Lauma Puriņa, “Ugunslīnijas”

Bija aukstas, sniegotas decembra dienas krēslas stunda, kad baltum baltajā klajumā starp Mežiem un Cilvēku Mājām ik pa brīdim pavīdēja kas tumšs... Kas gan tas bija? Brīžiem itin sparīgi devās uz priekšu, brīžiem neveikli klunkuroja, pazūdot sniega kupenās, tad atkal apņēmīgi turpināja ceļu, veicot pat vairākus graciozus lēcienus pēc kārtas. Savādās radības bija manāmas visur - tās nāca no Lielā Meža puses, no Tālajiem Mežiem, kas tumši zili un drūmi pletās ziemeļu pamalē, no Pretējā Mežiņa tepat aiz Cilvēku Māju ceļa...