2014.gada rudens

“Kristap, man bija sapnis. Istaba bija pilna putnu… Manī vērīgi raudzījās grieķiskas pāvu acis melnām kontūrām, kā mēģinot saskatīt manī kādu noslēpumu. Kāds no tiem vilka savu zilizaļo zīda asti pa manu bēšo paklāju… Ducis baložu meta lokus ap jumta siju…

Gaiss bija pilns zeltītu, krāsainu, baltu putnu, kas ar savām spārnu vēdām un tikko saklausāmo spalvu švīkstoņu sacēla gaisā burvestības mākoni, kurā es grimu kā saldā vatē…

Zīda josta starp manām kājām…

 

Es atvēru acis. No putniem ne miņas. Nofokusējusi vēl miegaino skatienu un tam aizķeroties aiz mākslīgās orhidejas skapjaugšā, man šķita, ka vēl nupat tur pāris kolibri, sparīgi vēcinot savus trauslos spārnus, snaikstījuši knābjus, meklējot nektāru viltus ziedā.

Taču viena lieta šajā visā burvībā bija īstums, ne šķitums – halāta atrisusī zīda josta starp maniem pirmītējā sapņa un pēļu sasildītajiem stilbiem.

 

Jūtos kā meklējam un pārcilājam koferus kādā stacijā vai depo, kur vilcieni palēnina gaitu, daļa piestāj, bet lielākā daļa aiztraucas garām, nesamazinājuši ātrumu. Tomēr izrādās stacija, ne depo, un vilcieni lielākoties ekspreši.

Man būtu jāpagūst ielēkt tajos visos, izskriet caur vagoniem, dauzot tamburu durvis, paķert visu vajadzīgo un meklēto un izmesties ārā. Tik daudzslāņains mans rakstāmais!

Gribētu savu stāstāmo ieturēt vienotā tonalitātē, bet rādās, ka tie vairāk būs dažādu krāsu sprakšķi ar atšķirīgām nokrāsām…

 

Būtu tik vienkārši, ja gluži kā es tīkoju pēc Taviem pieredzes failiem, Tu varētu pieslēgties man un noskenēt manis piedzīvoto, caurskatīt manu mentālo un fizisko ķermeni, iziet cauri manu emociju spektram. Taču neesmu droša, vai maz gribētu tā uzreiz atkailināties bez attiecīgas priekšspēles.

 

Tu esi atlaidies krēslā, un pieļauju – esi atļāvies sev ieliet kādu dzērienu. Ledus gabaliņi knikst pret glāzes malu – Tev gaidās viegli trīc rokas, bet es to nemanu, jo Tavu seju un augumu slēpj istabas krēsla un vienīgā spuldze vērsta pret mani.

Man mugurā melna jaciņa, zem kuras plāna gaiša blūzīte. Kājās īsi zābaki, un zem saviem puķainajiem svārkiem uz augšstilbiem jūtu zeķu gumijas malu…

Es skaudri apzinos, ka man mazpamazām jāatpogā visas sīkās podziņas, jāatvelk visi slēdži, atklājot Tavam skatienam savas mežģīnes un, ak dievs, savas miesas slēptos centimetrus.

 

“Maniem vārdiem trūkst dziļuma, trūkst pirmatnības. Tie izliekas, tie kaut ko slēpj. Nerimšos, līdz būšu izteikusi savu nokāpienu juteklībā, kas bija tik tumša, tik lieliska, tik mežonīga kā tie brīži, ko dažkārt esmu piedzīvojusi rakstīšanas laikā, – mulsinoši, ekstātiski, eksaltēti.”^[1]

 

Es apņemos tikt līdz veļai un pēdējos āķīšus atstāšu Taviem pirkstiem… Ja tiem labpatiksies paklausīt savam saimniekam…

 

Neilgi pēc iepazīšanās Otrā pusē, nedaudz paminstinājies pie fakta manā izvērstajā anketā par laulību un diviem bērniem, Tu visa cita starpā jautāji par dienasgrāmatas rakstīšanu. Pilnībā apzinos un pieņemu, ka tas gluži kā franču rakstniecei Anaisai Ninai ir mans netikums un vienlīdz kaite.

 

“Nekad tik skaidri kā šovakar neesmu sapratusi, ka dienasgrāmatas rakstīšana ir netikums, kaite. [..] Paēdu vakariņas, uzsmēķēju, gremdēdamās sapņos. Ielavījos guļamistabā, manīju, ka esmu noķerta, ka krītu atpakaļ sevī. Sameklēju dienasgrāmatu pēdējā slēptuvē zem tualetes galdiņa un iemetu to gultā. Radās sajūta, ka tieši tāpat opija smēķētājs sagatavo savu pīpi. Dienasgrāmata gluži kā daļa no manis dalās ar mani divkosībā. Kur pazudis mans milzīgais nogurums? Šad tad pārtraucu rakstīt un izjūtu dziļu letarģiju. Un tad kāds dēmonisks spēks mani spiež turpināt.” ^[2]

 

Pierakstot notikumus, emocijas, miega un nomoda sapņus, pārdomas, mani biedē doma, ka uz āru izgriezts un izcelts dienasgaismā tik daudz kā tāda, kas citiem nebūtu saprotams, būtu pārprotams, būtu absolūtā pretrunā ar manu tēlu, manām dzīves lomām un uzņemto kursu. Brīžam šķiet, ka jādzīvo nemitīgās rūpēs, kur lapiņās, kladēs izcelto un izgaismoto atkal noslēpt, nogrūst. Vai dzelzs kastē aiz trejdeviņām atslēgām laukos muižas parkā? Aiz kāda dēļa klēts sienā?

Kāpēc es tik trauksmaina? Es… Khm… Mana agrākā dienasgrāmatas rakstīšana/nejauša nonākšana mana vīra rokās ir savā ziņā salauzusi/transformējusi viņu un neatgriezeniski mainījusi manu dzīvi… Gan fiziski, gan emocionāli…
Taču, neraugoties uz pagātnes traumu, apjaušu, ka nespēju nerakstīt. Nespēju samierināties, ka izplēn manas viskrāšņākās, košākās fantāzijas kā tādas viendienītes, nebūtībā aiziet fantasmagoriskas ainas un sapņu sapņi un es aizmirstu notikumus/emocijas, kas, šķiet, nekad nevarētu nekur pazust.

“Es izjūtu visu, ko izlaižu – izlaidumus, īpaši sapņus, halucinācijas. [..] Kas netiek iekļauts dienasgrāmatā, tiek izlaists arī no mana prāta. Rakstīšanas brīdī es dzenos pakaļ skaistumam. Pārējo es aizgaiņāju gan prom no dienasgrāmatas, gan prom no mana ķermeņa. Es gribētu atgriezties kā detektīvs un uzlasīt visu, ko esmu aizskalojusi.”^[3]

 

Kaut kā savu rakstīšanas kāri esmu mēģinājusi kompensēt, rakstot Nevainīgo jeb Vasaras dienasgrāmatu.

 

“Mana vasaras dienasgrāmata straujajā skrējienā atstāta novārtā. Nepierakstīts datums ar visiem tā brīnišķīgajiem notikumiem/sajūtām iegrimst upes dzelmē kā tāds smags akmens. Bet es gribu, lai tas ir kā papīra kuģītis, kas peld pa viļņiem, un, atverot attiecīgās dienas ierakstu, es varu tajā kuģītī arī iekāpt un papeldēties aizgājušajās emocijās… Man kā Anaisai – nepierakstīts ir gluži kā nebijis, un ar laiku izbalo pat košākās atmiņas un spēcīgākās jūtas/emocijas… Kaut kāda vēlme tās noturēt kaut aiz rakstītiem diegiem…”

 

Mana Vasaras dienasgrāmata ir gaužām nevainīga un rādāma visiem bez mazākajām bažām:

“Viena no garšīgākajām maltītēm pēdējā laikā – izkāpusi no vilciena, pa ceļam uz mājām ēdu kamambēra sieru ar zemenēm. Smaržo peonijas. Melo-M koncerts pilsētas skvērā un vakara saule koši zaļos bērzos. Smaržīgi tikko mazgāti Jasmīnas matiņi. Ķiršu un kanēļa ievārījums.”

 

Taču patiesībā Vasaras dienasgrāmata tāds mazs ielāps vien ir… Nesniedz man cerēto piepildījumu un “katarsi”.

Un jau labu laiku esmu apjautusi, ka man vajadzīgs “klausītājs” –

“es gribētu cilvēciskai būtnei uzticēt to, ko uzticu savai dienasgrāmatai”. ^[4]

 

Primārais nav nogrūst savu rakstāmo tikai “izrakstīšanās” pēc.

Man būtisks cilvēks, līdz kuram nonāk mans teksts. Un šoreiz nav runa par kaut kādām apzinātām provokācijām, raisot lasītājā emociju spektru un mēģinot to iztēloties. Primārais ir otra sensitīvums, empātija un būtiski – spēja iedziļināties un spēja atdoties tekstam.

Un jā – izpaušanās/“atdošanās” “siltai miesai” liek rūpīgāk izvēlēties izteiksmes līdzekļus. Vēl jo vairāk tad, ja otrs ir uz radošā viļņa, kas iedvesmo un ceļ spārnos arī mani.

 

Tu, savā nepacietībā vēloties mani izģērbt strauji un bez cackināšanās, esi aizskāris interesantu tematu – bērnība un seksualitāte. Taču atceries, ka manas jaciņas un blūzītes podziņas prasa laiku un šis šoreiz nav stāsts par jau iekarsušu sievieti, kurai pietiek vien paraut uz augšu svārkus un novilkt biksītes. Un tiešai vīrieša iekārei vai tikai egoismam šoreiz arī nav vietas.

 

Tagad mēģinu attīt skaidru filmu, kad vispār sevi sāku apzināties kā seksuālu būtni un kad man radās interese par ko tādu.

Agri.

 

Mana pirmā “krustošana” notika Padomju laikos slepus leišu baznīcā, man mazai esot, bet spējīgai jau dalīties lielajā notikumā. Pārbraucām mājās, un, izskrējusi no trīsstāvu mājas, kur mitinājos pirmajos dzīves gados, lielījos savā lielajā notikumā, pa visu pagalmu skandinādama: “Mani krustoja! Mani krustoja!” Tēta melni spīdīgais motocikls ar blakusvāģi tajā mēmi noraudzījās, bet dzirdīgās tanšu ausis jaunumus “dienas ziņās” uztvēra, sirdij nešaubīgi salecoties un redzot pagalmā kā stirnēnu lēkājam mazu meiteni.

 

Man 3–4 gadi. Ciema veikalā parotaļāties iedoto lāci nelaidu vaļā, un mamma ar babīti sametās uz pusēm dārgajam pirkumam. Tas bija garāks par mani, baltu krūtežu, zaļu lenti ap kaklu un lielām melni spožām acīm. Stiepjot mājās, vēl nezināju, ka tas kļūs par manu draugu un pirmo mīļāko vēlāk. Ka tas uzklausīs mani it visā, ļaus savā kažokā slacīt asaras par vilšanos, aizvainojumiem, klusiem sapņiem un sniegs man pirmās baudas trīsas, kā arī pārsteigs kāzu mašīnā manā lielajā dienā.

“Krustoju” savu lāci, un tas kļuva par Miku.

 

Neatceros neko daudz no bērnudārza patikšanām/mīlestībām, vien to, ka puika, kura tēvs bija traktorists, sacīja, ka sagūstīšot mani, ieslēgšot sava tēta traktorā un bučošot. Man tas likās pretīgi, jo zēns man nepatika. Viņš bija resns un sarkanu seju.

 

Mammas māsa strādāja Bērnu pasaulē. Man bija kleitu kleitiņas! Pilns skapis! Katru dienu varēju izvēlēties citu. Tik daudzu meiteņu un sieviešu sapnis!

Vasara. Es šūpolēs. Mārītes uz manas gaiši zilās kleitas volāniem šūpojas man līdzi. Tauriņpiedurkņu audums kutina manus plecus.

 

Mana vecvecmāmiņa, kas, mani ieraudzījusi kā piecgadīgu meiteni, vecākiem noteica, ka šis bērns nebūs kūtī gājējs, un mana ome, nerealizējusies latviešu valodas skolotāja, bija lielas rokdarbnieces, un viņu atvilktnēs un skapju plauktos bija gan paššūta gultasveļa ar iniciāļiem, gan spilvendrānas ar tamborētiem mežģīņu ielaidumiem, taču mani favorīti bija smalkumsmalki maigi rozā, liegi violeti un sniegoti balti mutautiņi, aptamborēti caku cakām un, rūpīgi salocīti, noglabāti kokgrebumiem rotātā kumodē mūsu mājas kamīnistabā. Man tā patika laiku pa laikam izzagt kādu no tiem, izgriezt vienā stūrī pogcaurumu, otrā iešūt pogu, un apmetnis lellēm gatavs. Un es skrējienā pļavā, apmetnis plīv, un saule tamborējumu smalkos rakstus vēl vairāk izceļ. Tik karaliski bija šie jaunie tērpi! Manas lelles no padomju plastmasas acumirklī pārvērtās par princesēm.

 

Manas mammas Rīgas māsa bija liela modes dāma. Piegādāja man ne tikai kleitas, bet atdeva savus tukšos smaržu flakonus, kārbiņas, dezodoranta pudelītes un citus nieciņus. Man viņas atbraukšana ar kārtējo maisiņu bija kā Ziemassvētki. Un tad es pa durvju šķirbu vēroju viņas pedikīra procedūru – liela bļoda pilna ūdens, visādi mazi irbulīši ar bērza tāss imitācijas rokturīšiem un mazummazas šķērītes. Tā bija tāda apslēptā pasaule un man kaut kas jauns un nezināms! Un sākums manai patikai pret parfīma aromātiem, apsēstība ar pudelītēm un vēlāk ilgām pēc dārga sejas krēma, līdz savu pirmo Lancome dabūju 23 gadu vecumā no nākamās vīramātes, ko lietoju lielā bijībā.

 

Bērnības vasaras rītos pamodusies ar matu bumbuļiem rokās cauri ciemam pa galveno ielu gāju pie mammas uz ēdnīcu. Atkarībā no viņas aizņemtības tiku vai nu pie astēm, vai bizēm, bet brokastīm vienmēr. Uz galda pieraksti mammas akurātajā sīkajā rokrakstā un lieli koka skaitīkļi, ar kuriem spēlējos un rēķināju. Mamma tikmēr cilāja lielus kūpošus katlus, un aiz baltu flīžu sienas tantuks mizoja kartupeļu piramīdu.

 

Man patika jaukt kopā dažādus šķidrumus un ne tikai. Sērkociņu kastītē biezpiens tika samaisīts ar mammas smaržām dažas dienas pēc tam, kad bērnudārza audzinātāja manā kabatā atrada mammas laulības gredzenu. “Tas ir mans!” aizstāvējos. Kā tad!

Savas istabas kaktā metāliskā virtuves bļodiņā šad tad mēdzu nobēdzināt mazumiņu savu čuru, sajauktām ar krāsu un vērojot laika gaitā, kas un vai mainīsies.

Kaut kur sadabūti zilie graudiņi, un ūdens no gaiši rozā top līdz tumši violetam.

Man patika špricēt. Nez, kur komunisma laika bērns dabūja sudrabaini spīdīgo metāla kastīti ar visu vāciņu? Bet daļu špricu atdeva vietējā māsiņa, ar kuru biju tikusi draugos. Vakcinēšanās pa īstam. Par neraudāšanu šprice man. Un es varonīgi cietos! Sāpēja! Bet neraudāju!

 

Man bija Čeburaška lielām melnām ausīm. Dažkārt bija slims. Vedu leļļu ratos pie māsiņas pāri visam ciemam. Čeburaška arī neraudāja, un es tiku pie vēl vienas šprices par viņa varonību.

Un tad tika visām manām mīkstajām rotaļlietām. Ar vai bez raudāšanas. Nočiepu no mammas virtuvē jāņogu kompotu, izbaudīju rozīgi sarkano šķidrumu šprices sīki svītrotajā sānā un čiks! – visiem zvēriem dibenā. Profilaksei! Lai neslimo un var mācīties manā skolā, sasēdināti pa divi manā un māsas gultā. Lapsa Viltniece lielu asti baltu galu bija nesekmīga matemātikā. Mans Miks teicamnieks it visā. Viņa burtnīca nevainojama. Čeburaška kliboja latviešu valodā. Vārds “gulta” jāraksta ar īso “u”, nevis garo. Nu nepieleca viņam!

Par laimi, neviens no manas klases nesapuva jāņogu kompota dēļ dibenā. Un uz otru gadu arī nepalika.

Špricēšanās bija populāra arī, ar kaimiņbērniem spēlējot dakterus. Un liels notikums bija, ja varēja vienoties par bikšu novilkšanu un šķidruma notecināšanu gar dibenu. Reiz pati piedzīvoju tādu ārstniecisko procedūru kaimiņzēna ļoti tīrajā cūku kūtī. Tas bija salds tabu pārkāpums, un tajā bija kaut kas maģisks! Kūts puskrēsla, pievērtas durvis, cūku rukšķēšana fonā, neliela steiga, ausīšanās, nolaistas zeķbikses un biksītes, balta dibena āda, šķidruma straumīte un žvikt! – izskrienam pagalmā dienas gaismā, kur kaimiņiene, uz zema soliņa piesēdusi, lasa jāņogas.

 

Reiz gribēju spēlēt dakterus ar savu simpātiju un viņa māsu, bet “mans izredzētais” nebija pierunājams. Tad māsa pačukstēja, ka viņš gaidot mani vecāku guļamistabā aiz skapja un, ja es ļaušos viņa skūpstam, viņš iesaistīsies rotaļā. Un atkal slepenība un steiga! Un rotaļas varēja sākties.

 

Dakteri tika spēlēti arī viesībās, kamēr pieaugušie sēdēja pie gara bagātīgi klāta galda ar padomijas labumiem – kūpošiem miltainiem kartupeļiem, kotletēm, sutinātu mājas vistiņu, pat saredeles bija sadabūtas, un rasols bija sagriezts vesela kaudze. Bērni tikām otrajā stāvā kādā no istabām varēja izpausties fantāzijas lidojumiem. Kaimiņpuikas mani apskatīja un ar vates pikučiem pieskārās, lai ārstētu “savainojumus” starp kājām.

“Priekā!” no apakšstāva skanēja glāzīšu džinkstoņa, un dzirdēju mammu aizejam uz virtuvi papildināt izēsto gaļas bļodu.

 

Mana mamma bija gādīga. Cepa bulciņas un turēja grīdas spožas. Viņai bija garumgari gandrīz melni mati, un tumšos vakaros, filmas skatoties, sēdēju uz dīvāna malas un pinu mammai bižu bizes, melnas kā zalkšus.

Taču pirmo Sievieti ar lielo burtu satiku skolā – savu pirmo skolotāju. Viņa vienmēr bija sapucējusies, uzkrāsojusies, smaidīga, smaržīga. Viņa bija maiga, laipna, pacietīga, taču spēja būt arī stingra.

Visa klase autobusā no ciema braucām uz skolu ar savām mīļmantām. Es, protams, ar Miku klēpī. Biju priecīga, Miks priecīgs, un skolotāja bija priecīga iepazīties ar visiem.

Skolotāja bija avantūriste! Aicināja visu klasi pie sevis uz dzīvoklīti un ļāva meitenēm revidēt savu skapi, vilkt kājās viņas augstpapēdenes, aplikt ap kaklu krelles, ielikt ausīs klipšus un uzkrāsoties. Tikai tagad saprotu, ka viņa mācīja mums, meitenēm, sievišķību. Tās bija labākās stundas no visām! Bet ko tikmēr zēni? Puiši skolotājas virtuvē cepa mums meitenēm pankūkas! Lūk, paraugstunda viņiem, kā tapt par īstiem vīriešiem, kuri mīl un lutina savas sievietes!

Ko tikmēr Padomju Savienība? Kamēr skolotāja šuva sev tērpus no aizkariem, Savienība lika nēsāt tumši zilas formas ar melnu priekšautu ikdienā un baltu Padomju svētkos, uz vingrošanas baļķa taisīt “lastočku” un skriet ar gāzmasku, kuras stikliņi iezīmēti ar ziepēm, lai neaizsvīst. Manējie aizsvīda tāpat, un es raudāju, lielos gumijniekos kājas cilādama, apsējusies savu melno priekšautiņu. Nesapratu, kur man, padomju bērnam, jānesas. Gribēju atgriezties noslēpumainajā un savādas smaržas apvītajā skolotājas guļamistabā. Toreiz, bērns būdama, vēl nesapratu, ka tur smaržo pēc Sievišķības.

 

Manai skolotājai bija daudz klipšu, un es biju kā traka uz tiem. Pat ja tie spieda ausis, es cietos. Kad braucām ar autobusu uz Rīgas teātra izrādēm, bija arī brīvais laiks, kad es tesu uz Sporta pili, kur rindās gozējās visādu formu un krāsu klipši. Un no katra brauciena man bija kāds klipšu pāris, bet vecākiem – Rīgas saldskābās maizes garenais, tievais kukulītis un cīsiņi. Tumsā mājup braucot, atskatījos uz Rīgu un tā spīdēja iztālēm kā tāds klipšu pāris Sporta pils gaismās.

 

Salaspils memoriāls. Sirdspuksti. Cieti granīta stāvi un skumji, ciešanu pilni skatieni. Man ausīs dzelteni balti milzīgi klipšu riņķi. Esmu jau maza sievietīte. Pat memoriālā.

Pēc daudziem gadiem, kad biju jau studente un kādu laiku mitinājos pie savas skolotājas Rīgā, viņa pārradās no darba, atsvaidzināja meikapu, uzmeta plecos kažoku un teica: “Laižam uz klubu!” Pārlaidusi acis kluba “sastāvam”, viņa atmeta galvu un jautāja: “Kuru vīrieti tu gribi! Darīsim visu, lai viņš būtu tavs!” Es, jauns skuķis, tikai smējos un apbrīnoju savu skolotāju.

Viņa bija tā, no kuras pirmo reizi dzīvē dzirdēju komplimentus, veltītus gan man, gan citiem. Katru reizi, kad aizbraucām pie viņas ciemos, viņa jūsmoja par manas mammas kājām un to nekad neslēpa. “Irma, kādas tev kājas! Kādas kājas! Mī un žē!” Tikai pēc daudziem gadiem sapratu komplimentu nozīmi un jā – arī terapeitisko spēku, cik ļoti tie iet rokrokā ar sievietes pašapziņu.

 

Mans tētis ir Tētis! Viņš vakaros lasīja man un māsai grāmatas – Hansa Andersena pasakas, eposu par Lāčplēsi, latviešu tautas teikas un citas grāmatas. Kārļa Skalbes Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkotiessenā, apskretušā izdevumā bija viena no manām mīļākajām pasakām, un man patika, kā tā grāmatiņa smaržo.

 

Viņš prata nomierināt. Stāstīja, ka es kā zīdainis raudāšanas reizēs biju nomierināma vien tad, kad viņš siltām, gādīgām rokām lēnām glāstīja mani no galvas līdz kāju pirkstiem. Atkal un atkal. Tikko rokas apstājušās, es atkal sākusi raudāt.

Nenoliedzu, ka tas ir par pamatu tam, kāpēc manā dzīvē glāsti ir tik svarīgi, ka tiem piešķiru ārkārtīgi lielu nozīmi attiecībās un neglāstīta jūtos nemīlēta. Glāstu savus vīriešus, bērnus un, protams, sevi.

 

Tētis prata arī ļoti labi izmazgāt matus. Es atliecu galvu, un viņš maigi maigi nomazgāja putas no pieres. Ne lāse netika acīs.

Tētis reiz veda mani sava melnā motocikla blakusvāģī. Lija, un vāģis bija pārsegts ar brezentu. Pa stikloto vējlogu skatījos, kā garām skrien priežu gali un tētis viscaur slapjš ved mani mājās, kur noteikti gaidīja mamma ar siltu un garšīgu maltīti. Savu mammu vienmēr atceros saistībā ar ēdienu, bet tēti – ar mieru, drošību un pārliecību.

 

Skolā visi skatījāmies žurnālu Zīlīte par bērna ieņemšanu, grūtniecību un piedzimšanu. Skatījos uz bildēm atkal un atkal, uz abiem vecāku augumiem zem segas, embriju, bērna galvu starp sievietes kājām un domāju: “Man nekad, nekad nebūs bērnu!” Prātā visvairāk palikusi uzzīmētā asara uz jaunās māmiņas vaiga! Es negribu sāpes un ciešanas! Gribu būt priecīga!

 

Atminos, ka, rotaļājoties ar lellēm, man ļoti patika izspēlēt “vīrieša+sievietes sižetus” – “scenogrāfijas” darbi (leļļu mājas iekārtošana), leļļu ietērpšana, iepazīšanās, satikšanās, skūpstīšanās, izģērbšanās un mīlēšanās. Tas viss ar kaut kādām sīkām blakusdarbībām un tekstiem. Un viss! Tiklīdz tas bija izdarīts, tālākie scenārija pavērsieni vairs nelikās izspēlēšanas, manas uzmanības, laika un fantāzijas resursu cienīgi. Tā teikt – lelles veiksmīgi nokniebušās, varam likt visas paunas kastē un kāpt lejā uz virtuvi padzerties pienu. Pārliecināta, ka te psihoanalīzes pamatlicējam Zigmundam Freidam būtu ko teikt.

 

Savā agrīnajā pusaudzībā uzgāju vecāku guļamistabā Kāmasūtras brošūru krievu valodā. Un viss, kas bija saistīts ar seksu/vīrieša un sievietes attiecībām, man bija jāzina. Tā nu regulāri izzagu to grāmatiņu no vecāku atvilktnes, ņēmu padusē abas biezās melnās Krievu–latviešu vārdnīcas un uzlīdu bēniņos pie manteļskursteņa spocīgos saules staru kūļos to tulkot savā kladē. Vārdu pa vārdam, lappusi pēc lappuses… Un ilgi nevarēju saprast, kas tas “čļen” tāds ir. Un beigās tāda atklāsme un atvieglojums – ak, tas ir TAS loceklis! Nu tak varēja vārdnīcā būt, piemēram, iekavās – (vīrieša) loceklis.

Attiecībā uz Kāmasūtru – man, divpadsmit ar mazu asti vecai meitenei, tā bija jauna, noslēpumaina un ārkārtīgi saistoša pasaule… Glāsti, skūpsti, mīlēšanās pozas, sievietes laizīšana, locekļa sūkāšana… Tiesa, tādus smalkumus kā aukslēju atbrīvošanu orālā seksa laikā mans bērna prāts nespēja izprast… Un var tikai iedomāties, kā tas izskatījās/bija lasāms manā tulkojumā!

 

Vasarās ar skolas biedriem braucām uz tuvējā ciemata ogu audzēm lasīt zemenes un ķiršus, tā piepelnoties un jautri pavadot laiku.

Skaidri atceros to sev nozīmīgo dienu. Ķiršu sarkanais kokos, spaiņos, kastēs, vietām uz apģērba un… arī manās biksītēs. Manas pirmās mēnešreizes.

 

^[1] Anaisa Nina Henrijs un Džūna, 83. lpp.

^[2] Anaisa Nina Henrijs un Džūna, 137. lpp.

^[3] Anaisa Nina Henrijs un Džūna, 110.lpp.

^[4] Anaisa Nina Henrijs un Džūna, 113. lpp.