.

Rakstnieks tuvojās saviem četrdesmit, bija trīsdesmit septiņus gadus jauns un jau iemantojis draiskā vecpuiša, kazanovas statusu Eiropas augstākajās aprindās. Tad viņš sastapa kādu sievieti. Nu, loģiski…Bet tas nebija īsti loģiski. Redziet, viņš bija saticis daudzas jaunas, skaistas, elegantas sievietes, kas, protams, spēja apburt viņu, bet arī…ne tik spēcīgi. Nekas īpašs. Tas viss pagaisa kā nebijis. Viņš jau bija samierinājies ar domu, ka mīlēt tā kā astoņpadsmit gados vairs nekad nespēs un arī nevarēs, un negribēs. Šis viss likās kā Dieva pirksts, it kā viņš teiktu Hermanim – “Nu jau, pietiks, vecozēn,” – jo tas nemaz nebija loģiski. Trīsdesmit septiņos gados viņš atkal sagribēja precēties un dalīt savu dzīvi tikai ar vienu sievieti.

Viņa bija grāfa meita, arī rakstniece, kas ieguvusi atzinību. Viņš bija lasījis viņas darbu, un likās, ka tas, ko viņš lasa ir galīgais mēsls. Protams, kad sieviete smaidošām lūpām jautāja, ko viņš domājot par jauno grāmatu, bija jāsniedz vērā šarmantāka atbilde par “sūdu”. Pat vārds “fekālijas” nederētu. Bet nedrīkstēja sasaldināt. Ja viņš ķersies brunčos kā tāds bērns un apbrīnos viņas katru vārdu, tad sievietei būs kontrole pār viņu.

“Es apbrīnoju Jūsu drosmi rakstīt šādā stilā, taču, vai tiešām domājat, ka šāda grāmata nesīs Jūsu personai paredzētos laurus?”

“Jums nepatika?”

“Ko nozīmē patikt, nepatikt? Vai man patīk Pikaso zilais periods? Vai man patīk Kandinskis ar savu apgriezto ainavas domāšanu? Vai man patīk Remarks? Patīk ir pārāk pliekans vārds, un arī Jums to nevajadzētu izmantot, ja attiecināt uz ko tādu kā mākslas darbu, it īpaši, jau savu darbu.”

“Ahā.”

Blakus esošais biedrs, kurš savas dzīves laikā bija aizrāvies ar vieglu detektīvromānu rakstīšanu, noprotot drauga nepatiku pret rakstnieces darbu, centās oponēt Hermaņa strupajai mēlei. “Tulpi, ko tu runā? Nevar būt, ka visi cilvēki ir muļķi un lasa Anetes darbu tāpat vien. Tā noteikti ir vērtīga lasāmviela.”

Hermanis tomēr centās aizstāvēt savu viedokli, kāmēr dzelžainā rakstniece koķeti vēroja viņu. “Nē, nu, ja es rakstītu pirmo reizi “Džoisa “Ulisa” stilā”, tad man arī nesanāktu; es pat sajuktu prātā.”

“Tātad Jums liekas, ka mana grāmata ir fufelis?”

“Pilnīga fekālija.”

Anete Plocbrika sāka skaļi smieties.

Hermanim Tulipam atkal ir sešdesmit viens gads. Viņš lēni izslīd laukā no gultas, jo nama mātes meita, Alma Batenberga, savā sārtajā japāņu kimono veidīgā vasaras kleitā aicina viņu piebiedroties rīta gājienam uz dārzu. Tas palīdzēs viņa domām rimties uz mirkli un atsākt darbību ar jaunu sparu.

Sākumā viņam nepatika šī ideja – redzēt visus skraidelējam apkārt dārzam nevajadzīgā satraukumā, nelikās pārāk vilinoša aina. Turklāt viņam ļoti gribējās nolīst malā un kārtīgi pierīties. Tomēr, ja tāda meitene aicina pastaigā, tad, kā gan viņš varēja atteikt? Turklāt nav zināms, vai jebkad viņu tāda skaistule vēl kur aicinās. Viņš uzkāpa dažām no sarakstītajām lapām, atstāja rakstāmmašīnu par galveno istabā, uzvilka salmu cepuri galvā un devās līdzi sievietei.

Alma Batenberga bija trešais bērns ģimenē. Anna Batenberga, Hermaņa sena draudzene, bija lolojusi trīs bērnus. Vecākā meita Magdalēna Pīla bija atstājusi sava tēva uzvārdu. Annas pirmais vīrs gāja bojā uz kuģa. Viņa ātri ieprecējās ar Batenbergu, junioru, kurš diemžēl drīz pēc tam arī atvilka galus. No viņa palika lielais mantojums, skaistā Batenbergu dzimtas villa “Blumsberija” un dvīnīši – Alma un Džozefs.

Viens no šiem dvīņiem vienaldzīgi uzsāka sarunu. “Dzirdēju, ka Jūsu dēls arī ciemosies pie mums. Izrādījās, ka viņš ir labs Džozefa draugs.”

“Kurš dēls?” Hermanim tā bija pirmā dzirdēšana, un tas viņu viegli aizkaitināja. Viņš lēnā gaitā streipuļoja jaunajai Batenberga dzimtas atvasei, kas soļoja pa priekšu līganā gaitā. Velns, lai parauj, bet viņa atgādina tādu geišu!

“Ēriks.”

“Ēriks atbrauc uz šejieni!?”

“Vismaz man tā teica Džo,” Alma sajuta vīra aizkaitinājumu, tāpēc deva viņam bezrūpīgu smaidu.

Hermanim bija četri bērni: Hermanis, juniors, no Mariannas, Ēriks, Eda no Anetes, plus vēl Katerina jeb Katrīna, kas bija adoptēta.

Vecais vīrs paberzē plakstus. Meditācija nepalīdzēja, un šonakt viņš ir slikti gulējis – murgi atnesa tam vīziju, sapni, kur loga rūtī sēž krauklis. Viņš redz savu jauko sievu Koru runājam ar mākleri par dzīvokļa pirkšanu, un tas gandrīz jau ir rokā, taču viņa pamana kraukli un cenšas to aizgaiņāt prom, tomēr tas lido virs sievas galvas, te izlido, te ielido atkal istabā. Vienā brīdī viņš pazūd – Hermanis atrodas tumšā pagrabā, kur ir ieslodzīti ubagu bērni. Viņu smalkās potītes ir sagūstītas dzelžos. No Tulipa somas, kas pēkšņi tam uzrodas, izlien melnais putns.

Viņi pagāja garām Troņa zālei ar dzimtas portretiem, kur parasti viesi ieturēja svinīgo maltīti. No šīs telpas izgāja viena no kalponēm un, nodurtu skatienu, aizvēra ciet durvis. Viņi kāpa lejā pa ozolkoka kāpnēm, kas vietām radīja dunošu skaņu un te vietām iečīkstējās. Uz baltām kolonnām bija novietoti kupli tirkīza puķu podi, tajos mirka vēsos toņos noplūktas peonijas. Uz sienām dažviet bija pa kādam ģimenes portretam, taču iestiklotās vitrāžās atradās visi Batenbergu dzimtas dārgumi. Piemēram, kāds papiruss, kas attēloja kādu Japānas ģimenes ainu. Tad Austrumu duncis, kura rokturī iegravēts sens vēstījums. Viena no orgānu urnām no Senās Ēģiptes. (Iztukšota, protams.) Vienā no stūriem pat stāvēja viduslaiku bruņinieks, bet dziļāk gaitenī bija kara laupījums no mongoļiem. Nevarēja saprast, vai tas ir muzejs vai teātris. Tāda liekulība Hermani sadusmoja, bet reizē sajūsmināja.

Alma tiem skrēja garām neapstājoties. Varbūt bērnībā viņa sapņoja un brīnījās, bet tagad tie bija tikai priekšmeti, par kuriem jūsmoja viesi; māte varēja izrādīties uz nebēdu. Priekšmeti izrādīšanai, kā saka. Ar laiku viņa pat neticēja, ka tie bija autentiski. Gan jau tētiņš par lētu naudu nopirka no kāda tirgoņa tepat. Parasti jau turīgi vīri tā nedara, bet papucis bija savāds vīrs ar lētu gaumi, un viņam patika pirkt jaunas mantas.

Viņa viegli slīdēja vēl vienu stāvu zemāk, turot savu porcelāna roku uz marmora stabiem. Rīta kleitas audums viegli plivinājās gaisā. Hermanis nedaudz atpalika. Viņš aizskatījās uz Ēģiptes urnu un atcerējās, ka Anetes pirmais vīrs bija arheologs.

Alma jau bija nokāpusi uz pirmo stāvu, kur baltās sienas atblāzmoja rīta sauli caur lielajiem verandas logiem. Visur joprojām rotājās zilās vai zeltītās vāzes ar peonijām. Tikai vienā no viņām atdusēja mirstošas pļavas puķes.

“Ak, Magda,” nodomāja Alma, noprotot, ka tās tur atstāja vecākā māsa. Iespējams, lasot tās kopā ar to kalpu zēnu. “Viņa ir tik sentimentāla.”

Dvīņu māsa sagaidīja veco vīru nokāpjam lejā uz pirmo stāvu. Tas priekš jaunas meitenes tūļīgi stiepa savu plato augumu sev līdzi, tad, nevis devās tālāk Almas virzienā, bet gan tuvojās rūsganam grāmatu plauktam, kur putekļi atstāja īpatnēju smārdu uz nodzeltējušām lapām un stingriem vākiem. Tas pastiepās nedaudz pirkstgalos, lai uzlūkotu augšējo plauktu.

“O, nē, ko es redzu!? – Vai tas ir tas, ko domāju? Jums ir Edgars Barouzs? Grāmata par to pērtiķi?”

”Par Tārzānu, jā. Man ļoti patika bērnībā tā grāmata,” Alma paskaidroja.

Rakstnieks novīpsnāja. “Kā nu ne. Nekas muļķīgāks par šo vēl nav izdomāts!” Tad viņš lepni pagriezās un soļoja tālāk uz izeju. Meiteni ap šo laiku vecais kungs jau paspēja nokaitināt.