Prologs

Kaiva  grima. Grima lēni, bet arvien dziļāk un dziļāk. Viņa slīka. Skābeklis, kas vēl turējās plaušās, draudēja izbeigties. Vai viņai vairs nav lemts uznirt virspusē? Vai viņu neviens neizglābs? Šķiet naivi, bet Kaiva cerēja. Viņa zināja, ka cerība nemirst pēdējā. Cerība mirst tieši sekundi pirms nāves. Tikai sekundi… It kā no malas viņa raudzījās savā grimstošajā ķermenī.

*

Pavisam netālu atskanēja plunkšķis. Pēc tam – izmisīgi ūdens šļaksti, kādam smagi nogrimstot. Ita nešaubījās, ka cilvēks ir nogrūzts no tilta. Vēl jo vairāk zinot, uz ko Laimis ir spējīgs. Cik paradoksāli! Ita gandrīz vai iesmietos, ja šī būtu filma, ko mierīgi skatīties no malas. Kāda komēdija… Drīzāk traģikomēdija! Drāma. Cik daudz laimes viņas jaunais vīrs bija tai devis? Cik daudz gaismas viņš bija devis jebkam pasaulē? Vai tam bija sirds? Lai kur viņš būtu, lai kur ietu, Laimis visur līdzi veda vien nelaimi un ciešanas.

Itai aizrāvās elpa, tajā pašā laikā cenšoties nobēdzināt domu, kas nupat ienākusi galvā. Nē. Tā nevar būt patiesība. Tā nevarēja būt patiesība. Nedrīkstēja būt. Viņa skrēja uz lielā tilta pusi. Nav par vēlu, nav par vēlu…

Meklējot elpu, Ita apstājās tumša stāva priekšā, kurš tikko bija izdarījis melno darbu.

„Kur ir Kaiva?” jautājums izskanēja nedaudz par skaļu klusajam rītam. Tā miers bija mānīgs. Kam šobrīd rūpēja cīruļi un rasa zālē? Varbūt Laimim. Viņš laiski klausījās upes krācēs.

Vīrietis pagriezās pret sievu, mitrās, brūnās plaukstas berzēdams vienu pret otru. Viņa vēsās acis teju pārvērta Itu ledus statujā, tomēr tā neļāvās iebiedēšanai. Viņa nepadosies. Asaras liet Ita varēs kur citur.

„Kur ir Kaiva? Atbildi!”

Laimis pameta vienu acumirklīgu skatienu upes virzienā, kuras straume nemainīgi plūda uz jūru, nejuzdamās traucēta, un Itai tūlīt viss bija skaidrs. Instinktīvi savilkās dūres.

„Ko tu esi izdarījis! Tā bija mana māsa! Kāpēc?”

„Kāpēc?” vīrietis mierīgi atjautāja, „Viņa visu laiku man stātos ceļā. Nemitīgs šķērslis. Un ar laiku tas būtu nogurdinoši. Saproti pati. Viņa gribēja izjaukt mūsu izplānotās kāzas. Tad viņa stājās pretī mūsu laulību līguma noteikumiem. Nemitīgas ķibeles ar to skuķi. Turklāt tagad esam brīvi.”

„Tu esi brīvs! Tās bija tavas kāzas! Tava ideja par laulību līgumu, ne mana!” Ita kliedza, vairs netaupīdama balsi, asaras un dusmas. Lai jau visi dzird! Lai mostas visi un sagrābj to slepkavu!

„Viņai visu šo laiku bijusi taisnība! Visu šo laiku! Un tikai tevis dēļ! Tikai tevis dēļ!”

„Kas manis dēļ?”

Laimis skatījās uz viņu kā uz ietiepīgu bērnu. It kā Ita nebūtu nekas. Viņa jau pašā sākumā zināja, kādēļ šīs steidzīgās laulības. Māsām piederēja savrupmāja, liels dārzs un zirgu stallis. Tagad viss piederēja Laimim, šim drausmīgajam varmākam, kurš mocīja citus tikai prieka pēc.

Ita skatījās ūdens apļos. Niknums apsīka, palika tikai naids. Ar to viņa nesamierināsies…

„Tevis dēļ nevienam nav dzīves.”

Ielikdama vārdos indi, ko turēja sevī, viņa pagriezās un gāja prom, cenšoties nepaklupt pār vecā tilta akmeņiem.

Tēlodams sašutumu, bet iekšēji kūsādams neizskaidrojamā priekā, Laimis, Itai par šausmām, viņai sekoja.

„Neuztraucies, es viņu tikai pagrūdu.”

Nē, Ita nevarēja palikt vienaldzīga pret acīmredzamo izsmieklu un ņirgāšanos. Un – kas pats ļaunākais – bez jebkādas vainas izjūtas. Viņa strauji pagriezās, uz īsu brīdi pat nobiedējot vīrieti. Tomēr tā bija tikai sekunde laika traukā.

„Nemelo! Ja tu viņu būtu “tikai pagrūdis”, Kaiva jau būtu izpeldējusi krastā! Varu saderēt, ka tu kaut ko piesēji viņai pie kājām!”

„No tevis jau neko nenoslēps,” Laimis atklāti pasmīnēja, bet, par laimi, vairs neko neteica.

Ita pagriezās kā palēninājumā un ar grūtībām piespieda sevi doties vīram pa priekšu, tik tikko valdīdama asaras. Laimis izturējās tik mierīgi, it kā būtu nevis nogalinājis cilvēku, bet noslīcinājis kaķi, turklāt darījis to ne jau pirmo reizi.

Tomēr Kaiva… Kaiva… Ita zināja, ka to nemūžam Laimim nepiedos. Viņa lēnām atbrīvoja savilktās dūres. Nagi plaukstu iekšpusēs bija radījuši savas atriebības zīmes.

*

Kaiva jau sen saprata, ka Laimis ir bīstams. Viņš bija nežēlīgs un viltīgs manipulators, kurš mācēja paverdzināt, cilvēkam to pat nenojaušot. Viņa diemžēl Laimi novērtēja nedaudz par zemu.

Sasodīts, viņa grima, tūlīt jau mirs, bet domāja vienīgi par to, ka neizglāba māsu. Tā dzīvos pie šī tirāna, gribot negribot, pat ja uzzinās, ka Kaiva ir nogalināta.

Kaut kā viņa vēl spēja vicināt rokas, kas neko nelīdzēja. Gandrīz.

Kaiva pēkšņi izbāza galvu no upes saldā, siltā ūdens. Paldies! Paldies Dievam. Acu līmenī vīdēja zaļas asakas. Mati. Viļņi. Viņa samirkšķināja ūdens pilnās acis.

Kaiva nepaspēja dziļāk ieelpot un saskatīt miglaino apkārtni, pelēkās niedres un akmeņus, kad jau atkal viņu ietina ūdens. Kaut kas ļoti smags, piesiets viņai pie kājām, vilka dziļumā. Kaivai tas jādabū nost, lai viņa varētu peldēt, tomēr tam vairs nebija spēka. Kaiva tik tikko ar pārcilvēciskām pūlēm vēl kārpījās, un manīja galvā cerību par izglābšanos, kam nebūs lemts piepildīties.

Kas Kaivu varētu glābt, ja viņa nespēja nevienu sasaukt un katra sekunde varēja būt liktenīga? Kaiva centās, cik vien lēni iespējams, izelpot to skābekļa daļiņu, kas viņā vēl mita… Tikai jāsaglabā miers un jāsagatavojas ļaunākajam…

Upe kļuva viļņaina, un ūdens – sāļāks. Kaiva juta nezināmas straumes spiedienu. Viņai nevajadzētu par to domāt. Tagad, kad atradās uz nāves sliekšņa…

Viņu satvēra plūstošs spēks, neizskaidrojama enerģija, kas parasti nepiemita viļņiem. Tie apskāva viņu kā māte sen neredzētu meitu. Turēja apkamptu un nesa kā šūpulī… Varbūt tāpēc Kaivā vēl bija dzīvība?…

Kā tas varēja būt, ka, pašai nemanot, viņu straume aiznesusi uz jūru? Kā gan tas bija iespējams, ja Kaivai pie kājām joprojām piesiets kaut kas, kas vilka uz upes gultni?…

Gaiss plaušās beidzās. Viņa bija zaudējusi šo spēli.

1.daļa. Atdzimšana

1.nodaļa.

„Tev pirmā diena, vai ne?”

„Ko?… Ē, kā, lūdzu?”

„Tev šodien pirmā diena? Neesmu tevi vēl šeit manījis.”

Ulls atvēra acis. Diena bija miglaina un duļķaina. Tā šķita pielipusi pie plakstiem, rumpja un spuras. Pretī vērās vienmuļš, izmiris klajums. Ko viņš darīja šajā visu aizmirstajā nostūrī un vēl dienas laikā?

Pirmā diena darbā, kuru puisis nemaz negribēja, tomēr tēvs bija nepiekāpīgs. Viņam esot jāpelna pašam, lai izjustu, ka vara nav izprieca, bet gan pienākums. Ha! Smiekli nāk! Šeit tas drīzāk nomirs aiz garlaicības nekā kaut ko sapratīs. Vēl vakar, spītējot tēva ieteikumam, pat pavēlei, Ulls bija laidies trakā, burbuļojošā ballītē ar vāravām, tāpēc saprotams, ka šodien viņš nebija lietojams. Dziļumā ūdens bija vilinošāks… Apreibinošs klusums.

„Ei! Tu dzirdi? Es ar tevi runāju!”

Ulls vienaldzīgi pievērsās blakussēdētājam. Atkal kārtējais ideālists, aizstāvis, taisnīguma sargātājs. Ko viņš tam var piedāvāt? Puisis taču šeit bija pret paša gribu. Jaunietis nopūtās.

„Jā. Pirmā diena. Un tev?” Ulls pieklājīgi apvaicājās, lai nerastos iespaids, ka ir iedomīgs vai neieinteresēts.

Jaunais tritons pasmaidīja. Lai gan viņš izskatījās kārtī+gs, godīgs un atbildīgs, tomēr smaidā bija kaut kas nebēdnīgs un pat draudzīgs. Puiša zobi spīdēja tik balti kā haizivij.

„Jau gadu kā sargāju pērli. Mani sauc Lotārs. Un tevi?”

„Ē… Ulls.”

„Interesants vārds…” Lotārs aizdomīgi paskatījās uz kolēģi.

Ulls neuzkrītoši pasmīnēja. Protams, ka vārds bija neparasts. Viņš bija valdnieka dēls, bet atzīties nevarēja. Tik milzīgu pazemojumu puisis negribēja piedzīvot. Māte jo īpaši cienīja oriģinalitāti vārdu izvēlē, un Ulls par to nepavisam nepriecājās.

Par laimi, Lotārs vairs neko nevaicāja, bet pievērsās apsargājamam objektam. Gliemežvāka vidū pavisam, pavisam maziņa gulēja pērle. Tik trausla, neaizsargāta…

Tā izskatījās tik nevērtīga, cik vien iespējams. Varbūt pat tā nebija īsta.

To Ulls sargāja. Jaunietis pavīpsnāja.

„Kā sauca to pērli, ko sargājam?” Ulls pārjautāja.

„Dzīvības pērle,” Lotārs sajūsmā atsaucās, „pateicoties tai, pie mums valda miers. Tu taču negribētu tērzēt ar sirēnām? Un, vēl mazāk, ar hipokampiem?”

Ulls noskurinājās. Tie bija, pavisam, pavisam pieklājīgi izsakoties, pretīgi radījumi. Vēl aizvien tritons brīnījās, kā tādi dzīvo viņiem kaimiņos. Ja ar tiem būtu kādas nepatikšanas, labāk nebūt to epicentrā.

Kur viņi ieguva šo pērli? Ā, tēva neprātīgā ideja! Lai nodrošinātu mūžīgu mieru ar blakusdzīvojošo tautu, viņš ieguva to uzticību un visdārgāko, kas sirēnām un hipokampiem bija, – dzīvības pērli. Vienīgo šādu pērli dziļajos ūdeņos.

Tāpēc viņiem tā jāsargā. Tāda vienošanās. Varbūt hipokampiem vai sirēnām to varētu kādreiz ievajadzēties. Izsmiekls.

„Neizskatās, ka tā grasītos pazust.”

Lotārs uzmeta puisim nosodošu skatienu.

„Mums jāraugās, lai tādas iespējas nebūtu.”

„Jā, protams, protams,” Ulls samierinoši nopūtās, kaut iekšēji bija neizpratnē. Kā teica viena paveca pils vārava, ar trakajiem pa labam. Pilnīgi pietiktu ar vienu pērles sargātāju, tā viņš uzskatīja. Puisis šeit bija pilnīgi lieks.

Lotārs rūpīgi aizvēra gliemežvāku, un abi sargi nostājās katrs savā pusē. Ulls pārraudzīja arvien vienmuļo apkārtni, cenšoties palikt plaši atvērtām acīm. Viņi atradās vienā no pašām dziļākajām ieplakām, kurā bija pavisam maz gaismas un gandrīz nevienas ievērības cienīgas zivs. Ulls izklaidīgi pasvārstīja ragu, kas viņam tika iedots. Lai to pūstu, būtu vajadzīgs tiešām labs iemesls, un tādu Ulls nemaz nesaskatīja. Viņš neredzēja neko haizivs vai zobenvaļa lielumā, bet kaut ko baltu tālumā.

„Lotār?”

„Jā?”

„Vai te tā vienmēr ir, vai man rādās?” Ulls norādīja uz gaiši plandošo stāvu ūdenī, kurš lēni tuvojās gultnei. Viņš nebūtu pārsteigts par to, ka tam rādītos parādības. Galu galā bezmiegs un tā vakardienas ballīte… Vai nu tā bija jauna medūzas suga vai…

Lotārs samiedza acis un lēni pagrozīja galvu.

„Nē… Tā pie mums nenotiek. Piepeldēsim tuvāk. Lēnām un uzmanīgi…”

Sargi piesardzīgi virzījās uz parādības pusi.

„Tā ir… Tā ir… Tas ir cilvēks!” Ulls neviļus izsaucās. Viņš bija dzirdējis par šīm būtnēm, kas nespēja elpot ūdenī – nāru, tritonu, hipokampu un sirēnu gaisā. Bet puisim nevienu mirkli prātā neienāca, ka…

Ķermenis lēni kā pūka nogūlās dūņās.

„Jā, tā ir cilvēku sieviete. Mirusi, protams. Nu, kā visi cilvēki. Līķis,” Lotāra interese, atšķirībā no Ulla, strauji saruka, uzzinot par objekta izcelsmi, „peldam atpakaļ. Mums jāsargā pērle.”

„Bet…”

„Tas ir tikai cilvēks. Tādi te bieži ieklīst,” sargs paraustīja plecus un pagriezās gliemežvāka virzienā.

„Es tomēr pārbaudīšu, vai tas nav kas bīstams.”

Lotārs burbuļojoši iesmējās.

„Dari, kā zini. Tikai ņem vērā, ka mēs abi sargājam pērli, nevis tikai es viens.”

*

Vēl nekad iepriekš Ulls nebija redzējis kaut ko tik skaidru un smalku. Viņa izskatījās pēc krituša eņģeļa, ne cilvēka. Ilūziju radīja sievietes baltais, plandošais apģērbs, kas viņai bija mugurā. Puisis negribēja piedēvēt šai būtnei vārdu “līķis”, kā Lotārs to pirms mirkļa bija izdarījis. Nevēlējās ticēt, ka būtne no augšas vairs neatvērs plakstus.

Kaut viņš redzētu jaunās meitenes acis! Tā bija spītīga, kaprīza iegriba, kas raksturīga visiem valdnieku bērniem, – vispirms darīt un pēc tam domāt. Diemžēl tā bija neiespējama. Piepeldējis pavisam tuvu, Ulla vēlme teju sašķīda nesalasāmās drumslās. Sieviete tiešām bija noslīkusi, iespējams, pat nogalināta. Par to liecināja pie kājām piesietā smagsvaru bumba, ko pat Ulls varēja izkustināt tikai ar lielām pūlēm. Kā līķis tik lēni nolaidies, bija mīkla. Kājas bija sasietas cieši kopā un piepeši atgādināja ko pavisam parastu un ikdienišķu. Asti. Ulls greizi iesmējās un ātri apklusa. Viņam kļuva neizsakāmi žēl, ka mirusī meitene nav nāriņa, bet parasts cilvēks bez privilēģijām, ko sniedz jūras plašums… Tie mati! To sprogas rotaļājās koraļļos, it kā būtu dzīvi. Seja bāla, bet Ulls par to pārlieku neuztraucās. Neviens jūras iemītnieks nevarēja lepoties ar ziedošiem vaigiem vai kaut ko tamlīdzīgu.

Tikai tie cilvēki.

„Ull! Tu nāksi vai nenāksi?” Lotārs nepacietīgi sauca puisi. Tritons atskatījās uz gulošo stāvu bez dzīvības. Ko lai dara? Kaut kas viņu atturēja vienkārši pagriezties un aizpeldēt. Sirds dobji iepukstējās, mudinot darīt ko neprātīgu, aizliegtu, absurdu. Ulls aši aizvirpuļoja līdz otram sargam.

„Tu tāds jocīgs izskaties. Kaut ko nelabu ieraudzīji?” Lotārs nobažījies vaicāja, pamanot Ulla domīgo seju. Arī iepriekš jaunais biedrs bija visai īgns un nerunīgs, taču tagad viņu nepameta doma, ka ir radījušies sarežģījumi. Saspringtie biedra muskuļi un acu zibšņi runāja citā valodā.

„Kaut kas noticis?” tritons vēlreiz vaicāja, kad pēc vienas klusuma pauzes Ulls vēl arvien nebija atbildējis. Viņš šķita iegrimis sevī un aizņemts ar kādu tik sev vien zināmu domu…

„Ko?… Nē, nekas. Un izskatās, ka te arī nekas aizraujošs nenotiks,” Ulls gausi vilka vārdus.

„Tu tikai neaizmiedz, labi? Tūlīt būs pusdienlaiks, un man vajadzēs tevi atstāt vienu.”

„Nav problēmu,” tritons tēlotā nevērībā atteica. Viņš piepeši jutās neparasti mundrs. Acis atvērās. Puisis redzēja katru rievu, katru negludumu gliemežvāka virspusē.

„Pārliecinājies par cilvēku?”

„Ko? Jā, jā, protams! Jā. Nekaitīgs, kā tu teici.”

„Tad labi,” Lotārs neslēpa gaišu, uzvarošu smaidu. Tā spēja smaidīt vienīgi tāds, kurš vienmēr pieradis, ka viņam taisnība. Tā noteikti arī bieži vien bija. Noteiktas formulas, grafiki, plāni… Lotāram tas noteikti bija tīrais sīkums. Ulls sevī sajuta zaļas skaudības dūrienu.

Dažas stundas Ulls un Lotārs vienkārši virpuļoja ap gliemežvāku. Taču Ulls nespēja ik pa laikam neuzmest skatienu uz vietu, kur gulēja atrastais līķis. Viņu bija apsēdusi kāda doma, un tās dēļ puisis sevi vairs maz pazina. Viņs skaidri zināja, ko grib darīt, bet prāts vēl spītīgi pretojās kaut kam tik absurdam. Tas skaļi kliedza: „Būs nepatikšanas!” Nevienam tas nebija jāzina. Neviens to arī nekad neuzzinās. Ja viss noritēs pēc plāna, Lotārs aizies pusdienās… Tad viņš paliks viens, un to varēs īstenot. Diezin vai sirēnām un, vēl mazāk, hipokampiem būtu vajadzīgs kas tāds kā šī pērle… Vismaz, pazīstot viņus…

Pērli gliemežvākā varēs aizvietot ar citu, līdzīgu pērli. Viņš atdzīvinās meiteni. Lai tas maksātu, ko maksādams. Traki, neprātīgi, neizskaidrojami. Varbūt tā bija nejauša kaprīze, kas pēc brīža pāries. Ulls nebija pieradis ilgi prātuļot. Viņš vienkārši rīkojās.

Nu un, ka tā bija vienīgā dzīvības pērle, kas pārdzīvojusi orkānus un ūdens virpuļus? Nu un, ka tā nemaz nepiederēja tritoniem un nekad nepiederēs? Nu un, ka tā piederēja draudīgajai kaimiņu ciltij (lai gan, par to domājot, tritonam joprojām kļuva auksti)? Nu un? Viņi paši var sevi izdziedēt, ja vien to grib! Neviens nepamanīs un par starpgadījumu neuzzinās. Tritons iekšēji iesmējās. Ja tēvs to būtu zinājis vai arī iepriekš nojautis… Nebūtu laidis dēlu dārgumam ne tuvumā!

„Ull, vai tagad varēsi pieskatīt pērli bez manis?” atskanēja ilgi gaidītais jautājums, un Lotārs piesardzīgi pagriezās pret jauno tritonu, lai nepārsteigtu viņu neparasti domās iegrimušu. Šī biedra jaunā rakstura īpašība Lotāru mulsināja.

„Protams! Ej droši! Te jau nekas daudz nav jādara,” Ulls paraustīja plecus un uzjautrināti iesmējās. Tik tiešām, šis nebija darbs.

„Es atgriezīšos vakarā!” Lotārs nopietni paziņoja, tad, vēl skatu uzmetis noslēgtajam gliemežvākam, devās uz kanjona pusi. Ulls ar ciešu skatienu noskatījās kolēģim pakaļ, kamēr viņš vairs nebija saskatāms, tad izelpoja. Tritons bija brīvs. Protams, ja neņem vērā pērles sargātāja darbu, bet tagad viņam bija cita problēma.

Ja Lotārs, kā pats teica, ieradīsies vakarā, vajadzēja rīkoties uzreiz. Tas nozīmēja – nedomājot par sekām. Ulls paberzēja pieri. Viņš tikai murgaini prātuļoja. Miega trūkuma sekas. Tā parasti notika, kad ieplānoja kādu avantūru – aizliegtu un nelegālu. Ko viņam varēja pārmest, ja bija valdnieka dēls? Aizliegt neko nevarēja, bet ticēt vajadzēja. Ja puisis teica, ka nav to izdarījis, tātad to arī nebija veicis. Ļoti vienkārši. Viegla loģika – viegla dzīve.

Šādi sevi uzmundrinādams, pašreizējā brīdī vienīgais sargs, laiski apmeta dažus apļus ap noslēgto gliemežvāku, kas sevī glabāja (Ullam tas beidzot bija jāatzīst) dievišķu, pat pārdabisku, varbūt pat maģisku brīnumu, kas spēja dot jaunu dzīvi. Vai tā tiešām bija patiesība? Ulls parasti šādām lietām neticēja, par tām zobojās, vīpsnāja, visādi citādi irgojās, bet negribēja atzīt to eksistenci. Tos, kas tam ticēja (tēvu, tās pašas sirēnas un hipokampus, un visus citus radījumus), Ulls uzskatīja par mazliet… dīvainiem. Protams, ja nebija pārāk kritisks un sliktā noskaņojumā. Tad tritons mēdza lamāties ne tajos skaistākajos vārdos, par ko saņēma bargu skatienu no tēva par neticību, kas lika tūdaļ apklust un pret savu gribu novērst acis.

Beidzot Ulls pieskārās vāka gludajai un tajā pašā laikā mazliet rievotajai virsmai un atvēra to. Nemaz tik viegli tas nebija, puisis bija pārsteigts, cik spēcīgi Lotārs aizcirtis smalko gliemežvāku, kas izskatījās pēc tāda, kas tūdaļ sadruptu sīkās drumslās jau no viena pieskāriena.

Tas čīkstēdams atvērās. Varbūt tā nemaz nebija tik laba doma? Viņam bija jāsargā pērle. Jāsargā. Bet nav labāka veida par tās sargāšanu kā izmantošana praksē. Galu galā viņa vietā tikpat labi varētu būt kāds zaglis, kurš pērli neizmantotu labiem nolūkiem. Noziedznieks, piemēram, varētu atdzīvināt beigtu haizivi vai zobenvali. Tas varētu krietni pabojāt dažu jūras ļaužu dienas. Tā varētu notikt. Tomēr tā būtu arī pārāk muļķīga vēlme.

Tā varētu arī nenotikt, bet ko Ullam zaudēt? Agri vai vēlu ziņkārība uzvarēs, jo jau vairākus gadsimtus par dzīvības pērles spējām nav ziņu. Varbūt viss stāstītais bija tikai pasakas? Kaimiņi to izdomājuši, lai vajadzības gadījumā būtu iegansts karam ar nārām un tritoniem. Ja neizdarīs viņš, kāds cits sargs izmantos pērli.

Tā zaigoja, mēģinot iesēt puiša acīs to pašu gaismu, ko pati radīja. Savādi, bet iepriekš tritons to nebija ievērojis. Varbūt ēnu spēle?

Puisis paņēma pērli, vēl aizvien pats neticēdams, ka to patiešām dara. Viņam šādas darbības nevajadzētu šķist pārāk apgrūtinošas vai riskantas. Ulls bija pieradis darīt kaut ko muļķīgu vai nosodāmu. Tā bija viņa ikdiena. Visa Ulla dzīve bija risks un sekošana kaislībām, mirkļa iegribām un piepešām vēlmēm. Puisis nešaubījās, ka šis ir vistrakākais, visneprātīgākais un absurdākais, ko savā nelielajā mūžā ir darījis. Ullu nepameta urdoša sajūta, ka dara ko cēlu, varbūt pat labu.

Kā pa sapņiem tritons aizpeldēja līdz meitenei ar dzīvelīgi tumšajām matu sprogām, kuras seja bija nedabiski mierīga. Ullam uzmācās vēl nepazītas emocijas – skumjas, pietāte. Lai kā Ulls pūlējās, viņš nespēja iedomāties gulošo meiteni dzīvu. Doma bija nevis neprātīga, bet gan pat bērnišķīga. Vai pērle spētu atdzīvināt cilvēku? Varbūt tās burvība attiecās tikai uz ūdens būtnēm. Diemžēl instrukcijas puisim nebija. Jebkurā gadījumā, ja nesanāks, varēs nolikt pērli atpakaļ. Tomēr Ulls šaubījās, vai tik viegli izdosies aizmirst līķi. Viņš lēnām, ar sev neraksturīgu kautrīgumu, pavēra būtnes lūpas. Uz īsu, pavisam īsu mirkli, Ullam atnāca gruzdoša doma to noskūpstīt, bet to puisis, kļūdams zilganāks, veicīgi aizdzina. Tā jau būtu nevis trakuma, bet gan ārprātības pazīme.